Rietumu celmlauži Latvijas basketbolā. Diplomāts, bārmenis un pirmā amerikāņu zvaigzne Džamals Brauns  (31)

Ja šobrīd ne tikai Latvijas labākās, bet arī dažas vidusmēra komandas bez viesspēlētāju klātbūtnes nevaram iztēloties, tad tolaik pirmo rietumnieku piesaiste bija ievērības cienīgs notikums. Par tā laika ārzemju spēlētājiem, LBL komandām, uzvarām, draudzībām un notikumiem intervijās stāstīja paši leģionāri, viņu komandas biedri (spēlētājiem iekavās norādīta komanda, ko viņi tobrīd pārstāvēja), treneri, funkcionāri, žurnālisti un citi klātesošie.

Pirmajā rakstu sērijas daļā galvenokārt aplūkosim 1992.-93. un 1993.-94. gadu sezonu četrus viesspēlētājus no rietumiem - Marku Sanoneru (Marc Sanoner), Mikiju Džeksonu (Mickey Jackson), Reju Vingardu (Ray Wingard) un Džamalu Braunu (Jamaal Brown).

Egils Pāns (RTU galvenais treneris) - Tas bija pasniedzējs Garke, kurš vienu gadu mums arī brauca līdzi. Kādus divus, trīs gadus mēs uz to turnīru aizbraucām.

Edmunds Gulbis - Tas, ka RTU toreiz aizbrauca uz ārzemēm, bija liels notikums. Tie bija tādi juku laiki. Mums līdzi vēl brauca kgb'šņiki. 1991. gada rudenī pēc Augusta puča bija diezgan interesanta situācija. Cilvēki juta, ka Latvija ir neatkarīga, sāka veidot tās formācijas, un saprata, ka Latvijai vajag profesionālu līgu.

Pirmā Latvijas Basketbola līgas spēle tika aizvadīta 1992. gada 15. februārī starp komandām "Bonus" un "Cerība"."Brocēni/Parair" tika kronēti par pirmajiem LBL čempioniem jau pēc nepilniem diviem mēnešiem, 12. aprīlī. Šeit un turpmāk tiek izmantoti www.basket.lv LBL dati un statistika.

Edmunds Gulbis - Mēs savukārt uzvarējām augstākajā līgā tam visam, kas bija palicis ārpus profesionālās līgas. Man liekas, ka RTU toreiz bija tikai viens zaudējums un komandai tas sāka likties neinteresanti. Tāpēc mēs uzrakstījām iesniegumu LBL par uzņemšanu līgā un kā savus nopelnus minējām uzvaras 1. līgā un Supélec studentu kausu. 1992. gada rudenī mūs jau LBL uzņēma uz nākamo sezonu.

Egils Pāns - Sanoners bija kaut kur ticies ar Garki, jo viņš mācēja franču valodu, un interesējās par iespējām spēlēt basketbolu.

Edmunds Gulbis - 1992. gada vasaras beigās, kad mēs sākām iet uz treniņiem Daugavas Sporta namā, pie mums zālē lepni iečāpoja Marks Sanoners. Būtība bija tāda, ka viņš jau arī bija mācījies augstskolā. Vai viņš spēlēja pie kādiem no tā turnīra pretiniekiem vai kā, neviens no komandas īsti neatceras. Viņš bija beidzis inženierceltniekus.

Egils Pāns - Es šaubos, ka tas turnīrs izveidoja saikni ar Sanoneru.

Uldis Valneris (RTU, 1992.-93.) - Cik es atceros, viņš bija kā armijā iesaukts.

Egils Pāns - Viņam laikam situācija bija tāda, ka viņš varēja izvēlēties armiju vai braukt uz šejieni un strādāt vēstniecībā.

Edmunds Gulbis - Viņam bija alternatīvais dienests. Viņš bija nosūtīts uz Rīgu, uz Francijas vēstniecību Raiņa bulvārī, un strādāja iekšējās drošības dienestā kā parasts ierēdnis.

Egils Pāns - Viņš pat nezināja angļu valodā visus terminus par basketbolu, bet viņš bija gandrīz divus metrus garš un bija tāds sportisks čalis. Viņš neko nesaņēma un spēlēja par pliku velti. Starp citu tenisu viņš spēlēja labāk nekā basketbolu. Es ar viņu spēlēju tenisu un viņš tiešām bija labs spēlētājs.

Edmunds Gulbis - Teniss bija drīzāk viņa hobijs. Bet arī saprotams ir fakts, ka tenisu viņš te uzspēlēt īsti nevarēja.

Uldis Valneris - Mēs bijām pilnīgi studenti. Es biju pārnācis no "Brocēniem", lai iegūtu spēļu pieredzi, bet biju arī pilna laika students RTU. Mums algu neviens nemaksāja un tas tiešām bija hobijs. Mēs gājām trenēties vakaros un, man liekas, ka tie treniņi sākās deviņos. Tas bija vienreiz dienā, baidos, ka pāris reizes nedēļā. Mūsu "leģionārs" arī ļoti labi iederējās pie tādas intensitātes.

Edmunds Gulbis - Jāņem arī vērā, ka sestdienas, svētdienas bija spēļu dienas, tā kā reāli spēlēt basketbolu sanāca piecas reizes nedēļā. Liela daļa jau arī bija studenti un pa dienu sēdēja mācībās. Tāpēc trenēties varējām tikai vakaros.

Egils Pāns - Sanoners praktiski bija vienīgais komandā, kurš bija pienācis no malas. Pārējie visi bija RTU studenti. Kādas trīs reizes nedēļā uz treniņiem atnāca, kas varēja.

Edmunds Gulbis - Vienīgā ekstra mums bija atbalstītājs SIA "Krasts", kas mums piešķīra naudu. Tieši tajā gadā tik tikko atvērās "Adidas" veikals Krišjāņa Barona ielā. Mēs tur lepni, kā vieni no pirmajiem, 1992. gada vasarā tikām iekšā iepirkties un visai komandai toreiz nopirka botas. Tas bija liels notikums, jo tolaik jau nevarēja tā vienkārši ieiet lielveikalā un nopirkt "Adidas" sporta apģērbu.

Egils Pāns - Sanoners laukumā šad tad deva kādu pienesumu, bet stabils spēlētājs viņš nebija. Parasts ikdienas spēlētājas, kādi mums arī pašiem bija tepat.

Marks Sanoners LBL aizvadīja 12 spēles, kurās vidēji laukumā pabija 8 minūtes un atzīmējās ar 2,6 gūtiem punktiem.

Edmunds Gulbis - Es absolūti nenoniecinātu viņa basketbolista spējas. Viņš bija tāds normāls, vidēja studentu līmeņa basketbolists.

Egils Pāns - Parasti jau kā leģionārus ņēma melnos un tad uzreiz visi par viņiem interesējās. Bet daudzi pretinieki nemaz nezināja, ka Sanoners ir ārzemnieks. Laukumā viņš bija pieklājīgs un solīds.

Edmunds Gulbis - Uz pirmajiem mačiem Ventspilī un Liepājā mēs braucām ar vienu, mazu busiņu un Marka mašīnu. Viņš vienmēr bija ļoti atsaucīgs, kā sakot, ja vajag palīgā, kāpēc gan ne.

RTU sezonu uzsāka ar uzvaru pagarinājumā Ventspilī (104:101) 31. oktobrī un smagu zaudējumu Liepājā (67:106) nākamajā dienā, 1. novembrī.

Edmunds Gulbis - Mēs tajā pašā dienā pa veco, slikto Ventspils - Liepājas ceļu kratījāmies līdz Liepājai un pēc tam palikām viesnīcā. Tā uzvara pagarinājumā pret Ventspili bija tāda interesanta spēle.

Uldis Valneris - Viņam sezonas laikā nozaga vēstniecības mašīnu, žiguli. Tas mums likās šokējoši. Bet viņš tai lietai pilnībā brīvi piegāja, jo tā mašīna bija apdrošināta.

Edmunds Gulbis - Es atceros, ka viņam bija balts astotais vai devītais žigulis, un pilnībā noteikti tai stāvēja vēstniecības numuri virsū. Tāpēc man ir grūti pateikt, vai tā bija viņa privātā mašīna vai nē. Tā mašīna tika aizdzīta no viņa dzīves vietas, kaut kur Bruņinieku, Artilērijas vai Tallinas ielu rajonā.

Ģirts Narņickis (RTU, 1992.-93.) - Tā bija viņa privātā mašīna, bet apdrošināta.

Egils Pāns - Komunikācijā ar viņu mums gāja labi. Viņš bija tāds sabiedrisks un draudzīgs cilvēks. Tad, kad viņam beidzās darbs un viņš brauca prom, viņš vēstniecībā uztaisīja gan tās darbiniekiem, gan arī komandai tādu atvadīšanās vakaru.

Edmunds Gulbis - Dažreiz mēs gājām pie Marka ciemos tur, kur viņš dienēja. Tās abas bildes ir no atvadu vakara, kad Marks jau devās prom. Mēs viņam uzdāvinājām RTU vimpeli un bildē redzamo krūzi.

Ģirts Narņickis - Man personīgi viņa klātbūtne ļoti nāca par labu, jo es varēju ar kādu parunāt angliski. Iespēja uzlabot savu angļu valodu palīdzēja daudziem mūsu komandā. Tajā laikā tā tomēr bija eksotika.

Uldis Valneris - Bija interesanti būt vienā komandā ar cilvēku, kurš tomēr ir no citas pasaules.

Pats Marks Sanoners sākotnēji piekrita intervijai šim rakstam, bet uz turpmākām ziņām nav atbildējis. Viņš šobrīd ieņem augstu amatu celtniecības uzņēmumā Francijā.

Edmunds Gulbis - Man liekas, ka Marku par leģionāru uzskatīt nevar. Viņš drīzāk bija pirmais ārvalstnieks, kurš spēlēja Latvijas Basketbola līgā. Viņš bija tikai priecīgs, ka viņam ir dota iespēja uzturēt fizisko formu. Kad Marks pēc alternatīvā dienesta aizbrauca mājās, tad viņa nākamais potenciālais darba devējs viņu norīkoja praksē ārpus Francijas. Tā arī visa saziņa mums būtībā pārtrūka...

Andris Vanags ("Princips", vēlāk "LainERS" un "Barons" ģenerālmenedžeris) - Tas bija pirmais gads, kad sadalījās VEF, un tie spēlētāji sāka spēlēt ar dažādām komandām, veidojās jauni klubi. Uz Ēku Celtniecības kombināta (ĒCK) komandas bāzes, kas spēlēja Latvijas PSR čempionātā, izveidojās komanda "Princips". Tad bija tā, ka visi spēlēja, paši arī bija priekšnieki, paši darbojās.

Guntis Keisels (grāmatā "Basketbols latviešu gaumē") - VEF bija saglabājis savu kodolu, tomēr Valdim Valteram bija izdevies Igoru Meļņiku un Andreju Bondarneko aizvilināt uz paša izveidoto komandu "Brocēni/Parair", bet Ainars Bagatskis un Dzintars Jaunzems bija pieteikti "Principa" sastāvā.

Ralfs Krēsliņš ("Princips", 1992.-93.) - Es pirms tam spēlēju ĒCK pie trenera Jāņa Unbedahta. Juris Petkēvičs dega par "Principa" komandu un meklēja finansējumu. Viņš arī pats piedalījās kā spēlētājs. Tā nosacīti maz gan, bet viņam tā lieta patika.

