Hokejs - mīlestība bez brīvdienām. Saruna ar Latvijas izlases treneri Kārli Zirni  (3)

Pirmos hokeja soļus Kārlis Zirnis spēra Rīgā, vecajā "Daugavas" stadionā, "Latvijas Bērzā", trenējoties pie nelaiķa Vladimira Bistrova, tad pie Leonīda Bererņeva, kamēr 14 gadu vecumā aizbrauca uz Ameriku. Spēlēt sanāca daudz - sākumā jauniešu hokejā, tad pie junioriem, tad koledžā, un visbeidzot arī kā profesionālim Centrālajā Hokeja līgā (CHL) un Dienvidu Profesionālajā Hokeja līgā (SPHL). "Protams, ka bija sapnis par spēlēšanu NHL, to nesasniedzu, bet, aizbraucot uz Ameriku, sapratu, ka ir ļoti daudz citu iespēju - var iegūt izglītību, profesiju, var attīstīties kā personība, lai nav tikai hokejs un hokejs," portālam "Delfi" stāsta treneris. "Sports vienā brīdi kā spēlētājam beigsies un vajadzēs sākt izmantot galvu. Ko es saku visiem jaunajiem spēlētājiem - ja brauc uz Ziemeļameriku, skaidrs, ka pirmais mērķis ir NHL, bet svarīgi ir tikt koledžā un dabūt stipendiju un attīstīties."

Jau koledžā Kārlim radās interese par trenera darbu. "Kad spēlēju koledžā, mūs piesaistīja palīgā hokeja popularizēšanai, iet palīgā bērnu komandām, novadīt pāris treniņus," stāsta Zirnis. "Kad pabeidzu koledžu un kļuvu par profesionālu hokejistu, vasarās piedalījos attīstības nometnēs, un tas sāka interesēt arvien vairāk un vairāk. Ieguvu kontaktus, mācījos un, kad pabeidzu spēlēt, sekoja darba piedāvājums sākt strādāt ar jauniešu komandām. Strādāju ar bērniem koledžā un man ļoti iepatikās. Biju jauns, 21 - 23 gadi. Sapratu, ka man patīk strādāt ar bērniem, jauniešiem - viņi klausās, izpilda, ko tu centies pastāstīt, un tā tas aizgāja."

Pirmā komanda, kurā Kārlis Zirnis sāka strādāt par treneri, bija "Midget" līgas U16 vienība "TPH Thunder", tad sekoja jau pieminētā Nešvilas "Predators" jauniešu komanda, kas spēlē Ziemeļamerikas trešajā hokeja līgā (NA3HL) un kurā kopš 2013./2014. gada sezonas Kārlis Zirnis ir galvenais treneris.

Uz jautājumu, vai ir kas tāds, kas trenera darbā nepatīk, Kārlis Zirnis aizdomājas. "Grūti pateikt. Jāpadomā… Nepatīk zaudēt! Nepatīk tas, ko tu nevari ietekmēt. Kaitina spēlētāji, kas ir slinki un kurus grūti motivēt. Tu nāc uz halli kā uz darbu, tu nevari atnākt un izdomāt - aj, šodien tā, ar pusspēku… Tad es nevaru saprast, kāpēc man jāiegulda savs laiks un jācenšas tev palīdzēt kā spēlētājam, bet tu nāc [uz treniņu] kā uz masu slidotavu. Bet nav tā, ka tas nepatīk, jo trenera darbs ir izlabot šādu attieksmi," viņš saka, un piebilst: "Tas gan neattiecas uz pieaugušo komandām un izlasi, bet visgrūtāk tikt galā ar spēlētāju vecākiem. Esmu dzirdējis, ka arī Latvijā ir tādas problēmas, Ziemeļamerikā arī. Tā ir jauniešu hokeja lielākā problēma."

Vai, sākot strādāt par treneri, bija kāda atklāsme - "tagad es saprotu, ko treneris toreiz no manis gribēja!"? "O jā!" smejas Kārlis. "O jā! Tieši tā bija! Kāpēc es to nedarīju, kad biju jaunāks un mans treneris to teica! Tad domāju - treneris ir traks, ko viņš no manis prasa?! Tagad es redzu un saprotu, kāpēc tas vajadzīgs, un vairāk cenšos stāstīt nevis kas ir jādara, bet kāpēc, izskaidrot. Spēlētāji, paaudze ir mainījusies. Mums teica - ej un dari! Un nebija jautājumu, kāpēc, priekš kam, ko tas dod. Šodien sportistiem vajag izskaidrot, pastāstīt, viņi grib zināt. Ja ne, ieiet "gūglē" un pēc pāris sekundēm jau kaut ko būs atraduši. Arī ar pieaugušajiem strādājot, Latvijas izlasi, ir jāizskaidro viss, ko darām, kam tas vajadzīgs. Teds Nolans reiz man teica - kad tu sāc strādāt jaunā komandā, uztver to tā, ka neviens neko nesaprot un viss ir jāsāk, jāstāsta no sākuma. Ir jāsāk kā no baltas lapas, nedrīkst domāt - ā, nu to jau spēlētāji zina, viņi ir pieredzējuši, to saprot…"

