'VEF Rīga' leģionārs Loverijs stāsta par rāmajiem latviešiem, savu karjeru un lomu komandā  (1)

"VEF Rīga" sastāvā esi tikai nepilnus divus mēnešus, tāpēc daudziem vēl neesi tik labi pazīstams. Tāpēc jāvaicā - kā īsumā prezentētu sevi un savu karjeru?

Esmu no Vašingtonas, ASV. Sevi raksturotu kā sīkstu cilvēku. Dažreiz varu kļūt emocionāls, esmu ar brīvu garu un vienmēr esmu gatavs mācīties un iegūt jaunas zināšanas, lai pilnveidotu savas prasmes. Runājot par karjeru basketbolā, tad tajā nekas nav nācis viegli. Pat tad, kad biju mazāks, kad bērnībā, kad sacentos ar vecākiem bērniem. Ja man bija astoņi gadi, tad spēlēju ar desmitgadīgiem u.tml. Nekad nebija viegli. Koledžā arī neklājās viegli, jo pēc vidusskolas nācās vispirms doties uz junioru koledžu (NJCAA), kur uzlaboju sekmes un tikai pēc tam piesaistīju uzmanību no dažām NCAA vidējās klases ("mid-major") koledžām. Tad, kad devos spēlēt uz Eiropu, nācās sākt dažādu valstu otrajās līgās un ar savu darbu pierādīt sevi. Zināju to, ka visu laiku jāturpina pastāvīgi strādāt.

Pieminēji koledžu, esi absolvējis Deitonas Universitāti. Cik liela nozīme bija tam?

Tas bija ļoti svarīgi. Manā ģimenē un radu lokā lielākā daļa ir pabeigusi vidusskolu, bet daļa to nav izdarījusi, jo agrā vecumā nācies pamest mācības, lai atrastu darbu un apgādātu ģimeni. Man tā nebija, tāpēc, kad pabeidzu koledžu, tas bija ļoti liels notikums, ar ko varēja lepoties. Tajā laikā man nebija tādu, kas varētu dot padomus šajos jautājumos. Lai arī ģimenē bija gudri cilvēki, izglītība palika novārtā. No visas manas ģimenes tikai pāris cilvēkiem izdevies pabeigt augstskolu - tāds ir tikai viens brālēns un tante, tāpēc novērtēju viņu sasniegto un varu būt gandarīts arī par savu iegūto izglītību Deitonas Universitātē.

Vai pēc koledžas Tavs pirmais mērķis bija spēlēt profesionāli?

Jā, noteikti. Pat esot koledžā, visi sapņo par NBA. Tā tas ir ikvienam - Eiropā, Āfrikā, Amerikā. Arī man tas bija sapnis, bet, iespējams, nebiju pietiekami labs vai arī nebija tādas iespējas parādīt sevi pareizajiem cilvēkiem. Tomēr iespēja turpināt spēlēt profesionāli Eiropā ir kā svētība, jo labs basketbols tiek spēlēts arī ārpus NBA.

Kā atceries savu virzīšanos pa karjeras kāpnēm Eiropā?

Pirmo gadu pavadīju Vācijā, spēlējot "ProA", kas pēc spēka ir otrā līga valstī. Tas gads bija labs. Pēc tam devos uz Čehijas pirmo līgu, kur kopējais līmenis nebija tik augsts. Tiesa, tur bija pāris spēcīgas komandas, uz kuru fona varēja parādīt savu talantu. Pēc tam sekoja sezonas Turcijas un Itālijas otrajās līgās, kuras ir starp labākajām otrajām līgām Eiropā.

Vienkārši esmu turpinājis strādāt un kāpt uz augšu. Manuprāt, tas, kurš kārtīgi strādā, daudz vairāk novērtē visu, nekā tāds, kuram iespējas tiek pasniegtas un kurš neuzskata, ka viņam ir jāstrādā tik daudz. Daudziem iespējas rodas tikai viņu vārdu dēļ. Pabeiguši koledžu, kur bijuši labi spēlētāji, viņi dodas uz Eiropu, un reizēm nespēj pierast pie jaunā stila vai negrib klausīties un mācīties. Mans ceļš bijis pretējs tam.