Juris Petkēvičs, kurš sākotnēji ieņēma menedžera lomu, pirmo divu LBL sezonu laikā laukumā devās deviņās spēlēs. Andris Vanags "Principa" un vēlāk "LainERA" sastāvā tikmēr ir pat nospēlējis 40 spēles.

Ralfs Krēsliņš - Mēs katrā ziņā nebijām lielbudžeta komanda. Bagijs [Ainars Bagatskis - aut.] un Dzintars Jaunzems pēc tam aizbrauca uz ārzemēm, bet pārējie... Mēs bijām tāda draugu kompānija, kuriem bija labas attiecības savā starpā un, kuri protams, arī izklaidējās. Tad, kad mēs aizbraucām uz Liepāju, pretim viesnīcai "Līva" bija bārs "Princips". Tas bija viens no top bāriem Liepājā tajā brīdī. Tad pēc spēles viss "Princips" satikās "Principā".

Andris Vanags - Nosaukums "Princips" izveidojās no tā, ka mēs ar ĒCK komandu palikām pa nakti "Līvā", pretim bāram "Princips". Tieši ap to laiku sāka veidoties līga, bija zināms, ka mēs tur spēlēsim, un tā arī mēs vienkārši paņēmām šo it kā ļoti labo nosaukumu.

Dzintars Jaunzems ("Princips", 1992.-93.) - Tolaik bija "Principa" fanu klubs, kas pēc tam kļuva par "LainERA fanu klubu" un līdz šim brīdim ir "Barona" fanu klubs. Kad es nesen biju atlidojis uz Latviju, es aizgāju paskatīties vienu "Barona" spēli. Līdz šim brīdim tieši tie paši cilvēki atbalstīja komandu. Kāds man arī pazina un pasveicināja. Tā viņu noturība savās kluba simpātijās ir patīkama.

Andris Vanags - Mums izveidojās fanu kustība, katram kādi paziņas nāca. Tie vīri bija tādi īsti fani, kas paši visu organizēja. Mēs tikai mazliet piepalīdzējām.

Ralfs Krēsliņš - Daugavas Sporta namā uz centrālajām spēlēm bija daudz skatītāji. Bija konflikti, bija saspringtas spēles. "Bonus", "Brocēni" un "Ādaži", tās bija tās pirmās trīs komandas, un tad nu mēs dažreiz kādam bojājām garastāvokli.

Guntis Keisels - Rīgā regulāri spēlēja arī "Bonus". Bieži vien to darīja arī "Brocēni", kaut gan tas bija periods, kad viņi vēl pašos Brocēnos spēlēja. Spēles Daugavas sporta namā kopumā bija labi apmeklētas.

Ralfs Krēsliņš - Vienu brīdi [1992. gada sezonā - aut.] Igors Miglinieks bija mūsu treneris. Viņš mācēja mūs motivēt un katram paskaidrot, kas kā ir jādara. Tā bija laba sezona tam sastāvam, kas mums bija.

Andris Vanags - Es viņam palūdzu, lai viņš atnāk, kad var. Mums jau praktiski nemaz nebija tāds galvenais treneris.

"Princips" 1992. gada sezonā izcīnīja 3. vietu. Tiesa, sērijā par šo godalgoto vietu "Principam" pretinieks nemaz nebija. VEF demonstratīvi atteicās no cīņas pēc tā paša Igora Miglinieka (kā VEF spēlētāja) diskvalifikācijas par sitienu tiesnesim.

Andris Vanags - Kādam no komandas bija pazīstami Lainbankas (Latvijas Industriālās bankas) jaunie īpašnieki ar Vili Dambiņu priekšgalā. Mani komanda deleģēja iet uz sarunām. Bankas pārstāvji lūdza uzmeistarot biznesa projektu. Tā lēnā garā viss izveidojās. Varēja saprast, ka viņi var finansēt kaut kādu daļu, bet tikai, ja viņiem pašiem tas būs interesanti. Uz tā pamata arī izveidojās Banku basketbola kauss, kas joprojām vēl norisinās. Viņi paši visi arī tajā spēlēja, sākot ar prezidentu Dambiņu un viceprezidentu [Valtu - aut.] Vīgantu. Lielākā daļa no pašiem bankas vadītājiem bija spēlējuši basketbolu Jūrmalā pie Zvirgzdiņa. Tāpēc arī vēlāk viņš kļuva par "LainERA" treneri.

Dzintars Jaunzems - Mikijs Džeksons jau ar savu ierašanos izveidoja ažiotāžu un pienesumu. Varbūt viņš nebija perfekts spēlētājs, bet viņš ar savu atlētismu un esamību palīdzēja. Mēs bijām tāda autsaideru [pastarīšu - aut.] komanda. Es biju klāt, protams, Indulis Meijiņš arī bija atbalsts, viņš spēlēja Latvijas izlasē. Bet spēlēja arī vairāki cilvēki, kuri bija tālu no profesionālā sporta. Mēs bijām tāda salīdzinoši smieklīga brigāde. Bet mēs vienmēr rādījām zobus un tāpēc liela daļa publikas bija par mums. Ar Mikiju komandā mēs palikām vēl interesantāki. Viņš noteikti veicināja to pasākumu.

Mikijs Džeksons ("Princips", 1992.-93.) - Es ASV spēlēju profesionālu beisbolu un pēc vienas no sezonām biju atgriezies savās mājās Kanzasas štatā. Tur es iepazinu kādu cilvēku, kurš meklēja basketbolistu komandai Norvēģijā. Es nezināju, kur Norvēģija atrodas, un es nekad nebiju domājis par braukšanu uz Eiropu, bet trīs dienas vēlāk es jau biju Norvēģijā. Nākamos četrus gadus es braukāju šurpu turpu. Spēlēju beisbolu ASV un pēc sezonas devos uz Norvēģiju spēlēt basketbolu. Sports bija lieta, kas man vienkārši padevās. Es labi metu šķēpu, jo to pašu darīja arī mans brālis. Es spēlēju arī amerikāņu futbolu. Basketbols tāpat kā viss pārējais bija tikai spēle. Man nekad nebija noteikta nodoma doties uz ārzemēm un nostiprināt sevi kā profesionālu basketbolistu. Visas situācijas bija tik vienkāršas kā, ja jūs man piedāvājiet tur braukt, es braukšu.

Starp 1978. un 1980. gadu Mikijs Džeksons aizvadīja divas sezonas Sanhosē štata universitātē, kur vidēji spēlē guva 11,9 punktus un savāca 7,6 atlēkušās bumbas. 1979.-80. gada sezona joprojām ir viena no tikai trim reizēm, kurā skola ir tikusi ASV universitāšu izslēgšanas spēlēs (NCAA Division I Men's Basketball Tournament).

Andris Vanags - Biznesa plāns bija izveidots un viens no punktiem bija meklēt amerikāņu spēlētāju. Tolaik bija maz mūsējo, kuri spēlēja ārzemēs. Viens no viņiem bija Ainars Bagatskis, kurš gadu iepriekš bija spēlējis pie mums. Es neatceros, kuram tas ienāca prātā, bet mēs zvanījām Bagatskim un prasījām, vai ir kāds amerikānis, kurš var te atbraukt un uzspēlēt. Tad viņš ieteica Mikiju Džeksonu, kurš nemaz arī nesāka ar basketbolu. Viņam it kā savulaik bija iespēja tikt uz Olimpiādi kā šķēpmetējam.

Ainars Bagatskis ("Princips", 1992.) - Es spēlēju Norvēģijā un "Principa" kluba vadība ar mani sazinājās, lai uzzinātu, vai te ir kāds leģionārs, kurš varētu Latvijā spēlēt. Es teicu, ka viens ir. Viņš ir bišku traks, ļoti specifisks kā spēlētājs, bet Latvijas līgā varētu labi palīdzēt.

Mikijs Džeksons - Kādu dienu es biju savās mājās Norvēģijā un saņēmu telefona zvanu no dāmas vārdā Dina. Viņa man teica, ka Ainars ir mani ieteicis basketbola komandai Latvijā.

Andris Vanags - Toreiz jau nebija mobilie telefoni. Tad, kad bija jāatrisina kādi jautājumi un jāzvana, tad es devos uz banku. Lainbanka atļāva ņemt palīgā meiteni no bankas, kura ideāli runāja angliski.

Mikijs Džeksons - Ainars toreiz spēlēja Bergenā un bija ļoti labs metējs. Es pat viņu īsti nepazinu, bet es respektēju viņa talantu un domāju, ka viņš respektēja manas atlēkušo bumbu vākšanas prasmes. Līdz šai dienai mani šokē fakts, ka Ainars vispār par mani iedomājās. Bet es nodomāju, ka, ja viņš ir no turienes un uzskata, ka es varētu atbilstoši labi spēlēt, tad varbūt es šai lomai deru. Ja Dina neminētu Ainara vārdu, es, iespējams, nebūtu aizbraucis. Tolaik es laikam strādāju bārā un skolā. Pēc viņas zvana es aizgāju no darba. Tā bija vairākās dzīves situācijās. Man piedāvāja iespēju un prasīja "jā vai nē", un es pateicu "jā". Kas tad ir sliktākais, kas var notikt!?

Laikraksts "Latvijas Jaunatne" (18.03.1993) - Kā mūs informē aģentūras LETA korespondents Egīls Zariņš, "Principam" palīgā uz LBL pusfinālspēlēm steidzoties kāds Mikijs Džeksons (augums - 2,05 m, svars - 100 kg), kas pēdējos gadus esot spēlējis Norvēģijā. Kā stāsta Ainārs Bagatskis (arī viņš pērn spēlēja "Principā", bet šosezon spēlē Norvēģijā), Džeksons katrā spēlē Norvēģijas čempionātā guvis 40 punktu un zem groziem savācis 20 atlēkušās bumbas. Pastāv iespēja, ka nēģeris spēlēšot "Principā" arī nākamsezon. Par šo iespēju "Princips" pateicas Latvijas Industriālajai bankai.

Mikijs Džeksons - Kad mēs ieradāmies lidostā, tur klāt jau bija laikraksti un televīzija. Es domāju, kurš tad šeit ir ieradies, lai izpelnītos to visu. Tad es uzzināju, ka tas esmu es. Tādai sagaidīšanai es pavisam nebiju gatavs. Man tika pievērsta tāda uzmanība it kā es būtu superzvaigzne.

Raksts "Mikijs ir klāt" ("Latvijas jaunatne", 19.03.1993)

Dzintars Jaunzems - Tolaik nebija tik viegli atrast dzīvokļus. Cvaņķis [Andris Vanags - aut.] tāpēc man lūdza, vai viņš nevar palikt pie manis līdz brīdim, kad kaut kas tiks atrasts. Kādas pirmās divas nedēļas viņš dzīvoja pie manis, jo es dzīvoju pašā centrā pie Brīvības pieminekļa un tas bija ideāls izejas punkts uz visiem pasākumiem. Mēs visu darījām kopā. Lai kur mēs ietu vai ko darītu, viņš absolūti bija uzmanības centrā. Tas ceļš uz dažādām vietām bija ļoti interesants, jo cilvēki nebija redzējuši melnos cilvēkus uz ielas. Man liekas, ka uz Daugavas Sporta namu mēs brcām ar tramvaju, jo mašīna man tad nebija.

