Divreiz domāja par pašnāvību, vienreiz mēģināja to īstenot – Igaunijas basketbolists stāsta par savām grūtībām

Rādiks stāstīja, ka psiholoģiskas problēmas viņš pirmo reizi sajutis 15 vai 16 gadu vecumā, kad nespēja realizēt soda metienus. "Neviens man neticēja, ka treniņos es tos izpildīju ar 70 līdz 80% precizitāti. Es vienkārši nespēju tikt galā ar to, ka esmu uzmanības centrā," viņš stāstīja. Jau savas karjeras otrajā pusē, kad Rādiks otro reizi bija devies spēlēt uz Itāliju, viņš vairs neesot gribējis doties uz treniņu. Igaunis juta, ka sirds pukst daudz straujāk, un viņš neesot varējis izdarīt visvienkāršākās lietas. "Esmu 208 cm garš. Kad esmu zem groza, man bumba vienkārši jāiemet grozā, bet es netrāpīju pat pa groza stīpu. Sapratu, ka kaut kas nav kārtībā. Uzreiz devos uz Igauniju meklēt palīdzību."

Rādiks atklāja, ka viņš divas reizes esot domājis atņemt sev dzīvību. Pirmajā reizē tas pat noveda pie pašnāvības mēģinājuma, bet otrajā reizē viņš savu dzīvību esot parādā psihologam, kurš pēc iespējas ātrāk viņu nosūtīja uz slimnīcu.

"Es atceros, ka Baltkrievijā Igaunijas izlases ārstam prasīju, cik daudz miegazāles jāizdzer, lai apstātos sirds. Viņš man teica, ka 65. Es joprojām nezinu, kāpēc, bet es nenopirku tik daudz. Es nopirku 50, paņēmu arī 15 antidepresantus. Divas vai trīs dienas nodzīvoju burbulī, neviens nesaprata, kas notiek. Pēc tam es arī devos uz darbu, lai gan nezinu, kā man tas izdevās," atklāja Rādiks.

Tik daudz recepšu medikamentus viņš iegādājās kādā aptiekā Lasnamē, kur tās nopirka "zem kases" par dubultu samaksu.

Lai arī likās, ka tas viņam bija zemākais punkts, tomēr apmēram pirms vairāk nekā gada, oktobrī, viņam galvā bija tikai negatīvas domas. Lai arī Rādiks centās sev iestāstīt, ka viss ir kārtībā, tomēr viņš nekādi nevarēja tās pārvarēt.

"Man bija tikšanās pie psihologa. Es izdomāju, ka iešu prom, nopirkšu skuvekļus un aiziešu uz Pērnavas upi, jo vienkārši vairs nevaru. Psihologs man stāstīja, ka man izjukusi smadzeņu ķīmija, bet to var ārstēt. Viņš mani pārliecināja doties uz Pērnavas slimnīcu pie dežūrārstes. Mēs parunājām piecas minūtes, un viņa teica, ka palikšu slimnīcā. Trīs nedēļas nogulēju slimnīcā, saņēmu elektroterapiju."

Rādiks uzskata, ka viņš šodien vairs nebūtu dzīvs, ja viņam nebūtu divu labu draugu, ar kuriem tumšajos laikos varēja aizvadīt ilgas telefonsarunas. Pēc viņa paša teiktā, Rādiks joprojām ir ceļā uz atveseļošanos.

Rādiks lielāko daļu savas karjeras pārstāvējis Igaunijas klubus, divreiz devies leģionāra gaitās uz Itāliju, kā arī pārstāvējis Igaunijas valstsvienību.