Neatmetot cerības par NBA. Saruna ar basketbolistu Kasparu Bērziņu  (37)

Kā zināms, Rīgas komanda šosezon veiksmīgi startēja ULEB Eiropas kausa izcīņā, tikai nedaudz atpaliekot no iekļūšanas turnīra ceturtdaļfinālā. Vietu ceturtdaļfinālā rīdziniekiem bija iespēja izcīnīt jau priekšpēdējā TOP 16 kārtas spēlē savā laukumā, tomēr to neizdevās izdarīt. "VEF Rīga" nespēja nosargāt 22 punktu pārsvaru un Spānijas komanda "Valencia Basket" izcīnīja uzvaru ar 103:96. "VEF Rīgas" liktenis ULEB Eiropas kausa izcīņā izšķīrās sacensību otrā posma pēdējā mačā, kurā izbraukumā bija jāspēkojas ar citu spāņu vienību Bilbao "Uxue Basket", bet līdzīgā spēles izskaņā "VEF Rīga" piedzīvoja sāpīgu zaudējumu ar 65:76 un izstājās no Eiropas kausa. Šajā mačā ļoti nepatīkamu epizodi piedzīvoja Bērziņš, kad tiesnesis viņam piešķīra nepelnītu tehnisko piezīmi, kas lika viņam priekšlaicīgi atstāt laukumu.

Arī VTB Vienotajā basketbola līgā rīdzinieki šogad spēlē labāk nekā pērn, sīvi spēkojoties ar vadošajām komandām, kā arī pieveicot Kauņas "Žalgiri". VTB līgas regulārajā čempionātā palikusi vēl tikai viena spēle, bet klubs jau nodrošinājis sev vietu izslēgšanas mačos. Savukārt "Aldaris" Latvijas Basketbola līgas (LBL) turnīrā "VEF Rīga" ar "Ventspils" komandu ir pārliecinošā līderpozīcijā.

Eiropas kausa izcīņā 27 gadus vecais Bērziņš 12 spēlēs vidēji guvis 11,5 punktus, izcīnījis 5,8 atlēkušās bumbas, kā arī iekrājis pa vienai piespēlei un pārtvertai bumbai. Savukārt VTB līgā viņš 16 spēlēs vidēji izcēlies ar 8,2 punktiem un 4,9 atlēkušajām bumbām.

Portāls "Delfi" aicināja Kasparu Bērziņu uz sarunu par "VEF Rīgas" sniegumu šosezon, par nepelnīto tehnisko piezīmi izšķirošajā Eiropas kausa spēlē, par viņa mērķi spēlēt Nacionālajā basketbola asociācijā (NBA) un par Latvijas izlasi pirms gaidāmā Eiropas čempionāta.

Eiropas kausa turnīra pirmo kārtu "VEF Rīga" sāka ļoti labi, un otrajā kārtā turpināja spēlēt veiksmīgi. Līdz ceturtdaļfinālam pietrūka pavisam nedaudz. Tagad, kad emocijas rimušās, kā pats atceries šo turnīru?

Tagad liekas, ka šī turnīra pirmās spēles notika pagājušajā sezonā. Pirmā kārta mums nebija viegla, jo viss izšķīrās pēdējā spēlē Francijā pret Lemānas komandu, un uzvara tur jau savā ziņā bija liels sasniegums. Pat ja mēs nebūtu tik labi cīnījušies turnīra turpinājumā, visi tāpat atzītu, ka mēs esam padarījuši labu darbu. Kad uzzinājām, ka nākamajā kārtā būs jāspēlē pret divām spāņu komandām, kuras par grandiem varbūt nevar nosaukt, bet par Eiropas kausa vieniem no favorītiem gan, mums nekādas bailes nebija. Iepriekš bijām vinnējuši Kauņas "Žalgiri" un to pašu Lemānu, tāpēc nebija šaubu, ka mēs nevarētu tikt tālāk. Treneri ļoti centās mūs iedvesmot un iedrošināt, bet man personīgi tas nebija vajadzīgs. Pret tām komandām iepriekš bija spēlēts. Gājām un cīnījāmies, ļoti labi pierādot, ka varam būt par viņiem labāki, kaut vai epizodiski. Visās spēles bijām arī vadībā.

