Rūpēs par Latvijas hokeju. Saruna ar LHF prezidentu Kirovu Lipmanu  (124)

Kirovs Lipmans LHF prezidents ir kopš 1998.gada, un kā pats uzsver, viņš ir glābis Latvijas profesionālo hokeju. Intervijā portālam "Delfi" Lipmans stāstīja par gaidāmajām Latvijas hokeja izlases spēlēm olimpiskajā kvalifikācijas turnīrā, par Latvijas iespējām rīkot 2017.gada pasaules čempionātu, par situāciju ar Rīgas "Dinamo" un par vietējo hokeja čempionātu.

Sāksim ar Latvijas izlasi. Kad būs skaidrība par galvenā trenera Teda Nolana asistentiem?

Šajā jautājumā mēs īpaši nesteidzamies. Mēs piekritām Nolana piedāvājumam piesaistīt vienu kanādiešu palīgu, kurš jau devis savu piekrišanu. Nolans viņu ļoti labi pazīst, jo divus gadus kopā strādājuši. No mūsu puses mēs otru asistentu vēl meklēsim.

Latvijas izlases un Rīgas ”Dinamo" spēlēs tribīnēs bieži bija redzams leģendārais Latvijas hokeja vārtsargs Artūrs Irbe. Kā tiek vērtēta viņa kandidatūra?

Mums nav nekādu iebildumu pret Artūru Irbi, diemžēl ar viņu ir pāris sarežģījumi. Viņam ir trauma un viņš ir apdrošināts, un apdrošinātājs viņam maksā naudu, tāpēc viņš nedrīkst nekur strādāt. Ja viņš strādās, viņam noņems apdrošināšanas naudu. Tāpēc tas ir sarežģīti, bet mēs pie šī jautājuma varētu atgriezties nākotnē. Meklēsim palīgus galvenajam trenerim.

Vai visi spēlētāji devuši piekrišanu piedalīties gaidāmajās pārbaudes spēlēs?

Galvenokārt visi ir devuši savu piekrišanu. Izņēmumi ir traumētie spēlētāji, kā Lauris Dārziņš un Miķelis Rēdlihs. Ar pārējiem nekādu problēmu nav.

Pārejot pie 2017.gada pasaules hokeja čempionāta, ko Latvija varētu rīkot kopā ar Dāniju, kādā stadijā ir šis projekts?

Bijām Kopenhāgenā, kur tikāmies ar Dānijas hokeja federācijas prezidentu, ģenerālsekretāru un juristu. Praktiski mēs vienojāmies, bet tā nav tik vienkārša lieta. Mēs bijām norunājuši, ka pagaidām nekonkretizēsim visādas nianses, jo to mēs varēsim darīt tad, kad mums piešķirs tiesības rīkot čempionātu. Pagaidām vēl nav piešķirtas šīs tiesības. Šobrīd mums vajag principiāli vienoties, vai mēs kandidēsim kopā vai nē. Detaļu izrunāšanai mums būs pieci gadi. Šobrīd tas viss ir nedaudz ievilcies, bet domāju, ka mēs to tuvākajā laikā sakārtosim.

Kā sākās šis projekts?

Lieta ir tāda, ka mēs plānojām pasaules čempionātu rīkot jau 2015. vai 2016.gadā, bet mēs redzējām, kāda bija situācija. Tad mēs 2015.gada čempionātu demonstratīvi atdevām Čehijai, bet 2016. gada - Krievijai. Toties mēs no šīm valstīm dabūjām atbalstu 2017.gada čempionāta rīkošanai. Uz 2017.gada čempionātu pieteicās arī Vācija, Francija un Dānija. Dānijai ir liels plus, ka tā nekad nav rīkojusi čempionātu un viņi pēdējos piecus gadus turas A grupā. IIHF tagad ir viens nosacījums, ka uz čempionāta rīkošanu var pieteikties valstis, kuras piecus gadus pēc kārtas ir spēcīgākajā grupā, lai nebūtu tāda situācija, kāda bija 2009.gadā. Toreiz Vācija izkrita no A grupas, bet nākamajā gadā čempionāts notika pie viņiem. Līdz ar to no B grupas uz augšu tika tikai viena izlase no divām. Dānijai starptautiskajā rangā ir arī labā pozīcijā.