Mikijs Džeksons - Mēs [ar Dzintaru Jaunzemu - aut.] bieži cēlāmies no rīta, lai ietu pēc pārtikas, jo tā veikalos nebija tik daudz. Ēdiens Latvijā reizēm likās drausmīgs, jo es nebiju pieradis ēst rupjmaizi un cīsiņus. Man sanāca arī apmeklēt vairākus muzejus. Pāris reizes es pat viesojos skolās, kur mani iepazīstināja ar skolēniem.

Andris Vanags - Ar viņu komunicēja meitenes no bankas. Tomēr bankā visi ļoti labi runāja angliski. Toreiz bija kooperatīvie kioski, kuros rādījām viņam, kā pārdod šņabi uz ielas.

Mikijs Džeksons - Es arī atceros, ka bārā pirku vodku, kas praktiski nemaksāja neko un bija lētāka par apelsīnu sulu.

Andris Vanags - Tikko vēl bija bijusi Padomju Savienība un tādam cilvēkam, kas ir dzīvojis Norvēģijā, tas viss varēja būt ļoti interesanti. Valsts vēl bija pietiekami nabadzīga, bet cilvēki centās, lai viņš tiktu labi uzņemts.

Mikijs Džeksons - Protams, ka visi man bija teikuši, ka braukt uz Latviju ir bīstami. Lai gan vietējie man ieteica tā nedarīt, es tāpat runāju ar armijniekiem un arī ar viņiem nofotografējos. Kādā vakarā es, spēlētāji un viņu sievas atpūtāmies kabarē. Mūs no tā naktskluba izmeta, jo es centos samaksāt ar dolāriem. Mēs tikām iesaukti kādā istabā un lielākais vietējais, kādu es biju redzējis, man pateica, ka es nekad nevaru tur atgriezties. Tobrīd es domāju, ka varbūt tūlīt es arī nomiršu. Kad mēs izgājām ārā, tad tas gan tas viss likās smieklīgi. Es tajā naktsklubā arī atstāju savu jaku, pēc kuras es vairs nekad neatgriezos.

Andris Vanags - Tā arī bija. Neatceros gan, kur bijām iegājuši. Mikijam apnika, ka mēs visu laiku maksājam par rēķiniem, bet viņam pašam bija tikai dolāri.

Mikijs Džeksons - Es Latvijā saņēmu pilnu somu ar rubļiem. Nauda gan nebija primārais. Galvenais bija iespēja ceļot un redzēt pasaules vietas, kuras es nekad nebiju cerējis apmeklēt.

Andris Vanags - Kaut kādu daļu mēs maksājām arī rubļos, jo tā bija izdevīgāk, kamēr viņš te dzīvo. Mēs paši arī nezinājām, kā ar līgumiem strādāt. Anete Muižniece tolaik spēlēja Francijā un mēs ņēmām viņas līgumu kā paraugu.

Foto: Mikija Džeksona līgums

Juris Čirkovs ("Bonus" viceprezidents) - Tas viss mums bija kaut kas jauns. Man bija pazīšanās un piekļuve dažiem paraugiem, NBA līgumiem, kuros varēja apskatīties, kādus punktus viņi tur iekļauj. Tie līgumi bija ļoti detalizēti, bija noteikts, kad jāierodas uz spēli, kādā izskatā, kas jāņem līdzi, utt.. Man bija interesanti iepazīties ar to, kā vispār tiek reglamentēta spēlētāja dzīve. Tagad tas viss liekas ļoti vienkārši. Tobrīd tas bija sarežģīti.

Kluba "LainERS" līguma un soda sankciju pielikuma paraugi (no Andra Vanaga personīgā arhīva).

Dzintars Jaunzems - Tā sajūta bija tāda it kā kāds citplanētietis staigātu pa ielu. Bija tādas situācijas, ka mēs pēc spēlēm sēdējām kādā kafejnīcā un cilvēki nāca klāt prasīt, vai var viņam pieskarties. Arī tagad man to ir ļoti grūti saprast, bet tolaik melna cilvēka klātbūtne latviešiem bija sveša situācija.

Mikijs Džeksons - Mani pieņēma ļoti, ļoti labi. Nebija ne reizes, kad kaut kas ļoti slikts notiktu ar mani. Mēs pēc spēlēm gājām ārā ar pretiniekiem, lai izklaidētos.

Fotogrāfijas un suvenīri no Mikija Džeksona pavadītā laika Rīgā (No Mikija Džeksona personīgā arhīva).

Dzintars Jaunzems - Visi bija ļoti pozitīvi noskaņoti un zinātkāri. Katrs jau gribēja ar viņu kaut kur iziet ārā. Pietiekami daudziem cilvēkiem tas bija milzīgs pagodinājums parādīties publikā ar melno. Protams, ka visi priecājās. Viņš katru dienu kaut kur bija izgājis ārā.

Mikijs Džeksons - Mēs bieži gājām ciemos, kur es tiku iepazīstināts ar daudziem ģimenes locekļiem, no vecvecākiem līdz bērniem. Protams, ka es nesapratu neko, kas notiek. Bet es zinu, ka viņi galdā lika mielastu, ko viņi, iespējams, nevarēja atļauties un bija ļoti centušies mani uzņemt savās mājās. Viena maza meitene vārdā Baiba man iedeva pastkarti ar dzintaru, kurai virsū bija Brīvības piemineklis. Es to joprojām esmu saglabājis.

Andris Vanags - Viņš arī bija pie manis mājās. Katrs viņu uzņēma tā, lai viņš te justos labi. Tur jau gandrīz rinda stāvēja, kurš šodien viņu uzņems, kurš kaut kur aizvedīs. Mēs diezgan viņu arī auklējām. Pēc treniņiem Mežaparkā vedām uzreiz viņu ēst uz turpat esošo restorānu. Lainbankas prezidents Vilis Dambiņš arī brauca ar viņu aprunāties. Mēs sapratām, ka klubs uz tā bāzes veidojas. Pašiem bija interesanti saskarties ar to, kas pie mums nav bijis.

Mikijs Džeksons Latvijā debitēja Daugavas Sporta namā LBL pusfināla atbildes spēlē, kurā "Princips" piekāpās "Brocēniem" ar 84:94. Neskatoties uz viduvējo precizitāti (9 no 19 trāpītiem metieniem no spēles), Džeksons atzīmējās ar visai pieklājīgu statistiku - 20 punkti un 15 atlēkušās bumbas 36 minūtēs. Viņa pretinieks centra pozīcijā bija cits ārzemnieks, azerbaidžānis Elšadogli Gadaševs, kurš 1992. gada Vasaras olimpiskajās spēlēs pārstāvēja Neatkarīgo Valstu Sadraudzības komandu. Gadaševs gan šajā spēlē laukumā pabija 20 minūtes un izcēlās tikai ar 10 punktiem un 9 atlēkušajām. Laikrakstā "Latvijas Jaunatne" Džeksona statistika tika salīdzināta ar Andra Jēkabsona paveikto.

Foto - Mikijs Džeksons aizsardzībā pret Elšadu Gadaševu ("Latvijas Jaunatne", 22.03.1993, foto - reklāmas aģentūra "Rebuss").

Foto - Protokols.png

Mikijs Džeksons - Es tobrīd nesapratu tās spēles nozīmi un to, ko latvieši bija centušies izdarīt. Vēl ilgi es nezināju, ka es biju pirmais amerikāņu basketbolists Latvijā. Tā bija smaga spēle. Es tiešām tiku "piekauts". Latvijas basketbolā bija vairāki garie spēlētāji un pats basketbols bija daudz fiziskāks nekā Norvēģijā.

Ēriks Strauss (žurnālists) - Manā skatījumā Gadaševs ir viens no labākajiem ārzemniekiem LBL vēsturē. Tā kā mēs tikko bijām atkratījušies no krieviem, viņš tāpat vairāk vai mazāk tika uzskatīts par savējo. Lai gan, protams, skaidrs, ka nācis no Azerbaidžānas. Viņš bija to laiku klasiskais centrs, kurš zem groza varēja pusi rajona izmētāt riņķī. Gadaševs bija pirmais ļoti kvalitatīvais džeks no ārzemēm.

Mikijs Džeksons - Visdīvainākais man likās fakts, ka zālē pīpēja skatītāji. Tas gan spēlei deva papildus garšu, jo, paskatoties tribīnēs, varēja redzēt dūmus un trakus latviešu līdzjutējus. Man arī ir fotogrāfija no tās spēles un es atceros, ka "Brocēni" paši bija sev atraduši garu krievu spēlētāju [Elšadu Gadaševu - aut.]. Ar viņu mēs dzīvojām vienā sporta hotelī [Mežaparkā, uz kurieni Džeksons pārvācās vēlāk - aut.] un vienu reizi arī mēs divatā izgājām ārā.

Edmunds Gulbis - Es Džeksonu atceros un pat teiktu, ka viņš vairāk bija vieglatlēts nekā basketbolists. Bija liela ažiotāža un visi skrēja uz DSN (Daugavas Sporta namu), "melnais Principam, melnais". Cilvēki domāja, ka tas spēlētājs lidos, spraudīs un darīs visu pārējo. Bet es teiktu, ka pēc soļiem viņš atgādināja augstlēcēju. Viņam īsti nebija masas. Daļa skatītāju bija vīlusies, bet, jā, tas bija vairāk kā tāds mārketinga gājiens. Vanagam tās lietas tomēr sanāca.

Foto - Mikijs Džeksons uz rezervistu soliņa spēlē pret "Brocēniem" ("Latvijas Jaunatne", 23.03.1993, foto - reklāmas aģentūras "Rebuss").

Anatolijs Kreipāns (žurnālists) - Džeksons visvairāk atmiņā paliks tieši kā pirmais leģionārs, nevis tāpēc, ka bija izcils spēlētājs. Es viņu starp labākajiem leģionāriem neliktu. Bet interesi viņš, protams, radīja. Uz Daugavas Sporta namu daudzi atnāca.

Ralfs Krēsliņš - Emocionāli tas komandā, protams, visiem bija pacēlums. Bet nekādus brīnumus jau viņš arī nerādīja.

Mikijs Džeksons - Viņi bija mani ielūguši uz savu valsti un es tikai centos būt daļa no komandas. Tāpēc es darīju lietas, kas man sanāk vislabāk, un nemēģināju pārkāpt robežas vai izrādīties. Es vienmēr visiem esmu teicis, ka no visām vietām, kur esmu spēlējis, Latvijā bija vislabākais basketbola līmenis. Tā bija pirmā reize, kad es jutu, ka man ir smagāk jāstrādā un jāprogresē. Kad es atgriezos Norvēģijā, es jutu, ka es esmu kļuvis gan par labāku, gan fiziskāku spēlētāju.

Sērijā par trešo vietu "Princips" ar 1-3 piekāpās komandai "Ādaži/Interlatvija". Piecās LBL spēlēs Džeksons vidēji guva 13,6 punktus un savāca 11,8 atlēkušās bumbas, no kurām 5,8 bija uzbrukumā. Latvijas laukumos gan amerikānis vēl paspēja uzspēlēt, vasarā pārstāvot komandu Lainbankas organizētajā kausa izcīņā.

Igors Lūķis ("Ādaži/Interlatvija", 1992.-93.) - Džeksons nekādu rezultātu netaisīja un arī neietekmēja. Tā vismaz man tas atmiņā ir palicis. Viņš vairāk izcēlās kā kaut kas jauns Latvijas basketbolā, kā kaut kas eksostisks.