Skaidrs, ka mums nevajadzēja izšķirošo maču spēlēt pret Bilbao "Uxue Basket" izbraukumā. Visu vajadzēja nokārtot "Arēnā Rīga" pret "Valencia" septiņu tūkstošu skatītāju priekšā. Un tas ir vissāpīgākais šajā sezonā. Pret Valensijas komandu mēs sākumā spēlējam graujoši, kas spāņiem lika pieņemt kardinālu lēmumu spēlēt zonas aizsardzību, ko viņi nekad nav darījuši. Mēs pat nevarējām iedomāties, ka tas varētu notikt.

Kas notika komandā, kad "Valencia" zonas aizsardzība sāka darboties tik efektīvi?

Es nekad nemēdzu vainot aizsardzības vai uzbrukuma taktiku, jo ar darbu var izdarīt vairāk par teoriju, bet šoreiz uz to atskatoties ar vēsu prātu, tā zona pirmajos brīžos mums neļāva izspēlēt kombināciju līdz galam un radās tāda nedrošuma sajūta, kas palika visu spēli. Savukārt viņiem tas deva pārliecību, ka tā var turpināt. Mēs nekustinājām bumbu, nedevām piespēles un raustījāmies. Jocīgi, ka pēc minūtes pārtraukumiem un puslaika pārtraukuma tas viss nemainījās. Tas bija ļoti sāpīgi, ka pie tik daudz skatītājiem mums neizdevās attaisnot viņu cerības. Būtu bijis ļoti forši tovakar uzvarēt. Tādas emocijas neaizmirstās citu cilvēku dēļ, pats es to varu "norīt" un aizmirst daudz ko.

Tālāk braucām uz Bilbao. Arī nebija nekādu šaubu par iespēju uzvarēt, ar pilnu pārliecību. Spēli iesākām ļoti labi. Vainot tiesnešus? Gribās jau! Daudzi basketbolam tuvu stāvoši cilvēki neoficiālā gaisotnē šī mača tiesnešiem velta skarbus vārdus. Tā kā spāņi ULEB kausam dod lielu finansiālo pienesumu, viņi nedrīkstēja mums zaudēt.

Spēle pret Bilbao komandu pirmajā puslaikā ritēja pēc ļoti līdzīga scenārija, kā mačā pret "Valencia" komandu Rīgā.

Tieši tā. Kā jau teicu, šogad mēs esam ļoti laba komanda un varam spēlēt ar jebkuru pretinieku. Spēlē pret Maskavas CSKA bijām vadībā un knapi zaudējām abās spēlēs. Man šķita, ka mēs Bilbao vinnēsim līdz pat pēdējai spēles minūtei. Pēdējās sekundēs viss kļuva diezgan bezcerīgi. Tā pēdējā svilpe, tā tehniskā piezīme ... nav redzēts tāds gadījums. Pēc tiesneša piešķirtās tehniskās piezīmes es biju šokā, bet es zināju, ka taisnība ir manā pusē. Saņēmu ceturto piezīmi, gāju laukuma malā un es zināju, kāda būs skatītāju reakcija. Viņi noteikti bija pamanījuši asumus starp mani un pretiniekiem visā spēles laikā, un es viņiem nepatiku. Jutos ļoti pārliecinoši, vēlējos viņiem parādīt, ka man ir vienalga, ko viņi tur bļauj. To es arī darīju. Tas nebija nekādā emociju uzplūdā, tā nebija nekontrolēta rīcība.

Tā bija netaisnība, un man dzīvē tā ļoti sāp, un kur nu vēl, ja tā ir pret mani. Cik tas bija negodīgi, un es to nebiju pelnījis. Nebiju pelnījis dzirdēt tos vārdus, ko treneris man pēc spēles teica ģērbtuvē, jo viņš bija izdomājis, ka es tur rādīju vidējos pirkstus. Nevienam nenovēlu dzirdēt tādus vārdus komandas biedru priekšā. Var teikt, ka gandrīz bez pamatojuma. Viņš nezināja, ko es rādīju, viņš pieņēma, ka es rādīju kaut ko, un tā ir milzīga kļūda. Nāca nākamās spēles, man kā profesionālim šī neveiksme bija jāaizmirst, un es domāju par saviem turpmākajiem uzdevumiem. Ļaunu prātu neturu uz nevienu, bet to es nekad neaizmirsīšu.

