No Biedriņa līdz 'karalim' Džeimsam, no pastarīšiem līdz pretendentiem – sākas NBA jaunā sezona  (7)

2013.-2014. gada Nacionālās Basketbola asociācijas sezona būs zīmīga ar to, ka ir ne tikai vairākas komandas, kuru mērķis ir cīnīties par čempionu godu, bet arī klubi, kuru mērķis ir palikt pēdējā vietā, drafta ekspertiem solot lielisku jauno spēlētāju ražu nākamajā vasarā. Prieku sagādā fakts, ka ir potenciāli vairāk nekā trīs komandas, kurām prognozē vietu finālā, un ir dažas komandas, kuras apzinātas sezonas gremdēšanas vietā ir izvēlējušās pacīnīties par tikšanu izslēgšanas spēlēs.

Komandas dalot pēc "svara kategorijām", tās tiks atskaitītas no lejasgala jeb ar klubiem, kuri cer jau jūnijā draftēt iespējamo nākotnes zvaigzni Endrjū Viginsu, līdz čempiona titula pretendentiem. Rangs neataino secību, kādā komandas finišēs vai kādu noteiktu vietu, ko tās ieņems, bet gan norāda uz to potenciālu, ņemot vērā gan pašus optimistiskākos, gan pesimistiskākos iznākumus, autora subjektīvajā skatījumā.

 2013. gada drafta dienā aizmainot komandas līderi Drū Holideju uz Ņūorleānu pret 6. izvēli Nerlensu Noelu un nākamā gada 1. raunda drafta izvēli, Filadelfija savus nodomus padarīja par pašsaprotamiem. Šādi šobrīd varētu raksturot viņu sastāvu:

Kompetenti spēlētāji: 3 (Fadeuss Jangs, Evans Tērners, Spencers Hozs), acīmredzami formā neesoši/resni veterāni: 1 (Džeisons Ričardsons), sevi apliecinājuši kapātāji: 1 (Lavojs Alens), perspektīvi, bet vēl negatavi pirmgadnieki: 2 (Nerlenss Noels*, Maikls Kārters-Viljamss), kā viņam kāds vēl maksā par profesionāla basketbola spēlēšanu!?: 1 (Kvame Brauns), baidās lidot ar lidmašīnu: 1 (Roiss Vaits*), minimāli apostījuši NBA gaisu/D-Līgas basketbolisti: vai ir vērts uzskaitīt?, no Rīgas aizbēguši: 1 (Gani Lavāls).

 Tieši tā izskatās sastāvs NBA komandai, kura ir nolēmusi to pilnībā pārbūvēt un sākt visu no sākuma. Iepriekšējais kodols uzleca augstāk par savu galvu (galvenokārt, pateicoties Derika Rouza traumai), vienu reizi sasniedzot 2. "playoffu" kārtu, kļuva par kārtējo komandu, kura stingro aizsardzības treneri Dagu Kolinsu neiztur ilgāk par 3 gadiem, un bija izsmēlis visas savas spējas. Protams, Endrjū Bainama sāga nevarēja izvērsties vēl sliktāk kā tas atgadījās ar Filadelfiju, centram nenospēlējot pat vienu spēli "76ers" kreklā un šovasar mainot komandu kā brīvajam aģentam. Lai gan 82 spēļu garas sezonas uzvaru antirekorda (1972.-73. gadā "Sixers" uzvarēja 9 spēles) lūšana šķiet neticama, komanda visticamāk finišēs ar nieka 12-17 uzvarām blakus tās nosaukumam un ir "pole position" uz visvairāk bumbiņām NBA drafta loterijā.

 Tomēr interesantas tēmas, kurām sekos līdzi ar basketbolu apsēstie skatītāji, arī Filadelfijā netrūkst. Savulaik ar 2. drafta izvēli paņemtajam Evanam Tērneram ir pēdējais laiks pierādīt sevi kā laba līmeņa aizsargam (šis arī ir Tērnera pēdējais līguma gads). Svarā vieglajam Nerlensam Noelam būs ne tikai jāpierod pie spēles pieaugušo basketbolā, bet jāpierāda kritiķiem, ka viņš ir atguvies no krusteniskās saites plīsuma. Tikmēr no perspektīvā Roisa Vaita tiek gaidīta uzvedība, kas ļauj cilvēkam profesionāli nodarboties ar sportu. Pirmais solis ir sperts, spēlētājam apgalvojot, ka viņš ir gatavs uz spēlēm lidot par spīti saviem nemiera traucējumiem (lai gan nesaprotamu iemeslu dēļ ceļu uz Bilbao, lai tiktos ar Daira Bertāna komandu, viņš tā arī neveica).

 Kopumā komandas vadība sagaidīs tieši to, ko vēlas - daudz zaudējumu. Lai gan nosodījumu ir pelnījušas visas četras šīs kategorijas komandas, Filija diemžēl visuzskatamāk nav centusies sezonai sagatavot konkurētspējīgu sastāvu, labākajam tās vasaras papildinājumam esot galvenajam trenerim Bretam Braunam, bijušajam Grega Popoviča asistentam.

*Pēc šo rindu rakstīšanas ir izskanējušas ziņas, ka Nerlenss Noels, iespējams, šosezon laukumā nemaz nedosies, bet Roiss Vaits ir ticis atskaitīts no komandas.

 Atšķirībā no Filadelfijas "76ers", Jūtas līdzjutējiem nepavisam nav iebildumu pret pārbūves sezonu. Komandas atbalstītāji jau kādu laiku ir atklāti izrādījuši savu neapmierinātību ar bezjēdzīgu izslēgšanas spēļu ķeršanu, kas, piemēram, 2012. gada pavasarī beidzās ar 4 zaudējumiem "Spurs", vidēji piekāpjoties ar 16 punktiem spēlē, un jauno talantu "marinēšanu" uz soliņa. Alam Džefersonam un Polam Milsapam turpinot savas karjeras citur, jaunieši ir beidzot tikuši pie savas iespējas. Garajā galā pamata pieciniekā dosies Eness Kanters un Deriks Feivorss, tikmēr 2. numura pozīcijā spēles visticamāk uzsāks Aleks Bērks. Papildus Jūtas fanu iecienītajam jauniešu trijniekam, piecinieku noslēgs "rūkijs", saspēles vadītājs Trejs Bērks*, bet līdera lomu šogad nāksies uzņemties arī gados jaunajam Gordonam Heivardam.

 Kāds varētu teikt, ka uz papīra piecinieks izskatās labi. Bet šim kodolam ir vēl daudz ko mācīties. Heivards piedzīvos grūtu sezonu, kurā daudz būs jāspēlē ar bumbu pašam, nevis jāmeklē brīvi metieni bez tās, pateicoties uzmanībai, kas tiek pievērsta Džefersonam. Trejs Bērks būs viens no tikai diviem pamata saspēles vadītājiem, kurš ir pirmgadnieks (otrs ir Kārters-Viljamss), līgā, kurā šobrīd tieši šajā pozīcijā ir vislielākā konkurence. Aleks Bērks kādu dienu būs solīds lomas spēlētājs, bet pašlaik ir tikai "zaļš" un atlētisks spēlētājs ar daudz potenciālu. Visbeidzot, Kantera un Feivorsa duetam pirmo reizi karjerā būs jāspēlē virs 30 minūtēm spēlē. Feivorsa spēju griesti aizsardzībā ir ļoti augsti, kamēr Kanters ir apbrīnojami fiziski spēcīgs centrs savā 21 gada vecumā. Bet paies laiks līdz abi jaunieši iemācīsies, vienlaicīgi laukumā esot, efektīvi spēlēt "pick-n-roll" sadarbības, ņemot arī vērā, ka "Jazz" būs problēmas ar "speisingu", Alekam Bērkam esot apšaubāmam tālmetējam. Mazliet uztraukumu raisa fakts, ka Jūtas "Jazz", Kantera un Feivorsa duetam esot laukumā, pagājušogad uz 100 uzbrukumiem uzvarēja tikai ar 1,1 punktu pārsvaru. Vājš rādītājs it kā perspektīvajam pārim, kuram vajadzētu dominēt pret citu komandu rezervistiem. Pieliec šim duetam klāt Aleku Bērku un "nākotnes trio" jau uz 100 uzbrukumiem zaudēja ar 0,9 punktiem...

 Protams, nevar nepieminēt, ka "Jazz" sastāvā arī ir atrodams latviešu basketbolists Andris Biedriņš. Nevēlos rakstīt dziļāk par Andra neesamību šajā septembrī notikušajā Eiropas čempionātā, analizēt pozitīvos trenera Taija Korbina izteikumus par Biedriņa darba ētiku vai spriest par nu jau ikgadējo spēlētāja pirms sezonas interviju, kurā Andris liek cerības uz sekmīgu sniegumu gaidāmajā gadā. Viss, ko varu teikt ir tas, ka labāka situācija sevi pierādīt NBA laukumos vairs var nesekot. Spēlētāja karjera Ziemeļamerikā var beigties arī Jūtā atrādoties ar vidēji 10 minūtēm spēlē, kurās komanda tiek atstāta 4 pret 5 uzbrukumā, bet aizsardzībā labākajā gadījumā tiek spēlēts atbilstošā līmenī. Vai arī Andris var sakārtot savu galvu un spēlēt kā pieklājas viņa līmeņa centram komandā, kura diži daudz tāpat nesasniegs. Bez latvieša, "Jazz" garā gala rezerves ir Džeremijs Evanss (vidēji karjerā 2,7 punkti spēlē, uzvara "slam dunk" konkursā visticamāk būs vienīgais, ar ko spēlētāju kāds atcerēsies), "rūkijs" no Francijas Rūdijs Gobērs (garākais spārnu vēziens starp visiem spēlētājiem NBA - 236 cm, kā spēlētājs vēl salīdzinoši negatavs) un kāds no Braina Kuka, Dominika Makgvaiera, Dveina Džounsa trijnieka, spēlētāji, kuriem sasniegums būs netikt atskaitītiem treniņnometnes laikā. Visu cieņu šiem spēlētājiem, bet Biedriņam būtu jāpierāda, ka viņš ir pavisam citā līmenī...

*Pēc šo rindu rakstīšanas Trejs Bērks ir salauzis savu pirkstu un vairākas nedēļas laukumā nedosies.

 Komanda, kura nu jau aizvadīs otro pārbūves gadu pēc kārtas pēc Stīva Neša pārejas uz "Lakers". Pagājušā gada komandas gremdēšana deva 5. drafta izvēli - ukraiņu centru Aleksu Lenu, par kura spēlētprasmi diemžēl nav tik lielas bažas kā par viņa jau operētajām potītēm. Par problēmām ar Lena kreiso potīti bija jau labi zināms pirms drafta, bet situācija, kurā komandas vadība izlemj pie viena arī operēt otru potīti 20 gadus vecam jauneklim, neizklausās pārāk pozitīva.

 Par laimi Fīniksai, Lens nav vienīgais vasarā iegūtais talants, komandai piedaloties vērienīgā darījumā un kļūstot par "Clippers" otrā saspēles vadītāja posteņa pāraugušā Ērika Bledso jaunajiem īpašniekiem. Bledso un slovēņa Gorana Dragiča duets visticamāk arī būs lielākais iemesls vērot "Suns" komandas spēles. Ērika spēles stilam ir vairāki cienītāji, aizsargam līdz šim pildot enerģiska, atlētiska un aizsardzībā lieliska rezervista funkcijas. Pagājušā gada sezonas vidusdaļā, savainojumu gūstot "Clippers" līderim Krisam Polam, Bledso tika arī pie iespējas deviņas spēles pēc kārtas doties pamatsastāvā, kuru laikā viņš vidēji spēlē izcēlās ar 15 punktiem, 4,7 atlēkušajām, 5,8 rezultatīvām piespēlēm, 2,4 pārtvertām bumbām un 1,6 (!!!) bloķētiem metieniem spēlē. Tīri iespaidīgi...

 Realitāte gan ir tāda, ka Losandželosa uzvarēja tikai trīs no šīm spēlēm, un tas savā ziņā attēlo ar kādām grūtībām Fīniksa saskarsies šogad. Bledso un Dragičs ir neapšaubāmi talantīgi spēlētāji, bet šādam modelim šī sezona būs smags mācību process. Bledso būs jāpierāda, ka viņš ir spējīgs ilgtermiņā, spēlējot virs 30 minūtēm spēlē, veikt labus lēmumus ar bumbu savās rokās, spēles sastāvdaļa, kas ir viņam sagādājusi problēmas, kā arī būt pietiekami bīstams tālmetējs, kurš neietekmē Fīniksas "speisingu" negatīvi. Kāds var norādīt, ka Bledso trīspunktnieku precizitāte pērn bija 40%, bet izmesto metienu daudzums ir par mazu, lai šo statistiku uztvertu nopietni, un pretinieki tomēr, galvenokārt, Ērikam labprāt šos metienus ļāva mest, viņam tiekot ignorētam, spēlējot bez bumbas.

 Kopumā klubs bez pārdzīvojumiem ir izvēlējies neturpināt sadarbību ar spēlētājiem kā Luisu Skolu, Džaredu Dadliju un Maiklu Bīzliju, lieki sastāvu neuzlabojot. "Suns" rindās ir palikuši citi solīda līmeņa spēlētāji kā Marčins Gortats*, P. Dž. Takers un Šanons Brauns, bet mērķi spēlēt ātri (jaunais treneris Džefs Hornačeks to jau ir atzinis), dot iespējas jaunajiem un palikt vienā no pēdējām vietām ir skaidri.

*Pēc šo rindu rakstīšanas Marčins Gortats, Šanons Brauns, Kendals Maršals un Malkolms Lī ir aizmainīti uz Vašingtonas "Wizards". Fīniksa ir ieguvusi Vašingtonas 1. kārtas drafta izvēli (nākamvasar tā "Suns" pienāksies, ja būs ārpus pirmā divpadsmitnieka) un tādējādi klubs, iespējams, varēs nākamā drafta pirmajā kārtā izvēlēties veselus četrus spēlētājus. "Suns" šādi ir izaicinājuši "Jazz" (ne)godu atrasties 29. vietā rangā.