Dzintars Jaunzems - Stāvēt blakus "Brocēniem" vai tādiem klubiem nebija iespējams tīri sportiskā un finansiālā ziņā. Cvaņķis tāpēc vienmēr meklēja citas iespējas. Džeksona piesaistīšana bija viena no tām un tā bija pozitīvi skatāma. Tā ideju meklēšana ļauj vilkt paralēles ar mūsu nopietno līdzjutēju skaitu. Viņi vienmēr arī brauca līdzi uz izbraukuma spēlēm. Tas bija tāds stabils atbalsts, kas citiem klubiem tajā brīdī vispār nebija. To izveidoja kluba politika, kas tomēr bija vērsta uz skatītājiem.

Mikijs Džeksons - Esot Latvijā, es nebaidījos un centos izbaudīt visu, ko varēju. Tur es biju amerikāņu-norvēģu tūrists, kuram nebija ne mazākās nojausmas, kā viņš tur vispār ir nokļuvis. Tā bija lieliska pieredze. Visa mana dzīve, sākot ar beisbola spēlēšanu, turpinot ar nokļūšanu Norvēģijā un Latvijā, sastāv no dažādām nejaušībām. Kad pēc spēlēšanas Latvijā es atgriezos Norvēģijā, es piekritu piedāvājumam braukt uz Tasmāniju. Neatteikt šādām iespējām vienmēr ir bijis mans dzīves veids. Pēdējos gados es, piemēram, esmu bijis Kolumbijā un Indijā. Es ceļoju daudz, jo katram no mums ir tikai viena dzīve.

Es esmu ļoti pateicīgs par šo interviju. Tas ir liels gods, ka mani atceras vietā, kurā, tobrīd esot, es nemaz neapzinājos šī paša notikuma nozīmi.

Guntars Ošenieks (mākslinieks) - Man tolaik bija sadarbība ar Lainbanku un tās prezidentu Vili Dambiņu. Man bija tas gods veidot bankas logotipu. Radošajā procesā mēs sadraudzējāmies. Tolaik ļoti populāras bija Mākslas dienas ar slaveno Mākslas dienu basketbola turnīru Daugavas Sporta namā.

Juris Čirkovs - 1994.-95. gada LBL fināls [ar pārpildītām tribīnēm un septiņām spēlēm - aut.] līdzinājās Mākslas dienu basketbolam, ja tādu kāds no jaunās paaudzes vēl atceras. Tad, ja nevarēja tikt pārpildītajā Sporta namā, pa logiem kāpa iekšā un ko vēl tik nedarīja. Tagad grūti iedomāties, ka Mākslas dienās kas tāds notiktu.

Guntars Ošenieks - Mums bija ļoti spēcīga Mākslas akadēmijas basketbola komanda, ar kuru vairākus gadus pēc kārtas šie turnīra tika uzvarēti. Man radās ideja, kā padarīt banku populārāku, un es Vilim piedāvāju uzlikt Lainbankas logo uz mūsu krekliem Mākslas dienu basketbola turnīrā. Ja banka palīdzēs ar formu izveidi, tad mēs arī izdomāsim komandai nosaukumu. Es biju pārliecināts, ka uzvarēsim atkal. Un tā arī notika! Visas avīzes bija pilnas ar mūsu uzvaras gājiena fotogrāfijām. Tas arī bija "LainERS" sākums. Ideja bija nostrādājusi un Vilim tas triumfs dikti iepatikās. Mēs pāris gadus tā nostartējām un tad nolēmām, ka nosaukums "LainERS" pāries uz Lainbankas lielo meistarkomandu.

Nu jau par "LainERS" nosauktās komandas sastāvā sezonu uzsāka amerikāņu centrs Rejs Vingards un serbu uzbrucējs Predrags Prlinčevičs, komandai sasniedzot LBL un citur Eiropā pieņemto divu leģionāru limitu. Vingards ir iegājis līgas vēsturē kā pirmais amerikāņu viesspēlētājs, kurš Latvijā aizvadījis pilnu sezonu.

"LainERS" komandas kopbilde pirms 1993.-94. gada sezonas (1994. gada 7. "Sporta Pasaules" izdevums, foto - Armands Lācis, dizains - Guntars Ošenieks).

Guntars Ošenieks - "LainERS" nosaukumu mēs radījām kopā ar Uldi Baltuti. Viņš izdomāja nosaukumu, es uztaisīju dizainu. "LainERS" - tā bija asociācija ar profesionālu NBA (Nacionālā basketbola asociācija) basketbola komandu. "Sixers", "LainERS"... Tā bija nejauša sakritība, ka tās atskaņas tā veiksmīgi veidojās.

Andris Vanags - Vasarā mēs jau nopietnāk sākām strādāt šajā ziņā. Mums palīdzēja Aigars Melderis, kurš bija spēlējis ārzemēs, Ainars Zvirgzdiņš bija pabijis Somijā. Tā mēs uzsākām pirmās darbības ar aģentiem. Pateicoties Melderim, nāca dažādi priekšlikumi no aģentiem, kuri sūtīja sarakstus un video kasetes ar spēlētājiem, ko viņi piedāvā. Tas bija interesants process, kura laikā mums parādīja, kā tas darbs vispār notiek.

Ivo Jirgens ("Diena", 13.08.1993) - Kā pastāstīja "LainERA" galvenais treneris Ainars Zvirgzdiņš, izvēle uz Reju Vingardu kritusi pēc vairāku desmitu basketbolistu saraksta saņemšanas no somu firmas "Vito Sport", kas specializējas starpniecībā starp klubiem un sportistiem.

Andris Vanags - Vingards nāca caur Zvirgzdiņu, kuram bija somu aģents. Melderim savukārt bija dienvidslāvu aģentūra, no kuras sarakstiem nāca Prlinčevičs.

Atis Niedra ("LainERS", 1993.-1995., 1997.-98.) - Vingarda ierašanās jau bija īpaša. Pumpuros nometnē visi runāja, ka melnais būs. Visa komanda gaidīja. Tad viņu aizbrauc uz lidostu sagaidīt un atbrauc tikai melnajam draudzene, pats vēl nemaz nav. Viņš pats atlidoja tikai pēc kādām divām dienām.

Armands Puče ("Latvijas Jaunatne", 09.08.1993) - Jau rakstījām, ka Vingards tika gaidīts viņsvētdien, taču viņš "nogulējis paredzēto reisu". Pēc tam Rejs, kur augums, starp citu, ir 2,04 m, bet svars virs 100 kg sarīkoja "Lainbankai" vēl vienu pārsteigumu - viņš pieklājīgi atsūtīja ziņu, ka pirms viņa Rīgā ieradīšoties viņa... draudzene no Holandes (pāris gadu Rejs spēlējis basketbolu Holandē).

Andris Vanags - Mēs viņu gaidījām vairākas reizes, bet viņš neatbrauca. Beigās pirmā atbrauca tā draudzene, par kuru mēs nemaz nebijām informēti.

Armands Puče ("Latvijas Jaunatne", 09.08.1993) - "Lainbanka", tāpat kā pirmajā reizē ar Džeksonu, ir nopietni gatavojusies tālienes viesa uzņemšanai - Amerikā speciāli pat pasūtīti "Nike" firmas apavi (50. izmērs!) un kluba viceprezidents Ero Bulmanis sola, ka vienojoties abām pusēm, arī par apstākļiem Latvijā Rejam nebūs jāsūdzas. Pēc neoficiāliem avotiem šis amerikānis būs dārgākais savā komandā (ja tiks parakstīts līgums) un viens no labāk apmaksātajiem LBL.

Ar pseidonīmu Juris Groziņš parakstītā 1994. gada "Sporta Pasaule" slejā tiek apgalvots, ka Vingards saņēma 2000 USD mēnesī (līguma ilgums bija astoņi mēneši), kā arī papildus ieguva 1000 dolāru prēmiju kā labākais atlēkušo bumbu savācējs līgā (tātad kopā 17 000 USD). Šajā pašā slejā Normeta un Rummas algas ir novērtētas starp 12 000 un 18 000 USD par visu sezonu, bet Pehka no "SWH/Brocēni" ir saņēmis 30 tūkstošus dolāru.

Uldis Lencis ("LainERS", 1993.-94., 1996.-97.) - Par visu 1993.-94. gada sezonu "LainERĀ" es saņēmu 25 latus. Man iedeva tādu aploksnīti, kurā visi 25 lati bija pa vienlatniekiem. Labi, ja mēs ņemam vērā inflāciju, tad tie varētu būt apmēram 100 eiro. Kaut ko par to naudiņu varēja nopirkt, bet, protams, tas nebija daudz.

Edvīns Miezers ("LainERS", 1993.-94.) - Mums bija stipendija 25 lati. Vienreiz man iedeva maisiņu ar 50 santīmu monētām tā kā viduslaikos (smejas). Komandas vecajiem bija tam laikam normālas algas, kāds tūkstotis, pusotrs varbūt, bet bija arī prēmijas. Ja tu tiki laukumā un komanda uzvarēja, tad uzreiz nopelnīji kādus 100 dolārus.

Andris Vanags - Tolaik praktiski visi saņēma algu. Jaunieši dabūja kaut kādu kabatas naudu uz rokas [tobrīd 18 gadus vecie Lencis un Miezers iederas šajā kategorijā - aut.]

Uno Karlsons ("LainERS", 1993.-94.) - Lielais gals algās bija Melderis, Laksa un melnie. Mūsdienām viņi jau arī nebija dārgi spēlētāji. Es no sākuma biju lētajā galā, kurš lēnām kāpa, bet ar prēmijām varēja nopelnīt. Lielās prēmijas bija tad, kad mēs "Brocēnus" divas reizes sezonas laikā vinnējām.

Atis Niedra - Pēc vienas spēles ar "Brocēniem" man bija lielākā prēmija, kāda vispār tajā sezonā tika iedota. Es praktiski dabūju algu par vienu maču. Sistēma bija tāda, ka pēc tehniskā protokola Zvirgzdiņš izvērtēja, cik liela prēmija katram pienākas.

1994. gada 13. februāra spēlē "LainERA" uzvaru pret "SWH/Brocēni" (103:89) kaldināja Džamals Brauns un Atis Niedra, kuri abi guva pa 31 punktam. Brauns, kurš komandai pievienojās vēlāk, pirmajā pussezonā ir pelnījis 1900 USD mēnesī, bet otrajā sezonā jau 2500 USD.

Rejs Vingards ("LainERS", 1993.-94.) - Sākumā man bija vientuļi, jo es nepazinu nevienu [atbraukusī draudzene šeit uzkavējās uz neilgu laiku - aut.], es nezināju valodu, ar visu šeit man vajadzēja aprast. Būt tik tālu projām no savas ģimenes bija pat mazliet bailīgi. Sezonai sākoties, basketbols gan man palīdzēja novērst domas no tā visa. Es sāku koncentrēties uz saviem uzdevumiem laukumā un arī iepazinu spēlētājus.

Andris Vanags - Vingards bija dienējis Vācijā ar ASV armiju. Viņš bija ļoti kārtīgs cilvēks ar perfekti sakārtotu dzīvokli.

Rejs Vingards - Kad es tikko biju ieradies, es nezināju, kur atrast veļas mazgātavu. Tāpēc es savas drēbes mazgāju vannas istabas izlietnē (smejas).