Nav pirmo reizi tāda sajūta, ka mani vienkārši grib dabūt nost no laukuma. Pēdējās divas spēles ULEB kausā bija ļoti sāpīgas tieši cilvēcīgu iemeslu dēļ.

Tomēr tu bieži iesaisties diskusijās ar tiesnešiem. Vai tu centies viņus kaut kā ietekmēt?

Nē, tā nebūt nav. Es vienkārši vēlos pajautāt, kāpēc tiesnesis tajā situācijā ir nosvilpis piezīmi. Kā jau minēju, bieži cīnos pret netaisnību, un, ja esmu pretinieku pagrūdis, tad gribu zināt, kāpēc viņš iedeva piezīmi par sitienu pa rokām. Tās ir lietas, par kurām ar viņiem runāju. Vienkārši gribu zināt. Dažreiz arī komandas biedri domā, ka esmu dusmīgs un gribu ar viņu izrēķināties, turot mani, bet vēlos tikai noskaidrot.

Atgriežoties pie ULEB Eiropas kausa, tev ir sajūta, ka "VEF Rīga" ir spērusi soli uz priekšu?

Protams, šī sezona Eiropā VEFam bija ļoti veiksmīga, un man prieks, ka šis ir kārtējais nebijušais panākums, kurā esmu piedalījies. Ar tādu domu es atgriezos Latvijā, jo es vēlos, lai latviešu komandas kaut ko sasniedz. Šis arī bija iemesls, kāpēc trīs gadus spēlēju VEF komandā, jūtot, ka ar katru gadu mēs varam sasniegt kaut ko vairāk un ka klubs aug un attīstās ļoti pareizās sliedēs. Mans plāns, ja to tā var saukt, ir attaisnojies jau šobrīd.

Šobrīd vienīgais čempionāts, kurā "VEF Rīga" varētu nospēlēt sliktāk, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, ir tikai Latvijas Basketbola līga (LBL). Kā jūs pieejat šim turnīram?

Jā, ja šajā sezonā mēs zaudētu divas spēles regulārajā čempionātā, tad tas būtu sliktāk nekā pagājušā gadā. Tāpēc mēs to centīsimies neizdarīt, spert soli tālāk. Protams, finālsērijā mēs vēlēsimies uzvarēt ar 4-0, un neviens no komandas biedriem un treneriem neatļausies citādāk domāt un teikt. Nekā personīga pret "Ventspils" klubu, arī viņi droši vien teiks to pašu.

"VEF Rīga" LBL mēģina uzvarēt katrā spēlē, bet visi saprot, ka šīs spēles ir laba iespēja gatavoties nākamajiem mačiem, svarīgākām spēlēm, un mēs to izmantojam. Mēs bieži ignorējam Latvijas līgas pretinieka stirpās un vājās puses, bet koncentrējamies uz darbu, kas mums ir priekšā. LBL spēlēs klubs spītīgi atstrādā taktikas un trenē fizisko sagatavotību, nekad nespēlējot lēni. Vienīgais zaudējums "Ventspilij" arī bija tā spītīgā turēšanās pie savas taktikas un nepielāgošanās spēlei. "Ventspils" to labi izmantoja un izcīnīja uzvaru, bet otrajā mačā mēs pierādījām, ka gatavojoties mačam un analizējot pretinieku, mēs varam ļoti labi spēlēt un dominēt.

Tomēr arī ar citām Latvijas komandām ir sanākusi mačošanās, piemēram, pirms jaunā gada pret "Valmieru".

Jebkuram Latvijas klubam būtu liels gandarījums uzvarēt VEFu, un viņi noteikti nāk un cīnās pret mums ar visiem 100 procentiem. Nav jau noslēpums, ka "VEF Rīga" spēlētāji, tiekoties ar vājāku komandu, domā, ka mēs vinnēsim. Nav ko tur slēpt, tas atstāj iespaidu uz spēli. Ir jāpiespiež sevi papildus koncentrēties uz šiem mačiem.

