Kamēr nav izcīnīts olimpiskais zelts, apstāties nedrīkst. Saruna ar šķēpmetēju Līnu Mūzi  (38)

Savā ne pārāk ilgajā sportistes karjerā 20 gadus vecā Mūze izcīnījusi sudraba medaļas pasaules junioru un Eiropas U-20 čempionātos, bet šogad savam medaļu krājumam viņa pievienoja arī Eiropas U-23 čempionāta zeltu. Tāpat viņa 2012.gadā Eiropas pieaugušo čempionātā ierindojusies 10.pozīcijā, bet Londonas olimpiskajās spēlēs palika 13.vietā. Pašreizējais Līnas Mūzes personiskais rekords ir 61,97 metri, kas tika sasniegts jūlijā notikušajā Latvijas čempionātā.

Intervijā portālam "Delfi" Līna Mūze pastāstīja par līdz šim veiksmīgo sezonu, par saviem nākotnes plāniem un arī par situāciju Latvijas vieglatlētikā.

Aizvadītās sacensības Tev bijušas ļoti veiksmīgas. Zelts Eiropas U-23 čempionātā, personiskais rekords Latvijas čempionātā. Kā tas Tev izdevās?

Nezinu vai pēdējos rezultātus varu saukt par strauju augšupeju, bet kaut kam mēs gatavojāmies. Gatavojāmies šogad U-23 čempionātam, un izdarījām visu iespējamo, ko vajadzēja, lai izcīnītu zelta medaļu, un tas ir pats svarīgākais. Sasniegtais rezultāts nav svarīgs, jo konkurentes ir pārspētas, un beidzot ir sets. Tie "sāpīgie sudrabi" ir atstājuši pēdas sirdī. Tagad ir gan himna, gan medaļa. Ļoti priecājos! Par personisko rekordu runājot, daudziem apsolīju, ja "nemetīšu" personīgo rekordu, uz pasaules čempionātu Maskavā nebraukšu. Diemžēl tagad nekas cits neatliek.

Kāpēc diemžēl?

Patiesībā es labāk izlaistu pasaules čempionātu un kārtīgi izveseļotos. Treniņi, sacensības un ieguldītais darbs, mēģinot izpildīt čempionāta normatīvu, ir nogurdinājuši ķermeni. Sakrājušās sīkās traumiņas. Tas rezultāts, kāds tiek prasīts no sportista 20 gados, nav nekāds maziņais. 62 metri, ārprāts! Londonas Olimpiādē 62 metri, ja nemaldos, bija sestā vieta. Tātad uz pasaules čempionātu jāizpilda augstāks normatīvs nekā uz olimpiskajām spēlēm. Ar katru gadu tiek prasīts no sportistiem arvien vairāk un vairāk. Man mazliet pietrūka līdz A normatīvam, bet viss ir kārtībā.

Iespējams, šis brīdis nav īstais, lai dotos uz pasaules čempionātu, jo veselība šobrīd man nav tik stabila, lai sasniegtu labākos rezultātus. Tomēr man priekšā vēl būs daudzi pasaules un Eiropas čempionāti. Lai gan arī savu personīgo rekordu es uzmetu diezgan bezpalīdzīgā stāvoklī. Maskavā sakodīšu zobus, un cīnīšos. Pasaules čempionātā vēlos iekļūt starp pirmajām 12 sportistēm, un, lai to sasniegtu, vajadzētu mest ap 61 metru.

Tu esi savas karjeras sākumā, cik ļoti daudz šobrīd Tev nozīmē personiskais rekords?

Es personiskajam rekordam pagaidām nepievēršu uzmanību. Parasti, kad uzmet personīgo, tas skaitlis patīk, bet mans pašreizējais rekords ir tāds, kuru īsti nevar atcerēties. 61,97 metri - nav tur smuku apaļu ciparu. Drīzumā ceru sasniegt tādu skaitli, kas labāk turēsies atmiņā. Cerams, ka tas notiks Maskavā.

2012.gada Londonas olimpiskajās spēlēs Tev pietrūka 20 centimetru līdz finālam un paliki pirmā, kura finālā neiekļuva. Vai tas bija dzinulis šai sezonai?