Šo sezonu sāki Grieķijas pirmajā līgā, bet tās vidusdaļā nonāci Latvijā - "VEF Rīga" vienībā. Kā tas gadījās?

Nebiju domājis, ka sezonas laikā pametīšu Grieķiju. Dodoties uz turieni, zināju par finansiālo situāciju šajā valstī, tāpēc biju gatavs ar to sadzīvot. Pirms došanās uz Grieķiju rēķinājos, ka maksājumos varētu būt pāris dienu kavējumi, bet izrādījās, ka tas ievelkas divos mēnešos. Tajā pašā laikā man ir meita, kura ir jāapgādā. Sportiskajā ziņā viss bija kārtībā, bija forši tur būt, taču jau minētās lietas nebija sakārtotas. Tobrīd saņēmu zvanu no mana aģenta, kurš teica, ka VEF klubs ir ieinteresēts manī un beigās darīju to, kas ir vislabākais manai ģimenei. Tā nu esmu šeit.

Turklāt izskatās, ka VEF ir vēl viens solis uz priekšu Tavā karjerā.

Tas noteikti ir solis augšup, jo tā ir iespēja būt komandā, kas šosezon startējusi VTB Vienotās līgas un Eiropas kausa līmenī. Komandas līmenis, radītie apstākļi ar lielisku zāli, ģērbtuvi, medicīnisko aprūpi - to visu novērtēju, jo man nekad nekas tāds nav bijis. Izņēmums vienīgi bija koledža, kur arī viss ir augstākajā līmenī, bet Eiropā piecu gadu laikā tas viss man ir pirmo reizi, tāpēc varu teikt, ka spēlēšana VEF ir patiešām lieliska iespēja.

Kā sokas ar pielāgošanos VEF spēles veidam?

Vēl turpinu pielāgoties. Jāņem vērā, ka saspēles vadītāja pozīcijā iepriekšējo reizi spēlēju pirms pieciem gadiem, tāpēc šobrīd ir sarežģīti. Tas paņem laiku,  nenotiek dažās dienās. Tas ir kā ieradums un tā izveidošana prasa zināmu laiku. Galvenais, pie kā jāpierod, ir citāds domāšanas veids, jo tagad vairāk jābūt kā piespēlētajam, bet dažreiz vēl atgriežos savā vecajā domu gājienā, kad galvenais uzsvars ir uzbrukšana grozam.

Kā redzi savu lomu komandā?

Šobrīd esmu viens no vecākajiem spēlētājiem komandā. Man ir sanācis apgrozīties šajā vidē, ir zināšanas, kā lietas notiek. Līdz ar to nepieciešams ir būt par vienu no līderiem - gan laukumā, gan ārpus tā. Protams, svarīga ir arī spēle aizsardzībā, jo nereti man tiek uzticēta pretinieku labāko spēlētāju segšana. Jāatzīst, ka ar to gadās reizēm iekrist, bet cenšos, cik varu.

Komanda kopā ir no sezonas sākuma, bet man vajadzēja iekļauties tajā vēlāk, tāpēc negribēju izjaukt esošo kārtību. Ir sarežģīti pārcelties no komandas, kur biji galvenais spēlētājs uzbrukumā uz tādu, kur jau ir divi citi spēlētāji, kas jebkurā spēlē var iemest pa 30 punktiem. Sarežģīti, bet tā ir lieta, ar kuru man jātiek galā. Tam vēl ir pietiekami daudz laika.

Ņemot vērā, ka ienāci sezonas laikā, esi ar svaigu skatījumu par VEF komandu. Kāds tas ir?

Man patīk šie puiši. Kaut kāda iemesla dēļ Eiropā vienmēr komandās ir tas viens spēlētājs, kuram vienkārši nepatīk amerikāņi. Viņš varbūt to neteiks, bet tas ir jūtams un tā tas ir bijis visās komandās, kurās esmu spēlējis. Tomēr šeit tā nav, jo visi puiši ir labi un godīgi cilvēki. Arī pēc sezonas noteikti varētu uzturēt ar viņiem kontaktus, jo lielākoties pēc sezonām ar vecajiem komandas biedriem tas netiek darīts. Labā lieta ir tāda, ka VEF komandā visi prot angļu valodu, tāpēc ir viegli sazināties. Piemēram, Grieķijā varbūt bija pieci spēlētāji, kas to prata. Šeit, VEF komandā, patiešām visi ir labi puiši.