Latvijas līgas līmenis pēdējos trīs gados noteikti ir audzis. Tas noteikti ir jāpiemin. Līga mainās, un tajā var atrast daudz pozitīvu lietu.

Ja reiz runājam par LBL, tad jāpiemin arī LBL Zvaigžņu spēle, kurā arī man sanāca pabūt. Toreiz radās iespaids, ka pati spēle tika atstāta novārtā, un uzsvars tika likts uz konkursiem, kas notika starp ceturtdaļām. Cik grūti spēlētājiem bija atkal ieiet spēlē un vai palielinās iespēja savainoties?

Spēlētāji to izjuta vistiešākajā mērā. Mums bija jāiesildās četras reizes, tas bija diezgan traumatisks process. Arī es sev nedaudz pabojāju veselību, jo kāja sāpēja daudz vairāk, nekā parasti tā sāp. Notika atdzišana un sasilšana, bet es no skatītājiem dzirdēju labas atsauksmes, un tas ir galvenais. Man ir liels prieks par to, tad es varu četras reizes atdzist, tas nekas.

Pati Zvaigžņu spēle bija tikpat skatāma, kā, piemēram, visu slavētais "slam dunk" konkurss, lai arī mača ceturtdaļas nemanāmi tika saīsinātas.

Starp citu, jā, spēle bija ļoti skatāma, un tas notika pateicoties dažiem latviešu bāleliņiem, kurus lepni saukšu arī uzvārdā – [Kristaps] Dārgais, [Žanis] Peiners un [Jānis] Timma. Tiešām tas ir unikāli, ka mūsējie taisa šovu, nevis amerikāņi.

Par ceturtdaļu īsināšanu es nemaz nezināju. Bija tāda jocīga sajūta, jo ātri noskrējām ceturtdaļu. Kad beidzās pēdējā ceturtdaļa, tad gan sapratu, ka kaut kas nav īsti kārtībā. Tomēr tas bija ļoti pozitīvs pasākums, un nebija nevienas negatīvas nots.

VTB Vienotajā līgā Rīgas komandai regulārajā čempionātā palikusi viena spēle. Kopumā arī šo turnīru var vērtēt ar pozitīvu atzīmi?

Jā, arī šeit sperts solis uz priekšu. Mūsu mugurkauls ir apaudzis, mēs esam kļuvuši spēcīgāki. Nekas, ka mēs VTB līgā ielaisto punktu ziņā esam vienā no pēdējām vietām, bet iemestajos punktos esam otrajā vietā. Tas liecina par mūsu spēles stilu. Nu un, ka ielaižam daudz punktus, turnīra tabulā mēs esam augstāk par daudzām spēcīgām komandām. Tagad atliek aizvadīt pēdējo spēli un sāk "play-off" turnīru. Tam visam pieejam ar vēsu prātu, un gribam uzvarēt.

Kura šīs sezonas spēle pagaidām tev vislabāk palikusi atmiņā?

Laikam jau uzvara pret "Žalgiris". Lietuviešus vienmēr ir tik forši vinnēt. Tas jau ir no bērnības. Tad ir liels gandarījums. Nekas, ka mēs esam brāļi. Varbūt vēl kāda lielāka uzvara ir priekšā, jo VTB sezona vēl nav beigusies. Varbūt es pēc sezonas varēšu teikt, ka gandarījums būs par citu spēli.

Arī uzvara Lemānā bija kaut kas īpašs. Emocionāli ir ļoti grūti spēlēt spēli, kurā viss izšķiras, un profesionālam sportistam ļoti svarīgi ir uzvarēt šādās spēlēs, lai apliecinātu savu vērtību. Tad mēs to parādījām, bet diemžēl Bilbao tas nesanāca.

Vērojot no malas, šķiet, ka "VEF Rīga" klubā valda labs komandas gars? Vai tas ir galvenā trenera Ramūna Butauta nopelns?