Dāņi nav pārliecināti, ka vieni paši spēs tikt galā. Viņi pie mums griezās, jo Vācija paziņoja, ka čempionātu vēlas rīkot kopā ar frančiem. Dānijai liela priekšrocība, ka viņiem valsts sniedz lielu atbalstu. Viņi jau paziņoja, ka - ar vai bez mums - kandidēs uz čempionāta rīkošanu.

Kāda situācija ir mums ar valsts atbalstu?

Mēs esam saņēmuši naudas garantijas, kas, kandidējot uz čempionātu, ir jāiemaksā. Tomēr no Latvijas valsts puses interese nav nekāda, un tas mani ļoti uztrauc. Tāpēc esmu sācis domāt, vai Latvijai vajag pasaules hokeja čempionātu. Ne jau par velti izskan saukļi, ka čempionāts vajadzīgs Lipmanam, taču tas ir valsts interesēs. Valstij tas ir labs imidžs, jo vēsturē tas paliks uz simtiem gadu. Šodien es redzu, ka no valsts puses intereses absolūti nav. Atkal sākas tas, kas bija pirms 2006.gada čempionāta. Es jau domāju no visa šitā atteikties, jo ar mani neviens nerunā, neviens neprasa manas domas. Tikmēr Dānijā valdība ir ļoti ieinteresēta. Arī Starptautiskajai hokeja federācijai viņi paziņojuši, kad darīs visu, lai čempionāts būtu labs.

Kuros sporta veidos Latvijā vēl varētu notikt pasaules čempionāts? Es nezinu. Tāpēc es domāju, kāpēc man jācīnās. Tie ir izdevumi un tā nav tik vienkārša lieta. Šis viss ir tikai pirmais etaps. Ja mēs vienosimies, tad mums vajadzēs strādāt ar kongresa delegāciju, ar visām valstīm, lai iegūtu atbalstu. Ar katru jābrauc, jārunā. Maijā jau notiks balsošana par čempionātu, un līdz tam no 115 valstīm man jāapbraukā puse, bet Dānijai jārunā būs ar otru pusi. Tas ir ārkārtīgi liels darbs. Es to visu piedzīvoju 2002.gadā, kad cīnījos par čempionātu Latvijā. Es zinu, cik tas ir grūti. Tas prasa laiku, veselību. Tāpēc sāku domāt par nekandidēšanu.

Ja mēs tomēr iegūsim tiesības rīkot čempionātu, vai būs nepieciešama otra ledus halle?

Nevajag. Ja mēs ar Dāniju kopā rīkojam čempionātu, tad to varam darīt jau rīt. Mums ir liela pieredze, zinām ko un kā darīt. Ir jau liela atšķirība - pieņemt 16 vai astoņas komandas. Tur nebūs nekādu problēmu, mēs esam gatavi. Vienīgā problēma varētu būt ar treniņu halli. Man ir tāda ideja, ka mēs pie "Arēnas Rīgas" varētu izveidot halli bez tribīnēm. Tādā kā piepūšamajā mājā. Tādas ir Kopenhāgenā, arī Somijā. Tādas treniņu halles neko daudz nemaksā. Taču, jo vairāk es par to domāju, jo vairāk saprotu, ka Latvijai nav nekādas intereses rīkot šo čempionātu

Tad Latvija viena pati uz 2017.gada pasaules čempionātu nekandidēs?

Es nezinu, man grūti pateikt. Tas viss izšķirsies tuvākajā laikā. Varbūt vispār nekandidēsim. Ja mēs vēlamies rīkot vienatnē, tad mums obligāti nepieciešama otra halle. Ja tagad nav nekādas intereses, kas būs tad, kad vajadzēs otro halli? Tad būs pārrunas, pretestības un tā tālāk. Es tam visam jau izgāju cauri. Es zinu mūsu mentalitāti. Tikmēr Krievijā prezidents Putins pats Omskā atklāja hokeja akadēmiju. Tur hokejs ir valsts interesēs. Pie mums tas nevienam neinteresē. Tā ir mazu valstu mentalitāte. Pie mums jau tā ir daudz problēmu, ja vēl sports lien virsū...