Andris Vanags - Prlinčevičs tikmēr ir palicis atmiņā, ka visnekārtīgākais spēlētājs, kāds ir bijis mūsu komandā. Viņam visu laiku sāpēja vēders un mēs nezinājām, kas ar viņu ir noticis. Sezonas beigu daļā aizgājām uz viņa dzīvokli un skatījāmies, ka, kā viņš bija ievācies sezonas sākumā, tā arī miskaste no virtuves stūra nebija iznesta. Pilnīgi nepārspīlējot, viņa bija pilna un viņš bija turpinājis viņai kraut atkritumus virsū.

Edvīns Miezers - Prlinčevičs vispār bija pa taisno no [Dienvidslāvijas kara - aut.] ierakumiem. Viņš bija divmetrīgs džeks, ar garām rokām, kurš spēlēja pa āru. Kad mēs prasījām viņam, kad viņš pēdējo reizi ir trenējis, viņš atbildēja, ka pirms kara. Viņš kaut kā bija ticis uz Vāciju un tad atbraucis pie mums.

Andris Vanags - Valstīs kā Holandē leģionāriem noteikti deva mašīnas. Bet pie mums tādas iespējas nebija, katram pašam vēl mašīna nebija. Tāpēc mēs leģionārus mēģinājām likt centrā, lai viņi ar kājām var līdz zālei aiziet. Mums paveicās, ka viņi diezgan ātri adaptējās.

Rejs Vingards - Es reizēm gāju iepirkties uz tirgu, kurš atradās netālu no manām mājām [kopīgi tika izspriests, ka tas varētu būt bijis Centrāltirgus - aut.]. Man nebija sava transportlīdzekļa, tāpēc, ja vajadzēja, mani ar mašīnu savāca treneris vai kāds komandas biedrs. Es braukāju ar trolejbusiem un tramvajiem. Kā garš un melns cilvēks katru reizi, kad es iekāpu tramvajā, es jutu, ka visi skatās uz mani. Nekas slikts man Latvijā gan nenotika. Vienīgā nelāgā situācija bija reize, kad kāda veca kundze man tramvajā parādīja mēli. Man tikai atlika nodomāt, ko gan es viņai esmu sliktu izdarījis.

Edvīns Miezers - Vingards bija tāds diezgan liels tusētājs. Tajā laikā tas nebija noslēpums, ka vecā gvarde, kas bija spēlējusi no padomju laikiem, labi atpūtas. Visi brīnījās, ka Vingards var viņiem turēt līdzi. Viņam tusiņi Vecrīgā ļoti patika. Bet uz spēlēm nākamajā dienā viņš vienmēr saņēmās un kapājās. Tādā ziņā cepuri nost viņam. Viņam Rīga patika, visas meitenes un pārējais. Viņu pēc spēlēm mākonis ar meitenēm gaidīja.

Uno Karlsons - Man liekas meitenes viņam Rīgā vazājās apkārt vairāk nekā jebkuram citam. Ja biju klubiņu vakars, tad divas, trīs meitenes viņam noteikti bija klāt. Viņš bija komunikabls un uz visiem klubiem nāca līdzi. Mēs ar viņu arī jutāmies kā aiz sienas, jo viņš bija milzīgs. Neviens mums īpaši klāt nenāca.

Rejs Vingards - O, jā, mēs turējāmies kopā. Kur viņi gāja, tur es gāju.

Uno Karlsons - Bet tas viņa sniegumu spēlēs īpaši neietekmēja. To, ka būtu discplīnas pārkāpumi, patiešām nevarēja manīt, arī treniņos viss bija uz pilnu atdevi. Pie Zvirgzdiņa jau arī nevarēja sačkot.

Pēteris Višņēvics ("Bonus" galvenais treneris, 1992.-1994.) - Vingards man bija līdzi turnejā uz Ameriku. Viņš ieradās uz katru treniņu, bet katru rītu es varēju pateikt - iedodiet viņam skābu gurķi. Viņš mācēja spēlēt un bija labs atlēkušo vācējs.

Uldis Lencis - Bija treniņš, kurā Prlinčevičs un Karlsons knapi noturēja Vingardu, lai viņš neizlīmētu Induli Meijiņu gar sienām.

Edvīns Miezers - Treniņos viņi baigi kapājās. Ja bija kāds asāks kontakts vai grūdiens mugurā, tad uzreiz gāja elkonis pa gaisu. Meijiņu treniņos nevarēja aiztikt (smejas). Viņam vajadzēja ar līkumu iet apkārt.

Uno Karlsons - Vingards bija fiziski spēcīgāks un viņam neko nevarēja izdarīt. Ja viņš vēl sadusmojās, tad vispār bija vāks.

Ivo Jirgens ("Diena", 16.09.1993) - "LainERA" jaunais centrs pirmajā mačā zem sava groza bija nepārspējams. Vingarda kontā 22 atlēkušās bumbas (zem sava groza 19), kas ir vairāk nekā visiem pārējiem komandas biedriem kopā! Liekas, ka šāds rādītājs Latvijas basketbolā nav fiksēts sen.

Rejs Vingards - Mans mīļākais spēlētājs bija Mozess Melouns (Moses Malone), jo man patika, kā viņš smagi strādā un vāc atlēkušās bumbas. Mani vispār arī iesauca par Lielo Mo (Big Mo), jo es vācu bumbas un tolaik spēlēju ar 2. numuru kā Melouns. Mana pieeja bija tāda, ka es nespēlēju, lai gūtu punktus, bet gan, lai vāktu atlēkušās. Katram komandā ir sava loma un ir citi spēlētāji, kuru uzdevums ir gūt punktus. Es labāk darīju to, kas man visvairāk padodas.

Jānis Laksa ("LainERS", 1993.-94.) - Ar Vingardu kopā spēlēt bija patīkami. No mums sanāca labs tandēms, jo mēs viens otru papildinājām. Viņš ļoti labi cīnījās par atlēkušajām bumbām un mani motivēja, sakot - uzbrūc, es pacīnīšos par bumbām. Ar viņu uz laukuma sanāca labs kontakts, kaut vai varētu teikt, ka konkurējām uz vienu pozīciju. Mēs lielu spēles laiku pavadījām kopā, kas notika pateicoties Aināra Zvirgzdiņa spēles redzējumam.

Andris Vanags - Vingards bija tāds kapātājs. Gan pēc spēles, gan pēc rakstura varbūt līdzīgs Stīvam Ričam (Steve Rich), kurš vēlāk Latvijā spēlēja.

Rejs Vingards LBL vidēji spēlē izcēlās ar 13,5 punktiem un 12,6 atlēkušajām bumbām, kas tajā sezonā bija labākais rādītājs līgā un joprojām ir sestais labākais tās vēsturē (neskaitot sezonas ar 48 minūšu garām spēlēm). Izslēgšanas spēlēs Vingards jau statistiski atzīmējās ar 18 punktiem un 13,6 izcīnītām bumbām.

Ēriks Strauss ("Latvijas Jaunatne", 08.11.1993) - Laineriešus uz ātro skriešanu spēles sākumā iedvesmoja Vingards, kurš pie sava tukšā groza, spalgi ķērkdams, sparīgi savāca atlēkušās bumbas.

Jānis Laksa - Man liekas, ka viņš guva gandarījumu no spēlēšanas un sava spēles stila. Ja negūst gandarījuma no tā visa, tad, manuprāt, nav arī vērts ar to nodarboties.

Uldis Lencis - Vingards bija eksplozīvs un tāds ļoti ass spēlētājs. Kāds viņam bija tas cīņasspars, kā viņš tās atlēkušās bumbas vāca, kāds viņam bija tas sportiskais gars! Viņš bija ļoti mobilizēts tajos brīžos tad, kad vajadzēja tādam būt.

Jānis Laksa - Viņš bija komandas spēlētājs un melnā darba darītājs. Tas ir nenovērtējami, ja komandā tāds ir. Viņš bija komandas gara uzturētājs. Tajā laikā viņam jau bija pāri kādiem 30 gadiem [Vingardam bija 31 gads - aut.]. Viņam bija tāda spēlētāja pieredze, ka viņš mācēja komunicēt ar visiem komandā. Es domāju, ka tā ir nozīmīga prasme. Nevar būt tā, ka tu aizbrauc uz zāli, nospēlē un viss beidzas. Dzīve turpinās un attiecības ir arī jāiztur pēc treniņa vai spēles.

Atis Niedra - Rejam bija vienalga, cik viņš pats iemetīs. Man liekas bija spēles, kurās viņš iemeta, teiksim, 4 punktus, bet savāca 17 atlēkušās. Viņš spēlēja apmēram tā kā Deniss Rodmens (Dennis Rodman). Citreiz, protams, viņš arī pats meta pa grozu un visu ko iemeta, bet viņš spēlēja tīri uz komandu. Rejs un Džamals abi divi bija komandas spēlētāji. Viņi nebija tādi, kas segu velk uz savu pusi un kuriem galvenais bija tehniskais protokols.

Džamals Brauns ("LainERS", 1994.-1995.) - Ohaijo štata universitātē es piedzīvoju lieliskus brīžus. Es un citi mana dzimšanas gada spēlētāji tur palikām visus četrus gadus un uzvarējām divus "Big 10" konferences titulus [viena no pašām spēcīgākajām ASV universitāšu konferencēm - aut.]. Pēdējā manā universitātes gadā [1991.-92. gada sezona - aut.] mēs aizcīnījāmies līdz izslēgšanas spēļu labāko astotniekam un tur piekāpāmies Mičiganas "Fab Five" ["Neticamais piecinieks" - aut.] komandai. Regulārās sezonas laikā mēs viņus bijām uzvarējuši divreiz, pa reizei gan mājās, gan izbraukumā. Uzvarēt vienu komandu trīs reizes pēc kārtas gan ir grūti. Mums bija iespēja to izdarīt pamatlaikā, bet mēs to neizdarījām un pēc tam viņi mūs pieveica pagarinājumā.

Šajā spēlē vismaz 10 punktus guva septiņi spēlētāji. Džamals Brauns (16 punkti) ir vienīgais no viņiem, kurš nesasniedza NBA. Gan Brauna komandas biedri Džims Džeksons (Jim Jackson) un Lorenss Fanderbērks (Lawrence Funderburke), gan Mičiganas zvaigžņotās komandas pārstāvji Kriss Vebers (Chris Webber), Džeilens Rouzs (Jalen Rose) un Džuvans Hovards (Juwan Howard) baudīja garas karjeras basketbola mekā. Arī Džimijs Kings (Jimmy King) no Mičiganas tur aizvadīja 64 spēles.

Džamals Brauns - Pēc tās spēles bija jāsāk domāt, ko darīt tālāk ar savu dzīvi. Pirmo profesionālo sezonu es pavadīju divās dažādās CBA [Continental Basketball Association, tobrīd zem NBA esoša līga - aut.] komandās, bet tur es saskāros ar visādām neticamām lietām, kas atstāja rūgtu pēcgaršu. Daži NBA skauti arī izrādīja interesi, bet es laikam viņus nepārliecināju.

Atis Niedra - Viņš laikam NBA nometnē savainoja potīti. Man tādā ziņā ir ļoti žēl Džamalu. Ja viņš nebūtu satraumējies, viņu noteikti draftētu. Bet tad mēs atkal viņu nekad neredzētu Latvijā (smejas).

Džamals Brauns - Pēdējā universitātes sezonā es diezgan smagi savainoju savu potīti. Man joprojām bija iespēja atgriezties apritē, bet es nebiju 100% gatavs fiziskā ziņā, kad piedalījos NBA pārbaudes treniņos. Es pilnībā atlabu tikai līdz nākamās sezonas sākumam. Lai sasniegtu NBA līmenī, tev vajag gan paveikties, gan būt ļoti labam spēlētājam.