Viņš noteikti dažādos veidos brucina barjeru starp spēlētājiem un treneriem, bet tas notiek ļoti dabiski. Es varu teikt, ka viņš mums ir kā "čoms", jo jebkurā brīvā brīdī viņam varam piezvanīt. Savukārt treniņa laikā viņam īsti neko nevar jautāt, jo viņš visu ir rūpīgi saplānojis un tur nav laika jautājumiem. Butauts brīžos, kad ir laiks, apvaicājas, vai mums ir jautājumi, bet ārpus treniņiem mēs drīkstam jebkurā brīdī viņam iet klāt. Treneris mums vienmēr nāks pretī. Ja paņem tādu klasisku spēlētāju un treneru modeli, tad šis nebūs tāds gadījums. Butauts ir daļa no spēlētājiem un mūsu kolektīva.

Neslēpšu, es, spēlējot šādā modelī, nejūtos kā zivs ūdenī. Visi, kas seko līdzi basketbolam, zina, ka mest grozā es varu diezgan labi. Ja man neļauj to darīt, tad es jūtos ierobežots. Kurš gan grib būt ierobežots? Es tāds jūtos, bet es nesaku, ka nevajag mani ierobežot. Zināmā mērā visus spēlētājus vajag nedaudz ierobežot, bet pilnīgi laimīgs es justies nevaru. Atkārtošos, bet esmu profesionāls basketbolists, man ir priekšnieks, un mans pienākums ir darīt, ko man liek. Ja es to izdaru, un pēc tam mani vēl paslavē, tad man ir dubults prieks. Ja kādreiz dzirdēšu skaļākus vārdus par vienkārši "malacis", kas apliecina to, ka esmu spējīgs izdarīt, ko man liek, tad būšu ļoti, ļoti gandarīts par sevi, un tas atsvērs visus neizmestos metienus, kurus būtu gribējis izmest.

Mana sezona noteikti ir laba, komanda spēlē labi. Jau tagad sezonu vērtēju pozitīvi. Par statistiku runājot, vienmēr var gribēt labākus ciparus.

Kādus ciparus tu gribētu redzēt?

Jebkurš garais spēlētājs statistikas ailēs grib redzēt divus divciparu skaitļus. Man gribas redzēt vidēji izcīnītās desmit atlēkušās bumbas. Tās būtu, ja mans spēles laiks būtu 30 minūtes un ja atlekušo bumbu skaitīšana būtu kā NBA. Mums neskaita katru pieskārienu kā atlēkušo bumbu, kā arī spēles "galdiņa" kompetence bieži klibo, ar to esmu saskāries entos gadījumos. Gandrīz katrā spēlē ir acīmredzami nepieskaitītas lietas, bet nevienam par to sūdzējies neesmu, kaut gan tas reāli var kaitēt manai karjerai. Bieži netiek pieskaitītas izcīnītās bumbas un bloķētie metieni. Sevī ir apziņa, ka izdaru vairāk, nekā parāda statistika.

To, vai šī sezona ir laba, pierādīs nākotne. To varēs redzēt pēc tā, kā pret mani izturēsies ar basketbolu saistīti cilvēki, vai tas būs treneris VEFā, vai tas būs treneris izlasē, vai tas būs man aģents, vai arī piedāvājums no citas komandas. Cerams, ka šī sezona būs jauns atspēriena punkts manā karjerā.

Kam tu gribētu atsperties?

Būšu banāls, teikšu augstāko mērķi – NBA. Jauns vairs neesmu, bet esmu spītīgs. Ja man parādīsies kāda iespēja, tad noteikti atkal mēģināšu tur tikt. To domu es neatmetīšu vēl pāris gadus, to nedrīkstu atļauties. Nākamais solis, kur vēlos uzlekt būtu lielāks līgums, jo kurš negrib pelnīt vairāk? Vēlos augstāku līmeni. Gribētu spēlēt Eirolīgā, un vienmēr cerēšu, ka tur tikšu. Ja tur tikšu, cerēšu, ka palikšu.

Ja rastos iespēja, vai tu būtu gatavs atkal braukt uz NBA Vasaras līgu?

