IIHF prezidents Fāzels par pasaules hokeja čempionātu Rīgā, dopinga sērgu sportā un zobārstiem  (13)

66 gadus vecais šveicietis Renē Fāzels šogad sesto reizi tika pārvēlēts IIHF prezidenta amatā, ko viņš ieņem kopš 1994. gada. Savu karjeru hokejā sācis kā "HC Fribourg-Gotteron" kluba spēlētājs, 1972. gadā Fāzels pievērsās tiesāšanai un uzsāka strauju funkcionāra karjeru - 1985. gadā viņš kļuva par Šveices Hokeja federācijas prezidentu, kas bija pirmais solis ceļā uz pašreizējiem amatiem IIHF un SOK. Kopš 1995. gada viņš ir SOK biedrs un pirms astoņiem gadiem tika ievēlēts SOK izpildkomitejā.

Portālam "Delfi" tika dota ekskluzīva iespēja sarunai ar IHF prezidentu viņa viesošanās laikā Rīgā, kad Fāzels apmeklēja 2018. gada Phjončhanas olimpisko spēļu kvalifikācijas turnīru un tikās ar Latvijas prezidentu Raimondu Vējoni, neiztrūkstoši parunājoties par Latvijas interesi atkal uzņemt pasaules hokeja čempionātu. Ar šo tēmu arī sākām mūsu sarunu - kādas garantijas no valsts sagaida IIHF, lai piešķirtu tiesības rīkot šo turnīru?

"Mēs neprasām nekādas garantijas no valsts, valdības vai pilsētas vadības, kā tas ir FIFA Pasaules kausā vai olimpiskajās spēlēs," norāda Fāzels. "Mums vajadzīgs tikai valdības atbalsts. Kas attiecas uz finansiālo pusi, arī tur mēs neprasām garantijas, jo pārsvarā organizatoriem ir atbalsts no valdības."

"Lai sarīkotu labu čempionātu, atkarībā no valsts, rīkotāju budžetam jābūt no 20 līdz 30 miljoniem eiro. Tas ir risks, īpaši, ja viena valsts uzņem visas 64 turnīra spēles - tad var būt pustukšas arēnas un zaudējumi. Vācija neuzņēmās risku viena pati rīkot 2017. gada čempionātu, bet nolēma darīt to kopā ar Franciju - Francijas izlase var spēlēt pilnā "Bercy" arēnā, un tas ir ļoti gudrs lēmums, jo tā var dalīt izmaksas un iegūt vairāk skatītāju grupai, uz kuru citādi nāktu mazāk fanu," uzsver IIHF prezidents. "Latvijas gadījumā biļešu cenu nevar likt augstu, un labākais jums būtu atrast partnerus un rīkot kopīgi ar Latvijas izlasi Rīgā un komandu X otrā valstī, taču lielais jautājums - kur būs finālspēle, jo visi grib finālu. Uzskatu, ka PČ rīkošana tikai Latvijā būtu riskanta, turklāt ir vajadzīgas divas arēnas. Ja ir tikai viena grupa, tad "Arēna Rīga" der lieliski, jo tā ir perfekta, man ļoti patīk."

Pēc 2006. gada, kad Rīgā notika pasaules hokeja čempionāts, Latvija teju vai katru gadu izvirza savu kandidatūru uz nākamajām meistarsacīkstēm, taču allaž tika izvēlētas citas valstis, un tā līdz pat 2020. gadam. Īpaši smagi to pārdzīvoja Latvijas Hokeja federācijas (LHF) prezidents Kirovs Lipmans, kurš bija ļoti sašutis par to, ka 2018. gada čempionātu piešķīra Dānijai. "Kirovs ir ļoti aktīvs, taču viņš pārāk paļāvās uz dažiem draugiem, arī mani," ar smaidu atbild Fāzels. "Mums ir ļoti labs, demokrātisks kongress, bez korupcijas vai kukuļošanas, un tas bija vairākuma lēmums."