Vērts ir pieminēt faktu, ka Brauns intervijas laikā pats nekādus attaisnojumus par netikšanu NBA nemeklēja. Jautājums par šo potītes savainojumu tika uzdots pēc autora iniciatīvas tikai otrajā savstarpējā sarunā.

Džamals Brauns - Es uzspēlēju pāris nometnēs, kuras apmeklēja daži Eiropas skauti. Man bija viens aģents ar NBA spēlētāju Timu Hārdaveju (Tim Hardaway) un viņam bija kontakti ārpus ASV. Aģents man vaicāja, vai es vēlos spēlēt Latvijā, un man nācās prasīt, kur tāda valsts atrodas (smejas). Uzzināju, ka tā ir valsts, kas ir atdalījusies no Padomju savienības, un kā piedzīvojumu kārs cilvēks es piekritu. Tobrīd es tikai gribēju spēlēt basketbolu.

Andris Vanags - Džeksonu mēs piesaistījām, balstoties tikai uz atsauksmēm un statistiku. Nākamajā sezonā mēs jau nopietnāk domājām par to, kā komandu komplektēt. Tas nebija vairs tikai tāpēc, lai atrādītu ārzemnieku. Netālu no Lainbankas kooperatīva veikalā, kurā parādījās pirmā pieejamā tehnika, mēs speciāli bijām nopirkuši televizoru ar kasešu atskaņotāju. Džamalu Braunu mēs nopirkām pēc kasetes noskatīšanās. Bija vairāki varianti un, ja godīgi, tā noteikt, kuru spēlētāju ņemt, bija grūti izdomāt. Tā priekšrocība bija tāda, ka Brauna kasete bija ierakstīta ar mūziku fonā. Tie labākie momenti arī bija skaistāk sataisīti. Nu, davai, mēģināsim šo. Tā bija pilnā loze gan cilvēciskā, gan sportiskā ziņā.

Džamals Brauns - (smejas) Wow! Es tagad vēlos redzēt to kaseti.

Andris Driliņš ("Diena", 27.01.1994) - Trīs uzvaras Viļņā, Kauņā un Pluņģē vēl vairāk nostiprinājušas Rīgas "LainERA" līderpozīcijas Baltijas basketbola līgā. Pagājušajā nedēļā gūtajām uzvarām 96:86 pret "Statyba" un 87:72 pret "Laivera" nule sekoja panākums Pluņģē pret "Olimpas". Taču, lai gūtu šo panākumu, laineriešiem vajadzēja pārvarēt gan nogurumu pēc piecu stundu ilgās braukšanas, gan vietējo līdzjutēju atbalstu savai komandai.

Džamals Brauns - Andris mani savāca no lidostas tādā mazā mašīnā. Mēs braucām sniega laikā un es tikai domāju, kas notiek, kur mēs braucam, vai mēs tiksim galā sveiki un veseli. Pie tam mēs pa taisno braucām uz spēli. Es tikko biju pavadījis desmit, vienpadsmit stundas ceļā un būtībā spēlēju vienos, divos naktī pēc Amerikas laika. Pa ceļam es vēl iestrēgu Varšavā, jo mans lidojums uz Rīgu tika atcelts. Bet, kad mēs nonācām basketbola zālē un es sastapu skaļo publiku, es sāku justies kā mājās.

Andris Driliņš ("Diena", 27.01.1994) - Starta sastāvā līdzās tumšādainajiem Vingardam un jaunpienācējam Džamalam Braunam, kā arī Melderim un Karlsonam tika sūtīts arī perspektīvais uzbrucējs Atis Niedra. Īstus meistarstiķus rādīja tumšādainais Brauns - efektīgi trieca bumbu grozā (viņa "slam dunk" vienīgo reizi izraisīja mūsu komandai veltītas Pluņģes basketbola karsēju ovācijas), caurgājienos precīzi meta, lēcienā pārliekot bumbu no labās rokas kreisajā, pārtvēra bumbu aizsardzībā.

Uldis Lencis - Kad Brauns parādījās, tas vispār bija sprādziens. Ar tādu sastāvu jau bija jāvinnē tas LBL čempis togad.

Edvīns Miezers - Es tieši atceros, ka pirmajā treniņā, kad Džamals atnāca, mani ar viņu ielika pārī, jo es kaut ko mācēju angliski. Tas bija metienu treniņš un viņš vienkārši nemeta garām (smejas). Savā ziņā viņš bija kvalitatīvākais no visiem tā laika melnajiem.

Atis Niedra - Mums treniņi notika "Arkādijas", agrāk tā sauktajā "Lokomotīves" zālē. Džamals bija tik tikko atbraucis. Mēs visi pēc treniņa bijām jau aizgājuši ģērbties un pēkšņi kaut kas ārprātīgi zālē sāka dimdēt. Aizgājām paskatīties un tas bija Džamals, kurš sprauda neiedomājamus dankus. Viņš meta piespēli nevis pret dēli, kā to visi dara, bet augšā, pāri tribīnēm pret sienu. Tas būtu tā kā DSN mest piespēli virs gala balkona un to atlēkušo bumbu spraust. Tas bija vienkārši kaut kas... Mēs visi stāvējām puspliki un ar vaļējām mutēm skatījāmies.

Džamals Brauns - To danku es vispār aizguvu no Lerija Džonsona (Larry Johnson) kurš arī ir no Teksasas štata. Es apmeklēju kādu viņa spēli un redzēju, kā viņš, iesildoties pirms spēles, izpilda tādu danku. Viņa vidusskolas zālē arī varēja uzmest piespēli pret sienu, kas atrodas aiz groza, turklāt viņš viņu noķēra pa taisno no gaisa un trieca grozā. Pēc tās spēles es atgriezos savā vidusskolā un sāku mēģināt to pašu.

Uldis Lencis - Tajā laikā tas likās kaut kas jau nereāls, ka tu to redzi un ka tev blakus ir tāds cilvēks. Džamals Brauns bija fenomenāls spēlētājs. Viņam bija šaušalīgi augsts lēciens. Bija tāds trenažieris, kur Māra Eikena vadībā visa komanda brauca pildīt testus. Viņš bija šokā, kad uzzināja, ka viņš rezultātos ir otrais. Viņu bija pārspējis "Ringoldas" volejbola komandas un Latvijas izlases cēlājs [Uģis - aut.] Krastiņš.

Džamals Brauns - Tobrīd es biju savas dzīves labākajā fiziskajā formā. Mans pārliecības līmenis bija tik ļoti augsts, ka es dažreiz ar savu sniegumu pat pārsteidzu pats sevi. Pirms vienas spēles man puiši kā Atis un Meldža [Aigars Melderis - aut.] stāstīja par Gundaru Vētru. Par latvieti, kurš bija spēlējis NBA, un, ka man vajag viņam parādīt, ko es protu. Trakākais gan bija tas, ka es viņu pat atcerējos. Mēs Ohaijo bijām spēlējuši pret krievu komandu, kurā arī bija Arvīds Sabonis. Man arī ir fotogrāfija no tās spēles, kur es cenšos iemest pāri Sabonim. Bet spēlēt pret Vētru bija liels izaicinājums, zinot, ka viņš ir spēlējis NBA, kamēr man neviens pat nedeva iespēju pierādīt sevi. Es nekad dzīvē pat netiku kādas NBA komandas treniņnometnē.

Kevins Niksons (Kevin Nixon) ("Metropole/Ādaži", 1994.-95.) - Visi [LBL spēlējošie - aut.] amerikāņi zināja, ka Gundars ir spēlējis NBA. Augot Amerikā, tev kā bērnam ir sapnis tikt NBA. Tāpēc nonākt Latvijā un spēlēt pret kādu, kurš bija NBA, tika komandas sastāvā un izgāja laukumā, ir kā iespēja apliecināt sevi.

Iespējams, ka tā ir bijusi 1994. gada 8. februāra Baltijas Basketbola līgas spēle, kurā "LainERS" ar 93:92 pārspēja "VEF-Ādaži". Ivo Jirgena raksts laikrakstā "Diena" liecina, ka Džamals Brauns (44 punkti) un Gundars Vētra (46 punkti) ar savu precizitāti esot bijuši galvenie varoņi lieliskā basketbola izrādē.

Džamals Brauns - Otiss (Otis) ir mans pirmais, īstais vārds. Atis man teica, ka mums ir kopīgs vārds un tā arī tas viss aizsākās (smejas). Viņš mācēja runāt angliski labāk nekā daži citi komandā un kļuva par manu draugu. Mēs arī sarunājāmies ārpus basketbola zālēm. Viņš reizēm arī pārtulkoja dažas lietas pārējai komandai.

Atis Niedra - Es skolā mācījos vācu valodu un pēc tam angļu valodā es principā iemācījos, runājot ar Džamalu, Predragu un Reju.

Uldis Lencis - Sākotnēji Vingards ar Prlinčeviču visu laiku pavadīja kopā. Situācija bija tāda, ka viņi divatā atbrauca uz treniņu, nu, cik tur tajā ģērbtuvē mēs tur parunājām ar Reju. Ne visi zināja kā ar viņu runāt. Tas jau tagad ir pavisam cits līmenis, ka angļu valoda ir katram otrajam zināma.

Rejs Vingards - Džamala pievienošanās ļāva man justies komfortablāk. Vienmēr ir laba sajūta, ja ir kāds, ar ko vari parunāt savā valodā.

Džamals Brauns - Rejs bija vecāks un nobriedušāks par mani. Interesantas bija reizes, kad viņš mani aizveda uz dažādiem labiem restorāniem, kuros viņš jau bija ēdis. Viņš man teica, ka jācenšas būt atvērtam, un es labprāt tāds centos būt. Rejs arī bija jau labi apguvis, kā sazināties un pasūtīt noteiktus ēdienus. Mums gan nebija tik daudz, ko darīt. Filmas angļu valodā rādīja vienos, divos naktī. Tam, ko rādīja, patiešām nebija nozīmes. Galvenais bija redzēt kaut ko, kas ir angliski. Es atceros, ka es skatījos Freda Flintstouna (Fred Flintstone) multenes, kuras bija pārrunātas latviešu valodā, bet pa starpai varēja sadzirdēt arī oriģinālo valodu (smejas). Mēs ar Reju parasti vienkārši izlēmām aiziet uz zāli patrenēties. Es vienmēr gaidīju treniņus.

Rejs Vingards - Televizorā mums nebija pieejami daudz kanālu (smejas). Mēs bieži gājām uz saunu vai arī uz zāli, lai trenētos. Ikdienā Latvijā nebija tik daudz, ko darīt.

Džamals Brauns - Treneris [Zvirgzdiņš - aut.] tik labi nerunāja angliski un nespēja pilnībā komunicēt ar mani. Bet es būtībā sapratu, kādā manierē viņš vēlējās, lai mēs spēlējam. Kad viņš mani otrajā sezonā pārvietoja uz saspēles vadītāja pozīciju, es stāstīju vienam komandas biedram, ka uzreiz, kā es savācu atlēkušo bumbu, lai viņš skrien ātrajā uzbrukumā un es viņam iedošu piespēli. Viens no puišiem to pārtulkoja trenerim un viņš iedegās. "Jā, tas ir tas, par ko es runāju! Mums ir atlēti un mēs varam skriet!" Kasparam [Skrastiņam - aut.] patika skriet ātrajos uzbrukumos. Viņam patika, ka es tajos devu piespēles. Arī Ati es varēju atrast ar piespēlēm.

