Šo sezonu "Warriors" ir uzsākuši, uzvarot pirmās 23 spēles pēc kārtas un iznīcinot pretiniekus ar gandrīz 70 punktu pārsvaru uz 100 uzbrukumiem laikā, kad laukumā atrodas komandas iemīļotais īsais sastāvs - Grīns, Harisons Bārnss, Andrē Igudala, Kleijs Tompsons un Stefens Karijs.
Trīspunktu metiena priekšrocības ir izveidojušas vidi, kurā attiecīgās prasmes var pārspēt ievērojamu auguma trūkumu. Spēlētāji, kuri prot labi mest, piespēlēt un driblēt paver vietu laukumā basketbola efektīvākajiem metieniem - trīspunktniekiem un metieniem no groza apakšas. Statistiski ir pierādīta korelācija NBA starp trīspunktu metējiem un labu uzbrukumu. Jo vairāk labi metēji atrodas laukumā, jo labāk komandas ir uzbrukušas tieši 2014-15 gada sezonas laikā.
Tikmēr masīvi garie spēlētāji, kuri piekopj spēli ar muguru pret grozu lēnām izzūd no spēles. Gudrākas aizsardzības shēmas un iespēja spēlēt "zonu" ļauj aizsardzībām maksimāli apgrūtināt pašu bumbas nogādāšanu "postā". Otrā laukuma galā lēnākiem centriem nav variantu tikt līdzi talantīgiem "mazā basketbola" spēlētājiem. Šādā spēlē garais spēlētājs, kuram ir nepieciešamās prasmes uz perimetra uzbrukumā un kurš ne tikai ir spējīgs spēlēt aizsardzībā, bet arī patiešām ietekmēt spēli šajā laukuma galā, var būt komandas pārākuma atslēga. Tieši Kristaps Porziņģis centra pozīcijā varētu dot priekšroku savai komandai pret jebkuru augumā īso piecinieku.
Lai ieliktu Porziņģa daudzpusību kontekstā, vispirms izmantošu citātu no lieliskā ESPN žurnālista Zaka Lova (Zach Lowe):
"Šī iemesla dēļ Rašīds Voless bija gan tik ļoti vērtīgs, gan tik apgrūtinošs. 2,10m gari spēlētāji, kuri var aizsargāt savu grozu un mest trīspunktniekus ar vismaz viduvēju precizitāti, kā Rašīds to paveica sešas reizes astoņu gadu laikā, būtībā neeksistē. Es nevaru pat izskaitīt, cik reizes kāds no komandu pārstāvjiem man ir teicis: "Tu zini, kas pietrūkst Komandai X vai Y? Kāds spēlētājs kā Rašīds Voless." Un jau sekundi vēlāk, šis cilvēks man pateiks: "Bet, zini ko? Tāda veida spēlētāju vienkārši nav. Bāc.. Rašīds bija vērtīgs."
Paturot šo citātu prātā, jāatzīmē, ka Porziņģis ir trāpījis 36,1% (1,0 no 2,8 vidēji spēlē) no saviem trīs punktu metieniem. Viņa pagājušais gads Spānijā (35.9% trīspunktniekos) gan liek domāt, ka šajā ziņā vēl ir iespējams progress. Citi metēji no Eiropas, kā, piemēram, Nikola Mirotičs, kura precizitāte ir pieaugusi no 31,6% uz 35,1%, arī savos pirmajos gados līgā ir saskārušies ar problēmām, ko rada mazliet tālāk esošā NBA trīs punktu līnija. Protams, jāpiemin arī fakts, ka Porziņģim ir tikai 20 gadi un viņš gluži vienkārši pats var kļūt labāks kā metējs.
Ņemot vērā pieaugumu viņa spēlētajās minūtēs (pēdējo desmit spēļu laikā 31,4 minūtes spēlē, kamēr sezona tika sākta ar 23,7 minūtēm pirmajās astoņās, raksta veidošanas brīdim esot 1. decembrim), nebūtu pārspīlēti teikt, ka jau savā pirmajā NBA sezonā liepājnieks varētu sasniegt vienu trīspunktnieku un pusotru bloķētu metienu vidēji spēlē. Šo pēdējo desmit spēļu laikā Porziņģis patiesībā ir vidēji realizējis tieši vienu tālmetienu (un to paveicis, metot ar labu precizitāti - 37,0%).
Kā šādi rādītāji izskatās vēstures kontekstā?
Šādus rādītājus vienas sezonas laikā ir sasnieguši tikai deviņi spēlētāji...
Šis saraksts parāda Zaka Lova teikto vārdu patiesību - Rašīda daudzpusību neviens īsti nav sasniedzis, Volesam aizvadot četras šādas sezonas. Pat citi šajā sarakstā esošie personāži īsti nav paveikuši to pašu, ko Voless. Lamārs Odoms, Šons Merions un Edijs Grifins nebija spēlētāji, no kura metiena pretinieku komandas īsti baidītos. Ja tiktu pievienots papildus precizitātes kritērijs, viņi no veiksminieku loka izkristu.