"Dānija līdz šim nekad nebija rīkojusi čempionātu, viņiem ir laba komanda, aktīvs prezidents, kurš brauca pa visu pasauli. Man gan ir nelielas bažas par Dāniju, teikšu jums godīgi, jo viņi negrib dalīties ar Zviedriju, visu grib rīkot paši. 64 spēles - tas ir diezgan liels izaicinājums," saka Fāzels. "Kirovam ir jāatrod, ar ko sadarboties. Somija grib rīkot 2021. gada čempionātu, arī Baltkrievija un Zviedrija, neskatoties uz to, ka pēdējā PČ zaudējumi viņiem sasniedza četrus miljonus eiro. Arī čehi vēlas šo turnīru, jo 2015. gada čempionāts viņiem bija īsts veiksmes stāsts. Tas bija viens no labākajiem turnīriem manas prezidentūras laikā - fantastiska Prāgas arēna, neticami laba Kanādas izlase, par ko biju ļoti pārsteigts - pat Krievijai pret viņiem nebija ne mazāko izredžu! Ļoti labs čempionāts! Piecas valstis - Zviedrija, Čehija, Somija, Latvija, Baltkrievija - starp šīm valstīm tiks sadalīti pieci pasaules čempionāti laikā no 2021. līdz 2025. gadam."

Kā SOK loceklis Fāzels apmeklēja arī 2016. gada Riodežaneiro olimpiskās spēles, apbalvojot vairākus čempionus. Lai arī mazāk nekā citi iesaistītie, viņš tāpat kā mediju pārstāvji un sportisti saskārās ar galveno Rio spēļu problēmu - milzīgajiem attālumiem, taču atzina, ka šīs esot bijušas vienas no labākajām olimpiskajām spēlēm viņa pieredzē. "Jā, arī mans šoferis Rio vairākas reizes nomaldījās, jo pilsēta ir tik liela, bet es par to nedusmojos, jo salīdzinot ar līdzjutējiem, kam bija jābrauc ar sabiedrisko transportu, metro un autobusu, jāstāv rindās, mēs tomēr bijām ļoti priviliģēti," saka Fāzels. "Tomēr kopumā tās bija vienas no labākajām spēlēm, ko esmu apmeklējis. Ļoti augsta līmeņa sporta sacensības, daudz labotu rekordu ļoti smagā politiskā, finansiālā un vides situācijā. Tomēr pat favelu dēļ nebija ievērojamu drošības problēmu, arī organizācijā maz brāķa, neskatoties uz to, ka Rio olimpiādei bija ļoti neliels budžets, mazāk par trim miljardiem dolāru. Jā, kaut kam naudas pietrūka, taču sacensības bija ļoti augstā līmenī, un viss tika izdarīts šarmanti un ar smaidu."

"Apmeklēju olimpiskā futbola turnīra finālu starp Vāciju un Brazīliju, pludmales volejbola finālu, kur bija milzums skatītāju, un arī lauka hokeja maču starp Koreju un Kanādu. Tur tribīnēs biju es ar sievu, daži pārstāvji no federācijas, kopumā apmēram 40 cilvēku. Kāds varbūt sūdzējās, ka maz skatītāju, taču ir jāsaprot - kurš grib redzēt Kanādas un Korejas lauka hokeja spēli Brazīlijā pirmdienas pēcpusdienā? Neviens! Tas vienkārši ir un tur nav, par ko sūdzēties. Tā tas būtu jebkur citur pasaulē!" uzskata Fāzels.

Runājot par olimpisko spēļu uzbūvi, IIHF prezidents uzsver, ka ir svarīgi nenonākt līdz absurdām situācijām, kad spēles kļūst par grandiozu milzi, kas vairs nespēj tikt galā ar paša apmēriem. "Mani nedaudz biedē, ka olimpiskās spēles kļūst pārāk lielas," viņš saka. "No deviņām stundām, kurās apmeklēju olimpiskās sacensības Rio, vismaz četras es pavadīju mašīnā, un tas vēl ar aprēķinu, ka pārvietojos pa īpašo transporta joslu. "Agenda 2020" ir laba lieta, bet es uzskatu, ka olimpiskās spēles kļūst pārāk lielas. Turklāt Tokijas spēlēs nāk klāt vēl pieci sporta veidi, kas ir vairāki tūkstoši sportistu, - kur vēl tālāk?"