 Gluži kā Fīniksas gadījumā, Orlando arī dodas savā otrajā komandas pārbūves gadā. Atšķirībā no "Suns" viņiem gan šis process nebija jāuzsāk ar 37 gadus veca Stīva Neša aizmainīšanu, bet ar visu, ko viņi bija spējīgi iegūt pret Dvaitu Hovardu pēc viņa statistiski labākās sezonas. Tieši šo darbu, jaunu talantu sapulcēšana, "Magic" ir paveikuši godam. Šķietami ne Filadelfija, ne Milvoki līdz galam neapzinājās kādus spēlētājus viņi pazaudē, attiecīgi, uz Orlando aizmainot Nikolu Vuceviču (13,1 punkts un 11,9 atlēkušās spēlē) un Tobaiasu Harisu (17,3 punkti un 8,5 bumbas). Aizvadītajā draftā "Magic" komandas kodolam ar 2. izvēli pievienoja Viktoru Oladipo, spēlētāju, kuram ir vēl daudz jāprogresē uzbrukumā, bet, kura sniegums aizsardzībā un fiziskās dotības garantēs viņam vietu līgā uz ilgu laiku.

 Kas tad komandu attur no vietas vismaz kategoriju augstāk? Atbilde ir vienkārša, jo, lai kā Orlando būtu piesaistījusi perspektīvus jaunekļus, komandas vadība arī nav steigusies ar citādu sastāva uzlabošanu. "Magic" saspēli, iespējams, pēdējo sezonu vadīs Džamīrs Nelsons, kuram puse no 2014.-15. gada līgumā paredzētā atalgojuma nav garantēta, pamata 2. numurs ir 28 gadus vecais Ārons Aflalo (vai viņš būs gatavs atkārtot Ērla Vatsona rekordu un 6. sezonu pēc kārtas uzlabot savus rādītājus vidēji gūtajos punktos?) un pēc savainojuma drīz būtu jāatgriežas viņa vienaudzim Glenam Deivisam. Bet no pārējiem spēlētājiem, kurus kaut mazliet var nodēvēt par veterāniem, Orlando ir atbrīvojusies. Laukumā dosies talantīga, bet ļoti jauna komanda. Skatoties uz nākotni, šis kodols var sasniegt daudz, ja tam pievienots tiks pareizais spēlētājs no nākamā gada drafta. Pēdējo vietu komandai nevajadzētu ieņemt, bet iespēja uzvarēt drafta loterijā būs. Viginsa pievienošanās būtu lielisks pēdējais solis, lai jau no nākamās sezonas sāktu tēmēt uz nopietnākiem mērķiem.

 Klubs, kurš pārsvarā savas pastāvēšanas vēsturē ir pārstāvējis iepriekšējo kategoriju, un ir pārsteidzis, parakstot līgumu ar Alu Džefersonu par 41 miljonu uz 3 sezonām. Tātad sastāva uzlabojumi ir veikti un, uz Šarlotes sastāvu skatoties, vismaz var novērot rezerves, ko var nodēvēt par dziļu soliņu ar NBA līmenim atbilstošiem spēlētājiem. Šarlote tieši šobrīd ir spējīgāka uzvarēt spēles nekā iepriekš minētās komandas, bet kopējā līgas bildē "Bobcats" ir joprojām slikta līmeņa klubs. Lai gan Džefersons pēdējo septiņu sezonu laikā ir vidēji spēlē guvis 19 punktus un savācis 11 atlēkušās bumbas, centrs ir katastrofāls aizsardzībā, viņa trūkumiem it īpaši esot redzamiem spēlē pret "pick-n-roll" sadarbībām, kurām Als gluži vienkārši ātruma trūkuma dēļ netiek līdzi. Centrs ir labs piemērs argumentam, ka statistika sportā nenozīmē visu, jo Als vēl nav uzvarējis pat vienu "playoffu" spēli (nedomāju, ka objektīvi ir ieskaitīt viņa "rūkija" gadu, kurā viņa loma tomēr bija ievērojami mazāka). Bet savā ziņā šis darījums ir tieši tas, kas ir vajadzīgs Šarlotei. "Cats" joprojām būs starp līgas vājākajām komandām un varēs izvēlēties samērā augstu nākamajā draftā, bet, parakstot šo līgumu, gluži vienkārši citiem līgas spēlētājiem tiek atgādināts par savu eksistenci, komandai pēdējo gadu laikā esot bez maz vai līgas apsmieklam, kā arī nākamgad notiekot gaidītajai pārejai uz veco "Hornets" nosaukumu, kura būtu tomēr jāuzsāk uz kaut cik pozitīvas nots. Tagad citi spēlētāji var novērtēt, ka arī "Bobcats" var piedāvāt lielus līgumus un ka laba līmeņa spēlētājs Džefersona personā šim līgumam ir piekritis.

 Komandas sastāvā ir atrodami labi spēlētāji. Ar 4. izvēli paņemtais Koudijs Zellers ir gudrs solis, kas apliecina, ka kluba vadība mērķtiecīgi turpina papildināt komandu ar jaunekļiem, kuriem ir lielisks raksturs un darba ētika. Tieši šādi var arī raksturot iepriekš izvēlētos Kembu Vokeru, Maiklu Kidu-Gilkristu un Bismaku Bijombo, no kuriem gan tikai pirmais pašlaik uz sevi liktās cerības ir pilnībā attaisnojis. Kluba politika ir atmaksājusies, visai komandai (gadījums, ko Als Džefersons teicās, ka neesot savā karjerā vēl piedzīvojis) kopā piedaloties neobligātajos treniņus jau no septembra sākuma, vienīgajam izņēmumam esot Džefam Teiloram, kurš tobrīd pārstāvēja Zviedrijas izlasi Eiropas čempionātā un turnīrā izcēlās ar visvairāk gūtajiem punktiem vidēji spēlē. Savu smagā darba identitāti franšīze ir atradusi. Tomēr gaidāmā sezona tik un tā būs grūtību pilna. Komandas "speisings" joprojām solās būt drausmīgs, Kidam-Gilkristam un Džeraldam Hendersonam esot nepārliecinošiem metējiem no distances, un par spīti jaunā trenera Stīva Kliforda liktajam akcentam uz aizsardzību, komanda ir par jaunu un tās centrs, Džefersons, par nepārliecinošu lai šos nodomus īstenotu. Interesanti būs novērot kā jauniešiem soksies ar bumbas nogādāšanu "postā" Džefersonam un vai viņi piepratīs izmantot iespējas, ko dod tieši Alam pievērstā uzmanība no aizsardzības puses.

 2006. gads ir pēdējā reize, kad komanda sasniedza izslēgšanas spēles (tikai Minesotas sausuma periods ir bijis ilgāks - kopš 2004. gada), Sakramento pilsētai turpinot pārciest ilgu pārbūves procesu un nepārtrauktas bažas, ka iemīļotā komanda pilsētu var pamest. "Kings" situācija parāda, cik nenoteikta ir apzinātās zaudēšanas stratēģija un cik grūti var klāties ar visu sapulcināto jauno spēlētāju izveidi saturīgā komandā. Kārtējo reizi komandai pienākoties augstai izvēlei, Sakramento 2013. gada draftā papildinājās ar aizsargu Benu Maklmoru, kura spēju griesti varētu būt visaugstākie no draftētajiem spēlētājiem, bet pār kuru pilnīga pārliecība arī nav viņa neuzņēmības un līdera kvalitāšu trūkuma dēļ. Šī raksta autors savulaik veselas 15 spēles minūtes nevarēja līdz galam saprast, kurš no visiem Kanzasas universitātes spēlētājiem laukumā ir it kā talantīgais Maklmors, pirmo reizi vērojot viņa spēli pa sliktas kvalitātes "strīmu". Atmiņa mani neviļ un, atrodot protokolu spēlei pret Alekseja Rostova "Western Kentucky", varu pārliecināties, ka Bens patiešām bija neredzams un pirmajā puslaikā guva tikai 2 punktus.

 Spēlētājus jau ar NBA pieredzi, kuri pievienojās Sakramento, nevar noniecināt. Greiviss Vaskezs, par spīti saviem lielajiem trūkumiem aizsardzībā (venecuēlietis diemžēl tieši iederēsies "Kings" šī iemesla dēļ), ir vistiešākajā nozīmē labs saspēles vadītājs, Kārls Landrijs* (arī vājš spēlētājs aizsardzībā, duets ar Kazinsu solās būt katastrofāls) atgriezīsies komandā pēc savu punktu gūšanas spēju atrādīšanas Ņūorleānā un Goldensteitā, bet Luks Ričards Mbā a Mute klubam dos vismaz kādu aizsardzībā spējīgu spēlētāju bez Čaka Heiza. Tomēr visi šie trīs basketbolisti ir lomu spēlētāji un kā saka NBA nerakstītais likums - sliktās komandās lomu spēlētāju nav. Turklāt, gandrīz 17 miljonu dolāru arī nav skaitlis, ko vajadzētu maksāt vienā sezonā par Landrija, Mbā a Mutes un Heiza pakalpojumiem komandai, kurai ir vēl pieci citi uzbrucēji un centri. Loģiski uz šo situāciju skatoties, kādam no garā gala vajadzētu drīz tikt aizmainītam.

 Komanda ir pietiekami talantīga, bet galu galā viss būs atkarīgs no tās centra Demarkusa Kazinsa, kurš nesen savu līgumu pagarināja uz četriem gadiem par 62 miljoniem. Kazinsa gadījumā viss ir gluži vienkārši - spēlētājam beidzot ir jāpieaug un jāuzvedas kā profesionālam basketbolistam. Viņa 36 punkti un 22 atlēkušās bumbas spēlē pret "Clippers", kas tobrīd varēja būt pēdējā NBA spēle Sakramento (pirms komanda tomēr tika pārdota jaunam īpašniekam un noturēta pilsētā) un tādējādi nodrošināja lielisku līdzjutēju atbalstu, bija viens no autora mīļākajiem individuālajiem sniegumiem iepriekšējā sezonā. Bet šādas sasniegtas statistikas ailītes mijās ar spēlēm, kurās Kazinss pārspīlēti daudz met nesagatavotus metienus, absolūti necenšas aizsardzībā, necīnās par atlekušajām bumbām, lamā tiesnešus un komandas biedrus, un atklāti izrāda savu neapmierinātību ar visu apkārt notiekošo. Līdera cienīgu atalgojumu DeMarkuss ir nopelnījis. Tagad ir tikai nepieciešams kā līderim uzvesties laukumā.

*Pēc šo rindu rakstīšanas Kārls Landrijs ir guvis nopietnu gūžas savainojumu un paredzams, ka laukumā nedosies 3-4 mēnešus.

 Uzdevums ilgtermiņā būt starp labākajām līgas komandām ir gandrīz vai neiespējams mūsdienu NBA. Pēc čempionu tituliem sekos kritumi, jo ar laiku nebūs iespējams visus kronētos čempionus finansiāli apmierināt vai, kā tas ir "Celtics" gadījumā, ap novecojošu komandas kodolu nevarēs izveidot konkurētspējīgu komandu. Varbūt pat Bostonai vajadzēja būt pa spēkam iegūt vairāk par vienu čempionu titulu kopš Pola Pīrsa, Kevina Gārneta un Reja Alena trio izveides 2008. gadā, bet reti kurš gaidīja, ka klubs vairāk vai mazāk pie šī kodola paliks sešus gadus pēc kārtas. Kāds sentimentālāks ģenerālmenedžeris par Daniju Eindžu šādu gājienu, iespējams, neveiktu, bet, objektīvi uz to skatoties, laiks aizmainīt Pīrsu un Gārnetu bija beidzot pienācis. Trīs iegūtās nākotnes drafta izvēles nav slikts ieguvums par diviem veterāniem, bet 30 miljonu vērtā Džeralda Volesa kontrakta uzņemšana gan ir neapskaužama.

 Kluba nākotni ir grūti paredzēt, tās līderim Ražonam Rondo esot ne tikai pašlaik savainotam (krusteniskās saites plīsums), bet arī pēc rakstura smagam cilvēkam. Pašlaik Rondo ir šķietami uzņēmies vienīgā līdera lomu un ir gatavs kopā ar "Celtics" pārdzīvot arī sliktos laikus. Vēl jo vairāk Eindžs ir apņēmies nebūvēt komandu caur sezonas apzinātu gremdēšanu. Bet ģenerālmenedžeru izteicieniem nekad nevar līdz galam ticēt un Rondo ir un paliks starp galvenajiem kandidātiem uz aizmanīšanu, par kuru baumas turpinās izskanēt visas sezonas garumā. Šāds gājiens Bostonas prioritātes, cerību iegūt augstu drafta izvēli, padarītu pašsaprotamas.

 Komandā netrūkst NBA vidusmēra komandai atbilstoši spēlētāji un jaunā trenera, Brada Stīvensa, fanātiskā pieeja sīkumiem atsevišķās naktīs ļaus "Celtics" spēlēt vienlīdzīgi arī ar līgas stiprākajām komandām. Bet šogad Bostonu izslēgšanas spēlēs redzēt liekas neticami. No Bostonas var sagaidīt brīžiem neskatāmu spēli uzbrukumā, kur "Celtics" būs lēnām jāpielāgojas laikiem un jāpāriet no tik ļoti uz pustālajiem metieniem balstīto uzbrukumu, ko izdarīt gan nepalīdzēs vājais Rondo un Eiverija Bredlija tālmetiens. Līdera lomas aizpildīšana, it īpaši līdz Ražons atgriežas NBA laukumos, un stabila sezona bez kritumiem tiek sagaidīta no uzbrucēja Džefa Grīna, kā arī cerības tiek liktas uz Krisa Hamfrīza un Kortnija Lī atgriešanos iepriekš sasniegtajā līmenī. "Celtics" netrūkst arī perspektīvi jaunie spēlētāji (Džordans Kraufords, Džareds Salindžers, Kellijs Oliniks, u.c.), tā kā kluba vadība sastāva izveides laikā var veikt dažādas darbības, radikālajai tomēr paliekot jau iepriekš minētājai Rondo aizmainīšanai.

