'Trīnīšu' lietus: Valmierā attīstās uz reģiona resursiem balstīta basketbola sistēma  (8)

Ugunskristības piedzīvoja arī galvenais treneris Roberts Zeile, kurš komandu vairākus gadus vadīja Latvijas basketbola pēc spēka otrajā divīzijā (LBL2), bet savulaik kluba attīstības sākumposmā tā sastāvā spēlējis kā basketbolists gan LBL2, gan LBL3. Valmierietis paralēli vasarās strādājis ar Latvijas basketbola jauniešu izlasēm, 2018. gada Eiropas U-18 čempionātā kļūstot par sudraba medaļas ieguvēju kā asistents trenerim Artūram Visockim-Rubenim.

Klubs pagājušovasar spēcīgāko sabiedrībā ielēca, aizstājot basketbola klubu "Valmiera" jeb iepriekšējo pilsētas pārstāvi Latvijas basketbola līgā. Izaugsmei līdzās gan nāk dažādi jautājumi, kuri jāatrisina.

Pie Zeiles Jaunatnes līgā trenējušies četri no pagājušā gada sudraba U-18 izlases basketbolistiem – Anrijs Miška, Dāvids Vīksne, Ojārs Bērziņš un Valters Vēveris, kurš visilgāk bijis trenera gādībā. Kā sporta skolām un treneriem tikt godīgi atalgotiem par devumu šādu basketbolistu karjerās (trīs no minētajiem šobrīd spēlē Spānijā), vai eksistē veidi kā esošo kārtību mainīt un vai klubs pieturēsies pie esošā sastāva modeļa, par šādiem jautājumiem intervijā portālam "Delfi" pirms izslēgšanas spēlēm sprieda treneris Roberts Zeile.

Zinu, ka vairāki mani kolēģi sezonas sākumā atklāti brīnījās par tavas komandas sastāvu un tās nedzirdētajiem uzvārdiem. Ielecot augstākajā līgā būtībā ar LBL2 komandu [sastāvu papildināja trīs basketbolisti ar LBL pieredzi], vai bija pārliecība, ka sanāks kvalitatīva sezona?

Mums nav tikai studentu komanda, pienāca klāt arī trīs profesionāli spēlētāji. Uzstādījums bija tikt Latvijas "play-off". Tagad grūti tā atbildēt, bet iekšēja pārliecība bija laba. Protams, nezināju, gan kā tas izskatīsies realitātē. Iepriekšējās vasarās izlasēs daudz esam runājuši ar [Artūru] Visocki-Rubeni par tādām lietām. Viņš tomēr bija vairākus gadus LU galvenais treneris. Arī viņam bijuši smagi brīži, kad piedzīvoti ļoti daudz zaudējumu pēc kārtas vai to pirmo uzvaru nesanāk izcīnīt pietiekoši ātri. Uz pirmo spēli nākot, aizdomājos – nez, kad būs tā pirmā uzvara.

Bet diezgan ātri jau atnāca.

Pirmajā spēlē (smejas). Svarīgākais bija ļoti labi sagatavoties sezonai. Mēs sākām trenēties jau 1. jūlijā. Ivo Lakučs strādāja pie fiziskās sagatavotības, es, Sandis Amoliņš un Edgars Kuks kā basketbola treneri. Pirmajā spēlē izdevās izcīnīt uzvaru pret "Valga/Valka", līdz ar to tas droši vien arī iedeva pārliecību gan mums treneriem, gan pašiem spēlētājiem, ka mēs varam šajā līmenī labi spēlēt. Tā arī mums tās spēles "aizgāja". Tagad atskatoties, jāsaka, ka varēja būt vairāk uzvaru. Tomēr par kādiem 80 procentiem priecē laukumā rādītais sniegums. Praktiski visās spēlēs bijām "iekšā" no pirmās minūtes līdz pēdējai, atskaitot varbūt pēdējo spēli pret "Ogri" un izbraukumu pret VEF.

Puslaiku viņus vismaz nomocījāt.

Puslaiks bija tīri labs, jā. Pēc tam varbūt pāris tiesnešu svilpes, kā arī Kaufmaņa savainojums patraucēja. Fonā bija tāds faktors, ka trešdien spēlējām pret VEF, bet svētdien sekoja spēle pret "TalTech" [tobrīd "Valmierai" vajadzēja vienu uzvaru, lai tiktu Latvijas izslēgšanas spēlēs]. Domājām, ka spēlēsim, cīnīsimies, bet skatīsimies uz to, kā spēle virzās un varbūt pietaupīsim līderus. Bet nepaspējām pietaupīt. Līdz svētdienai, pateicoties fizioterapeitei, Kaufmanis kaut kā tika atpakaļ uz strīpas. Nevienu treniņu neaizvadīja un svētdien tīri uz spēli nāca.

Vai garo spēlētāju trūkums pirms sezonas nebaidīja? Vai varbūt tas ir pārspīlēti Latvijas-Igaunijas līgā?

Nav, nav pārspīlēti. Tā, pirmkārt, ir dārgākā pozīcija. Vēl kāds spēcīgāks spēlētājs garajā galā būtu mums devis pienesumu. Mēs noteikti zem groziem zaudējām. Vairākas lietas uzreiz seko pēc tā. Pretinieku ātrie uzbrukumi kļūst bīstami, kad nevaram pacīnīties par uzbrukuma bumbām, paši nevaram izcīnīt bumbas pie sava groza. Tas pats aizsardzībā – ja "postā" iedod bumbu, pret VEF, "Ventspils" un "Kalev" ļoti smagi gāja.

Dažās spēlēs puikas ļoti ātri piezīmes sakrāja.

Piezīmju norma arī faktors, jā. Savukārt pieredze gan nākusi. Klāvs Dubults gadu no gada progresē. Prieks skatīties, kā viņš trenējās un kāds ir viņa progress laukumā. Taču labi garie spēlētāji apkārt nemētājās. Tās summas viņiem ir pietiekoši lielas.