"Ziemas olimpiskajās spēlēs ir šī problēma mazāka, taču situācija ir līdzīga. Hokejs spēļu programmā ir kopš 1920. gada Antverpenes, un tur nekas nav mainījies, taču ir jaunas disciplīnas slidošanā, slēpošanā, pat kamaniņās, un ir jābūt uzmanīgiem. Es uzskatu, ka dažos sporta veidos jau tagad ir par daudz sacensību kā, piemēram, ātrslidošanā. Tas ir tas pats, kas vasarā ar peldēšanu! Varbūt mums hokejā vajadzētu medaļas dot par katru periodu - pasaules čempions pirmajā trešdaļā, otrajā, un daži vēl pagarinājumā?" retoriski vaicā IIHF prezidents.

Daudz izvairīgāk Fāzels runāja par šogad plaši izskanējušo dopinga skandālu, kas saistīts ar Krieviju, - savulaik viņš par savu draugu nosauca Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu un ir saņēmis augstus Krievijas valsts apbalvojumus. IIHF prezidents neslēpa savu noraidošo nostāju par Krievijas sportistu kolektīvo diskvalifikāciju, taču izvairījās no tiešas atbildes uz jautājumu, kā IIHF rīkosies, ja pirms 2018. gada Phjončhanas olimpiskajām spēlēm radīsies analoga situācija kā pirms Rio un SOK liks sporta veidu federācijām lemt par Krievijas sportistu pielaišanu vai nepielaišanu spēlēm.

"Es piedalījos SOK izpildkomitejas balsojumā par Krievijas diskvalifikāciju un biju pret. Es esmu pret kolektīvu sodu, man tas nav pieņemams, un es atbalstīju lēmumu, ko izteica SOK prezidents Bahs. Kāpēc sodīt cilvēkus, kas neko nav noziegušies?" saka Fāzels. "Joprojām apšaubu [Ričarda] Maklārena ziņojumu, jo man nešķiet, ka tas bija tik "neatkarīgs", kā to pasniedz. Ir maz pierādījumu, tas ir balstīts uz ziņotājiem kā Rodčenkovs, kurš pats vairāku gadu garumā lūdza naudu Krievijas sportistiem un baroja viņus ar aizliegtiem preparātiem. Viņš pats bija šīs sistēmas daļa un tagad mums viņam ir jātic? Ziņojuma autori nav runājuši ar Krievijas pusi, tikai dažiem anonīmiem ziņotājiem. Protams, krievi ir pieļāvuši kļūdas, protams, dopinga lietošana bija organizēta, bet vai tā patiešām bijusi valsts atbalstīta sistēma? Es šaubos. Ja to organizētu valsts, īpaši Krievija, viņiem vajadzētu būt daudz viltīgākiem. Dīvaini arī, ka Rodčenkovam, izdevies pamest valsti, ka netika aizturēta viņa pase. Varbūt aiz tā visa bija kādi valdības pārstāvji, taču to neorganizēja valsts."

"Es Rio apbalvoju olimpiskās čempiones tenisa dubultspēlē, Jekaterinu Makarovu un Jeļenu Vesņinu. Viņas visu sezonu pavada, braucot uz turnīriem pa visu pasauli, kur tiek regulāri pārbaudītas, un nekādi nevar būt organizētas dopinga sistēmas dalībnieces. Un viņām tiktu atņemta iespēja kļūt par olimpiskajām čempionēm. Šis konkrētais piemērs parāda diskvalifikācijas absurdumu," saka IIHF prezidents. "Vēl bēdīgāks es esmu par IPC lēmumu diskvalificēt Krieviju, tas ir vēl grūtāk pieņemams šiem paralimpiskajiem sportistiem, kas ir tā sodīti."

Maklārena ziņojumā gan bija minēti 14 hokejisti no Soču olimpiskajām spēlēm un IIHF pieprasīja šo sportistu vārdus. "Jā, bet joprojām nav nekādu pierādījumu," norāda Fāzels. "Viens no sportistiem bija lietojis marihuānu, un to es nespēju saprast - kāpēc slēpt valsts organizētā dopinga sistēmā preparātu, par kuru diskvalifikācija ir tikai divi mēneši? Paskaidrojiet man! Kāpēc ir jāslēpj puisis, kam pienākas nieka divu mēnešu sods?"