Donjels Māršals un Dirks Novickis sasniedza 1,5 blokus drīzāk tāpēc, ka spēlētāji, kuri laukumā pavada 30+ minūtes un ir tik gari, vienkārši mēdz patraucēt kādus metienus. Tā ir patiesi unikāla statistikas kombinācija, kuru Seržs Ibaka jau vairs nespēj atkārtot šosezon (galvenokārt, jo savādā kārtā ir ievērojami pieaudzis viņa metienu tālo pustālo metienu skaits).
Tikmēr Porziņģis to, iespējams, varētu sasniegt savā pirmajā sezonā līgā!
Porziņģa prasmes uzreiz veiksmīgi spēlēt aizsardzībā ir noteikti pats negaidītākais aspekts par viņa sniegumu. 20 gadus vecais spēlētājs ir parādījis, ka ir spējīgs gan aizsargāt groza apakšu, gan noturēt spēlētājus sev priekšā uz perimetra.
Pēc iespaidīga sezonas sākuma (pirmo astoņu spēļu laikā pretinieki meta tikai ar 38,3% no groza apakšas, kad Porziņģis bija metiena tuvumā, kas ir labāk nekā Rūdija Gobēra 40.5%, ar kuriem viņš bija līgas līderis pērn) viņa statistiskie rādītāji groza apakšas aizsardzībā ir mazliet kritušies, tomēr tie joprojām ir labā līmenī, ņemot vērā, ka kritiķu naratīvs pirms drafta paredzēja "nespēju turēties pretim NBA spēlētājiem svara trūkuma dēļ". Latvietis ir augstajā 29. vietā starp 75 līgas garajiem, kuri vidēji spēlē "sastop" vismaz četrus šādus metienus. Šis ir īpaši nozīmīgs statistikas rādītājs garo vīru aizsardzības snieguma noteikšanai, jo, kā jau tas tikai minēts, metieni no apakšas ir īpaši vērtīgi un ar augstu precizitāti realizējami.
Ja situācija to prasa, viņš var paveikt garajiem tik nepieciešamo, bet grūto uzdevumu – kontrolēt gan spēlētāju ar bumbu, gan aizsega licēju, kurš dodas uz grozu. Terencs Džounsu Porziņģis vairākkārt atraidīja šajā spēlē pret Hjūstonu ar savām garajām rokām:
Šis paņēmiens, ko angliski dēvē par "vertikalitāti" ("verticality"), ir ļoti vērtīga prasme, jo tas maksimāli pielieto spēlētāja augumu un roku izstiepumu, kā arī ir atļauts pēc noteikumiem, ja spēlētājs rokas izstiepj taisni gaisā.
Turklāt pēdējais pirmā klipa video piemērs pat vairāk attiecas uz viens-pret-viens aizsardzību uz perimetra nekā "pick-n-roll" segšanu, jo Porziņģis ar Karmelo Entoniju visai laicīgi šajā situācijā veic sedzamo maiņu. Lebrona Džeimsa nosegšana šajā momentā norāda uz viņa spējām uz perimetra.
Garie spēlētāji, kuri ir spējīgi veikt sedzamo maiņas "pick-n-roll" sadarbībās ir ārkārtīgi vērtīgi, jo tādējādi var efektīvi noslāpēt uzbrūkošo komandu. Tā veic divus "pick-n-roll"us, nekur netiek šīs mainīšanās dēļ un piepeši jau sāk saprast, ka 24 sekunžu pulkstenis tuvojas beigām. Jāatkārto, ka šajā ziņā nav labāks piemērs nekā tas, ko aizsardzībā dara Dreimonds Grīns un četri perimetra spēlētāji Goldensteitā.
Tagad iztēlojieties, ja četrus spējīgus un apmēram divus metrus garus atlētus no aizmugures piesedz Porziņģis, kurš ne tikai sargā groza apakšu, bet arī pieprot kustēties pa perimetru...
Bet pat, ja tas nenotiks, galvenais faktors ir tas, ka viņš ir 2,21m garš un spēj kustēties tik mobili aizsardzībā. Tas gluži vienkārši ir unikāli. Pie tam, kad (ja) Porziņģis sāks spēlēt vairāk minūtes centra pozīcijā, viņam vajadzētu saskarties mazāk ar šādiem metējiem un vairāk laika pavadīt soda laukumā, sargājot grozu.
Salīdzinoši konservatīva minūšu piešķiršana piektā numura pozīcijā visticamāk ir pareizais solis. Viņš ir spējīgs apturēt vairs jau līgā retos "posta" spēles piekopējus, pateicoties savām garajām rokām, tomēr spēlēšana centra pozīcijā būtu papildus slogs jauneklim viņa pirmgadnieka sezonā. Jāpiemin arī, ka pašlaik Porziņģis mēdz pret fizisku cīņu turēties pretim ar noteikumu pārkāpumiem. Vairāk minūtes kā centram varētu tikai palielināt viņa nevajadzīgo piezīmju daudzumu.
