Stāsts ir par sižetu, kurā ekspertes lomā uz sarunu bija uzaicināta krīzes komunikāciju speciāliste Jolanta Derkevica-Pilskunga. "Milzu pieredze komunikācijas nozarē, sadarbojas ar augsta līmeņa Latvijas un ārzemju uzņēmumiem," iepazīstina sižeta autors, piebilstot – dāma ir vienīgā Latvijā ar aizstāvētu doktora disertāciju šajā jomā! Kāpēc šāda tēmas izvēle – doma pat teorētiski saprotama. Dažādām sporta organizācijām Latvijā komunikācija ar medijiem un sabiedrību patiešām sagādā problēmas (nav pat runa par krīzi, bet par ikdienu), un šobrīd, kad žurnālisti iespīdinājuši gaismu to netīrās veļas grozā, – labs brīdis paanalizēt, kā tās tiek galā ar komunikāciju spriedzes apstākļos. Tas izskan arī sižeta pieteikumā, bet tālāk... sākas brīnumi.
Reizēm pieņemam, ka Latvijā mediju vidē kolēģus kritizēt nav labais tonis, tomēr sižetā izskanējušais muļķību daudzums, kas sazvērestības teoriju virpulī piešķiļ gana nepārprotamas apsūdzības arī manis vadītā "Delfi" grupas medija MVP virzienā (stāsts par apsūdzībām basketbola trenerim Steļmaham), šoreiz liek reaģēt.
Labi, izraudzītais eksperts – lai gan ar labu CV, nekompetents par konkrēto situāciju, sporta vidi kopumā un seksuālās izmantošanas upuru psiholoģijas pamatiem – manis pēc, lai pataisa sevi par muļķi. Bet vai sporta redakcijā patiešām neatradās neviena, kas kaut samulstu, to visu pēc tam klausoties, montējot un akceptējot ēteram?
"Šie divi gadījumi kopā – LOK un Latvijas Basketbola savienība – savelkas, un ir jūtamas tādas kā, iespējams, melnā PR pazīmes, jo kāds, iespējams, vēlas kādu amatu," – šāds ir Jolantas Derkevicas-Pilskungas secinājums, ko raidījuma veidotāji sižeta ievadam izraudzījušies kā "nesošo". Tātad – tā nav gluži nejaušība vai neuzmanība, tāds ir bijis autora vai redaktora lēmums – uzsvērt skatītājiem tieši šādu vēstījumu. Par to vēl noslēgumā, bet vispirms – gribētos palīdzēt rast krīzes komunikāciju speciālistei atbildes uz jautājumiem, kas no viņas puses izskanēja sižetā. Atbildes, ko nebūtu bijis grūti noskaidrot pirms šīs publiskās uzstāšanās un kuras būtu varējis palīdzēt saprast arī intervētājs – sižeta autors. Ja vien būtu vēlējies.
Bet – par visu pēc kārtas.
Pirmā tēma – trenera Steļmaha lieta, pirmais ekspertes neizpratni raisošais jautājums – kāpēc tas kādu interesē tikai tagad?
Vairāki "tāpēc". Pirmkārt, tāpēc, ka tikai tagad uzzinājām. Proti, Jāņa Freimaņa personā atradās žurnālists, kas bija gatavs to pētīt, izmeklēt un virzīt taisnīga atrisinājuma virzienā – ko, cerams, noteiks tiesa.
Tāpēc, ka konkrētais treneris pievērsa sev uzmanību ar blēdībām basketbolā, un tāpēc, ka basketbola vide tās akceptēja kā sīkumu. Tieši šī vienaldzība mudināja pievērsties šai situācijai un pamazām atklāja mums citas vienaldzības – daudz šokējošākas.
Tāpēc, ka šo gandrīz desmit gadu laikā cilvēki, kas zināja vai pat tikai nojauta, ir bijuši gļēvi. Un pieaugušie, kam būtu jāpasargā bērns, lika šim bērnam saprast – tas ir normāli, tā gadās, nepūt no mušas ziloni.