Mēs jau ilgi runājam, ka nav pareizi, ka izglītības ministrija ir apvienota ar sportu. Jau desmit gadus par to runājam. Cilvēcīgi Izglītības un zinātnes ministru Robertu Ķīli es saprotu, viņam nav laika ar to sportu vispār nodarboties, jo viņš netiek galā ar izglītību. Nav caurredzamības par sporta budžetu, nu nav. Budžetu piešķir ministrijai, bet vispirms jātiek galā ar skolotājiem, skolām, un kas tur paliek? Sportam piešķirti 386 tūkstoši latu. Vai atsevišķai ministrijai būtu tāds budžets? Būtu vismaz 20 miljoni. Nav caurspīdīguma, mēs nezinām, kā tas budžets tiek sadalīts. Kaut vienu reizi Dombrovskis pateiktu, ka sportam tiek piešķirti tik un tik, bet naudu dod ministrijai. Mēs nezinām, pēc kādiem principiem tas tiek sadalīts.

Pirms LHF federācijas kongresa aizkulisēs izskanēja informācija, ka opozīcija vēlas jūs gāzt no amata. Vai kas tāds bija jūtams?

Nē, es nejutu nekādu pretestību. Tieši otrādi, viss bija ļoti labi. Ja viens cilvēks kaut ko mēģina darīt, tas nenozīmē, ka to vēlas darīt visi. Atceraties, savā laikā bija Viesturs Koziols, kurš cīnījās, lai tiktu pie varas, bet viņi jau nesaprot, kas ir tā federācija. Latvijā hokejs kā profesionāls sporta veids varēja nomirt deviņdesmitajos gados, ja nebūtu manis. Galvoju ar savu galvu. Es varēju aiziet uz futbolu, un tam es biju ļoti tuvu. Esmu ļoti godīgs un pateicu, ja pie manis futbola pārstāvji būtu atnākuši divas nedēļas ātrāk, pirms mani apstiprināja par prezidentu, es būtu gājis uz futbolu. Es biju profesionāls futbolists Sanktpēterburgā. Tāpat daudzus gadus vadīju futbolu "VEFā", kad mēs bijām Latvijas čempioni. Toreiz es atteicos un varbūt tā bija mana kļūda. Tomēr es jau biju apstiprināts par LHF prezidentu. Es savā mūžā nevienu neesmu mānījis un nodevis, un par to es ļoti lepojos.

20 gadu laikā neviens no opozīcijas ar mani nav vēlējies sadarboties. Es pie tā esmu pieradis.

Atklāti runājot, KHL katru gadu Krievija hokeja federācijai maksā 150 miljonus rubļu par to, lai KHL varētu spēlēt zem sava karoga, nevis federācijas. Kad es teicu, ka mums arī vajag kaut 500 000 tūkstošu dolāru, ko es varētu iedot klubiem, bērniem un hokeja attīstīšanai, "Dinamo" vadība uztaisīja traci, ka Lipmans atkal naudu grib. Tā arī es neko nedabūju. Vēl vairāk viņi nāca pie manis, lai es maksāju. Laikam domā, ka nauda šeit plūst.

Ko darīt situācijā, ja hokejists atbrauks uz izlasi, bet "Dinamo" viņam neļauj ņemt klubam piederošo ekipējumu?

Tad rodas jautājums, vai tas būs valsts interesēs. "Dinamo" nav valsts interesēs, bet valsts interesēs ir hokeja federācija un izlase. Ja viņi tā darīs, tad būs pret valsti. Tad viņiem Latvijā nav, ko darīt un jābrauc prom no šejienes. Latvijas pilsoņi šīs personas tad būs tikai uz papīra.

Es biju emocionāls, bet man tam bija pamatojums. Mums tuvojas izlases spēles olimpiskajā kvalifikācijas turnīrā, bet "Dinamo" ir pēdējā vietā. Es un treneris redzu, ka viņi ir "švaki", ka spēlētāji nav sagatavojušies un trešajā periodā knapi velk kājas. Mani tas uztrauc. Man nav svarīgs "Dinamo", bet tas, kā mani jaunie spēlētāji varēs strādāt ar Tedu Nolanu. Tas mani uztrauc. Tas ir jāsaprot. Es neesmu apvainojies uz kluba vadību.