Uz iebildumu, ka virkne Krievijas svarcēlāju, airētāju, vieglatlētu un peldētāju tika diskvalificēti par nopietniem un atkārtotiem dopinga pārkāpumiem, tā kā gluži bez pamata šis skandāls nav, IIHF prezidents atbildēja apstiprinoši, un izteica gandarījumu, ka uz viņa vadīto sporta veidu šī problēma tik izteikti neattiecas. "Mums tādā ziņā veicies. Nevaru iedomāties, kādas substances varētu dot labumu hokejā. Protams, starpsezonā, kad jāatgūstas no traumām vai jāuzpumpē muskuļi, var palīdzēt steroīdi, testosterons, taču ja tu hokejā esi pārāk agresīvs, tu zaudē kontroli," saka Fāzels. "Mūsu sportam atšķirībā no riteņbraukšanas, vieglatlētikas un izturības sporta veidiem kā ātrslidošana ir paveicies - te dopings nevar palīdzēt. Riteņbraucēji tagad ļoti cenšas attīrīt savu sporta veidu no dopinga, un viņiem iet ļoti smagi, jo daudzās valstīs farmakoloģija ir 20 gadus priekšā pārbaudītājiem, un vienmēr ir ārsti un treneri, kas mēģinās atrast veidu, kā blēdīties un nopelnīt uz tā rēķina. Ar dopingu ir kā ar ielaušanos mājā - kamēr noreaģē uz signalizāciju, zaglis jau ir prom."

"Jā, tiek pārbaudītas Pekinas un Londonas spēļu dopinga analīzes, bet tad ir jautājums - cik tālu atpakaļ iesim? Tagad nodosim medaļas tiem, kas palika ceturtajā un piektajā vietā, jo čempioni ir pieķerti? Vai šai medaļai ir tā pati vērtība? Tie ir jautājumi, ko es sev uzdodu, un tas nav populārs," saka Fāzels. "Kad sacensības ir beigušās, tās ir beigušās. No otras puses - sportistiem ir jāapzinās, ka viņus var pieķert. Taču medaļas atdošana citam devalvē sacensības. Uzskatu, ka par šīs situācijas ir vairāk jāizdiskutē."

Šogad IIHF pievienojās četras jaunas, diezgan eksotiskas valstis un kopumā federācijas biedru skaits ir pietuvojies astoņiem desmitiem - 78. Kā IIHF kontrolē savus biedrus un vai vispār to dara? "Mēs īsti neiejaucamies federāciju darbā. Mēs pieprasām statūtus, kam jāseko. Kamēr federācijas strādā pareizajā virzienā, tās var būt diezgan neatkarīgas," norāda IIHF prezidents. "Federācijām var būt atšķirīgi noteikumi, zviedri un somi ieviesuši savas nianses. Kas nav iespējams FIFA, kur visi spēlē vienādi. Mums nacionālajām federācijām šai ziņā ir neliela autonomija, bet starptautiskos turnīros noteikumi paliek vienoti."

"Mēs esam diezgan priecīgi, ka varam palielināt savu biedru skaitu ziemas sporta veidos. Vasaras sporta veidos ir federācijas - volejbola, basketbola, futbola, ar vairāk kā 200 biedriem, ziemā ir grūti pārsniegt 80," saka Fāzels. "Tas ir izdevies slēpošanai, bet tur ir cita specifika - dažās arābu valstīs ir viens slēpotājs, kura tēvs, šeihs, izveidojis viņam federāciju. Hokejā ir nedaudz sarežģītāk, jo ir vajadzīgi statūti, ledus arēnas, lai gan mums ir biedri, kur valstī nav neviena laukuma kā Grieķija, Īrija. No 78 IIHF biedriem apmēram 48 valstīs reāli spēlē hokeju. Pārējās ir "inline" hokejs vai interese par šā sporta veida attīstību. IIHF cenšas palīdzēt, dodam ledus arēnu rasējumus, sūtām inženierus, ja tur nezina, kā būvēt šāda tipa arēnas, rīkojam seminārus treneriem un tiesnešiem. Lielākoties sadarbība notiek caur vietējo Olimpisko komiteju. Mēs saprotam, ka nevaram gaidīt ļoti spēcīgu Singapūras vai Honkongas hokeja izlasi, bet tie ir cilvēki, kuriem ļoti patīk mūsu sporta veids un kuri ir izveidojuši hokeja federāciju, būsim godīgi. Un ir valstis, kā Latvija, kurās ir reāls hokeja attīstības darbs."