Varbūt kādā brīdī domājāt piesaistīt leģionāru garajā galā?

Nē! Pagaidām mūsu filozofija paredz, ka prioritāte ir savējie valmierieši. Meklējam papildinājumus citās pozīcijās, kurās nav valmieriešu. Vienmēr jau mazliet gribas leģionārus. Liekas, ka varbūt jāņem. Tomēr, lai gan daži zaudējumi bijuši galotnēs, pateicoties labajai spēlei, pilsētā ļoti novērtē, ka spēlējām ar vietējo sastāvu. Daudz cilvēku nāk klāt uz ielas un saka labus vārdus, kuri dod motivāciju turpināt strādāt.

Esat ceturtie visā pasaulē izmestajos trīspunktu metienos. Vai tā ir konkrēta vīzija, varbūt apstākļu piespiesta sakritība? Vai būtu vispār pirms sezonas iztēlojies, ka tā varētu notikt?

Būtu arī jāapskatās, kāda bija pērn LBL2 statistika.

Tad arī bija padaudz izmesti trīspunktnieki ["Valmiera Glass"/ViA izmeta 30,8 trīspunktniekus vidēji spēlē un ieņēma otro vietu šajā rādītājā].

Mums komanda izveidota tāda, ka mums ir pietiekoši daudz labi metēji ar labi nostādītiem metieniem. Tajā pašā laikā pietrūkst kilogrami groza apakšā. Līdz ar to nevaram tur tik daudz spēlēt. Tas nenes rezultātu. Epizodiski Klāvs vai kāds cits var labi nospēlēt. Bet nav tā, ka iedosim iekšā un kāds trīs no piecām reizēm realizēs uzbrukumu "postā". Tāpēc mums tā spēle tiek veidota vairāk caur āru.

Jācenšas spēlēt daudz ātrāks basketbols. Neesam "Ventspils" vai VEF, kas var nospēlēt pacietīgāk un uz groza apakšu. Mums tie centimetri, kilogrami un pieredze trūkst, tāpēc tas jākompensē ar ātrumu, azartu un tādām lietām. Nav tāda uzstādījuma mest tikai "trīnīšus". Puišiem saku: "Esi brīvs un iespēja pamatotam metienam? Tad tev ir jāmet!" Bieži vien to labo metienu nemaz neizmet. Kaut ko izdomā, gribi bišķiņ gudrāk vai ilgāk nospēlēt un beigās sanāk daudz sarežģītāks metiens.

Tas man savā ziņā patīk jūsu komandā. Tie trīspunktnieki paver visiem pārējiem iespējas. Piemēram, pret Kaufmani vairākas spēles pie "pick-and-roll" sadarbības uzreiz lec ārā garais. Viņš piesaista uzmanību un tas palīdz veidot jaunajiem vieglākus metienus.

Tieši tā! Ne tikai no groza apakšas, bet, ja pareizi izspēlē un kustina bumbu, gan Kaufmanim pa diviem lec virsū, gan arī Edmundam Elksnim. Tas mums gandrīz pat ir bonuss, ja pretinieks tā dara. Pret tādu aizsardzību mums īpaši lielas problēmas nav bijušas. Tas paver gan metējiem brīvākas rokas, gan arī groza apakšā. Mūsdienu basketbols jebkurā gadījumā palicis daudz plašāks un ātrāks. Ceturtie numuri mazāk spēlē groza apakšā. Viņi vairāk tieši dod plašumu. Tas Elksnim vai Kaufmanim, kuri arī individuāli ir ļoti spēcīgi, paver iespējas vieglāk tikt līdz tai groza apakšai. Tur apakšā nav četri divmetrīgie.

Ja tomēr pagājušogad daudz metāt arī LBL2, kur tas centimetru trūkums nebija tik izteikts, varbūt tas ir tāds vispārīgs tavs skatījums uz basketbolu?

Tas noteikti ir basketbols, kas man arī pašam patīk. Ātrs, dinamisks un ar daudz metieniem. Jebkurā gadījumā arī džekiem saku, ka jāatrod balanss starp metieniem no ārpuses un spēli no iekšas. To mēs cenšamies panākt, un vienmēr arī jāseko līdzi, cik mums punkti nāk no iekšas un cik no āra. Arī LBL2 mums tomēr bija studentu komanda. Pat, ja bijām favorīti pret lielu daļu, astotniekā vai sešiniekā tik un tā bijām īsāki. Spēlējot pret "Gulbeni" un "Saldu", pretī bija veterāni, pieredzējuši, jaudīgāki puikas. Mums bija tikai studenti un vidusskolnieki. Tad jāizmanto savi trumpji. To arī cenšamies darīt.

Dažiem treneriem mēdz būt noteikumi komandās. Piemēram, vienas sekundes laikā pēc piespēles noķeršanas obligāti jābūt driblam, piespēlei vai metienam. Tādā veidā esi centies regulēt tos trīspunktniekus vai visiem skaidrs, ka tiek dota zaļā gaisma, bet saprāta robežās?

Spēles modelis mums tāds, ka praktiski visi komandā var iemest "trīnīti". Teiksim, Klāvs Dubults gluži varbūt nemet, bet arī Klāvs var iemest "trīnīti".

Viņš ir izmetis pāris.

Kādu iemetis arī [trāpījis vienu no četriem]. Ja tas ir brīvs un pamatots metiens, tad to neaizliedzu nevienam mest, arī Klāvam. Protams, katram jāsaprot savas stiprās un vājās puses, un, vai viņam to vajag darīt piecas reizes spēlē. Piemēram, ja Klāvs vienreiz spēlē ir pilnīgi brīvs un viņu nesedz, varbūt, ka vajag iemest, lai viņu sāk segt. Tad viņam būs vieglāk aiziet garām, pārējai komandai būs vieglāk.