Jā, pēc Olimpiādes tas man bija dzinulis. Man bieži pietrūcis pāris centimetru, un šogad es tiešām strādāju "melnu muti", lai man vairs nepietrūktu to pāris centimetru. Vēlos būt pārāka par savām konkurentēm. Tas, ka man vienmēr nedaudz pietrūkst, sāk apnikt. Iespējams, ka man jāstrādā vēl smagāk, jāpieliek visur, kur var. Viss tiek pakārtots tam, lai nepietrūktu tie pāris centimetri.

Vai pašai ir skaidrojums, kāpēc Tev šajā sezonā sakrājušies šie savainojumi?

Šīs traumas rada pārāk biežā startēšana. Šogad bija epizode, kad deviņu dienu laikā bija četras sacensības. Pēc sacensībām jālido prom, tad jāgaida soma, pēc tam jālido tālāk un jāstartē, un tā visu laiku. Ķermenis vairs nespēj aptvert to, kas notiek. Tur arī rodas traumas. Šķēpmešana nav pastaiga gar jūru. Šajā sporta veidā tiek veiktas pārdabiskas kustības. Tomēr no sevis "spiežu ārā" maksimumu. Pēc tāda sacensību grafika es domāju: "Pie velna, cik laba ir mana fiziskā sagatavotība, ja no lidmašīnas varu izkāpt, nevis izkrītu."

Kas tad Tevi notur sportā?

Sportā mani notur mīlestība pret to. Arī gandarījums par panākumiem, kad draugi, ģimene un līdzjutēji tur īkšķus. Skatās sacensības, atbalsta. Grūti būtu piecelties bez sporta.

Pāreja no junioru sacensībām uz pieaugušo ir smaga?

Pēc U-23 čempionāta es savos 20 gados vairs varu startēt tikai pieaugušo sacensībās, vairāk iespēju U-23 čempionātā man vairs nebūs. Tagad es vairs neskaitos "maziņā", un varu konkurēt ar pieaugušajiem sportistiem. Diemžēl es ļoti ātri "izaugu". Protams, viegli nav, taču turpinu skatīties tikai uz priekšu.

Kā sākās Tava šķēpmetējas karjera?

Sportā mani ieveda vieglatlētikas treneris Guntars Markss, bet sāku ar daudzcīņu. Pēc pāris gadiem sāku mest šķēpu, aizbraucu uz vieniem mačiem, kuros uzvarēju. Tā arī tas viss aizsākās. Tagad neteikšu, ka esmu bēdīga. Nevar teikt, ka neesmu traumatiska, bet nekas neatsver piedzīvotās sajūtas.

Es priecājos par to, ko esmu izdarījusi, bet nekas nav beidzies. Man ir tikai 20 gadi, ir jāizvirza jauni mērķi, un kamēr nav olimpiskais zelts, tikmēr apstāties nevar. Protams, arī pasaules rekordu vēlos sasniegt. Ir jāizvirza mērķi. Tuvākais mērķis man ir pasaules čempionāta divpadsmitnieks.

Tavuprāt, kad būs Tavas šķēpmetējas karjeras virsotne?

25 gadi ir tas vecums, kad parunāsim par to, vai pasaules rekords ir "drošā vietā". Tas tā, ja es runāju iedomīgi. Šajā vecumā ķermenis ir nobriedis. No šī brīža es varētu strādāt tā, lai nostiprinātu muskuļus un visu laiku uzlabot rezultātu. Muskulim ir atmiņa. Tad viņš ātrāk atjaunosies. Iespējams, tas būs laiks, kad varēs sevi mocīt, viss būs nostiprināts, būs perfekta fiziskā sagatavotība. Madarai Palameikai un Sintai Ozoliņai - Kovalai ir īstais vecums. To arī pierāda viņu personiskie rekordi. Man vēl ir nedaudz jāpaaugas.

Jau ieminējies par savām komandas biedrenēm. Kādas ir jūsu attiecības?

Ar šķēpmetējām mums ir ļoti labas attiecības. Mēs varam aiziet un iedzert tēju, aiziet kopā atpūsties, kā arī parunāties, kā draudzenes. Viņas mani vienmēr samīļo un atbalsta. Sinta, piemēram, satraucas par manu muguru, vienmēr prasa, kā jūtos un iesaka kādu vingrinājumu. Sinta ar Madaru ir ļoti draudzīgas un mīļas, nevienu sliktu vārdu nevaru pateikt. Kopā ar puišiem mēs esam šķēpmetēju ģimene, katrs ar saviem sasniegumiem, savu raksturu. Kādreiz cilvēkiem kaut kas "nesaslēdzas", tad arī rodas tās problēmas. Visi mēs esam viens par visiem un visi par vienu.