"IIHF cenšas nebūt sargsuņa vai policijas lomā," piebilst Fāzels. "Komunikācija un dialogs ir labāki par kategoriskām prasībām. Mēs cenšamies saprast, kāpēc tika darīts tā un ko tur var mainīt uz labu. Mums ir statūti, mūsu misija ir, lai biedri to ievēro, bet demokrātiskā veidā nevis ar sodiem un aizliegumiem. Kā ģimenē."

Septembra lielākais notikums hokejā ir Pasaules kausa atgriešanās pēc vairāku gadu pārtraukuma. Nacionālās Hokeja līgas (NHL) vadība šo pasākumu, ko uzņems Toronto, jau ir nodēvējusi par visaugstākā līmeņa turnīru, kas pārspēs pasaules čempionātu, jo uzaicinātajām izlasēm ir pieeja pasaulē labākajiem hokejistiem no NHL. IIHF prezidents nesteidz piekrist šim apgalvojumam, taču atzīst, ka Pasaules kauss būs interesants turnīrs.

"Olimpiskās spēles daudzu iemeslu dēļ ir ļoti īpašs, visaugstākās raudzes turnīrs - milzīga auditorija, gandrīz četri miljardi TV skatītāju, ziema, tas ir "creme de la creme"," norāda Fāzels. "Tad katru gadu ir pasaules čempionāts, kurā spēlē 16 valstu komandas. Jā, varbūt uz PČ nevar dabūt labākos, bet izlasei ir iespēja pārbaudīt savus jaunos spēlētājus, dot viņiem iespēju. Pasaules čempionāts ir ikgadēji svētki, līdzjutējiem iespēja aizbraukt uz citu valsti, iedzertu alu, tie ir daudz skatītāju kā Prāgā, kur tika labots rekords, televīzijas auditorija tuvu miljardam, kas arī nav slikti. Un tad ir Pasaules kauss, kas reiz bija Kanādas kauss, kas notiek septembrī, pēc jauniem noteikumiem, ar Eiropas izlasi un U23 Ziemeļamerikas komandu, un tur tiešām būs sapulcēti labākie hokejisti, kādi vien pasaulē ir. Man ļoti patīk šā Pasaules kausa formāts, bet redzēsim, kā tur būs - no hokejistiem un apkārtējiem gan esmu dzirdējis, ka viņi nav tik ļoti motivēti, kā olimpiskajās spēlēs, kad tu pārstāvi savu valsti. Kaut vai Eiropas izlase - kāda himna tiks atskaņota šai komandai, kādu karogu pacels? Taču tas ir NHL - sporta izklaides uzņēmums, bizness, šovs. Pasaules kauss būs ledus šova bizness. Es patiešām ļoti gaidu šo turnīru, lai redzētu, kā viss notiks, bet ideja man ļoti patīk."

Renē Fāzels šovasar IIHF prezidenta amatā tika pārvēlēts uz sesto termiņu - kas viņu tā piesaista šajā amatā? "Iespēja satikt tādus cilvēkus kā jūs," Fāzels iesāk ar komplimentu. "Es neatbrauktu uz Rīgu. Pēc profesijas esmu dentists, bet atteicos no prakses, jo šis ir labākais darbs pasaulē! Tiekos ar cilvēkiem, man patīk hokejs. Reiz savai sievai atzinos, ka man jau 20 gadus ir mīļākā - hokejs. Viņa to pieņēma, piesakot, lai tas arī paliek mans vienīgais ārlaulības sakars."

"Pēdējoreiz zobus kādam laboju 1997. gadā, kad atteicos no prakses par labu IIHF. Taču es esmu SOK Medicīniskajā komisijā, un olimpiskajās spēlēs apmeklēju poliklīnikas, runāju ar mediķiem, arī zobārstiem. Es joprojām nedaudz sekoju līdzi tam, kas notiek zobārstniecībā. Katrreiz, kad jūtu to raksturīgo smaržu, kas ir dentistu kabinetā, man ir "taureņi vēderā"," atzīstas Fāzels.