Tas pats attiecas ne tikai uz trīspunktu metieniem. Daži labi spēlē "pick-and-roll" sadarbības, daži spēlē sliktāk. Tiem, kuri nemāk to tik labi darīt, arī no tā vajag izvairīties. Mēs neesam tik meistarīga komanda, lai mēs varētu atļauties katrs varētu darīt visu. Mums ir jāsaliek tie čaļi pa vietām, maksimāli jāizvirza viņu stiprās puses, lai viņi tās censtos darīt. Neaizrauties ar lietām, kuras viņi nedara tik labi. Tas ir balanss, par ko mēs gan pārbaudes spēlēs, gan sezonas sākumā ļoti cīnījāmies. Spēlētāji bija pieraduši LBL2 vai Jaunatnes līgā daudz spēlēt, mēģināja darīt visu un par zaudējumiem varbūt galvu neraus nost. Šajā līmenī tomēr katra kļūda dārgi maksā. It sevišķi pret stiprām komandām, kad tie ir divi punkti otrā galā.

Kaufmanis un Elksnis, ja vēlas, met no jebkādas situācijas. Viņi, protams, bieži arī trāpa ļoti sarežģītus metienus. Pāris reizes kā komanda izmetāt virs 40 trīspunktniekiem. Vai ir bijusi kāda spēle, kur likās, ka tas jau ir par traku?

Līderiem vienmēr arī bišķin vairāk ļauts. Viņi tā var vairāk sajust spēli un bieži vien iemet kādu grūtāku metienu. Protams, izmetam arī daudz nepamatotu metienu, bet ar jaunu komandu mēs no tādām situācijām neizbēgsim. Spēlētāju pieredze tomēr ir tāda, kāda tā ir. Tie lēmumi bieži mēdz būt nepareizi. No tā viņi mācās un progresē. Cenšamies to visu skatīties, analizēt un iet lēnām uz priekšu.

Tajā pašā laikā Jānim Kaufmanim katrā spēlē ir arī kādi sarežģīti trīspunktu metieni. Tomēr visa komanda zina, ja uzbrukums nav sanācis, tad bumba būs pie Jāņa un viņš tādus metienus pāri rokām diezgan regulāri mēdz iemest. Sedzējam, kurš paliek pret viņu, nav viegls darbs. Tur var būt gan "trīnītis" no astoņiem metriem, bet viņš arī var aiziet garām agresīvā caurgājienā.

Attiecībā uz komandu teikšu, ka ir daudz labāk nekā bija pārbaudes spēlēs. Ar laiku katrs saprata savu lomu. Daži gāja caurgājienos, un nekad tur nebija divi punkti. Varbūt tad nevajag. Ja vari iemest to "trīnīti", tad met "trīnīti". Jāspēj izmantot savas labās prasmes, spēlējot ar milzīgu atdevi. To arī pilsēta un skatītāji novērtē. Atdeve laukumā, ja ne vienmēr, tad daudzās spēlēs bijusi ļoti augstā līmenī. Tas ir tas lielākais prieks. Kaifs skatīties, kā viņi spēlē. Šosezon bijušas reizes, kad pēc spēles pat tiesneši nāk un slavē, kā mēs cīnāmies. Arī "Kalev/Cramo" treneris Donalds Kairis ar amerikāņu treneri pēc spēles pienāca. Ceturtajā ceturtdaļā Tallinā vēl bijām vadībā, likām viņiem kārtīgi panervozēt. Bijuši daudz labi vārdi, bet pie tā nedrīkst apstāties un jāturpina strādāt.

Man šķiet, ka tev nav sanākusi nekad sērija pret Artūru Visocki-Rubeni, ar kuru karjera tev kopā gājusi vairākos brīžos. Esat runājuši jau par to, ka sanāks tikties tādā veidā?

Sezonas laikā īpaši neesam runājusi. Pirmkārt, man pašam ir pirmais gads augstākajā līgā. LBL2 "play-offā" esam gan spēlējuši pret "Pārdaugava"/LU. Toreiz [2014./15. gada sezonā] viņi vinnēja mūs. Protams, ka savs stāsts tur ir. (smejas).

Revanšu vajag izcīnīt.

Protams! Tam arī gatavojamies. Neko viņiem neatdosim.

Pieņemu, ka jūs taktiski basketbolu saskatāt diezgan līdzīgi. Daudz esat runājuši, domājuši par to. Nav mazliet dīvaini tikties, censties vienam otru apspēlēt?

Četras vasaras esam bijuši izlasēs un sadraudzējušies. Skats uz basketbola filozofiju arī, protams, diezgan līdzīgs. Diezgan līdzīgu basketbolu spēlējam.

Abas komandas pirmajās vietās izmestajos trīspunktu metienos. Ogre arī diezgan daudz met un kustās [otrajā vietā līgā regulārajā sezonā ar 30,2 vidēji spēlē izmestiem trīspunktniekiem].

Un kustās! Sastāvs viņiem ir gana nopietns un pieredzējušāks, bet arī mums ir savi trumpji. Mēģināsim maksimāli labi sagatavoties "play-offam". Mūsu puišiem tā būs pirmā tāda pieredze. Kaufmanis un Elksnis ir spēlējuši, bet pārējai komandai tas vispār ir pirmais gads augstākajā līgā. Domāsim, kā pārsteigt "Ogri" un mēģināsim "iekost" viņiem.

Ja pārējam uz klubu kā tādu, kas tiek nodrošināts jūsu komandas studentiem? Stipendija, ēdināšana, dzīvošana? Vai viņiem kādas prēmijas arī ir?

