Basketbola treneris Marko Zarkovičs Latvijā nostrādāja trīsarpus gadus, sākotnēji trenējot bērnus "Alfrēda Kraukļa VEF" sporta skolā, bet pēcāk pusotru sezonu arī pavadot Latvijas-Igaunijas Basketbola līgā, vispirms vadot "Jēkabpils", bet pēc tam "Valgas-Valkas" komandu. Latvijā pavadīto gadu laikā speciālists novērojis, ka mūsu problēmas neko daudz neatšķiras no pārējās pasaules, tai skaitā basketbola lielvalsts un viņa dzimtenes Serbijas. Ja varētu apvienot Latvijas jaunieša stiprās puses ar Serbijā tipiskām bērnu īpašībām, sanāktu perfekts basketbolists.
Saruna ar 34 gadus veco treneri norisinājās vēl martā, kad speciālists tikko bija atgriezies Serbijas galvaspilsētā Belgradā. 2019./2020. gada sezonas beigas viņa vadītā "Valga-Valka" vienība finansiālu problēmu dēļ nesagaidīja. Šo tematu, par kuru viedokli izteica arī treneris, portāls "Delfi" galvenokārt pētīs citā, drīz gaidāmā, publikācijā.
Savukārt intervijas lielākā daļa tika veltīta tam, lai izprašņātu treneri par darbu ar jauniešiem. Galu galā viņa vadītajās augstākās līgas vienībās galvenokārt spēlēja "Alfrēda Kraukļa VEF" sporta skolas un "VEF skolas" vidusskolnieki, kuri abu sezonu laikā piedzīvoja pamatīgas ugunskristības, spēlējot starp pieaugušajiem. Spēlētājiem speciālists piekodinājis – ja nepieciešams padoms, droši zvaniet.
Zarkovičs pieklājīgi mierina, ka ne Latvija vienīgā sastopas ar dažādām problēmām laikmetā, kurā bērni biežāk sastopami pie elektroniskajām ierīcēm, nevis pagalmā dzenājam bumbu. Serbs tādējādi sliecas piekrist plaši dzirdētajai idejai, ka agrā vecumā svarīga tieši daudzpusība. Tiesa, treneris uzsver – paši bērni nav vainīgi. Treneriem gan jāuzņemas atbildība, gan pareizi jāstrādā ar jauniešiem, lai šos trūkumus nepieļautu.
Esi spēlējis basketbolu profesionāli. Man šķiet interesanti, ka paralēli tam Dānijā un Portugālē arī trenēji jauniešus. Vai vari pastāstīt par šo pārejas posmu no spēlētāja karjeras uz trenēšanu?
Vēl joprojām spēlēju, kad jau plānoju kļūt par treneri. Valstīs, kuras nosauci, spēlēju klubā un paralēli strādāju ar bērniem pie viņu prasmju attīstīšanas. Pēc pāris šādiem gadiem izlēmu nodoties trenēšanai.
Kura bija pirmā valsts, kurā varēji apvienot abas jomas?
Vispirms to darīju Dānijā, pēc tam to pašu Spānijā. Tā tas viss sākās.
Šķiet, jau laikus zināji, ka vēlies trenēt, nevis ilgstoši spēlēt basketbolu.
Agrā vecumā sapratu, ka nespēlēšu NBA un nesasniegšu ko tādu. Turklāt man vienmēr bija paticis trenēt. Tāpēc arvien vairāk domāju par šo virzienu. Sāku apmeklēt treneru skolu Belgradā un vēlāk guvu pieredzi kā treneris, noslēdzot savu spēlētāja karjeru.
Vai skolu apmeklēji vasarās starp sezonām? Kā tik agrā vecumā tiki pie trenera licences?
Nē, nē, skolā gāju, kamēr vēl spēlēju Serbijā. Tā bija īsta izglītība, nevis kādi vasaras kursi. Mācījos pilnu gadu, pirms devos spēlēt uz ārzemēm.
Kādā universitātē ar sporta novirzienu?
Varētu tā teikt. Tā bija īpaša skola tieši basketbola treneriem. Sporta universitāte ar basketbola departamentu [Belgradas Basketbola akadēmija].
Latvijā ieradies 2016. gadā, lai trenētu "A.Kraukļa VEF" sporta skolas bērnus. Kā nonāci līdz šim amatam?
Tā patiesībā bija nejaušība. "Alfrēda Kraukļa" komanda bija ieradusies Serbijā uz basketbola nometni, un tai patika serbu treneru darbs. Ainārs Vanags vēlējās uz Latviju atvest serbu treneri. Interesanti, ka es nemaz nepiedalījos nometnē un nevienu nebiju saticis. Kolēģim, kurš plānoja doties uz Rīgu, bija kādas veselības problēmas. Bija nepieciešams atrast kādu alternatīvu risinājumu. Man pazīstamie nometnes rīkotāji ieteica mani. Ainārs Vanags man piezvanīja, un tā arī nokļuvu Latvijā.
Pats jau strādāji diezgan augsta līmeņa basketbola valstī. Kas iedvesmoja doties prom – uz Latviju?
Man vajadzēja kādas izmaiņas un pamēģināt ko citu. Es arī zināju, ka Latvijas basketbols piedzīvojis lielu attīstību. Togad vairāki gados jauni Latvijas basketbolisti – tostarp Porziņģis un Dāvis Bertāns – izpelnījās uzmanību pat Serbijā. Zināju, ka tur ir kādi talanti, tāpēc tā likās interesanta iespēja, ko izmēģināt.
Latvijā un lielākajā daļā pasaules uz Serbiju skatās kā uz vienu no vadošajām valstīm basketbolā. Tā ir vieta, uz kuru daudzi skatās kā uz piemēru. Kā tu varētu raksturot Serbijas kolēģu nostāju par Latvijas basketbola piramīdu?
Serbi ļoti ciena Latviju. Protams, vairums cilvēku nezina nianses, bet visi zina valstsvienību, labākos spēlētājus un labākās komandas ar tradīcijām. Gados vecāki cilvēki atceras Latvijas basketbolistus, kuri pārstāvēja Padomju savienības izlasi. Jaunāki cilvēki, protams, zina NBA un Eirolīgas spēlētājus. Un cilvēki vispār zina Latviju kā mazu valsti – mazāku nekā Serbija – un tādēļ to ciena.
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