Kā LHF prezidents es atbildu par visu hokeju, tai skaitā arī par "Dinamo", dodot viņiem atļauju spēlēt KHL. Pirms diviem gadiem čehi neļāva savai komandai spēlēt KHL, to joprojām dara zviedri un somi. Slovākijā un Čehijā tagad uztraucās par to, ka vietējais čempionāts paliek vājāks, jo tas bija ļoti stiprs. Vietējie spēlētāji paliek neapmierināti, jo "Slovan" un "Lev" spēlētāji saņem milzīgas algas, bet viņi saņem desmit reizes mazāk.

Runājot par vietējiem turnīriem, kā vērtējat Latvijas čempionātu?

Ziniet, ļoti daudz ietekmē "Dinamo". Pirms četriem, pieciem gadiem mums bija kolosāls čempionāts, uz fināliem biļetes bija izpirktas. Bija ļoti interesants turnīrs ar lielu intrigu. Kad komandas sāka braukt uz Baltkrievijas čempionātu, tad "Rīga-2000" un "Liepājas metalurgs" salasīja spēlētājus no citiem klubiem, līdz ar to vājinot vidējo līmeni. Tas ir saprotams. Tas notiek arī tagad. Šodien mums ir četri klubi, kuri spēlē MHL. Protams, ka federācija pieļāva kļūdu, ļaujot tik daudz komandām tur spēlēt. Kāds tur līmenis? Ja komanda Latvijas čempionātā zaudē, bet MHL uzvar ar 5:0 un 6:1, tad kāds tur līmenis var būt.

Tad Latvijas jauniešu hokeja sistēmu var saukt par sašķeltu?

Es jums nosaukšu vienu faktu, kas visu paskaidros. Nesen parakstīju transfēru uz ārzemēm 170 jaunajiem spēlētājiem, kuri aizbraukuši uz Skandināviju, Krieviju, Baltkrieviju, Ziemeļameriku utt.

Nākamgad ļausiet tik daudz komandām spēlēt Krievijā un Baltkrievijā?

Tagad grūti teikt. Pēc sezonas vērtēsim viņu rezultātus, vērtēsim arī Latvijas čempionātu. Tad redzēsim un pieņemsim lēmumu. Man personīgi liekas par daudz, ka četras komandas spēlē MHL.

Kā jūs vērtējat Latvijas hokeja čempionāta līmeni? (sarunā iesaistījās LHF valdes loceklis Valentīns Bļugers, kuram Lipmans adresēja šo jautājumu)

Es domāju, ka līmenis ir labs. Galvenais ieguvums ir tas, ka daudzi atgriežas no ārzemju zemākajām līgām, pievienojoties tādām komandām, kā "SMScredit.lv", "Zemgale/JLSS". Zemgalē parādījies arī viens kanādietis. Tajā pašā laikā mēs esam devuši iespēju arī jaunajiem spēlēt, lai viņi nesūdzas.

Kādas iespējas Latvijas čempionātam atkal piesaistīt ģenerālsponsoru, kāds pirms pāris gadiem bija "Samsung"? (atkal atbild Lipmans)

Latvija ir maziņa valstiņa, kur nav pārāk daudz bagātu uzņēmumu. Mums piedāvāja "Nodea" banka, bet maksimāli viņi dod 100 000. Mēs ar viņiem vienojāmies, un šo naudu novirzām jauniešiem. Pagājušajā gadā valsts mums iedeva 136 000, bet tikai jauniešu hokejs mums izmaksāja 270 000. Šogad mums ir ap 880 000 latu. Mēs ekonomējam visur, kur vien var. Optimālais budžets būtu pie miljona. Tad mēs varētu palīdzēt klubiem, bērniem un vecākiem, lai viņiem nevajadzētu pārmērīgi tērēties.

Pēdējo 20 gadu laikā valdība nav uzbūvējusi nevienu halli. Visas halles ir privātīpašumi. Visam katru gadu ceļas izdevumi, tas nozīmē, ka īpašnieki arī ceļ naudas. Ledus tagad maksā pie 200 latu, kādreiz cena bija 30 līdz 40 latu.