Stipendiju mums nav vēl. Viņiem nodrošināts viss pārējais. Inventārs, dzīvošana, ēšana, augstskola. Sākām pirms desmit gadiem. Esam bez liela atbalsta vairojuši to visu, strādājuši un nonākuši līdz kaut kādam līmenim. Katru gadu tam liekot kaut ko klāt. Domāju, ka čaļi ir apmierināti. Esmu runājis ar Klāvu, un viņš arī novērtē, kā bija pirms četriem gadiem, kad viņš atnāca, un kā ir šodien.

Jau šogad gribējām prēmijas un stipendijas. Taču ļoti strauji mums nācās ielekt augstākajā divīzijā, lai saglābtu pilsētā to basketbolu. Milzīgs paldies Valmieras pašvaldībai un [mēram] Jānim Baikam, ka tas sanāca. Mums pašiem vēl jāizdara gana daudz darba, lai ietu uz priekšu un būtu stipendijas, lai sakārtota tiktu sistēma.

Tāds abstrakts jautājums, kuru, iespējams, jāskatās pēc situācijas. Vai ir mērķis paplašināties līdz komandai, kurā ir vairāk veterāni, vai šāds modelis ar diviem, trim profesionāļiem pagaidām apmierina?

Tas ir arī situācijas un naudas jautājums. Tie varētu būtu trīs, četri profesionāļi, varbūt viss pirmais piecnieks, kā arī labi pieci studenti – varbūt tāds būtu visoptimālākais variants. Skaidrs, ka mēs gribam būt stiprāki. Tajā pašā laikā vēlamies, lai jaunieši un studenti būtu stiprāki. Mūsu modelī nav vēlmes pēc leģionāriem. Tomēr nekad nevar teikt nekad, jo tas, ko mēs gribam ir viens, bet otra puse ir tas, kas pieejams tirgū.

Tas pats Jānis Kaufmanis šosezon, iespējams, aizvada labāko sezonu karjerā. Otrais rezultatīvākais līgā, viens no labākajiem "trīnīšos". Vai mēs viņu varēsim noturēt? Droši vien viens valmierietis tiks nopirkts. Jautājums, ko mēs varam vietā dabūt. To valmieriešu nav tik daudz, lai kāds uzreiz ieņemtu Kaufmaņa līdera vietu. Būs jāskatās. Prioritāte būs latvietis, prioritāte būs valmierietis. Savā ziņā varam arī būt situācijas ķīlnieki. Viņiem zinot, ka mēs vēlamies valmierieti, algas varētu būt tādas, ka varam būt arī spiesti ņemt kādu viesstrādnieku. Domāju, tas nav noslēpums, ka pirmajās sezonās amerikāņu viesspēlētāji ir lētāki nekā pašmāju spēlētāji.

Netrūkst arī piemēru, kur citas komandas ņem vienu amerikāni, saprot, ka nav. Ņem otru, un tā turpinās cikls, no kura īsti neko neiegūsti.

Tas man pašam un, domāju, ka kluba vadībai arī nepatīk. Tas tomēr ir zināms kaķis maisā. Tikpat labi viņš atbrauc, un pēc trim treniņiem jau saproti, ka viņš jāsūta atpakaļ. Ja VEF vai "Ventspils" var bišķin atļauties eksperimentēt, jo pārējais sastāvs ir pietiekami dziļš, lai nezaudētu spēlēs, tad domāju, ka mēs nevaram. Mums jābūt ļoti labai vasarai, ļoti labi jāsagatavojas un no pirmās spēles jāspēlē maksimāli labi, lai tās uzvariņas krātu.

Domāju, ka "Liepāja" arī šogad ir diezgan spilgts piemērs. Cik ilgi viņi meklēja tos amerikāņus, nāca traumas, vēl kādi zemūdens akmeņi. Tā sezona izvērtās, kāda tā izvērtās. Savukārt mēs droši vien ar stipri ierobežotākiem resursiem esam tikuši "play-offos". Cilvēki Valmierā man pat teikuši: "Cerams, ka nākamgad neņemsiet amerikāni." Tāda arī ir mūsu vīzija. Audzināt savus jaunos spēlētājus, vēl klāt trīs, četri profesionāli spēlētāji, un kādi ļoti talantīgi vidusskolnieki.

Vai joprojām vēlaties spēlētājus ņemt tieši no Valmieras apvidus? Jums komandā [Edmunds Elksnis, Valters Liepiņš] ir rūjienieši, Madona [Toms Kohanovs] atrodas mazliet tālāk, bet arī Vidzeme.

Mums ir mērķis šeit izveidot internātu, tādu Vidzemes centru. Esam jau ar daudziem treneriem runājuši, gan no Rūjienas, Limbažiem, Cēsīm un tajā skaitā arī no Madonas. Vēl gan ļoti daudz darāmā, lai to saliktu visiem saprotamā veidā. Tomēr tas Latvijas basketbola fons mazliet gan aģentu dēļ, gan nesakārotās sistēmas dēļ ir tāds, ka treneriem daudz kur jau agrīnā vecumā noņemti spēlētāji. Tāpēc tas uzticības moments ir diezgan iedragāts.

Tagad cenšamies šajā reģionā to atjaunot, runāt ar treneriem, veidot tādu vīziju, lai visi būtu ieguvēji un zinātu, kam un kāpēc mēs strādājam. Ja mums tas izdosies, mēs būsim ļoti spēcīgs reģions, kas vienmēr izaudzinās labus spēlētājus. Valmiera, Rūjiena, tas piemērs jau bijis 20 gadus. Šeit ir labs basketbols ar tradīcijām. Domāju, ka lieki pieminēt [Dairi un Dāvi] Bertānus, [Rolandu] Šmitu, un tā tālāk.

Pieskāries interesantam tematam. Ja pareizi saprotu, tad Valmieras pašvaldība atalgo trenerus par rezultātiem Latvijas Jaunatnes basketbola līgā [LJBL] ar prēmijām. Jums ir labi rezultāti un savā ziņā varbūt pat pateicīga sistēma, lai būtu motivācija strādāt. Citādi patiešām jebkurā brīdī spēlētājs var aizbraukt projām un sporta skolai ar treneri par to maz tiek. Labi, varbūt spēlētājs pats pasaka paldies, piemin kādā intervijā. Citādi izpaliek darba augļi. Tā situācija Valmierā ir pietiekami apmierinoša, lai šādi te strādātu?

