Biedriņš un Šķēle, Kristaps un Sandis Valteri, Grafs un Kambala, Janičenoks un Jahovičs, Kalve un Kaspars Bērziņš, Zaķis... Būtu muļķīgi teikt, ka šie spēlētāji izlasi nepadarītu ievērojami spēcīgāku, turklāt tie nav divi trīs, bet gan 11spēlētāji (iespējams, ka būtu pieminams vēl kāds), kuri dažādu iemeslu dēļ Latvijas izlasē nespēlēs. Paliek tas, kas paliek un ar tiem arī jāspēlē. Visu labāko spēlētāju atrašanās ierindā vēl neko arī negarantē (piemērus tālu nav jāmeklē), savukārt viena vai vairāku līderu izkrišana no sastāva ir ne tikai sitiens pa komandas izredzēm, tā ir arī iespēja izpausties jauniem līderiem un tikt atrastiem jauniem līderiem. Cits jautājums, vai pietiks laika tos atrast un vai viņi paspēs sevi apjaust līderu lomā.
Pirmā pārbaudes spēle ar Lietuvas studentu izlasi (par otro izlasi to būtu pārāk skaļi saukt), kuras sastāvā plašākam lokam bija zināmi tikai divi trīs spēlētāji, un ar Slovēnijas izlasi atstāja diezgan nomācošu iespaidu. Jā, tās bija tikai pirmā spēle, jā, pret studentu izlasi nespēlēja Blūms, Vairogs, Strēlnieks un Šeļakovs (abu pamatsastāva saspēles vadītāju palikšana malā ietekmēja īpaši, pirmā numura izkrišana vienmēr stipri sit pa jebkuru komandu), taču pretī mums arī nebija ne tuvu tā līmeņa komanda, kādas nāks Eiropas čempionātā. Tieši tas – pieļauju – daudzus satrieca visvairāk.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!