Tāpēc, ka eksperti (tādi, kas orientējas tematā) jau sen ir secinājuši, ka klasisks laika posms, kad seksuālās vardarbības upuri ir gatavi sākt runāt par sev nodarīto, ir desmit, bet reizēm pat 15 vai 20 gadi. Jo kauns, bailes un vainas sajūta. Šajā "Sporta studijas" LTV kolēģa (ironiski...) veidotajā sižetā to uzskatāmi un argumentēti izstāsta gan Valsts policijas Prevencijas vadības nodaļas priekšnieks Andis Rinkevics, gan centra "Dardedze" valdes locekle Laila Balode. Ļoti iesaku šīs piecas minūtes Derkevicas-Pilskungas kundzei, lai priekšdienās šajā tēmā izvairītos no neveiklībām.
Galu galā – arī tāpēc, ka mainās laiki un sabiedrība. Lietas, kas daudziem šķita pieņemamas pirms gadiem desmit un divdesmit, vairs nav pieņemamas šodien. Tēmas, par kurām baidījās runāt toreiz, vairs nav tabu tagad. Sabiedrība nobriest, izpratne pieaug. Protams, ja vien atkal neuzrodas kādi prātvēderi, kas mēģina to pārmest un nonivelēt.
Otrais jautājums, uz ko krīzes komunikāciju speciālistei nav atbildes: ja kolēģi bija pamanījuši – kāpēc viņi neteica agrāk?
Viņi jau neteica arī tagad... Pateica tikai tad, kad tika uzdoti konkrēti jautājumi un pilnībā melot kļuva bīstami pašiem. Tieši "pašiem", šķiet, ir būtiskākā atbildes atslēga. Proti, līdz šim visi, kas zināja (un droši varam teikt, ka kopumā runa ir par vairākiem desmitiem cilvēku), augstāk lika savas intereses. Jo kuram gan gribas klapatas ar policiju – ziņot, liecināt, tērēt laiku. Tēma jutīga – ko kāds padomās, kaut ko vēl pārmetīs... Labāk nolikt sevi čučēt (formulējuma atsauce būs rodama vēlāk tekstā).
Trešā neskaidrība, kas balsta "Sporta studijas" ekspertes secinājumus: nevienu nedrīkst publiski pasludināt par vainīgu, kamēr nav sprieduma. Viņa piebilst – oficiāla sprieduma lietā nav (nez, no kurienes tam rasties, ja paturam prātā jautājumus numur viens un divi...) un, piemēram, Amerikā žurnālistus droši vien iesūdzētu tiesā. Jo vienas puses teiktais nav pierādījums, un – te neesot otras puses redzējuma. "Nevar tā – viena tante teica, vienos vārtos," pamāca Derkevica-Pilskunga.
Te pat grūti saprast, no kura gala sākt kļūdu labojumu. Pirmkārt, MVP raksts nevienu nepasludina par vainīgu, tikai apkopo cietušās meitenes un aculiecinieku stāstus, izgaismojot problēmsituāciju un pievēršot tai sporta vides un attiecīgo institūciju uzmanību. Otrkārt – tā "viena tante", kas teica, ir pati cietusī, kas saņēmusies runāt par 14 gadu vecumā piedzīvotiem smagiem pāridarījumiem. Ja ekspertei šāds apzīmējums konkrētajā situācijā šķiet pieņemams – nu ko, katram mums savi ētikas standarti. Treškārt – runa nav par vienu avotu ("tanti"), bet trijiem (un pēc publikācijas to skaits turpina augt). Ceturtkārt, ja krīzes komunikāciju speciāliste būtu kaut izlasījusi rakstu, ko komentē, tad tā beigās būtu pamanījusi arī piebildi, ka raksta tapšanas laikā MVP sazinājās ar Andri Steļmahu, piedāvājot izteikties un izskaidrot izteiktās apsūdzības, taču treneris uz ziņu nereaģēja. Varbūt Derkevicas-Pilskungas kundzes arsenālā ir kādas metodes, kā piespiest cilvēku runāt, ja viņš to nevēlas, bet mēs tādas nepraktizējam.