[Jautājuma laikā jau piekrīt, ka šādi var izpalikt darba augļi] Prēmijas jau ir mazākais. Par to jāsaka paldies Valmieras pašvaldībai un bērnu sporta skolai. Tās mēs gājām un izcīnījām. Prēmija nav tikai par rezultātu Jaunatnes līgā. Vērā tiek ņemti vairāki faktori.

Šķiet, ka dalība izlasē arī.

Precīzi visus nezinu, bet, jā, arī izlase, bērnu skaits grupās, treneru stāžs. Vairāki kritēriji, lai treneri motivētu strādāt labāk, vairāk un kvalitatīvāk. Lai viņš būtu maksimāli ieinteresēts tajā un varētu arī nopelnīt.

Paskatāmies uz to ciniski. Piemēram, futbolā situācija, varbūt ne Latvijā, bet globāli ir tāda. Ja esi Amsterdamas "Ajax" un audzini labus spēlētājus, tad par to tev tiek finansiāls labums. Basketbolā gandrīz vai tāda situācija, ka beigās nopelna tikai pats spēlētājs un aģents. Bet jūs darāt tādu darbu, pateicoties kuram Eiropai nāk labi basketbolisti.

Mēs vasarā gājām to prezentēt pilsētas vadībai. Vēlme ir līdz sezonas beigām to visu izdarīt un nākamo gadu sākt jaunā sistēmā. Esam jau vienojušies ar pašvaldību, sporta skolu – ka tas ar klubu ir viens vesels kopums. Tas ir tieši ar vēlmi pasargāt treneri, kurš audzina šo spēlētāju. Lai nebūtu tā, ka viņš kādu dienu atnāk uz treniņu, bet tas spēlētājs ir aizvilināts kaut kur citur.

Otrs faktors ir pasargāt Valmieras pašvaldības un iedzīvotāju naudu, kura tiek ieguldīta arī spēlētājā. Pašvaldība nodrošina pašu pamatdaļu – Jaunatnes līga, treniņu zāles, treneri, transports, inventārs. Citas lietas savukārt pilsēta vai sporta skola nedrīkst darīt. To atkal mēs kā klubs varam darīt. Palīdzēt ar fizioterapiju, papildu treniņiem. Esam izveidojuši LBL3 un LBL2 komandu, lai ir trepes, pa kurām iet uz augšu un attīstīties. Tiek ieguldīti milzīgi līdzekļi.

Mēs gribam pasargāt Valmieras pašvaldības naudu, nevis viens cilvēks atnāk, paņem spēlētāju un labākajā gadījumā varbūt pasaka "paldies". Bet naudu vai darbu viņš nav ieguldījis nekādu tajā spēlētājā. Kādam tas ir labs bizness – neieguldot neko, dabūt visu. Savukārt mēs pazaudējam ieguldīto darbu un naudu. Domāju, ka tām lietām jābūt kaut kādā veidā sakārtotām.

Es labprāt gribētu, ka to dara [Latvijas Basketbola] savienība. Tā varētu mēģināt mazliet ierobežot, kā tas notiek, kurš drīkst ar ko runāt un kā notiek pārejas. Pagaidām mēs mēģinām to paši sakārtot savā vidē, lai visiem būtu skaidri nosacījumi un godīgas spēles noteikumi.

Kā treneri tiks pasargāti? Spēlētājiem slēdzot līgumus ar klubu?

Jā, būs trīspusēji līgumi. Ja spēlētājs grib pāriet uz "Barcelona", tad klubam jāsamaksā transfērs. Esam daudz konsultējušies ar savu futbola komandu. Viņiem viss ir ļoti vienkārši, jo viņiem pat nevajag līgumus ar bērniem. Futbolā to sakārtojusi FIFA [Starptautiskā futbola federācija], kas visu regulē. Ja spēlētājs no Valmieras pāriet uz Barselonu, vai ir līgums vai nav, viņiem jāsamaksā summa X, jo viņš izaudzis Valmierā. Futbolā tas visā pasaulē ir sakārtots. Basketbolā diemžēl nav.

Varbūt FIBA nav izdarījusi pietiekami labi savu darbu?

Kad [LBS ģenerālsekretārs] Edgars Šneps bija atbraucis, arī ierosināju, ka varbūt jārunā ar FIBA. Domāju, kas basketbols pasaulē ir pietiekami liels sporta veids. Šādas lietas vajadzētu sakārtot. Tā ir biznesa vide, kurā jābūt ētikas principiem, kā cilvēki strādā. Viss nedrīkst būt balstīts uz viltu, apmānīšanu un pārvilināšanu. Ja būtu skaidri nosacījumi, kā tas notiek, tad arī tā vide būs daudz draudzīgāka un motivējošāka treneriem.

Šobrīd arī daudz treneru slēpj savus bērnus. Viņi baidās, ja kaut kur bērni parādīsies, tad viņus nocels. Mēs neesam bērnu skaita ziņā tik bagāta valsts. Ja Rūjienā, Valmierā vai Liepājā U-13, U-14 vecumā noņem komandas līderi, tad tā komanda kļūst divreiz vājāka. Tādā vecumā visi nekad nebūs ļoti labi spēlētāji. Domāju, ka tā būtu arī tajā pašā Rīgā. Kaut vai NBA. Klīvlenda ar Lebronu [Džeimsu] vai bez Lebrona, tās ir divas dažādas komandas. Tas nav nekas unikāls. Vienkārši tur Tu nopērc vietā kādu citu nākamajā dienā, bet jaunatnes līgā Rūjienā neizvilksi vēl vienu 13 gadīgo, kurš ieņems to pašu vietu. Tāpēc treneriem zūd motivācija strādāt. Viņš varbūt ieguldījis viņā vairākus gadus no pirmās klasītes, izveidojis labu komandu, bet 14 gados, hops, spēlētājs prom.