Jā, esmu teicis aģentam, ka es mēģināšu vēlreiz. Jau pagājušajā vasarā es biju gatavs spēlēt Vasaras līgā, bet tā nenotika, jo man bija problēmas ar pleciem. Šogad esmu vesels, un šis ir gads, kad esmu izvirzījis mērķi atkal mēģināt iekļūt NBA. Aģents to zina, lai viņš varētu mani dabūt komandā, kurā ir vērts. Es nebraukšu vēlreiz, lai spēlētu kā centrs. Es ticu, ka varu tur spēlēt kā ceturtais numurs.

Tomēr es ļoti uzticēšos aģentam, ja viņš teiks, ka nav jēgas, tad es pajautāšu, kāpēc viņš tā domā, un droši vien piekritīšu, jo viņš zina, kā notiek iekļūšana NBA. Zinu, ka arī treneris Ainars Bagatskis mani mēnesi atbrīvos no izlases, lai varētu mēģināt, tāda atļauja man bija arī pagājušajā gadā. Vasarai man plāns ir skaidrs.

Paturpinot tēmu par NBA, vai tu būtu gatavs tur nokļūt caur NBA Attīstības līgu?

Es būtu gatavs. Varu atzīties, ka šobrīd nožēloju, ka tā vēl neesmu darījis. Man tā ir ieteikts darīt, jo tā ir iespēja būt daudz tuvāk NBA, un veiksmes faktors ir daudz lielāks. Pietiek ar vienu spēli, lai treneris ieraudzītu. Man tas bija jādara jau iepriekš, tā ir viena no neizmantotajām iespējām.

Tas nekas, ka man ir 27 gadi, un tur nav daudz šāda vecuma spēlētāju. Es būtu ar mieru riskēt.

Pēc tevis sacītā, nevaram rēķināties ar to, ka tu nākamgad būsi "VEF Rīga" komandā?

Es izskatīšu jebkuru piedāvājumu. Konkrētā brīdī es izvērtēšu apstākļus, un teorētiski ir iespējams, ka nākamgad es varētu nebūt VEFā. Es nenoliedzu, ka es varētu būt citur. Nospēlēt "VEF Rīga" visu savu atlikušo karjeru? Arī to es neizslēdzu, kāpēc nē? Ja klubs turpinās attīstīties, un es sevi redzēšu augam kopā, arī tas ir iespējams.

Sezonas laikā bija kādi piedāvājumi no citām komandām?

Es nezinu. Tie piedāvājumi izskan manam aģentam, un viņš mani lieki netraucē. Kad reāli, kaut kas notiek, tas es uzzinu. Sezonas laikā līgumu ar "VEF Rīgu" es varu lauzt tikai pēc abpusējas vienošanās. Ja aģents redzētu kādu iespēju, tad droši vien es uzzinātu. Konkrēti kaut ko uzzināšu pēc sezonas.

Līdz tam pagaidām prāts vēl nesniedzas. Es zinu, ka tā būs laba vasara, kurā, cerams, mums izdosies sasniegt kaut ko ievērības cienīgu. Redzēsim, kas mēs tur sanāksim kopā.

Eiropas čempionātā grupa mums ir ļoti smieklīga, bet skumjā ziņā. Man ļoti nepatīk slāvu valstis, bet katru spēli ņemsim individuāli. Tas vēl ir ļoti, ļoti tālu. Mums vēl priekšā smags sagatavošanās process. Interesanti būs ieraudzīt to sastāvu, kas savāksies.

Kā tu skaties uz to, ka Latvijas izlasē varētu spēlēt NBA spēlētājs Čeiss Badingers?

Es neticu, ka viņš piekritīs spēlēt Latvijas izlasē. Man neticās, jo es ļoti skeptiski skatos uz amerikāņiem kā uz nāciju. Man nākas vispārināt. Viņi diezgan aizvērti skatās uz lietām. Ja viņš labi spēlē NBA, tad viņām neinteresē spēlēt Eiropas čempionātā, bet es to nevaru zināt. Varbūt ne šogad, varbūt viņš spēlēs izlasē pēc pāris gadiem.

Motivācijas spēlētājiem ir dažādas. Ja aug treniņu līmenis un spēles, viņam esot izlasē, tad es būtu par to. Taču neviena spēlēšana vai nespēlēšana nemainīs manu viedokli par to, vai es būšu valstsvienībā, un es tur būšu, ja vien varēšu. To visi zina.