 Par otru 2010. gada finālisti ir pārāk daudz jautājumu, uz kuriem atbildes nav zināmas, lai komandu ierindotu augstākā vietā šajā rangā. Ja šī būtu jebkura cita franšīze, kāda, kura pārstāv mazāku pilsētu un tirgu, tad Pau Gasols jau būtu aizmainīts un arī šķiršanās no Kobes nākotnes vārdā būtu vairāk apsvērta. Bet "Lakers" ir sapulcinājuši sastāvu, kura ģērbtuvēs valda pozitīva atmosfēra, kārtējo reizi pierādot kāds traucēklis var būt aizgājušais Dvaits Hovards, un kurš tīri teorētiski ir spējīgs cīnīties par tikšanu izslēgšanas spēlēs. Šādā gadījumā gan vairākiem apstākļiem ir jāsakrīt. Kobem Braientam ir jāpierāda sevi kā īstam pārcilvēkam, kurš 35 gados ir spējīgs atgūties no Ahileja cīpslas plīsuma un turpināt mest virs 20 punktiem spēlē. Gasolam ir jāreabilitējas pēc neapmierinošās pagājušās sezonas un jāatgādina, kādu iemeslu dēļ vēl pavisam nesen viņš tika uzskatīts par vienu no labākajiem garajiem spēlētājiem pasaulē. Tas pats attiecas uz saspēles vadītāju Stīvu Nešu. Tikai par labu arī nāktu laba sezona Nika Janga vai Veslija Džonsona izpildījumā, spēlētāju līgumus Losandželosai parakstot par mazām summām, jo abi uzbrucēji, par spīti savam neapšaubāmajam talantam, nav spēlētāji, uz kuriem treneri var pilnībā paļauties.

 Līdz galam ticēt raksta autors ir tikai Gasola jautājumā. Lielākai vainai par pērnā gada neveiksmēm vajadzētu būt attiecinātai uz nekompetento Maiku D'Antoni, kurš tikai sev saprotamu iemeslu dēļ Pau turēja daudz tuvāk trīs punktu līnijai nekā groza apakšai. Vēl tikai pagājušajā vasarā Gasols kārtējo reizi sagādāja problēmas ASV valstsvienībai, Olimpiskajā finālā izceļoties ar 24 punktiem, 8 atlēkušajām un 7 rezultatīvām piespēlēm. Negribas ticēt, ka Gasols nav vairs spējīgs spēlēt "All-Star" līmenī. Tiesa, viss vēl nebeidzas ar D'Antoni apņēmību šogad Pau izmantot vairāk centra pozīcijā. Jācer, ka pēc 11 gadu pieredzes kā NBA trenerim un šķietami neiznīcināmā Kobes iedzīšanas zemē, Maiks būs sapratis, ka viens no vecākajiem NBA sastāviem nevar patstāvīgi spēlēt tuvu 40 minūtēm spēlē. Bet šīs pirms sezonas neapzināti smieklīgākais virsraksts pienākas frāzei "Maiks D'Antoni šķietami vairāk pievērsies aizsardzībai". Jebkurā gadījumā trenerim, kurš ir bēdīgi slavens ar savu komandu vājo sniegumu aizsardzībā, būs grūti izveidot "playoffiem" derīgu komandu, ņemot vērā, ka tās pamatsastāvs solās būt Kriss Keimens, Pau Gasols, Niks Jangs/Veslijs Džonsons, Kobe Braients un Stīvs Nešs. Tikai Gasolu es var atļauties nedēvēt par aizsardzības spēlētāju virs vidējā līmeņa...

 Kārtējā vasara, kārtējie neizprotamie "Bucks" vadības lēmumi. Šovasar paveiktais nav pat gluži tas pats labākais piemērs, bet tomēr pārāk izceļas Zazam Pačulijam piešķirtie 16 miljoni par nākamajiem trim gadiem, kamēr par mazliet mazāku summu, piemēram, bija pieejams daudz spējīgākais Dž. Dž. Hiksons. Komandas īpašnieks, politiķis Herberts Kols, jau sen ir paziņojis, ka Milvoki laukumā centīsies laist konkurētspējīgu komandu un pārbūve caur draftu nav viņu plānos. Kolu pat var saprast ne tikai pretinieki apzinātai komandas gremdēšanas stratēģijai, bet arī tāpēc, ka klubs neizceļas ar lielu spēļu apmeklētību un spēlē novecojušā arēnā, kas ļauj NBA varasvīriem ik pa laikam atgādināt par "Bucks" iespējamo pārcelšanu uz citu pilsētu (visticamāk Sietlu). Piesaistot viduvējus veterānus un brīžiem muļķīgi ķerstot izslēgšanas spēles (piemēram, šī gada februārī aizmainot 20 gadus veco Tobaiasu Harisu pret Dž. Dž. Rediku, kura līgums beidzās dažus mēnešus vēlāk un kurš arī beigās tika būtībā palaists prom par baltu velti), Milvoki jau kopš 2001. gada nav uzvarējuši izslēgšanas spēļu sēriju.

 Lielākās izmaiņas Milvoku sastāvā ir notikušas aizsargu pozīcijās. Komanda kā brīvo aģentu par 24 miljoniem uz nākamajiem 3 gadiem (pieņemams līgums) piesaistīja spējīgo punktu guvēju O. Dž. Mejo, bet avantūrisko saspēles vadītāju Brendonu Dženingsu iemainīja pret Detroitas saspēles vadītāju Brendonu Naitu, kurš šobrīd vairāk izskatās pēc spēlētāja, kuram vēl ir iespējas mācīties un progresēt, salīdzinot ar Dženingsu, bet kurš arī nepieņem labākos risinājumus, pārvaldot bumbu. Starp uzbrucējiem un centriem "Bucks" ir talantu pārbagātība, kas lēmumus piesaistīt Karlosu Delfino un Zazu Pačuliju padara neizprotamākus. Ļoti augsti spēju griesti ir 18 gadus vecajam nigēriešu izcelsmes grieķim Jannisam Antetokumbo, problēmas pretinieku komandām "pick-n-roll" sadarbībās turpinās sagādāt Ersans Iljasova, iespaidīgs atlēts ir otrgadnieks Džons Hensons un aizsardzību cementēt turpinās Larijs Sanderss, līgas līderis tādā interesantā statistikas rādītājā kā pretinieku precizitāte no spēles, attiecīgajam garajam spēlētājam esot vismaz pusotra metra tuvumā, ar 34,9%. Sandersam piešķirtie 44 miljoni uz četrām sezonām ļauj saprast, ka "Bucks" apzinās savu garo spēlētāju potenciālu. Bet, kamēr Larijs nekļūs par labāku spēlētāju uzbrukumā vai pārsteidzoši lielu progresu nepiedzīvos kāds no citiem jaunekļiem, Milvokiem nebūs vieta starp labākajām Austrumu konferences komandām. Šogad pat izpaliks bezjēdzīgais 0-4 zaudējums Maiami pirmajā kārtā.

  Arī "Pelicans" šīs sezonas komplektāciju ir ietekmējis tās īpašnieks. Sekmīgās amerikāņu futbola komandas "Saints" īpašnieks Toms Bensons nav radis saviem līdzjutējiem atrādīt sliktu produktu un kopš franšīzes iegādes 2012. gadā ir darījis zināmu, ka klubs, kurš aizvadīs pirmo sezonu zem nosaukuma "Pelicans", cīnīsies par uzvarām. Šai esot sezonai, pirms kuras varēja sagaidīt tieši pretēju klubu vadību attieksmi, "Pelicans" uzņemtais kurss tikai iepriecina. Diemžēl par spīti saviem mērķiem, komanda šogad diez vai iekļūs izslēgšanas spēlēs. Jācer, ka šovasar veiktie lēmumi negatīvi ietekmēs tikai tuvāko nākotni, jo veiktajos darījumos var atrast pietiekami trūkumus. Ar 6. izvēli draftētā un jau traumu nomāktā Nerlensa Noela aizmainīšanu pret saspēles vadītāju Drū Holideju nevar pārlieku kritizēt, bet Noelam līdzi uz Filiju aizceļoja "Pelicans" 1. raunda drafta izvēle, kas, Ņūorleānai aizvadot neveiksmīgu sezonu, var kļūt par lielisku dāvanu "Sixers" kluba vadībai. To iekļaujot darījumā, komandas vadība šķietami ir bijusi pārliecināta par savām spējām gaidāmajā sezonā, jo pēc jaunā līgas un spēlētāju asociācijas līguma noslēgšanas ģenerālmenedžeri ir bijuši ļoti prātīgi ar savu drafta izvēļu izšķērdēšanu un mainīšanu, vēl jo vairāk pirms talantu pilna drafta.

 Arī, Sakramento par ilgu nodzīvojušā, Tairīka Evansa ieguve var tikt attaisnojama. Spēlētājs 2010. gadā galu galā kļuva par ceturto pirmgadnieku līgas vēsturē, kuram izdodas vidēji spēlē gūt vismaz 20 punktus, savākt 5 bumbas un atdot 5 rezultatīvas piespēles. Bet Evansam bija sava cena un viņš nākamajos četros gados kļūs par 44 miljoniem bagātāks, kamēr tā paša līmeņa spēlētāji, kā jau pieminētais Mejo (24 mil. trīs gados), Dž. R. Smits (18 trijos) un Džeralds Hendersons (arī 18 trijos), saņems ievērojami mazāk. Tieši arī šeit sākas neatbildami jautājumi. Ņūorleānas rīcībā ir trīs aizsargi, Holideja, Ērika Gordona un Tairīka Evansa personās, kuri mīl spēlēt paši ar bumbu un kuriem grūtības sākās tieši tai brīdī, kad tā nav viņu rīcībā. Kā trijnieks spēs funkcionēt, laukumā esot vismaz diviem no viņiem vienlaicīgi? Vai daudz kļūdu pieļaujošais Holidejs ir spējīgs atkārtot pagājušo sezonu, kurā sasniedza "All-Star" spēli? Vai Gordons, kurš Ņuorleānas rindās laukumā ir devies 51 no iespējamām 148 spēlēm, var savest kārtībā savu veselību? Cik daudz progresējis ir otrgadnieks un drafta 1. izvēle Entonijs Deiviss un vai no viņa var sākt sagaidīt aizsardzības balsta cienīgu sniegumu? Vai patiešām Džeisons Smits, Gregs Stīmsma un Džefs Vifijs ir gatavi 48 minūtes kvalitatīvi aizpildīt centra spēlētāja pozīciju? To treneris Montijs Viliamss par laimi visticamāk regulāri nepārbaudīs, dodot Deivisam minūtes kā 5. numuram un Raienu Andersonu izmantojot 4. pozīcijā, kas izveido pērn aizsardzībā slikti spēlējošu duetu (abiem esot laukumā, "Pelicans" uz 100 uzbrukumiem ielaida 115 punktus jeb par sešiem punktiem vairāk nekā aizsardzībā visā līgā sliktākā "Bobcats" komanda) Vēl jo lielākas problēmas tajā laukuma galā radīsies, iemēģinot Holideja, Gordona un Evansa trijnieku, kas par spīti potenciālam uzbrukumā, ir biedējoši negatavs nosegt savus pretspēlētājus. Nē, šogad "Pelicans" lidojumam vēl grūti ticēt...

  Toronto lielākais starp-sezonas ieguvums ir nevis kāda jauna spēlētāja izskatā, bet par pagājušās sezonas labākā ģenerālmenedžera atzītā Masai Udžiri atvilināšana no Denveras "Nuggets". Udžiri jau ir paspējis izdarīt šķietami neiespējamo, aizmainot pagājušogad Toronto arēnā izsvilpto Andrea Barnjāni uz "Knicks" un pie tam iegūstot trīs Ņūjorkas drafta izvēles. No vasarā iegūtajiem spēlētājiem spēcīgs rezervistu soliņš gan nav sanācis. Otrais "Raptors" saspēles vadītājs turpmāk būs Dī. Dž. Augustīns, kuram vēl maijā Indiānas sastāvā bija grūtības pārvest bumbu pāri laukumam pret Maiami "Heat". Uz Toronto no "Pacers" arī ir pārgājis atlekušo bumbu vācējs un pretiniekiem uz nerviem krītošais Tailers Hansbro, bet par tālmetieniem parūpēsies jaunpienācēji Stīvs Novaks un Ostins Dejs. Izņemot perspektīvo aizsargu Terencu Rosu, Toronto neuztrauksies par kāda rezervista noturēšanu ilgtermiņā.

 Katrā ziņā, galvenokārt, par Toronto sniegumu būs atbildīgs tās pamatpiecinieks - Kails Laurijs, Demārs Derouzans, Rūdījs Gejs, Amirs Džonsons un Jons Valančūns. Šis piecinieks, pēc Geja pārejas no Memfisas, pagājušo sezonu noslēdza, vidēji uz simts uzbrukumiem pretinieku apspēlējot ar 12,9 punktiem, visnotaļ vērā ņemamajās 343 aizvadītajās minūtēs. Vidēji uzbrukumā gūtie 1,05 punkti atbilst 9. labākajam līgas rādītājam, salīdzinot ar citu komandu pilnās spēlēs iespēto, kamēr aizsardzībā ielaistie 0,92 punkti tikai par 0,03 punktiem atpaliek no Memfisas, visticamāk līgas labākā sākumpiecinieka aizsardzībā (ar Teišonu Prinsu nevis Geju uzbrucēja pozīcijā), bet pārspēj aizsardzībā lielisko "Pacers" piecinieku par 0,03 punktiem.

 Cits jautājums ir cik sezonas pēdējos pāris mēnešos sasniegtā statistika ir objektīva un vai Toronto šādu tempu spēs noturēt ilgtermiņā. Savā ziņā pārsteidzošāki varbūt pat ir uzbrukumā sasniegtie statistikas rādītāji. "Raptors" brīžiem spēj spēlēt apbrīnojami nepārdomāti, Gejam un Derouzanam pārmērīgi uzbrūkot grozam ar neefektīviem un tāliem divpunktu metieniem. Pārstāvot Toronto, Gejs grozam no distances starp 4,9 un 7 metriem uzbruka tikai ar 25% precizitāti, kas netraucēja viņam izpildīt 4,1 šādus metienus vidēji spēlē. Spēlētājs gan vasaras laikā ir pārcietis acu operāciju, lai uzlabotu savu vājo redzi, kas savā ziņā varētu būt bijusi pie vainas viņa tālo metienu precizitātei. Kails Laurijs tikmēr ir savā pēdējā pašreizējā līguma gadā, kas bieži vien ir liels NBA spēlētāju motivācijas avots. Bet galu galā šīs komandas griestus nosaka lietuviešu centrs Jons Valančūns. Ja viņš sasniedz NBA zvaigznes līmeni, arī komanda var cīnīties par augstākām vietām turnīra tabulā. Nepārliecinošais sniegums Eiropas čempionātā gan pašlaik neko daudz nesola, pat ja liels iemesls bija saraustītās trenera Jona Kazlauska rotācijas.