"Interesanti ir strādāt ar visu vecuma grupu spēlētājiem, bet patīkami atgriezties pie pirmsākumiem un palīdzēt mazajiem bērniem, kas tikko ir iesākuši. Viņi ir kā sūklīši, kas visu uzsūc - skatās, ļoti grib spēlēt. Ar bērniem ir ļoti patīkami strādāt," saka Zirnis. "Var iemācīt slidošanu, nūjas tehniku, metienu, taču galvenais ir tas, ko mēs saucam par "hockey IQ", par hokeja domāšanu. Visgrūtāk ir iemācīt sapratni par spēli. Spēlētāji ar augstu šo "hokeja IQ", jau iepriekš zina, ko darīs, nonākot kādā pozīcijā, nevis nonāks tur un tad sāks domāt, skatīties, ko darīt."

Pagaidām no Kārļa Ziŗņa audzēkņiem vēl neviens nav ticis līdz NHL, taču uz augstākām līgām viņa trenētie hokejisti jau ir pārgājuši. "Tas ir trenera mērķis - palīdzēt hokejistam izsisties uz augšu," viņš norāda. "Protams, ja kāds no maniem audzēkņiem reiz nonāks NHL, uzsitīšu sev pa plecu (smejas). Augstākais pagaidām no manējiem ir koledžas komandā, tad jau redzēs, kā tālāk viņiem ies karjera. Kā jau minēju, galvenais jaunam spēlētājam ir iekļūt koledžā, iegūt izglītību un spēlēt!"

Kārlis Zirnis Latvijas hokeja ir strādājis kopā ar diviem galvenajiem treneriem - amerikāni Tedu Nolanu un padomju un Latvijas hokeja skolu izgājušo Aleksandru Beļavski. Raksturojot Nolanu, Zirnis atzīst, ka viņš ļoti labi mācēja iedvesmot spēlētājus, likt viņiem noticēt pat tam, kas varbūt nemaz nav iespējams, un hokejisti tam ticēja, savukārt Beļavskis bija ļoti inteliģents un pretimnākošs spēlētājiem, ļoti saprotošs un gudrs hokejā. Uz jautājumu, kāds treneris "piestāv" Latvijas izlasei, Zirnis nedaudz aizdomājas. "Grūti pateikt. Domāju, tāds, kas ir gudrs, saprot un pārzina hokeju, stingrs, kas spēj turēties pie saviem principiem un saprot Latvijas mentalitāti. Pat Tedam Nolanam bija vajadzīgs laiks, lai saprastu, kāda ir mūsu mentalitāte!" norāda 38 gadus vecais speciālists. "Trenerim ir jābūt pa vidu starp demokrātu un autoritāru cilvēku, lai nav tā, ka spēlētājiem visu atļauj, un arī ne tā, ka neuzklausa, ko saka spēlētāji."

Tai pašā laikā Kārlis Zirnis nenoliedz, ka atbilst sakāmvārdam, ka slikts ir tas kareivis, kurš negrib kļūt par ģenerāli - viņam arī reiz pašam gribētos kļūt par Latvijas izlases galveno treneri. "Protams, vēlēšanās pacelties uz nākamo līmeni tikai ir normāla. Pagaidām strādāju, mācos, un ja būs iespēja, gribētu sevi pierādīt. Es ticu, ka tas ir iespējams," viņš saka, norādot, ka ieraksts CV - " nacionālās hokeja izlases treneris" - ir pagodinošs, taču nekādas priekšrocības darba tirgū nedod. "Atklāti sakot - milzīgs pluss tas nav, lai gan CV šāds ieraksts ir labi. Protams, es uzsveru, ka esmu strādājis olimpiskajās spēlēs, un to novērtē, bet lai pēc paziņojuma, ka esmu Latvijas izlasē, mani uzņemtu atplestām rokām - tā gan nav bijis. Šī pieredze izlasē, protams, ir daudz ko devusi, bet priekšrocības tā nedod."

Tomēr darbs Latvijas izlasē Kārlim ir tik svarīgs, ka viņš atteicies no labāka darba piedāvājuma tikai tāpēc, ka šī komanda nebija ar mieru atbrīvot viņu uz valstsvienības spēlēm, jo treneriem nekādu "izlašu logu" Ziemeļamerikā nav. "Man jāatprasās no darba, [lai tiktu uz izlasi], bet komanda, kurā es šobrīd strādāju, ir ļoti atsaucīga," viņš saka. "Uz šo sezonu man bija darba piedāvājumi no augstākām līgām, taču es atteicu, jo viņi nebija pretimnākoši palaist uz Latvijas izlasi, tāpēc es pagaidām esmu palicis turpat, lai varētu strādāt valstsvienībā."