Kurām spēles niansēm "VEF Rīga" vienībai vajadzētu pievērst uzmanību sezonas atlikušajā daļā?

Tas ir koncentrēšanās līmenis, kas mums sagādā problēmas. Pārāk bieži gadās iekrist aizsardzībā, kas skaidrojams tikai ar koncentrēšanos. Tāpat vienkārši jāspēlē kā komandai. Dažās situācijas tas nenotiek un tā ir lieta, kur varam kļūt labāki. Jāturpina pie tā strādāt treniņos, jo no turienes viss sākas. Ja treniņos kārtīgi nestrādāsim un nebūsim pietiekami koncentrējušies, tad tas nepārnesīsies uz spēlēm.

Ar kuru spēlētāju Tev izveidojusies vislabākā saikne?

Teiktu, ka ar Džī (Džeraldu Robinsonu). Dažreiz ir tā, ka varu vien paskatīties uz viņu un bez teikšanas saprast, ko viņš vēlas. Tas izpaužas, kad uzbrukumā tiek veikta kāda ieraušanās vai aizsardzībā, kad uz mainīšanos mums nevajag runāt, jo automātiski jau zinām, ko darīt. Tas ir neticami, pat nezinu, kas tam ir pamatā. Vēl laba savstarpējā "ķīmija" ir ar Zī (Ronaldu Zaķi) un (Jāni) Timmu, ar kuriem labi saprotos.

Neskaitot Latviju, esi spēlējis piecās citās Eiropas valstu līgās. Kā salīdzinātu latviešus ar citu tautību spēlētājiem?

Latvieši nav tik emocionāli, visi ir relaksēti. Kā piemēru varu minēt neseno spēli pret "CEZ Nymburk", kurā bija epizode, kad ar pāris ātrām piespēlēm, neizmantojot driblu, noslēdzām ātro uzbrukumu. Treneris to vēlāk nosauca par perfektu ātro uzbrukumu. Tā noslēgumā Timmam bija patiešām labs danks, kas mani ļoti aizkustināja, jo kā jau teicu, dažreiz kļūstu emocionāls. Biju domājis, ka pēc tāda danka arī viņš neslēps emocijas, bet pēc viņa uzvedības izskatījās, tā it kā būtu bijusi parasta epizode. Līdz ar to, manuprāt, latvieši ir rāmāki, kas atsevišķos gadījumos gan ir laba lieta. Taču jūtu, ka dažreiz mums vajag vairāk emociju. Mēs, amerikāņi, vienmēr izbaudām spēli un mēdzam baroties no mūsu emocijām un enerģijas. Latvijā tā nedaudz pietrūkst.

Tev šī ir piektā sezona Eiropā. Kuras eiropeiskās lietas pa šiem gadiem Tev ir iepatikušās?

Kad pirmo reizi ierados, neskatījos futbolu - pat ne Pasaules kausa izcīņu. Pirmajā sezonā, kuru pavadīju Vācijā, daudz dzirdēju par futbolu un slavenajām komandām. Tāpat bieži bija komandas pasākumi, kur rādīja futbolu un tā tas arī iepatikās. Vēl man garšo turku kebabi. Šķiet, tie ir visur. Rīgā gan vēl nav sanācis tos pamēģināt.

Kopumā patīk iespēja ceļot un iepazīt dažādas kultūras, ko uztveru kā svētību. Pēc tam varu par to visu pastāstīt meitai un padalīties ar stāstiem.

Runājot par meitu, kāda ir viņas loma Tavā dzīvē?

Viņa man ir viss. Pirms viņa nāca pasaulē pirms pāris gadiem, vienkārši dzīvoju. Spēlēju basketbolu, nebija nekādas atbildības vai rēķinu. Nekā, kas būtu tieši atkarīgs no manis. Ja nebūtu meitas, nezinu, kur šobrīd būtu - varbūt pat būtu beidzis spēlēt, jo nebiju nonācis līmenī, kurā gribēju būt. Viņa motivē būt lieliskam - ne tikai basketbolā, bet arī dzīvē. Tā, lai turpinātu smagi strādāt un sasniegtu visu, ko vēlos. Ticu, ja smagi strādāsi, dabūsi to, ko vēlies. To mācu arī savai meitiņai.