 Komandas sezona šķietami var aiziet abos virzienos. Prātā nāk pagājušais gads, kuru Toronto uzsāka ar 4-19 bilanci, lai gan pirms sezonas sākuma kluba vadība bija apgalvojusi, ka zaudēšanai ir pienākušas beigas un klubs cīnīsies par "playoffiem". Šogad slikti uzsākot sezonu, nevar izslēgt varbūtību, ka treneris Dveins Keisijs tiks atlaists un tiks meklēti maiņas partneri, kas vēlētos uzņemt Rūdiju Geju. Izslēgšanas spēlēm vajadzētu būt sasniedzamām visas sezonas garumā, bet tomēr citas šīs kategorijas komandu izredzes uzskatu par augstākām.

 Arī Vašingtonas mērķis ir šosezon veikt lielu soli uz priekšu un iekļūt izslēgšanas spēlēs. Komandas nākotne ir saspēles vadītāja Džona Vola rokās, ar kuru "Wizards" ir pagarinājuši līgumu aptuveni 80 miljonu dolāru apmērā, spēlētāja līgumam ilgstot līdz 2019. gadam. Tikmēr 22 miljonus nākamo četru gadu laikā saņems uzbrucējs Mārtels Vebsters, kurš par spīti visnotaļ sekmīgajai pagājušajai sezonai (11,4 punkti vidēji spēlē), par šādu summu šķietami var vairāk pateikties savam aģentam, kurš pārstāv gan Martelu, gan Džonu Volu. Protams, tās ir un paliek baumas, bet ceru, ka domu sapratāt... Komandas vērienīgākais papildinājums ir ar 3. numuru draftētais uzbrucējs Otto Porters. Par Portera debijas datumu drošības gan nav, jo spēlētājs ir sastiepis gurnu, kā arī vasaras līgas laikā mocījās ar vairākiem savainojumiem.

 Gluži kā Toronto gadījumā, arī Vašingtonas pamatpiecinieks, Džons Vols, Bredlijs Bīls, Mārtels Vebsters, Nene Hilario, Emeka Okafors*, tās minūtes, ko kopā spēja nospēlēt, aizvadīja iespaidīgi, uz 100 uzbrukumiem pretinieku vidēji pieveicot pa 24 punktiem. Savainojumu dēļ šis piecinieks kopā nospēlēja tikai 142 minūtes, kas ir pārāk maz, lai šo statistiku uztvertu pilnībā nopietni. Bet zināms pamats tai ticēt ir. Piecinieks vidēji uz 100 uzbrukumiem ielaida tikai 84,4 punktus savā grozā un, ja pat šāds rādītājs nebūtu noturams ilgtermiņā, "Wizards" jau pērn būtu konkurētspējīga komanda, ja tai būtu vairāk veicis ar veselību un pamatpiecinieks būtu spēlējis vairāk kopā. Arī šogad par aizsardzību komanda būtu šķietami bijusi spējīga parūpēties, bet neskaidra ir Okafora nākotne kakla savainojuma dēļ, kas tādējādi komandu uz nenoteiktu laiku atstāj bez sava aizsardzības balsta. Arī no Nenes ir izskanējušas sūdzības par viņa pēdu un ceļu veselību. Bet abi milži ir iemesls, kāpēc "Wizards" visā līgā vismazāk pieļāva pretinieku metienus no sava soda laukuma, kas pašsaprotamā kārtā ir pats efektīvākais metiens basketbolā, tiem sastādot tikai 43,8% no Vašingtonas oponentu metieniem. Laukumā esot Nenem un Okaforam (kopā pavadītās 912 minūtes ir vērā ņemams skaitlis) šis skaitlis nokrita līdz 41,2%, bet komanda kopumā ielaida tikai 0,97 punktus vidēji uzbrukumā, kas ir pielīdzināms otrai labākajai aizsardzībai visā līgā (kopsummā "Wizards" ieņēma 8. vietu šajā kategorijā).

 Tādejādi aizsardzība jeb Okafora veselība ir pamats uztraukumam Vašingtonā, nevis komandas vājais uzbrukums (jeb, uz 100 uzbrukumiem ņemot, līgā pats vājākais), kura viens no retajiem spilgtajiem aspektiem mūsdienu NBA, kurā tik ļoti liela nozīme ir "speisingam" un precīziem trīs punktu metieniem, ir bīstamais tālmetēju duets Bīls un Vebsters. "Wizards" ir acīmredzami sekojusi līdzi līgas tendencēm, Vebsteram pērn izpildot veselus 236 "trejačus" (ar 48% precizitāti) no laukuma stūriem, kas pateicoties īsākai distancei līdz grozam ir visefektīvākais trīs punktu metiens. Ar savu jaunā kontrakta apliecinošu spēli, sezonu noslēdza Vols, pēdējā 21 spēlē vidēji izceļoties ar 24,3 punktiem un 8,3 rezultatīvām piespēlēm. Zināmu progresu Vols noteikti ir sasniedzis, bet bažas par Okafora veselību liedz ierindot šo komandu 16. - 15. vietā rangā.

* Pēc šo rindu rakstīšanas Emeka Okafors ir aizmainīts uz Fīniksas "Suns". Kluba vadība uzskatāmi vēlas cīnīties par "playoffiem" un Okafora traumas nenoteiktība acīmredzot ir piespiedusi arī aizmainīt drafta izvēli tikai, lai iegūtu "Suns" centru Marčinu Gortatu, kurš Okaforu aizstās. Gortats minētās šaubas par aizsardzību daļēji atrisina, bet jāņem vērā, ka spēlētājam vēl komandā ir jāiespēlējas.

 Vēl pagājušā sezonā Denveras "Nuggets" bija labu spēlētāju pārbagāta komanda, kura pirms uzbrucēja Danilo Gallināri traumas klusībā varēja cerēt uz konferences fināliem. Šogad izcīnīt 57 uzvaras šķiet gandrīz vai neiespējams uzdevums. Kluba vadība ir zaudējusi interesantā un perspektīvā sastāva izveidotāju, ģenerālmenedžeri Masai Udžiri, kā arī atlaidusi, deviņus gadus "Nuggets" galvenā trenera amatā nostrādājušo, Džordžu Kārlu, kamēr sastāvā vairs nav redzami divu pamatpiecinieka spēlētāju, Andrē Igudalas un Kosta Kufusa, vārdi.

 Ar šīm pārmaiņām "Nuggets" organizācijā savā ziņā ir sākušies jauni laiki. Denverā galvenā trenera amatā debitē līdzšinējais "Pacers" asistents Braiens Šo. Jau minētie Iguodala un Kufuss, kā arī Minesotā nokļuvušais Korijs Brūers, bija pārliecinoši trīs labākie Denveras aizsardzības spēlētāji, kuri visi tagad ir zaudēti. Tikmēr Džaveilam Makgī kļūstot par pamata centru, "Nuggets" aizsardzībai pretī var likt lielu jautājuma zīmi. Spēlētāja atbalstītāji mēdz norādīt uz Makgī produktīvo sniegumu īsajā spēles laikā (18,1 minūte, 9,1 punkti, 4,8 bumbas un 2 bloki), bet patiesība ir tāda, ka Kufuss ir daudz stabilāks aizsardzības balsts, kas arī kalpoja par iemeslu Džordžam Kārlam vairāk paļauties uz Kostu. Pamatsastāvs, ar Kufusu centra pozīcijā, vidēji uzbrukumā ielaida 1,00 punktu, kamēr, Makgī spēlējot Kufusa vietā ar šo pašu četrinieku, Denvera pieļāva 1,14 punktus uz uzbrukumu, rādītāju, kas atpaliek tik pat daudz no līgas pastarīša Šarlotes, cik "Bobcats" atpaliek no 19. labākās aizsardzības. Makgī un Keneta Farīda tandēms optimismu par aizsardzību nevieš, bet no Portlendas pārnākušais Dž. Dž. Hiksons apbrīnojamā kārtā ir vēl apšaubāmāks sava groza sargāšanā.

 Ar punktu gūšanu palīdzēs jaunpienākušie aizsargi Neits Robinsons un Rendijs Fojs, izveidojot pārpilnu aizsargu rotāciju, kurā jau bija atrodami Tajs Losons, Andrē Millers un Evans Furnjē. Liela loma, līdz Gallināri atgriežas basketbola laukumos pēc krustenisko saišu plīsuma, būs jāuzņemas uzbrucējam Vilsonam Čandleram. Bet trenerim Braienam Šo ir uzdevums no visiem pieejamajiem spēlētājiem atrast pareizās rotācijas un minūšu sadali. Labs piemērs ir Kārla mēģinājumi spēlēt ar mazo sastāvu, Čandleram un Gallināri aizņemot abas uzbrucēju pozīcijas, ar kuru "Nuggets" pretinieku uz 100 uzbrukumiem pārspēja ar 14,3 punktiem (visai vērā ņemamās 358 minūtēs). Šāda piecinieka izmantošana neizskatās reāla šosezon, Denverā esot sešiem centriem un spēka uzbrucējiem, kuriem jāsadala minūtes laukumā, bet noteikti būtu izmēģinājumu vērta. Ja Kārla vadībā "Nuggets" spēli varētu nosaukt par organizētu haosu, tad gaidāms, ka pirmajā sezonā Šo vadībā komanda būs neparedzamāka un nekontrolējamāka. Denverai tipiskā manierē komanda turpinās spēlēt ļoti ātru basketbolu un sagaidāmi lieli rezultāti. Bet pārmaiņu rezultātā droša pārliecība, ka "Nuggets" būs "playoffu" komanda ir zudusi. Lai gan tieši šo komandu ierindot noteiktā vietā šajā rangā bija tieši visgrūtāk, kādu laiku tai atrodoties 14. -13. vietā pateicoties komandas mājas priekšrocībām, Denverai esot augstu virs jūras līmeņa. 

 Lai cik pārsteidzoši gatavs NBA basketbolam pagājušogad nebūtu bijis sezonas labākais pirmgadnieks Deimians Lilards, viņa sniegums nebija vienīgais iemesls, kāpēc saspēles vadītājs laukumā aizvadīja visvairāk minūtes (3167, 38,6 vidēji spēlē) kā rūkijs kopš Tima Dankana 1997.-98. gadā. Portlendas rezervisti pārliecinoši ieņēma pēdējo vietu gūtajos punktos, par gandrīz vai 6 punktiem atpaliekot no 29. vietas šajā rādītājā, Indiānas. Komandas pamatpiecinieks gan vezumu bija spējīgs vilkt vairāk kā pusi sezonas, bet pie bilances 25-23 salūza, gadu noslēdzot ar uzvaru un zaudējumu attiecību 33-49. Attiecīgie sastāva uzlabojumi ir veikti, "Blazers" savu sastāvu papildinot gan ar sevi līgā pierādījušiem veterāniem, kā Mo Viljamss, Dorels Raits un Ērls Vatsons, gan talantīgiem jauniešiem - Sī. Dž. Makkolums, Alens Krabs un Tomass Robinsons.

 Bet rezervistu soliņš ir vēl tikai sīkums, salīdzinot ar otro galveno "Blazers" problēmu - aizsardzību. Komandai bija dalīta ceturtā sliktākā aizsardzībā, ielaižot 106,9 punktus uz 100 uzbrukumiem, un, galvenokārt, bija nespējīga nosegt pretinieku "pick-n-roll" sadarbības, ierindojoties 28. vietā pēc aizsega licēja pieļautajiem punktiem (1,07 uz uzbrukumu). Dž. Dž. Hiksona pamatcentra vietu ieņemot Robinam Lopezam, šī situācija varētu tikt atrisināta, bijušajam "Hornets" centram esot septītajam labākajam līgā, šajā sadarbības aspektā pieļaujot tikai 0,58 punktus uzbrukumā. Bet "pick-n-roll" aizsardzības rezultāti neizmainīsies tikai ar Lopeza pievienošanos komandai. Tā ir visu piecu cilvēku atbildība un attiecīgais progress ir jāveic gan aizsardzībā necilajam Lilardam, gan visiem spēlētājiem kā vienotai komandai kopumā. Tas attiecas arī uz franču uzbrucēju Nikolasu Batumu, kurš brīžiem virspusējas statistikas dēļ šajā spēles sastāvdaļā tiek pārvērtēts. Pats Batums apgalvo, ka septembrī izcīnītā zelta medaļa Eiropas čempionātā ir devusi viņam lielu pārliecību, un ir gatavs uzņemties lielāku lomu komandas spēlē, tā kā Portlendas faniem ir pamats optimismam.

 Grūti ir neievērot arī faktu, ka komandas līderim LaMarkusam Aldridžam šis ir priekšpēdējais līguma gads. Lai gan Aldridžs ir tikai daļēji apstiprinājis vasarā izskanējušās baumas par savu vēlmi mainīt komandu, ir visai saprotams, ka spēlētājs varētu nebūt apmierināts ar savā karjerā tikai trijām aizvadītajām izslēgšanas spēļu sērijām, no kurām "Blazers" netriumfēja nevienā. Pēc līguma beigām LaMarkusam būs jau 30 gadi, kas vēl jo vairāk liek ticēt scenārijam, kurā Aldridžs censtos pievienoties kādai no līgas stiprākajām komandām. Ja Portlenda šādu variantu nevēlas pieļaut, jau šogad būtu vēlams spēlēt kā konkurētspējīgai komandai. Bet pirms kluba progress aizsardzībā ir patiešām novērots, tam vairāk pieklājas pozīcija zem 8. vietas smagajā Rietumu konferencē.

 Komanda, par kuru pašlaik ir visgrūtāk objektīvi spriest. Pie noteiktām likumsakarībām, tā varētu būt spējīgāka uz ko vairāk nekā bezierunu izkrišanu pirmajā "playoffu" kārtā, bet sezona, ko ambiciozais īpašnieks Dans Gilberts uzskatītu par traģēdiju, arī ir iespējams variants. "Cavs" trenerim Baironam Skotam nespējot uzlabot komandas aizsardzību savā otrajā sezonā šajā amatā (abos gados Klīvlendai bija 4. sliktākā aizsardzība līgā uz 100 uzbrukumiem), Gilberts ir publiski atzinis savu pieļauto kļūdu un atkal pieņēmis darbā, savulaik atlaisto aizsardzības speciālistu, Maiku Braunu. Tam vajadzētu sekmēt komandas darbību šajā laukuma galā. Džareta Džeka piesaiste sestā vīra lomai arī liecina par izslēgšanas spēļu cienīgas komandas gājienu.

