2003. gada 18. novembrī Latvija svinēja valsts neatkarības 85. gadadienu. Bija svētki, svinīgās uzrunas un salūts, bet nākamās dienas vakarā ap pulksten 22.30 lielāko panākumu mūsdienu komandu sporta spēlēs guva Latvijas futbola izlase – Stambulā tika pieveikta tobrīd varenā Turcijas valstsvienība un izcīnīta ceļazīme uz Eiropas čempionāta finālturnīru. Panākums, kas šodien šķiet kā neaizsniedzams sapnis.
Latvijas ceļš uz Portugāli sākās vēl 2002. gada sākumā, kad kvalifikācijas grupu izlozē Latvijas izlase iekļuva ceturtajā grupā kopā ar Zviedriju, Poliju, Ungāriju un Sanmarīno. Latvija atlases trešajā spēlē brīnumainā kārtā viesos izglābās un ar 1:0 pieveica Sanmarīno, kas bumbu raidīja savos vārtos. Bet visa turnīra gaitā Latvija "turējās virs ūdens", tad pēdējā spēlē Solnā pieveica Zviedriju un neļāva "play off" spēlēm kvalificēties Polijai.
2003. gada 13. oktobrī Frankfurtē notikušajā izlozē Latvija nonāca pie pēdējā "šķēršļa" – izslēgšanas turnīrā Aleksandra Starkova vadītā izlase tika ielozēta pārī ar tobrīd FIFA ranga trešo spēcīgāko pasaules komandu Turciju. Ne tā spīdošākā izloze, bet kopš tās reizes Turcija nereti tiek uzskatīta par Latvijas "klientu", jo ne reizi vien turkiem nācies izjust rūgtumu. Bet sākās viss 2003. gada novembrī...
"Šajās dienās sociālajos tīklos manīju video, iegāju apskatīties, un tad emocijas atgriezās. Tad arī sevi pieķēru pie domas, ka nemaz daudz to Stambulas spēli neatceros. Atceros golus, bet citas epizodes īsti ne. Skatījos, ka man tur vēl bija iespējas. Laba spēle," 20 gadus pēc unikālā sasnieguma atceras Verpakovskis.
Viņš bija ne tikai Latvijas un Turcijas dueļa "atslēgas" vīrs, bet arī guva vienīgos vārtus pirms tam svarīgajā spēlē Solnā.
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