Runājot par šāgada pasaules čempionātu Prāgā un epizodi, kurā elpu aizturēja visa Latvija, kad pēc Sotnieka kļūdas francūži gandrīz aizsūtīja Latviju uz B grupu, Kārlis Zirnis atzīst, ka šai situācijā jau viss bija atkarīgs no pašiem laukuma spēlētājiem. "Tu jau neko uz soliņa nevari izdarīt. Tikai jādomā pozitīvi, ka viss būs labi!" pasmaida treneris. "Pieļāvām kļūdu, kādu nedrīkstējām, bet viss ir labi, kas labi beidzas. Čaļi cīnījās tā, ka mēs bijām pelnījuši palikt A grupā. No pirmās līdz pēdējai sekundei! Protams, bija kļūdas, arī mēs kā treneri pieļāvām kļūdas, bet bijām pelnījuši palikt, ar cīņassparu un atdevi. Pēdējos četrus gadus pasaules čempionātā mums nevienu reizi nav bijis viegli. Vienmēr ir spriedze, un vienmēr gribas tikt augstāk, ceturtdaļfinālā, un tad jau skatīties tālāk. Šogad laikam bija visgrūtāk…"

"Šogad pasaules čempionātā nebija nevienas komandas, kas nespēlētu agresīvi. Vācieši, franči, austrieši - visi ļoti agresīvi spēlēja. Varbūt čehi bija vienīgie, kas ripu vilka atpakaļ, iesāka uzbrukumu no aizvārtes," šāgada turnīru raksturo Zirni. "Pārsvarā komandas aiz saviem vārtiem vairs neapstājas, kā saņem ripu, uzreiz visi dodas uzbrukumā. KHL varam diezgan bieži redzēt, ka aizsargi ar ripu nostājas aiz saviem vārtiem, komandas izdara maiņu un tad iet uzbrukumā, "tur" neitrālo zonu, ja nesanāk, atgriežas atpakaļ un sāk no gala. Tas tāds KHL hokejs, kādu Ziemeļamerikā reti kurš spēlē. Protams, ir brīži, bet maz. Viss atkarīgs no trenera, kādu stilu viņš piekopj, kādi ir spēlētāji." Tad Latvijas izlases spēlētājiem sanāk pārslēgties uz citu spēles stilu, īpaši tiem, kuri spēlē Rīgas "Dinamo", kam raksturīgs tieši šis uzbrukuma iesākšanas stils - no aizvārtes? "Jā, viņiem ir jāpārslēdzas, bet tas ir spēlētāju darbs - pārslēgties no viena trenera uz otru! Vai tas ir viegli? Nē! Bet hokejs nav viegla spēle, tas ir smags darbs, daudz pašatdeves, koncentrēšanās un jo tev šī "hokeja izjūta", "hockey sense" ir augstāka, jo vieglāk var pārslēgties." norāda treneris.

Trenera amatā Kārlis Zirnis vēl sevi pieskaita pie jaunajiem speciālistiem, un norāda, ka šajā profesijā, tāpat kā daudzās citās, pilnveidošanās un pieredzes uzkrāšanas iespējas ir teju vai bezgalīgas; šai darbā nav iespējams sasniegt kaut kādu vienu virsotni, tas ir nepārtraukts un mūžīgs mācīšanās process. Pat tad, kad treneris savu komandu ir aizvedis līdz uzvarai Stenlija kausa izcīņā vai pasaules čempionātā, seko nākamā sezona, kad viss ir jāsāk no gala, pašā spēlē parādās parādās jaunas nianses, galu galā, mainās arī noteikumi. "Kad nav semināru vai treneru konferenču, kas parasti notiek vasarā, cenšos iet uz NHL treniņiem, skatīties, analizēt, izrunāt. Kontaktu man tagad ir pa šiem gadiem izveidojies daudz, varu piezvanīt paziņām un durvis vienmēr ir atvērtas, visu paskaidros, ko dara, kāpēc," stāsta Zirnis. "No iepriekšējiem treneriem es esmu ļoti daudz iemācījies, skatoties, kā viņi strādā, analizējot spēles."