 Noteicošie faktori gan būs dažu spēlētāju veselība un jauno spēlētāju progress. Pēc sezonas, kurā katras nākamās ziņas par centra Endrjū Bainama veselību bija gudrākas par iepriekšējām un kādā mērogā prognozēja viņa drīzu atgriešanos laukumā, neņemos spriest, uz ko varam cerēt pēc izskanējušajiem jaunumiem, ka "Cavaliers" jaunpienācējs Bainams treniņos jau piedalās spēlēšanā trīs pret trīs. Brauna komandām tipiskos aizsardzības likumus Klīvlendā ieviest palīdzētu otrs centrs, Andersons Varežao, kurš pēdējo trīs sezonu laikā gan ir tikai piedalījies 81 spēlē dažādu savainojumu dēļ. Ja šie divi vīri spēs aizvadīt kaut cik pilnvērtīgu sezonu, tad Klīvlenda būs nepatīkams pretinieks jebkuram Austrumu grandam "playoffu" laikā.

 No komandas 21 gada vecā līdera Kairija Ērvinga nepieciešams būtu sagaidīt labu sniegumu ne tikai uzbrukumā, kā arī sezona bez veselības traucējumiem nenāktu par sliktu. Stabilāks sniegums jārāda otrgadniekam Dionam Veitersam un man diemžēl jāatkārtojas, to attiecinot uz spēlētāja aizsardzību, komandai zaudējot 1,06 punktus (drausmīgs rādītājs) situācijās, kurās Veiterss bija metēja izpildītāja sedzējs. Interesanti būs novērot kā beigsies Tristana Tomsona mešanas rokas mainīšanas eksperiments, paturot galvā faktu, ka gan viņam, gan centram Taileram Zelleram var negaidīti nākties aizstāt Bainamu un Varežao. Bet šīs vasaras draftā izvēlētajam uzbrucējam Entonijam Benetam ir liekais svars, problēmas ar astmu, kā arī miega apnoju jeb ne gluži trīs lietas, kuras tu vēlies uzzināt par spēlētāju, kuru klubs pārsteidzoši paņēma ar 1. drafta izvēli.

 Liela daļa no šiem aspektiem ir diezgan neparedzami, tādējādi viss, kas atliek, ir komandas spēlētājiem novēlēt veselību, gluži kā Minesotai.

 Detroitas sniegums šosezon būs pārsvarā atkarīgs no jaunā pamatpiecinieka savstarpējās "ķīmijas", komandai vasarā parakstot līgumus ar brīvajiem aģentiem Džošu Smitu un Brendonu Dženingsu, spēlētājiem, kuri zināmu iemeslu dēļ nebija ļoti iemīlēti savās iepriekšējās mājvietās. Uz papīra piecinieks Brendons Dženingss, Rodnijs Stakijs/Čonsijs Bilapss, Džošs Smits, Gregs Monro, Andrē Dramonds izskatās pēc "fantasy līgas" veidojuma, un Detroitas jaunajam trenerim Morīsam Čīksam, kā arī Dženingsam, panākt sakarīgu uzbrukumu tā izpildījumā būs grūts uzdevums. Kā jau tas mūsdienu NBA ir raksturīgs, galvenā problēma šādam sastāvam būs "speisings". Situācija ap to izskatās ļoti pesimistiska gadījumā, ja kā 2. numurs spēles sāks vājais tālmetējs Rodnijs Stakijs. Tas liek domāt, ka šajā pozīcijā tiks arī izmēģināts Čonsijs Bilapss, kurš ir atgriezies klubā, ar kuru 2004. gadā izcīnīja čempionu titulu, vai "rūkijs" Kentaviuss Kaldvels-Poups, kurš ir apveltīts ar labu metienu.

 Vairāk jautājumu ir gan par komandas "garo galu". Vienīgais par ko var būt zināma drošība ir tas, ka trio parūpēsies par atlekušo bumbu savākšanu. Bet par pārējām spēles sastāvdaļām drošības nav. Detroitai Andrē Dramonda spēles laiku pērn palielinot tikai pakāpeniski un jaunajam centram tam tomēr esot pirmajam gadam līgā, galējus secinājumus par Dramonda un Monro duetu no pagājušā sezonā redzētā nevar veikt. Abiem esot laukumā, "Pistons" uz 100 uzbrukumiem piekāpās par 2 punktiem. Bet vieta progresam noteikti ir daudz. Aizsardzībā abu milžu duets bija par lēnu, bet uzbrukumā, līdz ar bieži "postā" spēlējošā Monro atrašanos laukumā, Dramondam tika ierobežota vieta, kurā veikt straujus rāvienus groza virzienā pēc "pick-n-roll" izpildīšanas. Šī problēma tagad kļūs vēl aktuālāka ar Džošu Smitu 3. numura pozīcijā. Starp 202 basketbolistiem, kuri pērn izpildīja vismaz 100 pustālos metienus, Smits ierindojās 192. vietā precizitātē (102/334, 30%), bet starp 172 spēlētājiem, kuri izmeta 100 tālmetienus, tikai 160. vietā (61/201, 30%). Pretinieku komandas neiebildīs pārpildīt soda laukumu ar aizsardzības spēlētājiem un pieļaut Smita pustālos metienus, kurus viņš turpina aktīvi mest tikai sev zināmu iemeslu dēļ. Tieši spēlēšana blakus Dramondam un Monro vēl vairāk varētu apgrūtināt Smitu pierunāt uzbrukt grozam no tā apakšas, jo tā būs pārpildīta laukuma vieta Detroitas spēlēs.

 Kluba vadības mentalitāte ir cīnīties par uzvarām jau tagad, kam ir novākts attiecīgi labu spēlētāju loks. Netikšana izslēgšanas spēlēs piekto gadu pēc kārtas par savu darba drošību liktu uztraukties ģenerālmenedžerim Džo Dumarsam un vēl vairāk paretinātu tā jau retās skatītāju rindas ekonomiskās krīzes vajātajā Detroitā. Pienācis laiks uzvarēt!  

 2012.-13. gada sezona atmiņā paliks ar tik daudzajām spēlētāju traumām un vairāku zvaigžņu trūkumu. Tieši Minesotas gadījums bija, iespējams, vissāpīgākais basketbola faniem, komandai jau otro sezonu pēc kārtas tik pamatīgi ciešot veselības dēļ, ka pēkšņi sezonas vidū ir jāmeklē pieejami brīvie aģenti, lai "Wolves" vispār būtu spējīgi uz spēli pieteikt astoņus spēlētājus. Šosezon nelaimes sākās (trīs spļāvieni pār plecu) jau septembrī ar vēstīm par Čeisam Badingeram nepieciešamo meniska operāciju. Dažreiz viss, kas sportā ir vajadzīgs, ir tikai mazliet veiksme, un "Timberwolves" ļoti noderētu gads bez nopietnām traumām.

 Jau tā uzbrukumā skatāmā Rika Adelmana komanda tikai iegūs no Kevina Mārtina piesaistīšanas. Jautājums ir gan vai nepilni 28 miljoni četros gados nav pārāk liela summa par spēlētāju, kuram ir šķietami alerģija pret spēlēšanu aizsardzībā. Mārtina trūkumus gan varētu novērst cits komandu pastiprinājušais brīvais aģents - uzbrucējs Korijs Brūers. Bet Brūera ievietošana pamatpieciniekā aktuālāku padara Minesotas tālmetienu problēmu. Komanda ieņēma pēdējo vietu līgā trīspunktu metienu precizitātē, kas ir tieši tas no kā "Timberwolves" vajadzētu izvairīties. Proti, ja tās labākie spēlētāji ir milži Kevins Lavs un Nikola Pekovičs (no kuriem gan pirmais nav izteikts spēlētājs "postā"), kā arī saspēles vadītājs bez metiena, Rikijs Rūbio, tad problēmas ar "speisingu" ir visai sagaidāmas. Situāciju uzlabos Mārtins (pagājušogad grozam no tālienes uzbruka ar 43%), bet ironisks ir fakts, ka komandu, no kuras visvairāk tālmetienus pērn izpildīja Aleksejs Šveids (85/288, 29%), papildina viens no diviem līgas spēlētājiem, kurš izmeta vēl vairāk "trejačus" nekā Šveds, tos izpildot ar vājāku precizitāti par 30%. Tas ir jau iepriekš pieminētais Brūers (kurš gan būtu domājis, ka otrs ir Monta Eliss!?).

 Lielais potenciāls uzbrukumā, bet aizsardzība, kas solās būt nepārliecinoša, tieši iederas Rietumu konferences vidusmēra slānī. Un tieši kā Portlendai būtu jāuztraucas par Aldridža noturēšanu, Minesotai ir pamats bažīties par Kevina Lava nākotni, pateicoties nu jau atlaistā ģenerālmenedžera Deivida Kāna darījumam ar Lavu, kas uzbrucējam ļauj 2015. gada vasarā atteikties no sava pēdējā kontrakta gada un kļūt par brīvo aģentu. "Wolves" sastāvs ir labi apmaksāts un nodrošināts nākotnei, tagad tikai būtu beidzot jāsasniedz jau ilgi kārotās izslēgšanas spēles.

 Klubs ir piedzīvojis diezgan aizmirstamas divas sezonas pēc čempionu goda izcīnīšanas. "Mavs" īpašnieka Marka Kjūbana lēmums neatalgot komandas aizsardzības balstu Taisonu Čandleru ar labi apmaksātu kontraktu pēc līgas jaunā kolektīvā darba līguma noslēgšanas joprojām ir kaut cik saprotams smago sodu dēļ, kuri seko klubiem, kas pārkāpj "greznības" nodokli. Bet šādā gadījumā neizprotams ir gājiens šajā vasarā iegūtajiem aizsargiem, Montam Elisam un Hosē Kalderonam, kopā izmaksāt 15 miljonus dolāru sezonā. Kalderona četrus gadus ilgais kontrakts beigsies, kad spānim būs jau 35 gadi... Tikmēr par komandas jauno pamatcentru tika izvēlēts Samuels Dalemberts, kurš pēdējā laikā nav gluži vienkārši spēlējis attiecīgi daudz minūtes. Tādējādi nepārsteidza komandas trenera Rika Kārlaila secinājumi pēc vienas no pirms-sezonas spēlēm, kas norādīja uz Dalemberta vājo fizisko formu un negatavību regulārajai sezonai.

 Ar šādiem trim jauniem palīgiem un uzbrucēju Šonu Merionu 35 gadus vecais Dirks Novickis dosies savā 16. NBA sezonā. "Pick-n-rollos" efektīvie Kalderons un Eliss varētu izveidot visai interesantu komandu uzbrukumā, Novickim esot vienam no bīstamākajiem aizsegu licējiem ar savu spēju palikt uz vietas un apdraudēt grozu no tālienes. Kā arī pašam Dirkam par labu noteikti ir nākusi brīvā vasara, kurā spēlētājs nepalīdzēja ne Vācijas izlasei, ne tika izslēgšanas spēlēs, Dalasai gan pietuvojoties visai tuvu tām ar lielisku bārdu apaugušajam Novickim rādot joprojām labu spēli un "velkot" samērā viduvēju komandu.

 Kluba nākotnes virziens gan nav īsti skaidrs un nav liels pamats cerēt, ka Dirkam priekšā ir vēl kāda nozīmīga "playoffu" sērija. Aizsardzības speciālistam Rikam Kārlailam būs grūti no šī jaunā piecinieka izveidot patiešām labu aizsardzības komandu, Dalasai jau pērn esot zem vidējā līmeņa šajā laukuma galā, ieņemot Kārlaila komandai nepieklājīgo 19. vietu uz 100 uzbrukumiem ielaistajos punktos. Jaunpienācēju Elisa un Kalderona aizsardzības trūkumi ir labi zināmi un brīžiem pat tiek pārspīlēti uzsvērti, kamēr Šonam Merionam, Novickim un Dalebertam būs grūtības ilgtermiņā sekmīgi aizsargāties, ņemot vērā spēlētāju vecumu un minūtes, ko viņiem nāksies spēlēt. No Sanantonio komandai ir pievienojies spēka uzbrucējs Dežuāns Blērs un negarantēts līgums ir piešķirts Fabam Melo*, bet pārliecības, ka šie vīri un Brandans Raits ar Bernardu Džeimsu dos pietiekamu atelpu garajam galam, nav, gluži kā šobrīd šķiet, ka Melo tā arī NBA vēsturē paliks vislabāk zināms ar gūto smadzeņu satricinājumu pēc ieskriešanas viesnīcas durvīs. Komandas griesti nav pārāk augsti un šī solās būt vēl viena sezona ar Novicka un līgas viduvējā līmeņa palīgspēku centieniem iegūt kāroto 8. vietu konferencē.

*Pēc šo rindu rakstīšanas Fabs Melo ir ticis atskaitīts no komandas.

  "Hawks" franšīze ir atbilde (ja vien netiek meklēts depresīvāks piemērs, kas tādā gadījumā būtu Milvoki "Bucks") jautājumam, kāpēc gan apzināti gremdēt komandu. Tā ir pēdējos sešus gadus pēc kārtas tikusi izslēgšanas spēlēs, bet uzvarējusi tikai trīs no deviņām "playoffu" sērijām, ikgadēji kļūst par nepopulārākā 1. kārtas pāra pārstāvi, kura spēles ne vienmēr tiek translētas nacionālajā televīzijā, un sava līmeņa komandai ir gaužām vāji apmeklēta klātienē, skatītāju skaita ziņā grozoties ap 20. vietu līgā un pilsētas iedzīvotājiem esot vairāk ieinteresētiem citos sporta veidos. Vienmēr būs ģenerālmenedžeri, kurus šādu vienmuļa eksistence nekārdina un kuru mērķis nav izveidot komandu ar spēju griestiem 2. "playoffu" kārtā notikumu sakritību gadījumā.

 Lai gan "Hawks" ģenerālmenedžeris Denijs Ferijs pirms gada klubā ieradās ar mērķi uzsākt jaunus laikus pēc Džo Džonsona/Džoša Smita ēras, klubs nav pārcietis ātru kritienu pa turnīra tabulu. Gluži kā pērn Atlanta nespēra soli atpakaļ pēc Džo Džonsona aizmainīšanas, arī Smita zudums nesolās būt traģēdija. Džoša tendence izpildīt neefektīvus metienus ir labi zināma (un apspriesta jau "Pistons" raksta sadaļā), bet tieši aizsardzība šķietami varētu būt spēles elements, kurā "Hawks" uzbrucējs pietrūks. Sanantonio "Spurs" sistēmā (kvalitātes zīmols) izaugušā jaunā galvenā trenera Maika Budenholzera liktajam akcentam uz aizsardzību un paša Smita trūkumi, kuri ne vienmēr tiek atklāti pieminēti, kā pavirša darbību izpilde un nekonsekventa pretinieka atbloķēšana pirms cīņas par atlekušo bumbu, liek domāt, ka aizsardzība necietīs tik daudz.