Vai meita ir kopā ar Tevi Rīgā?

Viņa apciemos mani februāra vidū, kas sakritīs ar laiku, kad viņai būs trešā dzimšanas diena. Būt prom no meitas ir sarežģīti, tāpēc, kamēr esmu prom, mana ģimene ir šie puiši - VEF komanda.

Esi viens no enerģijas bagātākajiem VEF spēlētājiem. Kur Tu to smelies?

Vienmēr esmu bijis enerģisks. Pat tad, kad biju mazāks, atceros, ka savā apkārtnē mani aicināja uz kādām sacensībām, vienmēr biju tām gatavs. Manī vienmēr bijusi enerģija. Saprotams, kļūstot vecākam, nedaudz esmu nedaudz to pazaudējis, taču tāpat tā ir diezgan liela. Tā ir lieta, no kuras barojos. Turklāt domāju, ka arī citi pamana un redz, ka Robs ir gatavs lēkt uz grīdas pēc bumbas un no tā iedvesmojas. Noteikti, ka ar savu enerģiju varu iedot komandai papildus dzirksteli.

Uzaugi sarežģītā un problēmām māktā Vašingtonas apkārtnē. Kā tas ietekmēja Tevi?

Tas izmainīja manu mentalitāti. Nākot no tādas apkārtnes, redzi daudz narkotiku tirgošanu, šaudīšanos u.c. trakās lietas. Tas padara tevi sīkstāku. Taču ir cilvēki tajā apkārtnē, kuriem rūpi. Viņi saredz tevī kādu talantu, tādēļ viņi panāk to, ka tiec pasargāts no sliktajām lietām. Piemēram, pieskatot, ka neuzturies pārāk ilgi ielās, jo ir jādodas uz skolu vai treniņu. Tas mani kādā veidā arī ir paglābis.

Nekad neesmu aizmirsis, no kurienes esmu nācis. Ne velti uz vēdera man ir tetovējums, kas par to atgādina. Ja nebūtu izgājis cauri dzīvošanai tādā apkārtnē, man nebūtu tāds dzīves skatījums kā tagad un vēlme būt veiksmīgam cilvēkam. Tās situācijas padarījušas mani par to, kas esmu šodien.

Vai no Tavas apkārtnes arī citi kļuvuši par basketbolistiem?

Jā, tādi ir vairāki. Piemēram, Džeimss Vaits, kurš šobrīd spēlē Kazaņas "Unics " un drīz ar spēli pret mums viesosies Rīgā. Tāpat Kevins Durants, ar kuru esam no vienas apkārtnes. Ar Kevinu esam runājuši, kā tikām pāri šiem sarežģītajiem apstākļiem.

Starp citu, ne tikai Vašingtonā, bet visā Amerikā, katrā tās pilsētā ir daudzi citi labi spēlētāji. Vasarās sanāk uzspēlēt pret spēlētājiem, kuri ir talantīgi un profesionāļu līmenī, bet viņi paši to neapzinās. Viņi ir talantīgi, bet iet nepareizajā ceļā - viņi grib vienkārši sēdēt un neko nedarīt, tirgot narkotikas, dzert alkoholu, pīpēt cigaretes - darīt visas nepareizās lietas. Tā ir viņu vide un viņi spēlē vienkārši tāpat savam priekam, izniekojot savu talantu. Ļoti daudzi citi gribētu tādu talantu kā viņiem, bet viņi paši to neapzinās. Tādā ziņā man ir paveicies, ka izdevies kļūt par profesionāli.

Minēji Kevinu Durantu. Vai viņš ir lietas kursā, ka spēlē VEF?

Jā, kad parakstīju līgumu ar VEF, viņš piezvanīja un apsveica mani. Teica, ka ir priecīgs par mani un lai neapstājos pie sasniegtā. Kevins arī painteresējās, kur atrodas Latvija. Turpinām ik pa laikam sazināties arFaceTime opcijas starpniecību, tāpat starpsezonu periodā trenējamies kopā. Vasarās Kevins mani aicina piedalīties arī kā trenerim viņa rīkotājās nometnēs bērniem.

Noslēgumā vēl par Tavu īpašo matu sakārtojumu. Basketbolā tādu bieži negadās redzēt.