Oskars Bārtulis: runas par manu konfliktu ar Hārtliju ir pārspīlētas  (16)

Pēc Latvijas izlases spēles ar Kanādu medijos parādījās informācija, ka Bārtulim esot bijis konflikts ar valstsvienības galveno treneri Bobu Hārtliju un tāpēc aizsargs nav ticis pieteikts šim mačam. Bārtulis spēli izlaida savainojuma dēļ, ko guva neilgi pirms atgriešanās Latvijā, vienā no pēdējiem Ufas "Salavat Julajev" treniņiem pirms olimpiskās pauzes Kontinentālās hokeja līgas (KHL) čempionātā.

"Pēdējā treniņā Ufā neveiksmīgi nokritu — uzkāpu uz partnera nūjas, kritu un lielā ātrumā ietriecos vārtos, sastiepu kaklu un sasitu galvu, tā ka ķivere nolidoja un salūza," portālam "Delfi" stāsta Bārtulis. "Bija aizdomas par smadzeņu satricinājumu, bet īsti nevarēja saprast. Atbraucu uz Rīgu, pirmo treniņu izlasē aizvadīju, viss bija ok, bet nākošajā dienā sākās reiboņi, un, tā kā šī bija pārbaudes spēle, nolēmām neriskēt."

"Izrunājāmies arī ar Bobu [Hārtliju], viņš pats ļoti labi zina, kā ir ar smadzeņu satricinājumiem, turklāt nebija arī vajadzības par katru cenu spiest, lai es spēlēju," uzsver hokejists. "Mēs visu izrunājām un man nekādu pretenziju pret Bobu nav, viss bija korekti un profesionāli. Nav nekāda kašķa!"

Runājot par trenera darba stilu, Bārtulis atzīst, ka tas ir atšķirīgs no iepriekšējiem treneriem, taču Hārtlija prasītais atgādina viņam to spēli, kādu aizsargs spēlējis, būdams Filadelfijas "Flyers" komandā Nacionālajā Hokeja līgā (NHL). " Bobam ir mazliet citādāks darba stils, bet ne jau spēlētāji izvēlas trenerus, vienkārši ir jāpierod," saka Oskars. "Jā, Bobam ir citāda pieeja, un mani izbrīnīja, ka Ziemeļamerikas trenerim ir tik gari treniņi uz ledus, bet ar laiku pie tā pierod. Spēles stils gan ir Ziemeļamerikas. Tas man ir saprotams, es pat teiktu, ka līdzīgs Filadelfijai, uzreiz atcerējos, tas bija forši. Kā spēlējām "taktiku", uzreiz viss atnāca atmiņā. Tikai grūtāk izpildīt, jo te ir lielie laukumi un pretiniekam ir vairāk vietas apiet un iziet cauri, bet pasaules čempionātā jau varēja redzēt, ka komanda to ir diezgan labi sapratusi un prot kompensēt, kur pietrūkst. Bilde ir diezgan laba!"

Oskars Bārtulis par iespējamo atgriešanos izlasē uz šāgada pasaules čempionātu nesaka ne jā, ne nē, viss būšot atkarīgs no sezonas beigām un veselības stāvokļa. "Vēl pāragri par to runāt. Šobrīd jāsadziedē traumas, tiešām gribu tikt "play off" KHL, jo esmu ticis labā komandā, gribu sevi parādīt, lai komandas sniegums būtu labs. Līdz pasaules čempionātam vēl tālu. Kad pienāks laiks, tad arī domāsim," viņš saka.

Kā zināms, sezonas vidū Latvijas hokejists bija spiests mainīt darbavietu, ar tiesas lēmuma palīdzību aizejot no Vladivostokas "Admiral", ko piemeklējušas pamatīgas finansiālas un organizatoriskas problēmas, un pievienojoties Ufas "Salavat Julajev". "Tāda pāreja, kā tagad, laikam man bija pirmo reizi, bet vispār tas nav nekas jauns — Amerikā, tāpat ceļ no fārmkluba augšā vai nolaiž lejā," saka Bārtulis. "Nav viegli, kad ienāc jaunā komandā, bet mums paveicās, ka bijām četri spēlētāji no Vladivostokas, treneris mūs speciāli salika kopā vienā maiņā."