 Bez zaudētā Smita, Atlanta pārējos atslēgas spēlētājus ir saglabājusi, komandas līdera lomā vēl vairāk ievirzoties centram Alam Horfordam, bet jaunus līgumus noslēdzot ar saspēles vadītāju Džefu Tīgu un uzbrucēju Kailu Korveru, kuri parūpēsies par komandas bīstamo tālmetienu (5. vieta iemestajos un izmestajos "trejačos", 7. vieta precizitātē) noturēšanu līmenī. Smitu kā pamata spēka uzbrucējs aizstās Pols Milsaps, kuru Atlanta ieguva par salīdzinoši ļoti mazu summu - 19 miljoniem divos gados. Tikmēr spēles kā 3. numurs visdrīzāk uzsāks aizsardzības speciālists Demāre Kerols. Neskatoties uz to, ka otrā centra pozīciju ieņēmušais Eltons Brends un Horfords ir sevi pierādījuši kā spējīgi aizsardzības spēlētāji, uztraukumu gan varētu radīt Atlantai trūkstošie auguma centimetri garajā galā. Bet komandas talanta līmenim, kaut vai tas nav zvaigžņu pilns un uzkrītošs, vajadzētu būt pietiekamam, lai tiktu galā ar gados jaunajām Austrumu vidusmēra komandām un ierindotos piektajā līdz septītajā vietā konferencē. Gluži kā ar "Hawks" tas ir ierasts.

 Cik daudz ir iespējams sasniegt ar Karmelo Entoniju kā savas komandas līderi un uzticot Dž. R. Smitam otrās opcijas lomu uzbrukumā? Vismaz konferences fināli tomēr šķiet pakāpienu par augstu. "Knicks" pagājušās regulārās sezonas laikā atstāja pārsteidzoši labu iespaidu pateicoties savam bīstamajam uzbrukumam ar Karmelo spēka uzbrucēja pozīcijā, labu bumbas kustību un nepārtrauktu, bet pārliecinošu trīs punktu metienu "šaušanu", uzstādot NBA rekordu komandai vienā sezonā iemestajos "trejačos". Diemžēl Ņujorka izslēgšanas spēlēs manāmi atkāpās no sava spēles stila (trešais labākais līgas uzbrukums sezonas laikā "playoffos" uz 100 uzbrukumiem guva par 10 punktiem mazāk), pārlieku daudz individuāli spēlēja Karmelo, bet Smits atgādināja, cik bīstama ir frāze "uzticēties Dž. R. Smitam", tiekot izsviests no 3. spēles pret "Celtics" pēc rupjas spēles ar elkoni un turpmāk "playoffos" no spēles metot tikai ar 29% (!!!) precizitāti.

 Vasarā iegūtie spēlētāji gan zināmā mērā papildina komandas sastāvu. Meta Vorlds Pīss komandas trenerim Maikam Vudsonam ļaus variēt ar dažādiem pieciniekiem, Pīsu laukumā, piemēram, sūtot vienlaicīgi ar Karmelo, ļaujot Entonijam nesegt fiziski spēcīgākus spēlētājus "postā". Lai gan Andrea Barnjāni iegūšanai tika atdotas pārlieku daudz drafta izvēles (trīs), viņa atrašanās laukumā vienlaicīgi ar Melo izveidos ārkārtīgi bīstamu tālmetēju piecinieku, kas varētu atkārtot pērn atrasto bumbas kustību. Barnjāni arī varēs aizstāt Amāri Stadamairu, par kura ceļu gatavību sezonai nav drošības un kurš pagājušajā sezonā sasniedza pat saviem mērogiem ļoti zemu līmeni aizsardzībā, kas bez maz vai liedz Amārem uzticēt spēles laiku svarīgos brīžos. Piemēram, Stadamairam spēlējot kopā ar Karmelo, "Knicks" uz 100 uzbrukumiem pretiniekiem piekāpās par 3,6 punktiem vājās aizsardzības (110,6) dēļ, kuru var nepūlēties izteikt citādāk, kā vājāku nekā "Bobcats" aizsardzību. Rezerves saspēles vadītāja Beno Udriha iegūšana tikai par minimālo atalgojumu, gluži kā ar Vorldu Pīsu, arī nav peļams gājiens.

 Tomēr, lai sacenstos ar stiprākajām Austrumu komandām, "Knicks" pārlieku paļaujas uz ilgstošā laika posmā nedrošo (vismaz tādos daudzumos, kādos Ņujorka to izmanto) trīs punktu metienu, kā arī nav spējīga nosargāt savu groza apakšu (komanda ir priekšpēdējā vietā līgā šajā aspektā, pretiniekiem no groza apakšas uzbrūkot ar 64,2%), pretinieku komandām "pick-n-roll" sadarbības veicot ar spēlētāju, kuru sedz Taisons Čandlers, tādējādi izvilinot aizsardzības balstu ārpus soda laukuma. Šīs problēmas labākajam risinājumam, spēka uzbrucējam Kenjonam Mārtinam, jau ir 36 gadi, bet neviens no garajiem ar negarantētajiem līgumiem, starp kuriem "Knicks" vēl meklē otro centra spēlētāju, radikāli situāciju neuzlabos.

 Klubs, kurš pēc ilgiem laikiem vairs nav jāaplūko ar Andri Biedriņu prātā, ir lieliskā pozīcijā, no kuras šķietami ir tikai pāris soļi līdz čempionu cienīgai komandai. Tam ir īpašnieki, kuri ir gatavi tērēt naudu, otrais jaunākais sastāvs līgā, kas demonstrē atraktīvu un skatāmu basketbolu, kā arī lieliski līdzjutēji, kuri sevi kārtējo reizi godam apliecināja Goldensteitas ceļā līdz 2. "playoffu" kārtai. Vasarā notikušās izmaiņas neļauj viennozīmīgi teikt, vai šogad "Warriors" var sasniegt pat vēl ko vairāk. Pats galvenais notikums ir brīvā aģenta (teorētiski, gan maiņā iegūtā) Andrē Igudalas pievienošanās komandai. Igudalas lieliskā spēle aizsardzībā dos atelpu Stefenam Karijam spēlēs pret Rietumos vairākiem esošajiem lieliskajiem saspēles vadītājiem, kā arī piešķir "Warriors" zināmas iespējas variēt ar sastāvu pateicoties Andrē spējai segt un spēlēt vairākās pozīcijās. Jāatceras, ka ar Igudalas ierašanos Oklendā, par rezervistu kļūs uzbrucējs Harisons Bārnss, kurš tik ļoti sekmīgi spēlēja par spēka uzbrucēju "Warriors" īsajos sastāvos "playoffu" laikā (kāpums no vidēji sezonas spēlē gūtajiem 9,2 punktiem līdz 16,1), aizstājot savainoto Deividu Lī.

 Līgumiem beidzoties ar Džaretu Džeku un Kārlu Landriju, sastāvā gan arī ir iecirsti robi. Visvairāk cietis ir garais gals, kurš, trūkstot Landrijam un Biedriņam, būs jābalsta austrāliešu centram Endrjū Bogutam. Lai gan centrs solās būt pilnībā vesels gaidāmajā sezonā un tādējādi pašlaik ir sarunās ar klubu par līguma pagarināšanu, piemēram, pašlaik pretī "Warriors" trim centriem ir trīs ikonas, kas liecina par savainojumiem katram no viņiem. Fīniksas medicīnas komandas rokās gan uzspīdējušais, bet tomēr traumām vajātais Džermeins O'Nīls savos 35 gados nav drošs variants, kamēr Festus Ezeli traumas dēļ izlaidīs lielāko daļu sezonas. Ja pienāks brīži, kuros Boguts nav vesels, nāksies skatīties uz spēka uzbrucējiem, Deividu Lī un jaunpienācēju Marīsu Speitsu, kurš ir apveltīts ar labu metienu, bet nav tik spējīgs to pats sev izveidot kā aizgājušais Landrijs. Visticamāk nāksies aizvadīt dažas spēles ar īso sastāvu, kurā Lī būs komandas centrs. Tās potenciāls ir biedējošs abos laukuma galos un tikai vienā nozīmē tas ir teikts pozitīvi. Izslēgšanas spēlēs tāds variants "Warriors" jebkurā gadījumā neder. Lai gan Boguts nav komandas pati atslēga, bez viņa "Warriors" klātos grūti. Ja spēlētājs var "pielikt" pērnā gada sniegumam un būt arī faktors uzbrukumā, tas būtu jau pavisam skaisti.

 Galu galā visvairāk ir atkarīgs no komandas līdera Stefena Karija. Šajā gadījumā māņticīgajiem kluba līdzjutējiem ir ne tikai jāspļauj trīs reizes pāri plecam, bet jāsit trīs reizes pie galda un jādara viss cits iespējamais, lai nepiesauktu savainojumus Karija problemātiskajām potītēm, jo tieši Karija un Kleja Tomsona trīspunktnieku uzliesmojumi "Warriors" padara par ļoti bīstamu komandu, galvenajam faktoram, protams, esot Stefanam. Pēc tikšanas izslēgšanas spēļu labākā astotniekā daudz kas var notikt, un, ja atskatāmies uz pagājušajiem "playoffiem, tad Goldensteita nebija nemaz tik tālu no "Spurs" šokēšanas 2. kārtā. Teorētiski, šīs komandas griesti ir ļoti augsti. Augstāki, piemēram, nekā ranga nākamajai komandai.

 Šī Memfisas modeļa galvenā problēma ir un paliek tās uzbrukums. Nevienā no pēdējiem trim gadiem, kuros visos "Grizzlies" kādā mērogā bija mini-pretendents, komanda nav spējusi būt labāka par viduvējo (proti, 15. vietu) līgas komandu uzbrukumā (punktos uz 100 uzbrukumiem). Lai cik svarīga titula izcīnīšanai būtu aizsardzība un kādas iespējas to paveikt būtu ar līgas, iespējams, labāko aizsardzību, ar tik viduvēju uzbrukumu tam nepietiks. Deivs Jēgers, kurš vasaras laikā tika paaugstināts amatā no trenera asistenta uz galveno treneri un ir Memfisas aizsardzības shēmu izveidotājs, par risinājumu ir piedāvājis kāpināt spēles tempu, kas komandai dotu vairāk iespējas gūt vieglos punktus. Protams, pirmā reakcija uz šādu ideju ir norādīšana uz komandas diviem milžiem, Marku Gasolu un Zeku Rendolfu, kuriem lēnais spēles temps, kas komandu pagājušosezon ierindoja priekšpēdējā vietā NBA, ir parocīgs. Bet atbilde šai problēmai ir jāatrod, jo patstāvīga punktu gūšana ir uzdevums, kas Memfisai sagādā lielas problēmas.

 Vasaras laikā Memfisā nonākušie brīvie aģenti šo problēmu diez vai atrisinās. Kosta Kufuss būs lielisks rezerves centrs, kura labā spēles izpratne aizsardzībā, bet ierobežotās atlētiskās īpašības, tieši iederas Memfisas komandā. Tikmēr Maiks Millers, kurš atgriežas komandā, kuras rindās savulaik izcīnīja apbalvojumu par līgas labāko 6. spēlētāju, ir savā ziņā tieši tāds "snaiperis", kāds "Grizzlies" ir nepieciešams. Millers gan Maiami trīs pavadīto gadu laikā biežāk ir bijis savainots nekā gatavs spēlēt, tāpēc jāšaubās, vai uzbrucējs būs pastāvīgs palīgs regulārās sezonas laikā. Komandai varētu būt laiks apsvērt izmaiņas savā sākumpieciniekā, aizstājot Toniju Alenu vai Teišonu Prinsu, duetu, kurš Memfisu uzbrukumā konferences finālsērijā pret "Spurs" atstāja 3 pret 5, ar Kvinsiju Pondeksteru un riskējot pasliktināt savu aizsardzību. Šādā scenārijā Pondeksters, kurš sērijā pret Sanantonio vidēji spēlē guva 15,3 punktus, nebūtu pat spēlētājs, par kuru jāraizējas. Diezgan sagaidāma būtu neapmierinātība no emocionālā Tonija Alena puses, kura gods varētu tik aizskarts, spēlētājam liekot spēles sākt no rezervistu soliņa. Tikmēr Prinsa lomas samazināšana, un spēļu sākšana ar Pondekstera, Alena duetu patiešām būtu apšaubāms risinājums aizsardzības dēļ.

 Aizsardzības un fiziskas spēles cienītājiem diemžēl jāsaka, ka Memfisas cerības reāli cīnīties par čempiontitulu varētu būt palaistas garām. Iespējas, ka Zeks Rendolfs izslēgšanas spēļu laikā varētu nastu ņemt uz saviem pleciem un aizvadīt 2011. gada Dirka Novicka trīs cienīgus mēnešus (gads, kurā pats Rendolfs bija tuvu Dirka līmenim) nav lielas, bet citi kandidāti superzvaigznes cienīgai individuālai spēlei Memfisā nav atrodami, ja nu vien kāds ļoti tic pavisam klusām progresējušam saspēles vadītājam Maikam Konlijam, Klubs ir jāiekļauj mini-pretendentu lokā tā dzelžainās aizsardzības dēļ, bet uzbrukums tam tomēr ir par vāju un tā rindās nav spēlētāja, kas to varētu atrisināt vismaz uz "playoffu" laiku.

  Hjūstonas pielāgošanos mazliet citādākam spēles stilam būs interesanti novērot. Komanda pagājušogad spēlēja visātrākajā tempā visā līgā, bet, lai gan tai joprojām vajadzētu būt starp ātras spēles piekritējām, šosezon nāksies pielāgoties jaunpienākušajam centram Dvaitam Hovardam. Līdzšinējais pirmais centrs Omers Ašiks tikai 10% gadījumu uzbrukumu noslēdza (tas ietver gan epizodi ar metienu, gan kļūdu, gan pretinieka sodu) pēc spēles "postā". Tieši šim skaitlim šogad vajadzētu būt lielākam Dvaita Hovarda gadījumā, kas tādējādi nozīmētu vairāk statiskus uzbrukumus Hjūstonas izpildījumā. Ironisks gan ir fakts, ka Hovardu Losandželosā tieši neapmierināja viņa iespēju daudzums uzbrukt grozam no "posta", lai gan Dvaits šādās iespējās bija līderis līgā. Lai jūs varētu salīdzināt šos skaitļus ar Ašiku, 45% Hovarda uzbrukuma sastādīja spēle "postā". "Rockets" jau pagājušogad spēlējot daudz "pick-n-roll" sadarbības, šis ierocis varētu izskatīties vēl bīstamāk ar Hovardu kā aizsega licēju Džeimsam Hārdenam. Bažas gan rada Dvaita nevēlēšanās šo spēles elementu pielietot "Lakers" rindās, par spīti tam, ka pēc šīs sadarbības Hovards vidēji uzbrukumā izcēlās ar 1,29 (!!!) punktiem. "Postā" rezultāts bija 0,74 punkti uz uzbrukumu...

