Jau otru gadu desmitu mēs un arī volejbola atbalstītāji tiekam baroti ar solījumiem, ka līdz ar kārtējiem zaudējumiem iegūstam pieredzi, kuru varēsim likt lietā nākotnē. Viena spēlētāju paaudze (brāļi Celitāni, Medenis, Štāls, Iecelnieks, Koržeņevics) jau ir beigusi vai tūlīt beigs aktīvā sporta gaitas, un nākamajai spēlētāju paaudzei tuvākās sezonas var būt noteicošas, vai beidzot izdosies īstenot sapni par cīņu Eiropas čempionāta finālturnīrā. Diemžēl šos sapņus neizdodas realizēt, jo netiek veikts profesionāls un mūsdienu sporta organizāciju prasībām atbilstošs darbs no federācijas un treneru puses.
Atbraucot no nogurdinošas sezonas ārvalstu klubos, mēs nokļūstam citā realitātē – Latvijas izlasē, kur spēlētāja intereses nav pirmajā vietā un mums nākas samierināties ar apstākļiem, kas varēja būt pieņemami pirms 20 gadiem, – spēlētājiem netiek veiktas medicīniskās pārbaudes, uz sacensībām dodamies ilgos lidojumos un pārbraucienos cauri visai Eiropai, lai gan, savlaicīgi plānojot, var saīsināt ceļu līdz sacensību vietām. Nav veselības apdrošināšanas, pat par sīkiem sadzīviskiem jautājumiem ir bijis jātērē daudz laika un enerģijas – tikai pēc ilgstošas lūgšanās var izprasīt sporta apavus, ceļsargus.