Visbeidzot, ceturtā neskaidrība – jau citā tēmā, atklājot Latvijas Olimpiskās komitejas prezidenta iespējamos interešu konfliktus un nepotisma praksi. Te eksperte secina, ka "iekšējā komunikācija iznākusi uz āru", atkārtojot (acīmredzot LOK prezidenta retorikā) dzirdētus jautājumus: kāpēc šos jautājumus man neuzdeva iekšēji? Kāpēc tos uzdod publiski? "Iekšējās sanāksmēs netika uzdoti jautājumi, tie pēkšņi parādās publiskajā vidē."
Šeit komunikāciju speciālistei varētu būt vismaz nosacīta taisnība – tajā, ka žurnālista atklājumi nāk par labu pašreizējā LOK prezidenta oponentiem, līdz ar to tiem var būt loma turpmākajās cīņās par varu. Vai tas būtu iemesls, lai medijs šajā situācijā klusētu? Nedomāju vis. Naratīva "bija taču iespēja šos jautājumus izrunāt iekšējā vidē" uzturēšana gan liecina par šīs vides nepārzināšanu – tā tas varbūt strādā doktorantūras teorijas grāmatās, bet ne reālajā Latvijas sporta saimniecībā. Nekodīsi taču rokā, kurā atrodas visas sviras tavas labklājības ietekmēšanai, – sakošļās un izspļaus.
Derkevica-Pilskunga uzsver, ka Žorža Tikmera situācijā nav nekā tāda, ko aizliegtu likums, taču, ja tas domāts kā akmens žurnālista dārziņā, atkal nav trāpīts: gan intervijā, gan sižetā skaidri un nepārprotami runāts tieši par ētisko atbildību, ne juridisko. Nezinu, varbūt nav bijis laika noskatīties, bet arī šī būtiskā detaļa ekspertei paslīdējusi garām. Turklāt piebildīšu – intervijā Tikmeram tiek vaicāts ne tikai par vienu ētikas ziņā divdomīgu situāciju, kas attiecas uz interešu konfliktiem, bet vismaz piecām, kas palika visu pārējo mediju paķertā galvenā (jo skaļākā) akcenta ēnā. Ja eksperti (vai jebkuru citu) interesē, kā žurnālists nonāca pie šīs informācijas, – lūk, noderīga lasāmviela.
Noslēgumā eksperte secina, ka pazīmes "savelk to kopā ar trenera gadījumu" (gan kārtējo reizi papildinot ar sevis iecienīto piezīmi kategoriskuma mīkstināšanai – "iespējams"), tā paspilgtinot vēstījumu, sak – te ož pēc melnā PR! Citiem vārdiem – pasūtīts, apmaksāts, apzināti nomelnojošs materiāls. Tieši šādu šo vēstījumu nekritiski tālāk nodod sabiedriskais medijs – pat neskatoties uz savādo situāciju, ka šādi apsūdz arī pats sevi, jo LOK prezidenta izvešanu "lagūnā" taču paveica pašu kolēģis sporta redakcijā Raimonds Rudzāts.
Tajā pašā absurda teātrī iederas vēl viens montāžas un raidījuma redaktora filtrus izturējis citāts: "No krīzes vienmēr jāmēģina izkāpt ar pēc iespējas baltākiem cimdiņiem, un masu mediji ir jānoliek čučēt." Tā teikt, sabiedrības apmaksāts padoms negodīgiem funkcionāriem, varmākām un meļiem – nepieļaujiet, lai žurnālisti strādā un izzina! "Medijiem ir jādod līdz šim zināma, ticama, uz faktiem balstīta pamata informācija. Lai žurnālists nemēģina dabūt informāciju no mazāk uzticamiem avotiem. Lai (ir) no pirmavota."