Šajā ziņā Robins Lopezs ir lieliski palīdzējis latvietim aklimatizēties. Porziņģis vispārīgi ir bijis vissvarīgākais "Knicks" aizsardzības spēlētājs. Ņujorka ielaiž 99,7 punktus uz 100 uzbrukumiem, kad Kristaps ir laukumā, bet, kamēr latvietis atpūšas, tiek ielaisti 105,6 punkti (desmitās labākās līgas aizsardzības kļūšana par 25. labāko būtu ekvivalents piemērs šai situācijai). Tomēr minūtēs, ko latvietis ir spēlējis bez Lopeza, komanda ir pieļāvusi 106 punktus 100 uzbrukumos (bet pati guvusi 108,2, pateicoties vairāk brīvai vietai bez milzīgā Lopeza soda laukumā).
Iedvesmojošs gan ir fakts, ka "Knicks" atlekušo bumbu vākšana nav cietusi no abu spēlētāju izšķiršanas. Šobrīd, pēc 135 minūtēm, ko Porziņģis ir spēlējis bez Lopeza, tā patiesībā ir uzlabojusies. Tas nozīmē daudz ko, ņemot vērā faktu, ka Lopezs bieži paveic melno pretinieku atbloķēšanas darbu, kamēr komandas biedri tiek pie iespējām savākt brīvas bumbas. Tā kā spēle ar muguru pret grozu ir vairāk jau NBA pagātnē, tieši bumbu savākšana pie sava groza varētu sniegt Porziņģim lielākās grūtības situācijās, kad viņš ir laukumā kā centrs.
Otra puse šim argumentam ir fakts, ka spēlēšana centra pozīcija tikai atvieglos viņa dzīvi uzbrukumā.
Porziņģis joprojām mācās, kā sev pašam šajā līmenī izveidot metienu. Viņa metienu precizitāte nokrītas no 47,0% metienos, pirms kuriem nav bijis dribls, uz 31,7% metienos, kuri ir izveidota pēc dribla. Viņam noteikti piemīt lielisks dribls savai pozīcijai un augumam, un viņš ik pa laikam liek skatītājiem aizelsties ar kādu asprātīgu kustību "postā" vai āķa metienu. Tomēr šādi momenti mijas ar situācijām, kad Kristaps iedriblē nepatikšanās.
Un tieši tāpēc spēlēšana pret vairāk tradicionāliem centriem tikai palīdzēs. Porziņģim, iespējams, nav nepieciešamā spēles izjūta vai driblēšanas prasmes, lai regulāri viņam uzticētu bumbas pārvaldīšanu pret ceturtajiem numuriem. Bet, ja viņš, kā centrs, tiktu ielikts situācijā, kurā kāds aizsargs jau ir pavēris aizsardzību ar caurgājienu un izmetis viņam ārā piespēli, tad Porziņģim ir nepieciešamais ātrums, lai pretim spēlējošam centram tiktu garām.
Tāpēc galu galā šajā ziņā visam vajadzētu būt kārtībā, kad viņš pilnvērtīgi kļūs par centru. Pašsaprotamā kārtā līdz Dirka Novicka līmeņa spēlētājam, kurš ir uzbrukuma pirmā opcija, Porziņģim ir ko tiekties, bet ir jau saskatāms viņa potenciāls būt lieliskai otrajai opcijai.
Viņa mešanas spējas ir vairāk nekā pietiekamas, lai izveidotu piecinieku, kurš plaukst, pateicoties brīvajai vietai laukumā, ko rada centrs ar tālmetienu savā arsenālā. Lai cik dīvaini tas nebūtu, mēs vēl neesam pietiekami redzējuši Porziņģi kā "pick-n-roll" aizsega licēju uzbrukumā Ņujorkas "trijstūra" uzbrukuma shēmu dēļ. Tāds garais spēlētājs, kā viņš, šajās situācijās ir aizsardzības galvenais bieds. Pret šādu "pick-n-roll", gribi vai negribi, Porziņģa sedzamajam ir nepieciešams nākt ārā uz perimetru līdz aizsega līmenim, kas paver ļoti daudz vietu attiecīgajam spēlētājam ar bumbu šajā sadarbībā.
Porziņģa potenciāls ir ievērojams. NBA ir aizsākusies ēra, kas ir tieši piemērota viņam kā spēlētājam. Viņš, iespējams, ir spējīgs izdarīt visu, ko var paveikt pretim esošais mazā sastāva nosacītais centrs vai pat izpildīt to vēl labāk. Vienīgi Porziņģis ir 2,21m garš, kamēr neviens cits ar tādu augumu pretim viņam mūsdienu NBA trīspunktnieku apmaiņas spēlē nestāsies...
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