 Neziņa valda arī pār Hjūstonas aizsardzību. Lai gan Dvaits Hovards arī pēc padziļinātas statistikas aizvadīja lielisku sezonu aizsardzībā, pat šādi skaitļi tomēr pilnībā neatspoguļo notikušo laukumā. Var secināt, ka Dvaits ir ticis galā ar saviem tiešajiem pienākumiem, bet no viņa ierastais aizsardzības balsta sniegums nebija novērojams. Hovardam pārejot no traģiskās "Lakers" aizsardzības uz "Rockets" komandu, kura drīzāk aizsardzībai nepievērsa uzmanību nekā ir dēvējama par sliktu vienību šajā spēles aspektā, rodas vairāki jautājumi. Nezināmais sākas jau ar pašu komandas līderi Džeimsu Hārdenu, kuram atrodoties uz rezervistu soliņa, Hjūstona uz 100 uzbrukumiem ielaida par 4,2 punktiem mazāk nekā ar Hārdenu laukumā. Lai cik vājš būtu kāds spēlētājs aizsardzībā, šāda statistika nav bieži sastopama pamatpiecinieka spēlētājam no komandas ar pozitīvu bilanci, kurš vēl pie tam laukumā vidēji pavada 38 minūtes. Bet Džeimsa vājība vairāk izpaudās slinkā spēlē aizsardzībā jeb, iespējams, nogurumā no iztērētajiem spēkiem uzbrukumā nekā no atklātas aizsardzības nianšu nesaprašanas. Par spīti Omera Ašika talantam groza nosargāšanā, turku centrs nebija spējīgs viens pats šādu aizsardzību cementēt. Vai tas būs pa spēkam Hovardam? Precīzāk sakot, vai muguras operāciju pārcietušais Hovards ir vēl maz spējīgs atgriezties līmenī, kādu viņš bija sasniedzis Orlando laikos? Lai gan labāku aizsargāšanos būtu vēlams sagaidīt tomēr arī no "Rockets" īsā gala.

 Hjūstona nav līdz galam novērtējama, tādējādi dēvējama par pretendenti uz čempionu godu, pirms komanda ir pietiekami ilgi redzēta darbībā, kā arī nav noticis kāds no šķietami neizbēgamajiem maiņas darījumiem. Pārlieku kvalificēts otrā centra lomai ir Omers Ašiks, bet vēl līgā pilnu sezonu neaizvadījušie Donats Motiejūns, Gregs Smits un Terencs Džounss nepārliecina, ka spēka uzbrucēja pozīcija nepiedzīvos izmaiņas.

 Vasaras skaļākā galvenā trenera maiņa pienākas tieši "Clippers" vienībai, kuru turpmāk vadīs bijušais Bostonas "Celtics" treneris Doks Riverss. Par tās iespējamo iespaidu uz komandas sniegumu ir grūti spriest, viedoklis par trenera maiņas nozīmīgumu līgā, kurā tomēr galu galā bez superzvaigznes neuzvarēt pat ar lielisku treneri, var katram atšķirties. Bet fakts, ka Riverss ir augstākas klases treneris par Vinniju del Negro nav noliedzams. "Clippers" jau tā bīstamajam uzbrukumam (4. vieta līgā pērn) ir potenciāls progresēt pēc šķiršanās no trenera, kura galvenā filozofija tomēr bija un palika paļaušanās uz Krisa Pola individuālo meistarību. Riversam vajadzētu arī būt spējīgam atrast spēlētāju maiņu rotāciju, pie kuras pieturēties, jeb to, par ko del Negro tā arī netika skaidrībā. Pareizo piecinieku meklēšana kā pirmajā, tā pēdējā sezonas spēlē raksturo del Negro un Losandželosas komandu pagājušajā sezonā. Vienpadsmit spēlētāju, no kuriem Grants Hils "playoffos" vēl laukumā nebija devies, bet Vilijs Grīns tika izmantots epizodiski, laišana laukumā, sērijā esot zaudētājos ar 2-3, kas ir situācija, kurā trenerim šķietami būtu jāzina astoņi spēlētāji, ar kuriem doties, iespējams, pēdējā sezonas kaujā, ir tomēr liecība par viduvēju spēles vadītāju.

 Visu vainu gan nevar novelt uz del Negro, jo galvenā problēma ir sastāva nespēja noslēgt spēles ar tā pamata piecinieku. Centrs Deandrē Džordans nav uzticams sava vājā soda metiena dēļ (pērn 39%), nemaz nerunājot par Džordana un Bleika Grifina taustīšanos aizsardzībā, kas rezultātā pieļauj 104,2 punktus uz 100 uzbrukumiem jeb ieņemtu 20. vietu līgā, "Clippers" kā komandai ielaižot 101 punktu un esot devītajiem. Pagājušogad komandas trešais garā gala spēlētājs bija manāmi fiziskā formā neesošais Lamārs Odoms, kamēr šovasar viņu aizstājošie Antuāns Džeimisons un Bairons Malenss īsti nav situācijas uzlabojums. Pirmais ir savulaik bijis lielisks punktu guvējs, bet nekādā gadījumā nav uzticams aizsardzībā, it īpaši 37 gadu vecumā. Bet ja kāds uzskata Malensu par labu kandidatūru nozīmīgām izslēgšanas spēļu minūtēm, tad šis cilvēks acīmredzot nav redzējis kā Bairons spēlē basketbolu...

 Komandas uzlabojumi īsajā galā liek ticēt "Clippers" potenciālam uzbrukumā. Pamazām regresējušā uzbrucēja Karona Batlera vietā ir iegūts Džareds Dadlijs, kura arsenālā ir lielisks metiens un prasmes aizsardzībā, kā arī, aiz kura muguras ir viens no līgas labākajiem melnā darba darītājiem un rezervistiem - Mats Bārnss. 2. numura pozīcijā Dž. Dž. Rediks komandai dos papildus uzticamu bumbas pārvaldītāju, kā arī vēl vienu "snaiperi". Bet atelpu komandas līderim Krisam Polam atkal dos Darens Kolisons, kurš savulaik, spēlētāju lieliski aizstājot Ņūorleānā, bija starp labākajiem līgas "rūkijiem". Kolisons un Džamals Kroufords punktu pienesums varētu atkal "Clippers" ierindot trijniekā rezervistu punktos, kas gan vairs neizklausās tik lieliski, ja ņem vērā, ka Bārnss ir vienīgais no otrā piecinieka spējīgs nosegt savu pretspēlētāju.

 No Losandželosas var sagaidīt lielisku regulāro sezonu, bet jāatzīst, ka komandas galvenais trūkums pašlaik nav atrisināts. Prātā ir labi palikusi "Clippers" aizsardzība (galvenokārt, jau garajā galā), kas pavisam krita izmisumā līdz ko sākās izslēgšanas spēles pret Memfisu un par kuru vājāka "playoffos" bija tikai "Lakers" vienība.

 Par "Nets" iespējām var daudz un ilgi spriest, bet galu galā viss var būt tīri vienkārši un komanda, kura vērienīgā maiņas darījumā ieguva Polu Pīrsu un Kevinu Gārnetu, var nepaspēt sezonas laikā atrast kopīgu valodu. Senā pagātnē līdzīgi piemēri nav jāmeklē, pietiek kaut vai ar farsu, par ko pārvērtās "Lakers" pagājušais gads (šāda mēroga haosam gan nevajadzētu izvērsties Bruklinā). Vai, ja vēlaties to pielīdzināt kādai vecuma ziņā līdzīgai komandai, tad uzmeklējiet Hjūstonas "Rockets" sasniegumus pēc Čārlza Bārklija pievienošanās komandai (piemēram, meklējiet iekš "google" frāzi "Pippen says Barkley is a sorry fat butt"). Situāciju sarežģītāku padara fakts, ka komandu vadīs Džeisons Kids, par kuru kā treneri mēs vēl neko nezinām, jo vēl pirms dažiem mēnešiem vērojām Kidu spēlējam profesionālu basketbolu. Džeisonam ikdienas darbu atvieglos asistents Lorenss Frenks, bet uzdevumu atrast pareizās rotācijas vai sekmīgi limitēt Gārneta un Pīrsa minūtes tas neatvieglos.

 Abi veterāni noteikti gan vēl ir spējīgi uz laba līmeņa sezonu. 37 gadus vecais Gārnets joprojām var nospēlēt lieliskas nepilnas 30 minūtes aizsardzībā (ar viņu laukumā "Celtics" ielaida mazāk punktu nekā līgas labākā aizsardzības komandas "Pacers", bet bez Kevina tā būtu pielīdzināma 20. labākai aizsardzības vienībai), bet 36 gadus vecais Pīrss vadīt savas komandas uzbrukumu, ko viņš lieliski pagājušajā sezonā paveica pēc Ražona Rondo traumas. Ja abiem spēlētājiem ar šīm lietām nevajadzēs pārpūlēties regulārās sezonas laikā un viņi spēlēs savam vecumam pieņemamas minūtes, tad Kids būs izdarījis pietiekami, lai cerētu, ka veiksme, proti, veselība, ļaus Pīrsam un Gārnetam aizvadīt vēl vienus lieliskus "playoffus". Gandrīz vai lielākas bažas sagādā jau Bruklinā spēlējošais trijnieks - Bruks Lopezs, Džo Džonsons un Derons Viljamss. Lopezs ir pelnījis vismazāk pārmetumus no šo spēlētāju loka, aizvadot patiešām labu sezonu, kuras laikā bija novērojams progress arī aizsardzībā. Bet tomēr visi trīs (un jau atlaistais treneris P. Dž. Karlisimo) ir atbildīgi par zaudējumu "playoffos" traumu nomocītajai Čikāgas "Bulls", sērijā, kurā Bruklinai bija mājas laukuma priekšrocības.

 Iespējas variēt ar sastāvu dos uzbrucējs Andrejs Kiriļenko, par kura kādu neoficiāli slēgtu vienošanos ar īpašnieku Mihailu Prohorovu runā gan līgas apskatnieki, gan parasti līdzjutēji. Par no Bostonas pārnākušā Džeisona Terija vērtību pārliecības nav, pēc sezonas, kurā aizsarga pirmais nozīmīgais moments bija 4. "playoffu" spēlē, bet Kiriļenko, Andrejs Blačs, Redžijs Evanss, Alans Andersons un Šons Livingstons ir tīri labi nokomplektēta rezervistu soliņa sastāvs.

 Lieki nespriežot par pašlaik neparedzamo (kā komanda saspēlēsies un vai Gārnets izslēgšanas spēlēs būs gatavs cementēt aizsardzību), labākais arguments pret "Nets" varētu būt iespējamā tikšanās ar "Heat" "playoffu" laikā. Maiami pārgalvīgie slazdi, aizsargājoties pret "pick-n-roll" sadarbībām, ir tieši tas, kas varētu apgrūtināt lēno Bruklinas komandu un pēdējā laikā nepārliecinošo Deronu Viljamsu. Par labu nenāk arī trīs pērnā gada savstarpējās spēles, kuras "Nets" beidzās ar pārliecinošiem zaudējumiem.

  Rasela Vestbruka savainojuma un Džeimsa Hārdena fiasko dēļ "Thunder" dīvainā kārtā ir pat mazliet piemirsta komanda. Bet pateicoties savai jaunībai un atlētismam (divas superzvaigznes tās sastāvā arī nenāk par ļaunu) Oklahoma ir lieliska komanda abos laukuma galos, pērn esot starp top-3 komandām gan uzbrukumā, gan aizsardzībā, kā arī vidēji uzvarot spēles ar vairāk nekā čempionu cienīgo +9.2 punktu pārsvaru. Ja Vestbruks spēlēs sev ierastajā līmenī pēc atgriešanās no traumas (labākajā gadījumā kādu mēnesi pēc sezonas sākuma), tad arī šogad "Thunder" vajadzētu aizvadīt lielisku regulāro sezonu.

 Tomēr ir lietas, kuras komandai būtu jāuzlabo, lai reālistiski varētu cīnīties par uzvaru "playoffos". Par labu noteikti nāktu radoši uzlabojumi brīžiem pārlieku vienkāršajam "Thunder" uzbrukumam, kas daudz paļaujas uz Kevina Duranta un Vestbruka individuālo talantu. Komandas treneris Skots Brūkss ir savā ziņā vainojams pie tā, un viņa nespēja uzvarēt pretinieku treneri savstarpējā "šaha spēlē" bija it īpaši labi novērojama pēc Vestbruka savainojuma "playoffos". Attiecīgo risinājumu meklēšanā gan nepalīdzēja centrs Kendriks Pērkinss, kurš efektivitātes ziņā (tā bija negatīva uz visām izslēgšanas spēlēm!!!) aizvadīja vienu no visu laiku sliktākajiem "playoffiem", uzbrukumā esot lielisks piemērs frāzei "spēlēt četri pret pieci".

 Brūkss centram ir saglabājis vietu pamatsastāvā caur visiem sliktajiem laikiem, kas it īpaši novājina komandu izslēgšanas spēļu laikā, kurā pretiniekiem ir lielākas iespējas sagatavoties attiecīgajām uzbrukuma shēmām jeb šajā gadījumā saprast, ka Pērkinsu ir pat vēlams pastāvīgi ignorēt. Šajā situācijā loģisks ir jautājums par viņa aizstāšanu, kaut vai drošība par jaunzēlandiešu "rūkija" Stīvena Adamsa gatavību būt par pamatcentru nav. Maiņas gadījumā komandas ģenerālmenedžerim Samam Presti būtu jābūt neraksturīgi dāsnam mūsdienu NBA standartiem un līdzi 19 miljonu vērtajam Pērkinsa līgumam jāmaina arī 1. kārtas drafta izvēle. Tieši maiņa ir solis, kas "Thunder" būs visticamāk jāveic, lai aizpildītu robu sastāvā, kas ir radies pēc Hārdena (un vēlāk Kevina Mārtina) zaudēšanas. Komandai ļoti pietrūkst trešais spēlētājs, kurš varētu pats pēc dribla saasināt spēli, ja vien Presti nav liela ticība par otrgadnieka Džeremija Lamba spējām.