Igors Lūķis ("LainERS", 1994.-95.) - Tāda līmeņa spēlētājs Latvijā bija pirmo reizi. Viņš deva ļoti labus padomus. Spēles atdeve un izpildījums viņam bija augstā līmenī. Reti kad no ārzemēm nāca iekšā tādi saspēles vadītāji. Pārsvarā jau ņēma amerikāņu centrus, jo mums pašiem Latvijā bija pilns ar saspēles vadītājiem.

Anatolijs Kreipāns - Džamals Brauns bija top spēlētājs. Cepuri nost, viņš bija ļoti labs leģionārs.

Uno Karlsons - Džamals bija unikāls. Man liekas, ka viņš ir labākais leģionārs, kas Latvijas basketbolā ir bijis, arī atdeves ziņā. Trenēšanās ar viņu arī daudz, ko deva, jo mēs pārējie līdz ar to arī palikām labāki.

Džamals Brauns divās LBL sezonās "LainERS" sastāvā vidēji spēlē savāca 26,7 punktus (54,5% precizitāte no spēles), 8,7 atlēkušās bumbas, 3,1 rezultatīvu piespēli un 2,6 pārtvertas bumbas.

Ēriks Strauss ("Diena", 16.01.1995) - Kā vērts bija viens pats Džamals Brauns! Atkal varējām skatīt viņa lielisko spēli, viņa caurgājienus, kas beidzās ar ne mazāk fantastiski gūtajiem groziem. [...] Kad bija atlicis spēlēt tikai 37 sekundes, "Bonus" pārsvars bija 112:103. Brauns nopelnīja trīs soda metienus. Divus viņš realizēja, bet trešo apzināti meta garām. Tā, lai pats izcīnītu atlēkušo bumbu. Izdevās. Sekoja metiens groza virzienā un atkal nopelnīti divi soda metieni. Abi precīzi - un vairs tikai 107:112. Vēl jāspēlē bija 35 sekundes. Pēc bumbas iemetiena no gala līnijas, Brauns bumbu pārķer, un atkal pret viņu tiek nopelnīts sods. Atkal divi soda metieni un atkal abi precīzi - 109:112. Vēl bija jāspēlē 31 sekunde.

Džamals Brauns - Bija tāda komanda es-vē-hā. Es nespēju noticēt, ka atceros to nosaukumu (smejas). Viņiem bija vairāki izlases spēlētāji un spēlēs pret viņiem tribīnes vienmēr bija pilnas un skaļas. Tā bija atmosfēra, kas mani iedvesmoja un pie kuras es biju pieradis universitātē.

Arturs Vaiders, Guntis Keisels ("Diena", 22.02.1995) - Īstu uguņošanu sāka Džamals Brauns, kuru nevarēja nosegt ne Vētra, ne pārējie. [...] "LainERS" arī šajā piegājienā neizdevās iekļūt LBL finālā. Cerams tas nebūs šīs komandas pēdējais mēģinājums, jo tieši "LainERS" Latvijas basketbolam dāvājis atraktīvāko un, iespējams, arī labāko ārzemnieku Džamalu Braunu (varbūt viņu jau drīz būtu vērts naturalizēt?).

Šajā trešajā 1994.-95. gada sezonas pusfinālu spēlē Brauns "Brocēnu" grozā sabēra 50 punktus, trāpot 20 no 27 metieniem no spēles.

Džamals Brauns - Man bija sajūta, ka visi mani metieni būs precīzi. Es labi atceros to spēli.

Uno Karlsons - Man liekas, ka Džamalu būtībā nevarēja nosegt. Viņš mazajās Latvijas zālītēs taisīja visādus brīnumus.

Edvīns Miezers - Viņam tas pustālais metiens atlēcienā bija tāds, ka aizsargam bija grūti kaut ko izdarīt. Caurgājiens viņam arī bija labs, bet uz to viņš tik ļoti nepaļāvās pēc traumas.

Uldis Lencis - Tur bija viens nonsenss. "LainERS" vienā spēlē zaudēja "SWH/Dumle" un līdz ar to viņi nedabūja pirmo vietu regulārajā čempionātā. Tāpēc viņiem ar "Bonusu" sanāca tas cīkstiņš jau pusfinālā.

"LainERS" bija pieveicis "SWH/Brocēni" abās savstarpējās spēlēs, bet vienreiz piekāpies "Brocēnu" "fārmklubam" "SWH/Dumle". Rezultātā "LainERS" pusfinālos tikās ar nosacīti spēcīgāku komandu, respektīvi, trešo vietu ieņēmušo"Bonus" un piekāpās ar rezultātu 1-3.

Jāpiemin, ka ¼ fināla sērijā starp ceturto un piekto vietu mazu pārsteigumu pret "VEF/Ādaži" izveidoja tā pati, zemāk izsētā "SWH/Dumle". Cīņā par trešo vietu "LainERS" pieveica "SWH/Dumle", bet par čempioniem atkal kļuva "Brocēni".

Atis Niedra - Tas pusfināls vispār bija ārprāts. Es noteikti zinu, ka vienu spēli mēs zaudējām ar sešiem punktiem, vienu ar trijiem, vienu ar vienu punktu, bet vienīgo reizo vinnējām ar +42.

Ivo Jirgens ("Diena", 14.03.1994) - Pagarinājuma sākums atkal pieder laineriešiem: Brauns gūst piecus punktus, Niedra trīspunktnieku - 107:101. [...] Brīdi vēlāk Majors izpelnās muļķīgu piezīmi: Meldera trīspunktu gājiens - 112:105. Bet līdz beigām vairs pusotra minūte. Un atkal bonusieši spēj "augšāmcelties". Uz Brauna diviem punktiem viņi atbild ar trim tālraidījumiem (divi Višņēvicam un jau septītais - Štelmaheram). Trīs sekundes pirms beigām piezīmi izpelnās Brauns, un, kaut arī Roberts Štemahers realizē tikai vienu sodu, ar to pietiek uzvarai, jo sakarīgu uzbrukumu "LainERS" izveidot vairs nepaspēj. To, kas notiek zālē, aprakstīt ir pagrūti...

Uno Karlsons - Mēs vienā spēlē bijām priekšā ar +19, bet mistiskā kārtā viņu zaudējām. Līdz ar to viss beidzās. Pēc tam jau mēs laikam psiholoģiski nevarējām savākties... Ja mēs būtu vinnējuši, tad Miglinieks no Amerikas būtu atbraucis palīgā. Tas jau arī būtu papildinājums.

Andris Vanags - Raimonds Miglinieks tajā laikā mācījās un spēlēja ASV, Ērvainā (Irvine University). Bija norunāts, ka, ja mēs tiekam finālā, tad viņš mums bija gatavs braukt palīgā. Situācija bija pilnībā tāda, ka notika cieša spēle un viņš gaidīja otrajā galā pie telefona, lai uzzinātu, kā tā spēle beigsies.

Ivo Jirgens ("Diena", 07.03.1994) - [...] klāt nākušas arī traumas un slimības. Nopietnākā no tām - Džamala Brauna smaga saindēšanās ar pārtiku.

Džamals Brauns - Ak dievs, es biju pamatīgi slims. Es vēmu un nebiju spējīgs atgūties. Man šķiet, ka man palika slikti no ūdens, ko es mēdzu vārīt tējai. Tas viss man lika justies slikti, jo es nespēju komandai dot visus savus 100%. Es viņus pievīlu.

"Bonus" un "LainERS" spēles nokaitētu atmosfēru sasniedza jau savstarpējā spēlē 20. februārī (101:100), kas bija arī pēdējā regulārās sezonas spēle. Abu komandu spēlētāji un treneri esot tiesnešiem brukuši virsū jau ceturtās ceturtdaļas laikā, bet pēc spēles ir notikuši asumi pie sekretariāta galdiņa. Vēlāk šo notikumu dēļ nosacīta diskvalifikācija tiek piešķirta Rejam Vingardam, bet Andrim Vanagam tiek aizliegts atrasties uz savas komandas rezervistu soliņa. Džamals Brauns savukārt savas dusmas manāmi izlādēja pēc zaudējuma izslēgšanas spēļu sērijā. Vēl vairākus nākamos gadus Brauna vārds Latvijas preses izdevumos regulāri tika minēts kopā ar šo incidentu.

LBS lēmums sodīt vairākus "LainERS" komandas pārstāvjus (no Andra Vanaga personīgā arhīva).

Atis Niedra - Džamals gāja pa to šauro gaiteni Daugavas Sporta namā. Tur bija tāds pustumšs un viņš viens pats ārdījās. Viņš spēra pa visām durvīm, sienām un sazin ko pēc kārtas. Uz vienām no durvīm bija arī rakstīts "tiesneši". Tas tika uztverts kā uzbrukums tiesnešiem un, ka ir viņš jādiskvalificē. Kā viņš var cilvēks saprast, ko nozīmē "tiesneši"!? Viņš taču nezina latviešu valodu un vēl pie tam nevarētu to izlasīt tādā krēslā. Beigās tad viņš pēkšņi te ļoti sliktais palikās.

Džamals Brauns - Patiesība ir tāda, ka es vienkārši gribēju uzvarēt katrā spēlē. Liela daļa spēlētāju un cilvēku no "LainERS" organizācijas to zaudējumu patiešām ņēma pie sirds. Mani arī tas zaudējums pamatīgi nokaitināja.

Andris Vanags - Tas pusfināls bija grandiozs. To spēli gan varētu pārskatīt bez tik lielām emocijām.

Braunam uz brīdi tika atņemta spēlētāja licence, līdz viņš par savu uzvedību atvainojās atklātā vēstulē, ar kuru bija paviesojies arī laikraksta "Labrīt" redakcijā.

Laikraksts "Diena", 19.03.1994 - [...] Tālāk basketbolists atvainojas LBS (Latvijas basketbola savienībai), Daugavas Sporta nama administrācijai, izsaka gatavību finansiāli atlīdzināt nodarītos zaudējumus un lūdz nesaistīt šo gadījumu ar Lainbanku, kā arī atjaunot viņam LBS izsniegto licenci. Šo pašu domu savā vēstījumā atkārto arī "LainERS" kluba prezidents Vilis Dambiņš, piezīmējot, ka "līdz pārkāpuma brīdim Džamals Brauns izcēlās pārējo "LainERS" komandas spēlētāju vidū ar īpašu disciplinētību, pieklājību un inteliģenci".

Andris Vanags - Džamals tiešām bija solīds. Ja viņu varēja izvest no pacietības, tad tur kaut kas tomēr bija.

Atis Niedra - Viņam vienkārši bija cemme, ka mēs zaudējām, un viņš iesita arī pa tām durvīm. Tas arī viss.

Uldis Lencis - Es nedomāju, ka tās problēmas [apkārt pašām spēlēm - aut.] bija tās galvenās, kas liedza uzvarēt "Bonusu". Tur paši čaļi arī bija vainīgi. Tad, kad viņi nospēlēja, kā vajag, viņi varēja vinnēt "Brocēnus", kas vispār skaitījās neuzvarama komanda.

Džamals Brauns - Es jau tad sapratu, ka komandas vadība ir soli priekšā pārējiem. Mūsu komandas īpašnieki no bankas bija jauni puiši un viņi patiesi centās pacelt līgas līmeni. Mēs bijām vienīgie, kuriem bija karsējmeitenes, skatītāju izklaide, spēļu programmiņas [pirmie, bet ne vienīgie - aut.] Tas bija aizraujoši un to bija prieks redzēt. Es patiesi jutos, ka esmu nonācis labā un komfortablā situācijā gan dzīvošanas apstākļu ziņā, gan arī "LainERA" basketbola spēļu ziņā.

