Iemeta Kanādai, iemeta Krievijai un... beidza karjeru

Vārti pret Krieviju joprojām raisa emocijas

Latvijas izlases rindās Vadims debitēja jau 1996. gada oktobrī Rīgas Sporta pilī pret Norvēģiju. Vēl šodien viņš spilgti atceras izgājienu divatā pret aizsargu – satraukums mudināja pēc iespējas ātrāk mest pa vārtiem, lai teicamā izdevība nebeigtos vispār bez metiena. Nākamajā dienā Romanovskis vairs netika laukumā, jo bija iedzīvojies savainojumā. Otro iespēju pie trenera Leonīda Beresņeva viņš nopelnīja 1998. gada pavasarī, kad bija labā sportiskajā formā, taču treniņā pēc sadursmes ar Kasparu Astašenko guva Ahilleja cīpslas savainojumu.

Tam sekoja vairāk nekā četrus gadus ilga pauze, kuras laikā Vadims pat netika aicināts uz valstsvienības nometnēm. Izlasē viņš atgriezās 2002. gada novembrī pie Kurta Lindstrema, trīs spēlēs iemetot vienus vārtus (pret Itāliju). Romanovskis atzīst, ka pēc pirmā "EuroChallenge" posma nodomājis, ka uz valstsvienību viņu vairs neaicinās, tomēr decembrī viņš atkal bija izlasē un iemeta gan Nīderlandei, gan Dānijai. Februārī mačos pret Baltkrieviju, Ungāriju un Franciju Vadima kontā bija vārti un divas rezultatīvas piespēles, bet labākie mači bija vēl tikai priekšā.

Aprīļa vidū Romanovskis iemeta "golu" uzvarā pār Somiju (5:2), bet neilgi pirms čempionāta guva vārtus gan Oļega Znaroka atvadu spēlē pret Šveici (2:1), gan pret pasaules čempioni Kanādu (3:5). "Kopš iemetu somiem, uzķēru to sajūtu – iedodiet man tikai ripu un es iemetīšu! Lai gan pārbaudes mačā biju spēlējis pret Kanādu, sapratu, ka pasaules čempionātā Somijā būs citādi. Taču jau pirmajā spēlē tur iemetu vārtus pret Zviedriju (1:3). Protams, paveicās, taču, no otras puses, – tajā epizodē nostrādāju līdz galam un tiku atalgots," spilgto debiju atceras Vadims.