 Kevina Duranta un Rasela Vestbruka duetā ir spēks, bet, tāpēc jau abi spēlētāji ir atzītas superzvaigznes, jo spēj šādu komandu "aizvilkt" līdz 60 uzvarām regulārajā sezonā. Klubam ir nepieciešams vismaz viens gudrs darījums meistarīga spēlētāja iegūšanai pirms to var drošu sirdi saukt par īstu pretendentu uz titulu.

  Pēc finālsērijas, kurā komanda nonāca vistuvāk čempionu godam, to neuzvarot, līgas vēsturē, "Spurs" ir saglabājusi ieturēto kursu un lielas pārmaiņas pārcietusi tikai treneru kolektīvā, zaudējot Grega Popoviča asistentus Bretu Braunu un Maiku Budenholzeru galveno treneru amatiem Atlantā un Filadelfijā. Komandai bija iespējas iegūt kādu vērienīgu brīvo aģentu, taču "Spurs" izlēma izmantot pieejamo vietu līdz algu griestiem, lai turpinātu saistības ar Tiago Spliteru (36 miljoni četros gados) un Manu Džinobili (14,5 miljoni divos gados). Sanantonio esot izteikusi piedāvājumu Andrejam Kiriļenko, tomēr, krievu uzbrucējam pievienojoties "Nets", vienību papildināja tikai Marko Belinelli un Džefs Eirīzs (savulaik Džefs Pendergrāfs, spēlētājs šovasar mainīja uzvārdu).

 Zem Grega Popoviča vadības komanda solās aizvadīt kārtējo lielisko regulāro sezonu, kuras pamatvērtība būs pagājušogad lieliski spēlējošais pamatpiecinieks, Tonijs Pārkers, Danijs Grīns, Kavajs Lenards, Tims Dankans, Tiago Spliters, kas pretiniekus uz 100 uzbrukumiem apspēlēja ar 18,1 punktu pārsvaru un ir pārliecinoši labākais piecinieks, kas ir spēlējis vērā ņemamu minūšu skaitu (proti, atskaitot statistiskas anomālijas). Vecākiem kļūstot Dankanam, Pārkeram un Manu Džinobili, protams, ka lielāka artava uzvarās tiks gaidīta no uzbrucēja Kavaja Lenarda, kurš aizvadīja izcilu finālsēriju, vidēji spēlē izceļoties ar 14,6 punktiem un 11,1 atlēkušo bumbu. Cerības, ka spēlētājs vasarā ir smagi turpinājis strādāt, vieš līgas mediju dienā Kavajam uzdotais žurnālista jautājums, vai spēlētājs vasarā ir darījis, ko jautru, uz ko Lenards atbildējis sev ļoti tipiskā manierē - "Nē."

 Kopsummā skatoties uz "Spurs" izredzēm, gandrīz vai nevar neuzdot banālo jautājumu par to, vai šis būs gads, kurā komandas līderu vecums beidzot liks par sevi manīt, lai gan šī varētu būt piektā sezona pēc kārtas, pirms kuras kāds apskatnieks šo jautājumu uzstāda. Ja komanda kādu iemeslu dēļ sezonu uzsāks lēni, var iztēloties runas, ka smagais zaudējums līgas finālsērijā komandu ir psiholoģiski sagrāvis. Ņemot gan vērā izteiktu Rietumu konferences favorītu trūkumu un Oklahomsitijas robus, "Spurs" ir un paliek galvenie favorīti uz vietu konferences finālos. Tālāk gan daudz ko var noteikt Kavaja Lenarda progress (vai tā nepietiekamība) un Tima Dankana vai Tonija Pārkera veselība.

  Vai jūs tam spējat noticēt!? Indiānas "Pacers" patiešām šogad ir kompetenti spēlētāji uz tās rezervistu soliņa! Komanda ir šķīrusies no D. Dž. Augustīna, Džeralda Grīna, Sama Janga un Tailera Hansbro jeb četrinieka, no kuriem, vismaz diviem esot laukumā konferences finālos pret Maiami "Heat", skatītājam vajadzēja aizdomāties, vai "Pacers" patiešām būtu spējīgi visvareno "Heat" uzvarēt ar vienu papildus labu basketbolistu. Rezerves brigādei, kura cieta no grūtībām gūt punktus, palīdzēs uzbrucēji Luiss Skola un Kriss Kouplends, bet uzticamāks rezerves saspēles vadītājs būs Sī. Dž. Vatsons. Skolas un Kouplenda pievienošana "Pacers" sastāvam gan sagādā raizes par to, cik ļoti soliņa uzlabošanai ir tikusi uzupurēta Indiānas fantastiskā aizsardzība. Protams, ka "Pacers" sākumpiecinieks bija galvenokārt atbildīgs par līgas labākās aizsardzības sasniegšanu, uz 100 uzbrukumiem ielaižot tikai 96,5 punktus, bet jāatzīmē, ka visi pārējie laukumā laistie piecinieki tālu neatpalika, pieļaujot tikai 96,7 punktus. Hansbro, Grīns un Jangs noteikti ir spējīgāki šajā spēles aspektā nekā Skola un Kouplends.

 Skaidrība arī nav par Denija Grendžera atgriešanos. Uzbrucējs, kurš bija komandas līderis pirms gandrīz pilnībā izlaistās pagājušās sezonas, ir gatavs atgriezties apritē un vēlas spēles uzsākt pamatpieciniekā, šo pozīciju atņemot Lancam Stīvensonam, lai gan intriģējošs risinājums būtu Greindžera pievienošanās spēlei no rezerves soliņa, tādējādi esot otrā piecinieka līderim uzbrukumā. Katrā gadījumā abi spēlētāji pagaidām solās darīt jebko, kas ir komandas labākajās interesēs pat, ja tas nozīmētu mazāku spēles laiku vai savas ierastās pozīcijas zaudēšanu. Kādu laiku gan Stīvensonam par to jāuztraucas nebūs, jo pašlaik Greindžeru nomoka kāds ikra savainojums, kas spēlētājam liegs izlaist sezonas sākumu.

 Galu galā, ja kāds ļoti paļaujas uz NBA vēsturi (tikai 2004. gada "Pistons" un 1979. gada "Supersonics" ir izcīnījuši titulu bez īstas superzvaigznes/top10 spēlētāja komandas sastāvā), tad par čempioniem Indiānai ir iespējams tikai kļūt pateicoties vēl labākai sezonai Pola Džordža vai Roja Hiberta izpildījumā. Pols Džordžs, kurš pērn pirmo reizi piedalījās "All-Star" spēlē, neapšaubāmi var vēl tikai progresēt, lai gan jau ir kļuvis par vienu no daudzpusīgākajiem līgas spēlētājiem, kamēr no Hiberta tiek gaidīts labs sniegums visa gada garumā, pagājušās sezonas sākumā centra spēlētājam liekot raizēties "Pacers" faniem, novembrī no spēles grozam uzbrūkot tikai ar 38% precizitāti tieši pēc vērienīgās līguma pagarināšanas. "Heat" pieveikšanai kādam tomēr būtu vēlams spēlēt vienā līmenī ar Lebronu Džeimsu savstarpējā izslēgšanas spēļu sērijā...

  "Bulls" pēc smaga gada pārciešanas ir nonākusi atpakaļ starp līgas lielajiem dūžiem. Sezona bez Derika Rouza atspoguļojās gan mokās uzbrukumā, gan divus gadus pēc kārtas sasniegtā līgas labākās aizsardzības titula atdošanas. Savā ziņā šāda sezona Čikāgai varbūt pat ir nākusi par labu, atceroties, cik ļoti uz Rouzu balstīts uzbrukums bija 2010.-11. gadā. Komandai nācās aizsargus bez bumbas sūtīt cauri neskaitāmiem aizsegiem un bieži vien uzbrukumā spēlēt caur Žoakimu Noā, kurš sezonas laikā demonstrēja ļoti labas spēles lasīšanas un piespēlēšanas spējas. "Bulls" ir jācer, ka šāda pieredze komandu būs padarījusi tikai stiprāku un ka pēc pārlieku garā Rouza trūkuma divos "playoffos" pēc kārtas klubs atkal ir gatavs cīnīties ar Maiami. Šī komanda arī ir atradusi abos laukuma galos spējīgu aizsargu - Džimiju Batleru. Pēdējos divus gadus, kuros Rouzs spēlēja, tā bija liela problēma, 2. numura pozīciju aizpildot aizsardzības speciālistiem Kītam Bogansam un Ronijam Brūeram, kuru prasmes uzbrukumā ir viduvējas un tādējādi ierobežoja komandas spējas.

 Čikāgas rezervistu loks gan nepārliecina, ka tas ne tikai spēs dot pienācīgu atelpu pamatpieciniekam, bet arī palīdzēs "Bulls" atgūt savu līgas labākās aizsardzības statusu. Gudrais veterāns Maiks Danlīvijs "uz papīra" ideāli iederas Čikāgas komandā, nozīmīga loma arī pienāksies "rūkijam" Tonijam Snelam, kurš gan frizūras dēļ, gan spēles stila dēļ atgādina Kavaju Lenardu. Jau iztēloties var lielisko aizsardzības piecinieku, kurā Karlosa Būzera vietā kopā ar Noā, Rouzu, Batleru un Luolu Dengu spēles noslēgs uzbrucējs Tāžs Gibsons. Bet kopā Čikāgai pašlaik ir 11 spēlētāji ar garantētiem līgumiem, no kuriem divus, otrgadnieku Markīzu Tīgu un 36 gadus veco Naziju Mohamedu, nevar gluži iekļaut nozīmīgu spēlētāju lokā, lai gan vieta rotācijā gluži vienkārši viņiem būs jāpiešķir. Zinot par vairākām Noa veselības kaitēm un trenera Toma Fibido nekautrēšanos kādu spēlētāju laukumā atstāt uz visām 48 minūtēm, Čikāgas sastāvs ir šķietami par īsu. No pirms-sezonas komandas vēl neatskaitītie Maiks Džeimss vai Dī. Dž. Vaits nebūs risinājums...

 Čikāgai vai Indiānai vajadzētu tikties satriecošā "playoffu" sērijā pret Maiami "Heat", kas lielā mērā var izšķirt čempionu titula likteni. Mazs, mazs handikaps šobrīd pienākas "Bulls", kuru pluss ir pēc visām pazīmēm pilnībā vesels Deriks Rouzs.

 Lebrona Džeimsa, Dveina Veida un Krisa Boša trijniekam saņemot tuvu 60 miljoniem dolāru sezonā, Maiami "Heat" vadībai neatliek nekas cits kā papildspēkus meklēt starp spēlētājiem, kuri citiem dažādu iemeslu dēļ nav vajadzīgi un tādējādi ir iegūstami par minimālo algu. Pagājušās sezonas laikā starp šādiem kadriem "Heat" atrada ļoti noderīgo centru Krisu Andersenu, kura reputāciju bija sabojājusi nepatiesa apsūdzība bērnu pornogrāfijas lietā un spēlētāja savdabīgā uzvedība. Šovasar Maiami cerības ir likusi uz brīvdomātāju Maiklu Bīzliju un centru Gregu Odenu, kurš nav aizvadījis NBA regulārās sezonas spēli gandrīz četrus gadus ceļu savainojumu dēļ. Būtu vēlams, ka kāds no šiem diviem spēlētājiem būtu kaut vai epizodiski spējīgs "Heat" dot kādu vērtīgu pienesumu, piemēram, Odena gadījumā izslēgšanas spēļu laikā uz dažām minūtēm uzņemties pienākumu segt kādu no pretinieku milzīgajiem centriem, kā Roju Hibertu, kurš Maiami sagādāja lielas problēmas sērijā pret "Pacers".

 Ja tiek meklēti iemesli, kāpēc Maiami varētu neizcīnīt trešo čempionu titulu pēc kārtas, tādus var atrast. Piemēram, bijušais Čikāgas "Bulls" spēlētājs Stīvs Kers, kurš ir viens no labākajiem līgas analītiķiem, uzsver, ka viņam ir grūti iedomāties kā Čikagā savulaik būtu bijusi spējīga sasniegt četras finālsērijas pēc kārtas pat, ja viņu rīcībā būtu bijis visu laiku labākais basketbolists Maikls Džordans, kurš tobrīd no basketbola ieturēja pauzi. Trijas finālsērijas triju gadu laikā ir ļoti smags posms un Kers paredz, ka "Heat" cietīs no "emocionālām paģirām", kas liegs saņemties kārtējai cerību pilnajai sezonai. Kā argumentu arī var izmantot finālsērijā novēroto, proti, "Spurs" lieliski parādīja, ka Maiami ir uzvarama ar labu bumbas kustību un daudz trīs punktu metieniem, kas ir komandas vājība aizsardzībā. "Heat" pērn bija sestā sliktākā komanda pretinieku precizitātē trīs punktu metienos starp abiem 45 grādu leņķiem, bet tikai četras komandas ielaida vairāk "trejačus" no šī apvidus nekā Maiami. Var arī daudz nefilozofēt un norādīt uz Dveina Veida acīmredzamo regresu fizisko iespēju ziņā. "Heat" šo gadu laikā ir gājis gluži veiksmīgi veselības ziņā un viens smagāks saasinājums Veida nomocītajiem ceļiem var būt pietiekami, lai komanda būtu uzvarama.

 Bet tomēr tie ir divkārtējie NBA čempioni. Kāpēc gan, lai komanda ar labāko šī brīža pasaules basketbolistu neuzvarētu trešo gadu pēc kārtas? Kāpēc gan, lai kāds tiktu pie iespējas šos trīspunktniekus pret "Heat" samest, ja, lai brīvos metējus atrastu, ir jāpārvar ļoti agresīvi komandas slazdi, kas lielas grūtības sagādāja pat Manu Džinobili? Un kāpēc gan, lai par kādām traumām vajadzētu uztraukties pirms tās ir notikušas? "Heat" ir un paliek galvenie pretendenti uz čempionu godu un tieši viņus kādam būs jāgāž, lai iznākums šosezon būtu citādāks.