Varbūt vajag noteikumus, ka trenerim tiek atalgojums no procentiem, kas pienākas aģentam?

Pilnībā piekrītu. Instrumenti ir vairāki un dažādi. Jābūt vēlmei tās lietas sakārtot, lai tās būtu godīgas. Domāju, ka "godīgas" ir īstais vārds. Lai viens pret otra darbu izturētos godīgi un ar cieņu. Arī tā Spānija... Protams, ka Porziņģis izaudzis caur Spāniju, vēl pāris labi piemēri ir.

Rolands Šmits gan jau ir labs piemērs.

Jā. Bet, vai Rolands Šmits nebūtu izaudzis caur Latviju? Pietiekami labs un spēcīgs čalis bija. Vai kāds Latvijā taisījis pētījumu, teiksim, pēdējo desmit, piecpadsmit gadu laikā, cik aizbraukuši uz Spāniju un cik no viņiem izauguši par labiem basketbolistiem? Ja skatāmies uz Latvijas vīriešu izlasi, tad ceļš caur Latviju īstenībā izrādījies veiksmīgāks. Dairis Bertāns, Jānis Strēlnieks, Jānis Timma, Žanis Peiners, Mareks Mejeris, lielākā daļa.

Latvijas piemērs parāda, ka, pacietīgi, pragmatiski strādājot, arī caur šejieni var izaugt. Protams, ka braukšanai uz Spāniju ir visādi faktori. Aģents bieži vien vairāk ieinteresēts nopelnīt, nevis panākt, lai spēlētājs būtu tieši tur, kur viņam vajadzētu būt. Nevis, lai viņš spēlētu daudz minūtes un spēlētu komandā, kas uz viņu tiek balstīta.

Tāpēc mēs Valmierā veidojam pateicīgu vidi. Šeit ir viss. Pilsēta ir maziņa, tuvu Rīgai. Mums ir LBL3, LBL2, EYBL [Eiropas Jauniešu basketbola līga], augstākās līgas komanda, augstskola. Pilsēta pati par sevi ir ļoti forša uz Latvijas fona. Teātris, kino, utt. Sporta bāzes, zāles, apstākļi ir izcili. Vienkārši jārada sistēma un tikai jāstrādā. Tiem puišiem nekur nebūs jāskrien projām, ja viņiem būs laba vide un treneri.

Ja tu aizbrauc projām, savā ziņā Tu esi viens no vairākiem. Tur trenerim arī prasa rezultātu un viņam neinteresē, kas tu esi. Šeit tomēr mēs strādājam ar tiem saviem talantiņiem, kuru mums nav tik daudz kā serbiem vai spāņiem, kuriem ir desmit garie vienā vecumā. Trijiem nesanāks, bet tāpat trīs citi izaugs. Mums katrā vecumā ir viens, varbūt divi. Tie latviešu treneri tomēr par saviem spēlētājiem ceļas un krīt, mēģina aizvilkt līdz galam, citreiz varbūt pat nepamatoti velk viņus. Tie spēlētāji varbūt to nevar, bet mēs cīnāmies, jo viņi mums nav tik daudz un mēs apzināmies to situāciju. Tāpēc man ir vislielākā cieņa pret latviešu treneriem. Lielākā daļa treneru izaudzinājusi no mazās Latvijas tādu izlasi.

Tu paralēli arī trenē U-15 komandu, kuri no bērnu kājas pie tevis auguši. Sanāk visam laiku sadalīt?

Jā. U-9 arī man ir. Pēdējie divi gadi jau tiešām bijuši smagi. Tāpēc sistēmas ietvaros mēs cenšamies panākt, ka visi sporta skolas treneri ir arī klāt pie kluba. Gan Sandis Amoliņš, gan Edgars Kuks, gan Ojārs Melderis, gan Alvils Kaufmanis. Katram ir savi pienākumi, bet veidojam kolektīvu, kas strādā kopā. Ja kādreiz kaut kur kāds netiek, mēs viens otru skrienam glābt un sadarbojamies. Šobrīd diezgan labi sastrādājamies. Iepriekš tas bija daudz sarežģītāk. Esot vienam trenerim vairākām grupām, vienam sanāk cīnīties.

Noteikti, ka nedēļas nogalēs spēļu laiki sakrīt. Uz cik procentiem spēļu sanāk tikt?

Dažas dienas no rīta spēlē U-15, vakarā veču spēle. Vai tādas dienas, kad večiem spēle, viņiem nākamajā dienā brīvs, bet es lecu autobusā, braucu uz Jaunatnes līgas spēlēm. Praktiski dzīvoju bez brīvdienām. Trešdien bija VEF, bet tā bija skolēnu brīvlaika nedēļa, tāpēc ceturtdien braucu ar U-15 uz Liepāju un Talsiem. Septiņos no rīta iekāpu autobusā, vienpadsmitos vakarā izkāpu. Nākamajā dienā večiem treniņš, mazajiem treniņš, visiem pēc kārtas. Grafiks ir smags. Nākamgad domāsim, kā man to situāciju bišķin atvieglot.

Pirms pāris gadiem preses konferencē cerējāt, ka ar laiku tiks iestaigāts ceļš uz Valmieru. Proti, ka Valmiera būs gala mērķis visam kopējam reģionam. Kā ar to veicas? Vai ar katru gadu jūtat, ka pie jums aizvien vairāk nāk bērni, vai tomēr vēl jāpacīnās tādā jauniešu tirgū?

To divās daļās varētu sadalīt. Studentus, kā mēs braucām pirms desmit gadiem meklēt, bija ļoti sarežģīti dabūt. Tagad tas krietni vienkāršāk izdarāms.

