Sieviešu basketbola izlases nokavētais vilciens uz Eiropas čempionātu

Sieviešu izlasei pārtrūkst astoņu pēc kārtas sasniegtu finālturnīru sērija. Šis teikums gandrīz vai izklausās pēc pamata lielām bēdām. Nevar noliegt, ka finālturnīru ažiotāža un augsto vietu vilinājums ir viens no patīkamākajiem brīžiem elites sportā, kas var dot iedvesmu nākamajām sportistu paaudzēm. Tomēr jārēķinās arī, ka ar šādu stabilitāti lepojas vien dažas valstis. Francija, Spānija, Čehija, Krievija un Turcija – vien piecas sieviešu izlases, piedaloties gaidāmajā čempionātā, būs uzturējušas ilgāku finālturnīru sēriju par Latvijas izlasi. Labi redzams, ka šajā sarakstā iztrūkst vairākas nesenas medaļnieces, bet atzīmējas vien valstis ar bagātām spēlētāju rezervēm.

Latvijas izlasei bija visas iespējas savu sēriju turpināt. Tomēr ne jau aizvadītajā nedēļas nogalē kaut kas netika paveikts. Vieta finālturnīrā no rokām izspruka, piedzīvojot pirmos divus atlases cikla zaudējumus pret Horvātiju un Vāciju.

Dažādais sniegums aizsardzībā

Pirmajā sabraukumā vienībai nepievienojās Anete Šteinberga, no savainojuma pilnībā atguvusies nebija Kitija Laksa, pārtraukumu no basketbola ieturēja Ieva Pulvere, bet pēdējā brīdī treniņprocesa gaitā savainojās arī Aija Jurjāne (tobrīd vēl Aija Putniņa). Skaidrs, ka iztrūkumi kaitēja – Latvijas izlases pretinieki cikla otrajā pusē gan nonāca līdzīgā lomā –, bet atmiņā palikusi Elīnas Babkinas atziņa, ka izlase nav bijusi gatava spēlei pret Horvātiju. Viešņas pacietīgi apspēlēja "pick-and-roll" aizsardzību, izmantoja iespējas pārejas uzbrukumos un vispār izkārtoja daudz kvalitatīvu metienu, Latvijas izlases izpildījumā iztrūkstot gan precizitātei aizsardzības rotācijās, gan neesot zināmai enerģijai.