Lai arī hokejs ir salīdzinoši sens sporta veids, tajā joprojām ir iespējams izdomāt ko jaunu attiecībā uz spēles taktiku, un Latvijas hokeja izlases treneriem tas ir izdevies. "Protams, neko īpaši jaunu hokejā vairs neizdomāsi, bet, piemēram, pasaules čempionātā Somijā ar Tomu Kūlenu, Artūru Irbi un Tedu Nolanu izdomājām tādu taktiku neitrālajā zonā, kādu es iepriekš nekad nebiju redzējis! Un arī neviens no izlases spēlētājiem, kas bija tajā čempionātā, arī nebija redzējuši. Galvenais bija iestāstīt spēlētājiem, ka tas "nostrādās"," atceras Zirnis. "Pirmās 30 sekundes viņi uz mums skatījās, it kā mums būtu nevis divas, bet četras vai piecas galvas, un mēs esam pirmo reizi atnākuši uz hokeju. Tad izskaidrojām, kāpēc, pastāstījām, kā darbosimies, un pēc tam šī taktika ieguva nosaukumu "Latvijas siena" - "Latvian wall". Izmantojām pasaules čempionātā pret Somiju - ļoti labi nostrādāja, pēc tam vēl dažās spēlēs. Neatceros, vai izmantojām Olimpiādē. Nezinu gan, vai kāds no mums šo taktiku noskatījās, bet bija gandarījums! Tajā pašā laikā vārti, ko iemetām Kanādai - it kā nekas, bet no neitrālās zonas to neviens nebija darījis. Mēs to izdarījām un nostrādāja. Protams, neko īpaši jaunu tu vairs hokejā neizdomāsi, bet kaut kādas nianses var pamainīt."

"Ziemeļamerikā hokejs ir diezgan "atvērts", jo treneri visu laiku izmēģina kaut kādas jaunas nianses," novērojis mūsu treneris. "Piemēram, Ziemeļamerikā izmanto tādas aizsardzības zonu, ko Eiropā vēl tagad neviens nav izmantojis. Iespējams, tāpēc, ka Eiropā laukumi un stūri lielāki, bet domāju, ka agrāk vai vēlāk tas parādīsies arī Eiropā. Ļoti efektīga, tā nav zonas aizsardzība viens pret vienu, pavisam citāda. Gandrīz puse NHL klubu izmanto šo aizsardzības zonu."

Esot Amerikā Kārlis seko līdzi arī tam, kas notiek Kontinentālajā hokeja līgā un priecājas, ka arvien vairāk Latvijas speciālistu strādā šīs līgas klubos, ne tikai spēlētāji. "Hokeja ziņā abas līgas ir ļoti atšķirīgas. Pēdējā laikā patīk, kā spēlē Maskavas CSKA - ātrs, agresīvs uzbrukuma hokejs, ar daudz metieniem, spēlētāji vārtu priekšā, ļoti atgādina NHL stila komandu. Bet tas ir pavisam citāds hokejs nekā NHL," viņš norāda. "Toties organizācijas ziņā KHL noteikumus maina vai katru gadu - tad sarīko Cerības kausu, tad atkal nē; spēlētājus te drīkst pieteikt, te nedrīkst. Tādas jocīgas lietas un tu domā - kas tur notiek un kas pieņem likumus. Šai ziņā KHL ļoti tālu atpaliek no NHL, kur viss ir skaidri noteikts un nemainīgs, tur sezonas vidū nemaina noteikumus."

Zirnim arī pašam nekas nebūt pret pastrādāt KHL, ja būtu tāds piedāvājums. "O, uz to skatos ļoti pozitīvi!" viņš saka. "Bet no otras puses - ar viņu noteikumu maiņām… Nupat Krievijas sporta ministrija esot pieņēmusi likumu, ka neviens galvenais treneris nedrīkstēs būt no ārvalstīm. Taču kā uz darba iespēju es uz KHL raugos ļoti pozitīvi - jo vairāk mūsējie treneri strādā, jo labāk. Es visu laiku mācos, strādāju, un gatavojos savai iespējai, tāpat kā spēlētāji. Lai būtu gatavs, kad tā pienāks."

Runājot ar Kārli Zirni, rodas sajūta, ka hokejs - tā ir visa viņa dzīve. Pajautāju, vai kaut kam bez hokeja vēl laika pietiek? Trenera pirmā atbilde bija smiekli. "Hokejs aizņem visu laiku - no rīta sāc video analīzi, strādā individuāli ar spēlētājiem, Ziemeļamerikā daudz jāstrādā, lai savus spēlētājus bīdītu uz nākamo augstāko līmeni, tur daudz kas notiek caur kontaktiem. Uz tām līgām jāsūta video ar spēlētājiem un tas aizņem daudz laika," viņš saka. "Protams, uz Ziemassvētkiem ir trīs dienas brīvas, bet sports ir "entertainment", izklaide, un šie pasākumi vienmēr notiek brīvdienās un svētkos, lai cilvēki var atnākt. Ja esi izvēlējies šo profesiju, šo industriju, ar to jāsamierinās!"