Tīri cilvēciski gribētos pajautāt, kādu cenu sabiedrībai piedāvāt maksāt par to. Cik tūkstošu salauztu dzīvju šobrīd pasaulē būtu vairāk, ja šādam padomam būtu sekojusi, piemēram, "Boston Globe" laikraksta "Spotlight" žurnālistu komanda 2002. gadā, atmaskojot bērnu seksuālās izmantošanas masveida praksi katoļu baznīcā? Vai arī – nav pat jāskatās tik plašos ūdeņos: saskaņā ar Derkevicas-Pilskungas izklāstītajiem un LTV tiražētajiem principiem šobrīd Latvijas medijiem būtu jāčuč arī Jēkabpils slepkavas lietā – paļaujoties uz policijas relīzēm. No pirmavota, tā sacīt – nemēģinot dabūt informāciju "no mazāk uzticamiem avotiem"...
Šis gan nav pārmetums ekspertei, tā ir viņas joma un specialitāte, bet rodas jautājums: kādu mērķu vārdā šādu vēstījumu saviem skatītājiem sniedz sabiedriskais medijs? Ko ar šo sižetu nevis gribēja pateikt, bet reāli pateica "Sporta studija"? To, ka pētnieciskā žurnālistika, visticamāk, ir melnais PR? Ka žurnālistus var nopirkt vai vienkārši aptīt ap pirkstu? Konkrētos vai visus? Tad kā – pētītās situācijas ir safabricētas, dati interpretēti un liecinieki – "vienas tantes" plauktā liekami? Kādu apsvērumu dēļ redakcija ēterā pieļāva atklātu viltus ziņu tiražēšanu un sazvērestības teoriju vērpšanu, klaji diskreditējot kolēģu darbu un mediju lomu kopumā? Galu galā – vai LTV vadībai šķiet pieņemams vēstījums, ka sabiedrībai aktuālās problēmsituācijās medijiem piedien doties "čučēt", nemēģinot izzināt situāciju, bet gan pārtiekot tikai no oficiālo personu sagatavotās "drošās" informācijas?
Otrdien, pēc tam, kad sociālās saziņas vietnē "Twitter" izteicu neizpratni par izskanējušo sižetu, ar mani sazinājās tā autors Raimonds Gekišs. Paskaidroja, ka sižeta doma bijusi citāda, nekā sanācis, pieļauta kļūda akcentu izvēlē, atvainojās. Respektējama rīcība cilvēciskā līmenī, bet diemžēl nekādi nemaina sižeta neprofesionalitātes sastrādāto postu. Nav runa tikai par profesijai un konkrētu mediju un žurnālistu reputācijai nodarīto kaitējumu, bet gan vēstījumu, kādu tas nodod upuriem, kas šādās situācijās meklē palīdzību un svārstās, vai uzticēties medijiem. Diemžēl tieši LTV sporta redakcija darījusi daudz, lai mazinātu šajā stāstā cietušo meiteņu pārliecību, – ilgstoši vispār ignorējot tēmu, tad iznerrojot divas potenciālās liecinieces (no ilgas un vaļsirdīgas sarunas izmantots viens teikums ziņu sižetā), un tagad – kā "Sporta studijas" pirmo sižetu par šo tēmu ēterā prezentējot tieši Derkevicas-Pilskungas savādo vēstījumu. Skumīgajā kopainā iederas arī fakts, ka trešdienas "Panorāma" sižetā pieteiktā intervija ar treneri Steļmahu, sak – pilno versiju steidziet skatīt mūsu "YouTube" kanālā – līdz ceturtdienas pusdienlaikam tur nebija pat ievietota.
"Neignorēt problēmas, lai cik tās šķietami būtu nepatīkamas," sižeta beigās tā autors novēl sporta sabiedrībai. Tieši to pašu gribētos novēlēt "Sporta studijas" radošajam sastāvam.
P.S. "Delfi" galvenais redaktors Filips Lastovskis ir vērsies pie mediju ombuda ar iesniegumu izskatīt sižeta atbilstību kvalitatīvas žurnālistikas un ētikas standartiem.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!