Simboliski, ka vienus no skaistākajiem vārtiem Latvijas izlases vēsturē mačā pret Gruziju guva tieši Aleksandrs Cauņa un ka tieši viņš izlīdzināja rezultātu. Tieši Cauņa un Artjoms Rudņevs ir spilgtākie no jaunās paaudze futbolistiem, kas ienākuši izlasē, turklāt Cauņu jau vairs nedrīkst saukt par iesācēju, jo viņš 22 gadu vecumā jau paspējis aizvadīt izlases rindās 21 spēli un viņam to būtu vēl vairāk, ja nebūtu traumu.
Paaudžu maiņa vairāk vai mazāk jūtama ir jebkurā izlasē - lai ir Vācija vai Malta, Francija vai Andora, Anglija vai Latvija. Tā nav īpaši sāpīga, ja tai gatavojas. Visu cieņu Vitālijam Astafjevam, Jurijam Laizānam un Andrejam Rubinam, visu cieņu par pārliecinošo atgriešanos ierindā Dzintaram Zirnim, visu cieņu par uzņēmību un cenšanos vienmēr palīdzēt Mārim Verpakovskim, taču visiem šiem spēlētājiem karjera jau diemžēl tuvojas beigām. Kas aiz viņiem? Ļoti negribētos, lai Astafjevs kļūst par apstākļu upuri - proti, lai viņš spiests spēlēt vēl arī tad, kad nevarēs vairs reāli palīdzēt (Vitālijs gan ir pietiekami gudrs, lai to pats savlaicīgi saprastu un paietu malā), viņš to nav pelnījis un tā nav viņa vaina, ka nav mums pieredzējušajam centra pussargam pienācīgas maiņas. Nevis no debesīm nav nokritis pēctecis, bet gan nav to mūsu treneri sagatavojuši, pašiem futbolistiem acīmredzot pietrūcis uzņēmības, pacietības un talanta, izlases treneri acīmredzot pārāk ilgi paļāvušies uz saviem neaizvietojamajiem līderiem. Nav viena iemesla un nav viena vainīgā, kāpēc ir noticis tā, ka aiz Astafjeva un Laizāna mums nav spēlētāju, kas varētu uzreiz vai īsā laikā stāties viņu vietā. Un arī nebūs, ja potenciālie aizstājēji turpinās "briest" uz rezervistu soliņa vai izlases kandidātu sarakstā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!