Jaunatnes līgai mēs tomēr meklējam tos spēlētājus no ārienes, bet mūsu tā filozofija ir tāda, ka pamatam ir jābūt valmieriešiem, klāt nākot Vidzemes reģionam. Rūjienai, Limbažiem, Cēsīm. Savu centru veidojam visi kopā, lai kļūtu stiprāki. Bet ne ar mērķi meklēt spēlētājus no Liepājas vai Ventspils. Pats esmu bijis tajā situācijā, kā arī daudzi citi latviešu treneri bijuši, kad tos spēlētājus noņem. Līdz ar to tas neveicina nekādu sakārtotu vidi, nekādu attīstību, ja nav normāli sarunāts, kā notiek spēlētāju pārejas. Ja treneris vai klubs par to netiek kompensēts vai tas nenotiek ar trenera gādību, ka spēlētājs nonāk citur, jo pats treneris redz, ka šeit viņš nevar tālāk attīstīties. Tas trenerim pašam arī jāredz, ka ir zināms brīdis, līdz kuram viņš kaut ko var dot.

Tas nav jautājums par labākiem treneriem, bet tieši par sistēmu. Atnākot uz Valmieru, pieejams viss iepriekš nosauktais. Treneris var redzēt, ka viņš to spēlētāju atdod, jo mēs varam nodrošināt divreiz vairāk treniņus, ko viņi nevar zāles vai atalgojuma trūkuma dēļ izdarīt. Uzskatu, ka Latvijā ir ļoti daudz labu treneru, kuri izaudzinājuši labas vecuma grupas un spēlētājus. Ne tikai tās, kuri spēlējuši augstākajā līmenī, bet arī labus cilvēkus. Domāju, ka tajā ziņā basketbols ir topā. To saku, arī skatoties uz nacionālo izlasi. Domāju, ka katram latvietim prieks uz to kolektīvu skatīties.

Mini Rūjienu, Cēsis. Jums ir atrunāta sadarbība ar treneri [Elviju] Švēdi [Rūjienā], [Viktoru] Brizgālovu [Cēsīs]?

Vēl nav. Šogad esam uzsākuši sarunas, veidot vīziju, kā strādāt. Neesmu aizbraucis vēl pie visiem, bet esmu bijis pie vairākiem, lai izstāstītu savu redzējumu. Vispirms svarīgs tas iepriekšējais fons, kā viņi zaudējuši savus spēlētājus. Tāpēc jāizdomā mehānisms, lai viņš pats būtu ieinteresēts tos spēlētājus virzīt un turpināt attīstīt, nevis varbūt slēpt, ka tik kāds nenozog. Tas ir pats galvenais, ko mēs cenšamies panākt. No otras puses, nav arī mērķis izveidot kaut ko mākslīgi. Tur jābūt atrunātām lietām, kas svarīgas gan viņiem, gan mums, lai to gribētu darīt abas puses. Ja līdz tādam risinājumam nonāksim, tad tā sistēma pati par sevi izveidosies.

Gribu domāt, ka esam pašpietiekami arī pašā Valmierā. Basketbols šeit vienmēr bijis un būs, bērnu skaits grupās ir pietiekami liels. Sporta skolā bērnu skaita ziņā basketbolam ir lielākā sekcija. Bet, protams, esam maza valsts, un gan Rūjienā, gan Limbažos, gan Cēsīs ir savi resursi. No turienes vienmēr nākuši labi treneri un spēlētāji. Kāpēc viņiem attiecīgā vecumā braukt uz Rīgu vai Spāniju, ja viņi var nākt tepat uz Valmieru? Tas attālums ir 30 kilometri, tētis vai mamma var aizbraukt katru dienu, pats var aizbraukt ar autobusu uz mājām. Tā loģistika un kontroles mehānisms kontrolēt skolu un ārpusskolas aktivitātes ir daudz vienkāršāka un saprotamāka, lai ne tikai basketbolistu, bet arī labu cilvēku izaudzinātu.

Vēlamies nākamgad izveidot vēl kvalitatīvāku treniņprocesu, ka puikam ir iespēja no rīta trenēties divas, trīs, četras reizes nedēļā. Labi sarunājām ar Pārgaujas ģimnāzijas direktori, ka viņiem nav ieliktas pirmās mācību stundas. Mācību process pakārtots tā, lai puiši var no astoņiem līdz deviņiem trenēties. Domāju, tā nav nekur citur Latvijā. Dzirdēts, ka treniņi notiek septiņos, sešos. Vai tajā vecumā, no 13 līdz 15 gadiem, vajag 6.30 trenēties? Labāk gulēt. Sportistam desmit stundas jāguļ. Ja gribi sešos, septiņos trenēties, tad jāpārbauda, ka viņš desmitos jau guļ, nevis spaida telefonu.

Sarunas noslēgumā, lieta, ko vajadzēja uzprasīt iepriekš. Teici, ka Kaufmanis nākamgad varētu nebūt komandā. Vai jau jūti, ka dažus tavus spēlētājus noskata nākamajai sezonai?

Ne tikai jūtu, bet arī zinu. Jāni Kaufmani jau šajā sezonā kādas trīs reizes gribēja projām dabūt, bet Jānis tomēr ir pilsētas un mūsu komandas seja. Tā kā visu laiku cīnījāmies par "play-offu", ar Jāni par to parunājām un viņš pats saprata, ka vēlas ar šo komandu pamēģināt kaut ko sasniegt. Sezona ir pietiekoši laba. Droši vien, ka mums vasarā viņu būs grūti noturēt. Mēs centīsimies, un tā būs prioritāte, bet ir kaut kādi griesti, līdz kuriem mēs varam aizsniegties. Citām komandām tie ir augstāki.

Pieskaroties vasarai, tev jāapvieno daudz lietu. Paralēli sanāk domāt arī par U19 Pasaules kausu?