Vai Latvijas izlases galvenais treneris Ainars Bagatskis bieži uztur kontaktus ar tevi?

Mums ir bijušas telefona sarunas, mēs Latvijā esam satikušies, bet man patīk teikt, ka viņš zina, ka es spēlēšu izlasē. Viņam nevajag mani motivēt, viņam nekas man nav jāsaka. Ir jautājumi, par kuriem mēs apmaināmies ar viedokļiem. Treneris dara visu, lai savāktu sev nepieciešamo modeli. Ar spēlētājiem viņš kontaktējas sev nepieciešamajā līmenī. Domāju, ka ar citiem viņš vairāk kontaktējas nekā ar mani.

Tu esi viens no tiem retajiem basketbolistiem, kurš nekad neatsaka Latvijas izlasei, ja vien nav veselības problēmu. Kas tevi valstsvienībā visvairāk saista?

Man patīk, ka esmu latvietis. Protams, ir dažādi iemesli, kāpēc varu nespēlēt. Veselība atļauj, man vēl nav ģimenes. Kas zina, varbūt tad atteiktos spēlēt, jo ģimene dzīvē ir galvenais. Tāpēc es stūrgalvīgi saku, ka spēlēšu izlasē. Pilsoņa pienākums. Jēli skan, bet es tā uzskatu. Tāda ir mana motivācija. Ja agrāk to apliecināja ar iešanu karā, tad mūsdienās VEF ir sauklis, ka tā ir mūsdienu kara māksla. Es tiešām nezinu, ja šobrīd būtu karš, vai es ņemtu ieroci un ietu karot. Tikai tajā situācijā es varētu adekvāti pieņemt lēmumu, bet šobrīd šis ir mans pienākums. Tāpat kā iet vēlēt. Visiem tas būtu jādara, jo tie, kuri, domā, ka neko neietekmē, ļoti maldās.

Es negribu sūdzēties par to, ka tādējādi bojāju savu veselību. Pagājušajā gadā es vienu mēnesi ārstēju pleca savainojumu, kad gandrīz neko vispār nedarīju. Un arī es to darīju, jo ārsts ieteica atpūsties. Negribas pieskarties ārstu tēmai, bet viņi toreiz pieņēma ļoti nepareizu lēmumu, nevajadzēja man izlaist to mēnesi. Man nebija jāatpūšas, bet gan jātrenējas, lai tie pleci nesāpētu. Izlasē sāku trenēties, un plecu sāpes pārgāja. Tāda ironija. Ja cilvēkiem ir iespēja, tad vienmēr pakonsultējaties ar vairākiem ārstiem, neklausiet vienam viedoklim! Tas jebkurā dzīves jomā.

Jūs ar Andri Biedriņu esat tuvi draugi. Izmantošu iespēju un pajautāšu, vai viņš plāno šogad spēlēt izlasē?

Es nezinu, jo mēs par basketbolu praktiski nerunājam. Viņš zina, ka es baudu viņa sabiedrību ārpus laukuma un laukumā. Es vienmēr būtu par viņa spēlēšanu izlasē. Un viņš to zina. Man tas viņam nemaz nav jāsaka. Es tiešām gribu spēlēt kopā ar viņu, vienalga, vai tas ir izlasē, vai tas ir "Skonto" vai arī NBA. Pierunāt viņu nevēlos un to nedarīšu, jo tā būs ietekmēšana. Es ticu, ka Andris pats ļoti labi spēj izvērtēt savu situāciju, novērtēt, kas viņam svarīgāks. Es tikai prātoju, es neapgalvoju.

Kā tu šobrīd vērtē Biedriņa sniegumu NBA?

Viņam tas ir darbs. Tas ir vēl izteiktāk nekā man. Ja neļauj spēlēt, tad basketbolu nevar izbaudīt. Mēs sazināmies brīvajā laikā un par darbu nerunājam.

Noslēgumā varbūt pats vēlies kaut ko pateikt "Delfi" lasītājiem?

Esiet laimīgi, jo tikai tad jūs spēsiet darīt laimīgus citus cilvēkus.