Mūžībā devies ilggadējais VEF meistarkomandas un Latvijas izlases spēlētājs Žvīgurs

Žvīgura darbību laukumā raksturoja ātrums, atlētisms un neizsmeļama sportiskā nekaunība. Pretinieki viņu nežēloja, bet arī viņš nežēloja nevienu, būdams īsta skabarga zem ādas gan sāncenšu komandai, gan spēles tiesnešiem. Arī saviem komandasbiedriem, ja viņi netika līdz meistarībā vai azartā, vēsta LBS preses dienests.

XX gadsimta sešdesmito gadu beigās Rīgas ASK zvaigžņu sportiskās karjeras strauji tuvojās norietam, un Žvīgurs VEF komandā spilgti debitēja nepilnos 16 gados.

Žvīgura talanta mērogu raksturoja iekļaušana Padomju Savienības izlases kandidātu lokā un līdzdalība pārbaudes spēlēs, tomēr lielvalsts zvaigžņu plejādē nostiprināties neizdevās. Treneris Vladimirs Kondrašins, veidodams komandu, kas uzvarēja 1972.gada olimpiskajās spēlēs, pasūkstījās, ka spēlētājam trūkst snaipera stabilitātes, bet zem groziem starptautiskajā arēnā esot vajadzīgāki garāki spēlētāji.

Treneris Aleksandrs Gomeļskis Žvīgura starptautiskās karjeras iespējamo attīstību saistīja ar pāreju uz Maskavas CSKA, bet uzbrucējs tai nepiekrita, cerēdams, ka talantu pamanīs arī dzimtajā Rīgā. Rīgā palikušo valstsvienības treneri ignorēja, bet pats spēlētājs vēlāk atzinās, ka, gatavojoties 1972.gada olimpiskajām spēlēm, apsaldējis ceļgalus, trenēdamies uz seguma, kas bija uzklāts uz ledus. Un tas atstāja iespaidu uz turpmāko karjeru, jo traucēja lēkt zem groza tik augstu kā iepriekš.

Viņa karjeras labākie gadi iekrita laikā, kad augstas klases basketbolistu Latvijā gandrīz nebija, un tie paši bija sadalīti divās komandās. Žvīgurs izmēģināja abas, būdams labākais spēlētājs, tomēr nespēdams ne VEF, ne ASK izvilkt no viduvējību saraksta.

Septiņdesmito gadu otrajā pusē Žvīgurs labi iederējās jaunā VEF ātrajā un azartiskajā spēles stilā, turklāt viņa jau iegūtā pieredze palīdzēja nostabilizēt komandas spēli, raksta LBS.

"Ar jaunajiem ne vienmēr man bija pa ceļam, bet tas nekavēja veidot kopīgu basketbolu," Žvīgura atziņa raksturoja to laiku attiecības ar komandu.

Žvīgura neremdināmais azarts, unikālā prasme ar tikai 1,92 metrus garo augumu zem groziem pārspēt krietni garākos sāncenšus un kategorisms visās izpausmēs palicis tā laika basketbola norišu aculiecinieku atmiņās. Laukumā viņam nebija līdzinieku.

1983.gada Tautu spartakiādes īsajā distancē Žvīgurs bija viens no septiņiem galvenajiem Latvijas izlases pārsteidzošā bronzas panākuma kaldinātājiem, bet Latvijas Basketbola līgas (LBL) pirmajā sezonā 40 gadus vecumā viņš bija viens no labākajiem līgā, pārstāvēdams komandu ar simbolisku nosaukumu "Nākotne".

Žvīgurs 1970.gadā kļuva par Eiropas junioru čempionu Padomju Savienības U-19 izlases sastāvā, kā arī jau pieminētās bronzas medaļas ieguvēju PSRS Tautu spartakiādē Latvijas izlases sastāvā.