No kreisās: Guntars Ošenieks, Andris Vanags, Keisijs Šmits (Casey Schmidt) [leģionārs 1994.-95. gada sezonā - aut.], ?, Andris Ārgalis, Džamals Brauns.

Igors Lūķis - Tā bija pirmā profesionālā komanda, kur pēc spēles mēs ģērbtuvē atstājām formas un tās veda mazgāt. Uz nākamo maču tika atvestas tīras. Bija piesaistīts vieglatlētikas treneris Māris Eikens, Zvirgzdiņa treniņa process arī bija ļoti labs. Visi tie braucieni, kas bija uz Ameriku, spēļu organizēšana, dzeramais spēlētājiem, utt. "LainERS" bija augstā profesionālā līmenī.

Guntars Ošenieks - "LainERS" bija ļoti forša komanda tajā laikā. Mēs paši bijām izbijuši basketbolisti, tāpēc jau mums arī bija tas azarts un intriga. Bankas puišus varētu ierakstīt Ginesa rekordgrāmatā. Tik jaunus un saliedētus džekus es neesmu nekad dzīvē redzējis. Dambiņš varētu būt bijis jaunākais bankas prezidents pasaulē. Cvaņķis arī ir unikāls. Tikai tādi psihie var ko tādu dabūt gatavu. Pie tam tikai hobija vadīti, jo mēs ar to neviens nepelnījām.

Andris Vanags - Viņš kā paraugu logo ņēma vienu spēlētāju no NBA. Varētu būt, ka tas bija Džons Stoktons (John Stockton). Ar Ošenieku arī kopā mēs bankā maketējām formas.

Guntars Ošenieks - Man jau viss koncepts bija iepriekš gatavs [pirms "Princips" kļuva par "LainERU" - aut.]. Mēs taisījām reklāmas, plakātus, ar rokām šuvām karogu. Tas viss bija tāds roku darbs. Viss veiksmīgi gāja un bija ļoti forši nobrendots.

Andris Vanags - Sēdējām arī naktīs pie viņa, veidojot programmiņas. Bija tāds viens gadījums, kad mēs laikam bijām aizmirsuši pabrīdināt bankas apsargus, jo viņi mūs ieslēdza. Netikām ārā un palikām pa nakti.

"LainERS" spēļu programma sērijā par 3. vietu pret "SWH/Dumle" (no Andra Vanaga personīgā arhīva).

Guntars Ošenieks - Tā bija pat vairāk nekā programmiņa. Tā bija kā avīze par "LainERI".

Anketa ar "LainERS" spēlētājiem Induli Meijiņu un Džamalu Braunu (no Andra Vanaga personīgā arhīva).

Andris Vanags - Domāju, ka cilvēkiem tās likās interesantas. Programmiņās viņi varēja lasīt intervijas ar spēlētājiem, kuri, piemēram, bija atgriezušies no ārzemēm. Vēlāk [1997.-98. gada sezonā - aut.] mēs bijām pirmā komanda, kas uz spēlēm brauca uzvalkos.

"LainERS" vienojas ar firmu "Baltman" ("Sporta Avīze", 4. - 10. novembris, 1997.).

Andris Vanags - Mums arī pirmajiem bija karsējmeitenes. Atceros, ka ar "Adidas" palīdzību uz konkursu Lokomotīves zālē atnāca kādas 80 meitenes. Viņas pat neizskatīja atalgojumu. Tas viss viņām vienkārši patika. Es zinu, ka dažas no pirmajām karsējmeitenēm ir izveidojušas savas deju skolas.

Guntars Ošenieks - Mēs taisījām Latvijā pirmo konkursu karsējmeitenēm. Viss bija tādā līmenī kā citur pasaulē. Vismaz tā mums tajā laikā likās.

Armands Puče - Tāda profesija kā sabiedrisko attiecību speciālists vai preses sekretārs nebija. Tādu arī vēl nebija pat valsts vīriem. Klubiem bija jāmēģina transformēt to savu kvalitāti un komunikāciju. Vanags bija pirmais aktīvais. Mēs tur taisām plakātus, mums ir karsējmeitenes. Bet kopumā tas ir ārkārtīgi lielos autiņos. Visos līmeņos, ne tikai sportā, tas Latvijā attīstās ļoti lēni.

Kārlis Tjarve ("Ādaži/Interlatvija", vēlāk "VEF/Ādaži" un "Metropole" ģenerālmenedžeris) - Mēs visi centāmies tajā laikā, cik nu katram tā saprašana bija tajā brīdī. Tas viss bija tāds iesākums. Bijušie spēlētāji pēkšņi kļuva par briesmīgiem menedžeriem. Viņš arī ņēmās no sirds, cepuri nost Cvaņķa priekšā.

Ēriks Strauss - Neviens cits uz līdzjutējiem tā nestrādāja un nestrādā joprojām. Žurnālisti katrā ziņā bija pateicīgi "LainERAM". Kaut vai sākot ar Cvaņķa ārdīšanos gar laukuma malu. Arī Zvirgzdiņš nebija nekāda dieva dāvana, kurš stāvēja rokas kabatās salicis. Ja Cvaņķis un Zvirgzdiņš divatā uz rezervistu soliņa uztaisīja kādu koncertu, tas pievilka skatītājus un arī žurnālistiem bija interesantāk. Viņi mums toreiz bija pateicīga maizīte. Varbūt kādam likās, ka mums ir kāds naids pret viņiem, bet nu ko darīt... Tā bija atrakcija, kas bija papildus deva tam, kas notika laukumā.

Edvīns Miezers - Mums bija labi viesspēlētāji un visas spēles tāpat notika DSN. Principā uz tiem mačiem viss bija pilns.

Guntars Ošenieks - Tas bija mūsu radīts bērns. Tā bija kā viena liela ģimene, par ko tu celies un krīti. Visa banka nāca uz "LainERS" spēlēm un visas tribīnes bija pilnas ar darbiniekiem, kuri juta līdzi. Pēc uzvaras vai zaudējuma mums bira asaras. Visi bija kā viens vesels. Tādu kopības sajūtu neesmu piedzīvojis nevienai komandai Latvijā.

Ēriks Strauss - Tas, ka ap Cvaņķi bieži sanāca tāda gājieni, laikam ir tikai loģiski. Pats viņš tajā basketbolā bija līdz ausīm un personība arī ir kāds ir. Bet, ja nebūtu tāda Cvaņķa, visticamāk nebūtu arī Lainbanka ienākusi basketbolā un tā tālāk. Man liekas, ka Cvaņķis un viņa pienesums šajā basketbola katlā nav līdz galam novērtēts.

Guntars Ošenieks - Ja mātei izrauj no rokām viņas bērnu, tad loģiski, ka viņa reaģēs. Tā arī bija ar to komandu. Cvaņķis kā menedžeris, es vairāk darbojos darbojos imidža un dizaina jomā, mēs bijām kā viens vesels un nedod dievs, ka kāds mēģināja kaut ko ne tā izdarīt. Tad mums visiem spalvas bija gaisā. Tās emocijas, kas tur bija, nav vārdiem aprakstāmas.

Ēriks Strauss - Šodien mēs varam tikai žēloties, ka mums vairs nav tādas brigādes, kas rūpējas ne tikai par basketbolu, bet arī par visām pārējām lietām.

Anatolijs Kreipāns - Viņi daudz ko pirmie uzsāka. Ļoti žēl, ka šogad LBL nav "Barons". Lai kāds būtu tas nosaukums, tā komanda ir vēsturiska līgas vērtība.

Turpinot spēlēt "LainERS" komandā 1994.-95. gada sezonā, Brauns kļuva par pirmo ārzemnieku no rietumiem, kurš šeit pavadīja vairāk nekā vienu sezonu.

Džamals Brauns - Sākotnēji man bija kultūršoks, bet kopumā Latvijā man labi gāja. Es reizēm vienatnē aizgāju uz kādu pasākumu. Atceros, ka biju vienā viesnīcā Rīgas centrā uz koncertu. Ja cilvēki uz mani skatījās, man tas nerūpēja, jo es vienkārši gribēju redzēt, kas šajā valstī notiek. Man liekas, ka es pieradu pie dzīves Latvijā. Es vēroju ar kādām mašīnām cilvēki brauc, kā viņi dzīvo. Kad daži no vietējiem spēlētājiem mūs aizveda uz naktsklubiem, es tur runāju ar cilvēkiem. Tie, kuri bija vecāki par 30, reizēm varbūt īsti neizprata mani. Jaunieši gan bija draudzīgi. Viņi ar mani iepazinās un parunāja.

Andris Vanags - Mēs gribējām Džamalu paturēt arī uz trešo gadu. Viņš bija ļoti labs spēlētājs tīri cilvēciskā rakstura ziņā.

Džamals Brauns - Pēc Latvijas es devos spēlēt basketbolu uz Vīni, bet vēlāk arī uz Luksemburgu. Mans pirmais dēls piedzima laikā, kad es vēl spēlēju Eiropā. Nekādus miljonus es nepelnīju, tāpēc pienāca brīdis, kad vajadzēja beigt spēlēt un atrast īstu darbu. Bet tas viss bija jautri un es esmu ļoti priecīgs, ka es Eiropā varēju profesionāli uzspēlēt basketbolu. Austrijā vai Luksemburgā es būtu varējis palikt uz dzīvi un pat neatgriezties ASV. Spēles līmenis tur gan bija mazliet zemāks nekā Latvijā.

Rejs Vingards - Eiropā es kopumā nospēlēju no 1989. līdz 1999. gadam. Savu karjeru es pabeidzu Nīderlandē. Vēl basketbolu es spēlēju Zviedrijā un Šveicē.

Edvīns Miezers - Tajā laikā no Latvijas kaut kur aizbraukt principā bija nereāli. Visi uz Poliju vai Vācijas n-tajām līgām brauca. Droši vien neviens Brauna statistiku Latvijā neņēma vērā.

Pēc 1993. gada laikrakstiem var spriest, ka tieši 1992.-93. gada sezonā ārzemēs spēlējušo latviešu basketbolistu saraksts ir Ainars Bagatskis, Igors Meļniks, Andrejs Bondarenko, Jānis Laksa, Ralfs Jansons, Gundars Vētra, Igors un Raimonds Miglinieki. Lielākā daļa drīz vien arī atgriezās Latvijā.

Džamals Brauns - Savu laiku Rīgā, Latvijā, kur tas viss sākās, es nevaru neņemt vērā. Es ļoti vēlētos atgriezties, lai redzētu pilsētu. Savai sievai esmu teicis, ka es labprāt divas, trīs nedēļas paceļotu pa dažādām Eiropas valstīm. Ja man jebkad būs tāda iespēja, tad Rīga būtu viena no vietām, kuru es noteikti apmeklētu.

Rejs Vingards - Es gribētu vēl vienu reizi atgriezties Latvijā veco laiku vārdā (smejas).

Par tā laika Latvijas basketbola bumu, lielās naudas piesaistīšanu (kā arī iztērēšanu) un veseliem 15 viesspēlētājiem, kuri LBL spēlēja 1994.-95. gada sezonā, varēsiet lasīt nākamajā rakstu sērijas daļā...