Latvijas U-19 basketbola izlases vēsturiskajai iespējai nepieciešamā uzņēmība

Latvijas valstsvienības paveikto Pasaules kausa izcīņas ievadā teorētiski varētu arī izteikt vien dažās rindkopās. Iepriecinoši spēļu nogriežņi un punktu starpība +5, bet neveiksmīgi zaudēti divi mači. Ar aizsardzību "nolauzta" Irānas izlasi, bet pasivitātes dēļ zaudēts pret Puertoriko zonas aizsardzību, kā arī galotnē veiksmīgo Serbijas vienību.

Tomēr Latvijā organizētais prestižais notikums pēc apakšgrupu mačiem pelnījis krietni vairāk nekā pāris rindiņas. Pirms trešdien pulksten 18.00 gaidāmās astotdaļfināla spēles tā sakāms, jo U-19 valstsvienībai ir ļoti labas iespējas pirmo reizi sasniegt labāko astotnieku. Tas iepriekšējās trīs dalības reizēs Latvijas basketbolistiem nav bijis pa spēkam, augstāko vietu komandai ieņemot 1999. gadā, kad Valda Valtera vadītā vienība finišēja devītajā pozīcijā.

Spēle ar diviem dažādiem puslaikiem

Komandas potenciāls uzbrukumā, kā arī tā griestu sasniegšanai pielietojamie risinājumi noteikti bija viens no galvenajiem jautājumiem par šo U-19 izlasi. Pagaidām pārliecinoši aizvadīt uzbrukumā visas 40 minūtes kādā no spēlēm nav sanācis. Tomēr divos zaudētajos mačos galvenokārt pie vainas pat bijusi pasīva spēles maniere, nevis kādu konkrētu prasmju trūkums. Ja vēl pēc zaudējuma Puertoriko izlasei varēja norādīt uz problēmām pret zonas aizsardzību, neveiksmē pret Serbiju ārpus pašu psiholoģijas it kā nekas šķietami netraucēja sekmīgi noslēgt labi uzsāktu spēli.

Pirmkārt, svarīgi uzsvērt, ka lielu artavu deva gandrīz bez kļūdām aizvadītais pirmais puslaiks aizsardzībā. Šajā laukuma pusē mājinieki spēlējuši pietiekami labā līmenī. Vairāki serbu uzbrukumi ritēja pēc līdzīga scenārija. Aizsargi precīzi apgāja aizsegus (izmantojot iespējas, pret sliktiem metējiem doties zem tiem), garie spēlētāji sekmīgi spēlēja no perimetra līdz groza apakšai, bet aizsardzības noslēgumā vēl kāds pieslēdzās no vājās puses. Serbi spēlē praktiski noturējās, pateicoties soda metieniem (pirmajā puslaikā realizēti 12 no 16).

Iespējams, ka mājiniekiem uzbrukumā sekmējās tik labi, cik nevarēja reālistiski sagaidīt visu 40 minūšu garumā. Pirmajās divās spēlēs tika pieļauts lērums kļūdu (kopā 32), bet pret Serbiju pirmajā puslaikā bumba tika atdota tikai vienreiz. Metieni krita grozā gan pēc individuālām darbībām viens pret vienu (Rodijs Mačoha un Noa Viljamsons), gan, tiekot galā ar mainīšanos pēc aizsegiem (Toms Skuja un Kristiāns Šulcs). Pateicīgāku scenāriju grūti sarakstīt jeb zināmu kritienu, iespējams, tikai vajadzēja sagaidīt.

Taču nenoliedzami, ka problēmas bija arī pašā procesā. Pirmajā puslaikā arī uz individuālo meistarību gūtie grozi nāca pēc veiksmīgas spēles plūsmas uzbrukumā.

Teorijā šī ir pietiekami bīstama darbība, ap kuru uzsākt sadarbību.