Īsti nē. Tagad tuvojas svarīgas spēles. Protams, ka reizēm sazvanāmies, parunājam. Uzrakstu savējiem spēlētājiem, kuri ir Spānijā – gan Valteram [Vēverim], gan Ojāram [Bērziņam]. Īpaši sezonas laikā netraucēju tos spēlētājus, lai katrs varētu izbaudīt savu darbu.

Diemžēl Oskars Hlebovickis un Kristaps Ķilps jau ir savainoti. Tādās situācijās sanāk aprunāties vai labāk, lai paši iekšienē ar saviem treneriem runā?

Domāju, ka tas nav mans pienākums, tur jaukties. Protams, varu apvaicāties, kā iet un kā jūtās. Taču katram sava komanda. Pieļauju, ka katrs tiek pietiekoši profesionāli aprūpēts. Galvenais, lai tiek uz strīpas veseli, un tā laikam arī būs.

No otras puses, būs mazliet atpūtušies. Varēs gatavoties ar lielāku degsmi. Tiem puišiem, kuri spēlē izlasēs pie gadu vecākiem, sanāk sešas vasaras bez atpūtas. Tas arī, manuprāt, nav pareizi un labi. Basketbols ir jāspēlē, bet ir reizes, kad vasaru jāvelta saviem trūkumiem, kā arī stiprajām pusēm, lai pilnveidotos. Mazliet arī galva jāizvēdina no basketbola, un kaut kas cits jāpadara.

Pasaules kauss būs tavs augstākais solis trenera karjerā līdz šim? Par to esi aizdomājies? Vai vispirms pašam notikumam jāpienāk?

Atkarībā no tā, cik tālu tiksim. Šobrīd Latvijas-Igaunijas līga ir augstākais pakāpiens. Tomēr arī U-18 finālā stāvi un skaties, ka visa "Arēna Rīga" pilna, visi bļauj. Tās bija fantastiskas emocijas. Vai U-19 būs tāpat? Tomēr būsim prom, emocijas droši vien būs citādas. Bet, protams, tas galu galā ir U-19 Pasaules kauss. Trešo reizi, man liekas, Latvijas izlase ir pasaules čempionātā.

Kristapa Valtera vecuma izlase aizbrauca…

…un Dāvis Bertāns, Valmierā turnīrs bija. Pietiekami rets sasniegums. Viens gan runāt par sasniegumu, bet otrs – tieši U-18 kolektīvs starp 2000. gadiem bija noteicošais, kāpēc tas rezultāts bija tik labs. Čaļi un treneru kolektīvs ir fantastisks. Artūrs [Visockis-Rubenis] tomēr ir viens no labākajiem treneriem Latvijā. Likās jau, ka ar to izlasi jāsanāk kaut kam lielam, vai tas būtu U-16 vai U-18 vecumā. Šie puiši noteikti to bija pelnījuši.

Ejot karjerā pakāpeniski soļus uz priekšu, esi domājis, kur saskati sevi ilgtermiņā? Vai pagaidām tā ir Valmiera un viss, kas te iesākts, vai arī sapņo par kaut ko tālāk?

Par šo jautājumu esmu domājis pēdējos pāris gadus. Kad sāku trenēt, sapņoju par augstāku līmeni, Eirolīgu vai ko citu. Tomēr darbojoties, visu laiku esmu bijis ar jaunatni. Jūtu, ka man sirdī vistuvāk ir tieši tā organizācijas puse. Izveidot sistēmu, kas ir vislabākā valstī. Lai tiešām var pateikt, ka, lūk, uz Valmieru jāiet trenēties, jo tur viss pieejams un viss notiek. Sistēma izveidota, treneri strādā. Katram spēlētājam ir iespēja izaugt, tikai pašam jātrenējas un jāizdara labākais, ko vari paveikt. Tas man varbūt pat ir daudz svarīgāk. Esmu diezgan patriotisks. Bijuši piedāvājumi gan pāriet strādāt uz Rīgu, gan citur.

Tāpat jau dažas reģionu pilsētas kabina tai Rīgai iekšā.

Jā! Tā arī ir. Kaut vai uz Latvijas izlasi paskatāmies.

Jums U-18 tomēr arī [Adriands] Šnipke laikam bija viens tīrais rīdzinieks.

Šnipke, [Edvards] Mežulis.

Labi, [Artūram] Žagaram pieskaitīta Jūrmala, kaut DSN trenējās. Pārējie no visas Latvijas.

Tāpēc domāju, ka basketbols Latvijā ir labā līmenī. Jebkurā sistēmā var veikt uzlabojumus. Bet mums nevajag neko nojaukt. Tas, kas ir izveidots Latvijā – tradīcijas, treneri, Jaunatnes līga, cilvēku skaits. Viss ir. Vajag nedaudz katru gadu kaut ko uzlabot, likt klāt, lai būtu labāk un labāk. Porziņģis, Bertāns, Kurucs pierāda, ka viss ir iespējams, arī no Latvijas, no Cēsīm, no Rūjienas.

Nesauksim līgu, bet, ja Visockis-Rubenis dabūtu darbu kādā stiprākā līgā par Latvijas-Igaunijas, zvanītu un teiktu, ka jābrauc līdzi. Jūtu, ka tev būtu smaga sirds atstāt šeit visu šobrīd.

Droši vien nebrauktu, jā (smejas). Nekad nesaki nekad. Protams, katrs piedāvājums jāizvērtē. Šobrīd prioritāte sakārtot un izveidot Valmierā sistēmu uz vietas.

U-15 jāizaudzina līdz galam.

Jāizaudzina U-15 līdz galam. U-9 arī (smejas). Nākamais Kaufmanītis un Vēverītis. Vēveri kopā ir trīs. U-15 ir Valteram brālis un U-9 trešais brālītis. Dinastija turpinās.