Latvijas sieviešu basketbola valstsvienības veiksmes stāsts: trīs zīmīgi citāti  (29)

Īsāk sakot – tas ir stāsts par motivāciju.

Anete Šteinberga bija viena no nedaudzajām valstsvienības veiksminiecēm viņas pirmajā "EuroBasket" turnīrā 2013. gadā un viena no komandas līderēm 2015. gadā, kad Latvijas komandai neizdevās pārvarēt pirmā posma barjeru. Divas sezonas Eirolīgas Top'4 komandas sastāvā ļauj apgalvot, ka personiskās karjeras attīstībai nav ne vainas, un "EuroBasket2017" šajā ziņā neko nevarēja grozīt (arī jauns līgums jau kabatā). Šādā situācijā veselības problēma, kas pēkšņi "pieteicās" nedēļu pirms EuroBasket sākuma, bija kā Likteņa sūtīts pārbaudījums pašas Anetes iepriekš paustajai apņēmībai uz Čehiju braukt nevis tikai piedalīties, bet gan sasniegt labu rezultātu. Kā tas tika izturēts – to redzēja visi, kas skatījās spēles vai vismaz ielūkojās bezkaislīgajā statistikā (vidēji 33 minūtes 24 sekundes, 14,7 punkti, 11,1 atlēkusī bumba, 6,7 izprovocētās piezīmes; efektivitāte 18,4). Ar tādu attieksmi tiek nopelnīta arī sportiskā veiksme.

Sportiskās motivācijas (arī azarta un pat niknuma) ziņā Šteinberga ir teju vai etalons, taču viņai līdzi turēja arī partneres. Elīna Babkina saraustīja pretinieču aizsardzību nervozajās pirmajās spēlēs, dodot lielu ieguldījumu ceļā uz izslēgšanas turnīru un pat mačos, kuros laukumā pavadīja tikai dažas minūtes, pamanījās veikt vairākas rezultatīvas darbības. Ieva Krastiņa upurēja snaiperes talantu, komandas interesēs "pielīpot" pretinieču labākajām ārējās līnijas spēlētājām, bet uzbrukumā uzplaiksnīja brīdī, kad tas bija visvairāk nepieciešams – galotnē pret Serbiju. Kitija Laksa apliecināja, ka divos Amerikā pavadītajos gados no klusas snaiperes izaugusi par bezbailīgu un aukstasinīgu cīnītāju. Gunta Baško-Melnbārde sekmīgi izcīnījās ar pirmo spēļu neveiksmēm, labāko sniegumu pataupot izšķirošajiem mačiem. Aija Putniņa un Kristīne Vītola palēni ieskrējās, toties kļuva neapturamas izslēgšanas turnīrā, apliecinot, ka klubu sezonas statistika nemelo – zem groziem Latvija ir tikpat varena, kā bija 2007-2009. gadā!

Visas minētās spēlētājas vienoja klubos iegūtā pieredze un labā reputācija un valstsvienībā pēdējos turnīros iekrātā izsalkuma sajūta pēc panākumiem. Līdzīgi kā 2007. gadā, kad sportiskās karjeras augšupejas stadijā bija toreizējās valstsvienības līderes ar Aneti Jēkabsoni-Žogotu priekšgalā. Šo sajūtu ne vienmēr izdodas konvertēt kolektīvā apņēmībā, bet modelim Latvija'2017 tas izdevās.

Un te nu kārta nākamajam citātam:

Basketbola komandas "ķīmijas" veidošanās sarežģītajam procesam no malas izsekot tikpat kā neiespējami. Tāpat, kā izstrādāt visiem gadījumiem iedarbīgu recepti. Tāpēc tikai konstatēšu faktu – jo sarežģītāka situācija veidojās laukumā, jo ciešāk Latvijas komanda saliedējās. Turklāt – un te nu gan ir atšķirība no iepriekšējā modeļa – savu atbildību par kopīgo rezultātu juta visas 6-7 pamatspēlētājas, neuzticot kopīgo likteni vienai izteiktai līderei.

Tāda kolektīva izveides procesā sīkumu nav, tāpēc sava nozīme bija daudziem faktoriem. Gan labāko spēlētāju rakstura īpašībām, gan treneru domāšanas veidu, kas sniedzas tālu pāri basketbola laukuma robežām. Cerams, Prāgā uzķertās sajūtas neaizmirsīsies un pielips arī spēlētājām, kuru ieguldījums šoreiz nebija tik liels. Pozitīvās tradīcijas jākopj un jāsaudzē, jo spēlētāju resursu plašuma ziņā ar sieviešu basketbola lielvalstīm sacensties nevaram un tuvākajā laikā nevarēsim. Tikai ar saliedētību un prasmi izmantot tos trumpjus, kādi nu ir.

Un te nu laiks trešajam citātam:

Tas ir stāsts par resursu pārzināšanu un efektīvu izmantošanu.

Pirms diviem gadiem, kad Ainara Zvirgzdiņa, Anetes Jēkabsones - Žogotas un Guntas Baško – Melnbārdes atgriešanās valstsvienībā nenesa cerēto ceļazīmi uz Rio, ieskanējās balsis, kas aicināja nākamo sieviešu valstsvienības treneri meklēt ārzemēs, jo vietējie resursi jau esot pārlūkoti un iztukšoti. Par laimi (tagad tā var teikt) virsroku guva viedoklis, ka Mārtiņa Zībarta veiksmīgais darbs ar jauniešu izlasēm un Eirolīgas klubā otrā trenera amatā iekrātā pieredze pelna vismaz iespēju pamēģināt.

Principā jau pases krāsa sportā sen vairs nav izšķirošs arguments, izvērtējot profesionāļu amata prasmi. Tomēr nav nejaušība, ka Latvijas basketbola jaunāko laiku vēsturē eksperimenti ar trīs ārzemniekiem valstsvienību līmenī lielu veiksmi nav nesuši. "Vairākas spēlētājas bijušas kopā ar mani kopš U16 izlases. Viņas tic man un es ticu viņām," M. Zībarts iezīmē iepriekšējās pieredzes lielo nozīmi. Un nepieciešamību pragmatiski pieskaņoties situācijai (lasi: Latvijai pieejamiem resursiem un spēlētāju meistarības īpatnībām), nevis par katru cenu saskaņot komandas vaibstus ar basketbola klasiskajiem pamatprincipiem. Šāda pieeja palīdzēja čempionāta gaitā variēt taktiku, tuvu 100% efektivitātei izmantojot komandas resursus un prasmīgi aizlāpot pēc Babkinas traumas saspēles vadītājas pozīcijā radušos robu, kas daudzām komandām būtu bijis liktenīgs.