"Kad notika tas viss ar "Admiral", īpaši "necepos"; ja man telefons visu laiku nezvanītu un būtu grūti atrast darbu, varbūt satrauktos, bet bija interese no divām, trim komandām, plus vēl klubi Eiropā, Šveice," stāsta pieredzējušais aizsargs. "Pats varbūt gribēju pēc Vladivostokas bardaka aizbraukt uz Šveici, lai atslēgtos no tā visa, samainīt vidi, bet Ufas piedāvājums bija tik labs un komanda tik spēcīga, ka piekritu palikt KHL. Jāpabeidz labi sezona, tad jau tālāk skatīsimies. Aģents pagaidām neko nerosās, atpūšas Maiami — darbs izdarīts, visas maiņas notikušas, aģenti tagad var atpūsties."

Uz Vladivostokas "Admiral" Bārtulim vairāk "zobs" par organizatorisko pusi, jo no sportiskā viedokļa komanda bijusi cerīga. "Sākumā bija aizture ar algām, bet tā vienmēr bijis, tad kļuva trakāk un trakāk, un tās visas runas…" viņš stāsta. "Cerība gan bija, ka viss būs ok. Kad ienāca jaunā vadība, pēc pirmās sapulces bija skaidrs, ka nekas labs nebūs, līdz ar to mēģinājām atrast ceļu, kā tikt no turienes prom. Tikām, bet pārējais nekas nav sakārtots, parādi ir nežēlīgi lieli. Aizvadītas 40 spēles, un es esmu algu saņēmis varbūt par piecām!"

"Žēl ka viss tā beidzās, jo Vladivostokā pavadīju vairākus foršus gadus, divas sezonas tikām "play off", bet tad atnāk cilvēki un saka — tas nav rādītājs, ka jūs iekļūstat "play off" un pirmajā kārtā izlidojat, tas nav mūsu mērķis, vajag vinnēt Gagarina kausu. Ko jūs esat darījuši, tas nav nekas! Nē, nu es viņiem novēlu veiksmi, bet varbūt sākumā lai sakārto visu ar finansēm un tad sāk domāt tālāk," saka Bārtulis. ""Admiral" Vladivostokā iemīlēja, tribīnes bija vienmēr pilnas, un arī bērnu hokejs attīstījies. Vladivostoka nebūt nav nabadzīga pilsētā, nauda tur ir, ir lieli biznesi, ostas, vienkārši vajag pareizos cilvēkus, kas to visu sakārtotu, meklētu sponsorus. Pēdējā laikā, cik saprotu, uzņēmēji pat nāca klāt pie spēlētājiem un teica - mums neļauj jūs sponsorēt. Protams, mēs nezinām iekšējās lietas, bet ar naudu tajā reģionā viss kārtībā, tikai vajag sakārtot. Labi, ka esam prom. Tagad lai advokāti cīnās."

Esot Latvijā, Bārtulis ne tikai izmanto laiku, lai būtu kopā ar ģimeni, bet arī aprauga savu hokeja klubu "BHC37", kurā trenējas un spēlē mazie hokejisti. Kluba vadība ir Oskara māsas Baibas pārziņā, bet arī viņš pats labprāt iesaistās darbā. "Vairāk visu pārvalda mana māsa, viņa tur ir "lielā mamma", bet mēs sazvanāmies, izrunājam kaut kādus jautājumus. Kad esmu Rīgā, eju uz treniņiem, kaut ko iesaku no savas pieredzes, palīdzu treneriem, pašam prieks. Forši te iet, mazie ir malači!" gandarīts ir Bārtulis. "Biju te uz Ziemassvētkiem, tagad — bērni progresē, labi rezultāti. Galvenais šajā vecumā ir atrast kopīgu valodu treneriem ar bērniem, un bērniem respektēt trenerus — redzu, kas notiek bērnu hokejā. Un vēl mums arī vecāki nedrīkst iejaukties darbā!"

Hokejists gan noliedz, ka bērnu hokeja klubā gatavo sev "vietu" pēc profesionāla spēlētāja gaitu beigām. "Vairāk man patīk konsultanta statuss," smejas Bārtulis. "Man labāk patīk menedžēt — turnīrus, komandu, nometnes. Pagaidām patīk vērot treniņu darbu, iedot kādu padomu. Vai es varētu ar pilnu slodzi trenera darbā, nezinu. Ir sevi jāpārbauda, tā uzreiz nevar pateikt, bet pirmie soļi man patīk."