Treniņos mēdz runāt pretī trenerei, vai arī esi tā, kas ir paklausīga?

Treniņos neesmu tā, kas runā pretī trenerei. Man nav tās pieredzes šķēpmešanā. Man nav arī olimpiskās medaļas. Eidukai divi audzēkņi ir olimpiskie vicečempioni. Mēs runājam par to, kādas ir manas sajūtas izpildot vingrinājumu. Tāpēc trenere strādā ar katru individuāli, katram ir savs laiks, un viņa ideāli izprot katru kā indivīdu. Lai arī trenerītei veselība neatļauj, viņa iegulda tik lielu darbu. Ja es stadionā atrodos divas stundas, tad viņa kā sāk, tā sešas stundas strādā, stundu atpūšas, un tad turpina strādāt tik pat daudz. Supersieviete. Es šogad ieguvu zeltu, personisko rekordu, tas nozīmē, ka viņa māk strādāt ar saviem audzēkņiem.

Izstāsti savu skatījumu par situāciju Latvijas vieglatlētikā. Kā ir ar šķēpmetējiem?

Ja uz Latviju atbrauc sportisti no ārzemēm, un pasaka, cik ļoti nolaists ir mūsu Daugavas stadions, tad mazliet ir kauns. Stadions nav sliktākais, tur ir sacensībām radīts lielisks celiņš. Varbūt nevajag būvēt jaunu stadionu, bet atjaunot to pašu, jo tas atrodas ideālā vietā un tur šķēpmetējiem ir labs vējš. Olimpiskajā centrā ir mūsu stūrītis, bet arī prasītos kaut kas vairāk. Ārzemēs sportistiem ir iespējas mest no garā ieskrējiena, mēs varam mest no pāris soļiem un skriet krustsolīšus. Ziemā darbs tiek izdarīts par 70 procentiem. Tā ir sāpīga tēma. Ceru, ka vismaz maniem bērniem būs, kur trenēties. Visi uzskata, ka šķēpmetējiem vajag tikai zālīti. Tāpat ir bijuši gadījumi, kad es, no rīta aizejot uz treniņu, uzreiz varu iet prom, jo priekšā ir futbola komanda. Ko es viena ar trenerīti varu izdarīt pret 30 - 40 cilvēkiem? Sāpīga tēma.

Acīmredzot ar minimālām iespējām var sasniegt augstus mērķus. Tikmēr igauņi ir ieguldījuši tik lielus līdzekļus tajā, lai uzkoptu vieglatlētiku. Mēs vienkārši nobālam uz viņu fona.

Bez sporta, ar ko vēl tu nodarbojies?

Mācos LSPA par sporta treneri, vadītāju un menedžeri. Jau otrais gads, vēl divi palikuši. Mani mazāk interesē trenera darbs, bet vairāk tieši sporta vadītājs un menedžeris - varbūt es būšu tā, kas kādreiz izlems par to, vai stadions būs vai nebūs (smaida). Brīvā laika man vispār nav. Dažreiz man prasās, lai diennakts ir 30 stundu gara. Snovborda dēli un skrituļslidas es nedrīkstu aiztikt. Līgums tāds ir noslēgts, un neko citu nevaru darīt.

Tātad privātajai dzīvei laika nav?

Privātajai dzīvei laika paliek ļoti, ļoti maz, bet paliek.

Cik ilgi plāno būt sportā?

Sportā vēlos būt, kamēr sasniegšu visus mērķus. Domāju, ka normāli varu mest vēl desmit gadus, jo olimpiskajai čempionei ir 30 gadi. Galvenais, jādomā par savu veselību, nevis darīt visu pēdējiem spēkiem. Pēdējā laikā cenšos darīt pārāk daudz.

Tāds ir sports. Ja nevari sakost zobus un paciest sāpes, tad kāda jēga to darīt? Neiešu uz stadionu un neraudāšu.