Anatolijs Kreipāns: bēdu ieleja ar cerību  (8)

Nekā īpaši iepriecinoša nav, taču nav arī pēkšņi notikusi katastrofa. Viss rit tā, kā tam vajadzēja noritēt.

Rastorgujevs un otrs (pirmais) mūsu biatlona līderis Edgars Piksons vēl nav sasnieguši labāko sportisko formu un viņu labākos rezultātus jāgaida sezona otrajā pusē (tajā skaitā - pasaules čempionātā Rūpoldingā), savukārt pārējie mūsu puiši (šoreiz būs runa tikai par viņiem) vēl nekam vairāk par pašreiz iespēto nav gatavi un tā nav viņu vaina.

Biatlons jau vairākus gadus sapulcē lielāko skatītāju auditoriju starp visiem ziemas sporta veidiem gan klātienē, gan pie TV ekrāniem, biatlonisti kļūst arvien populārāki un par labākajiem drīz laikam rakstīs tik pat daudz un bieži, kā par futbolistiem (ne velti taču biatlonu tā popularitātes dēļ dažkārt pat dēvē par "ziemas futbolu") un ne tikai sezonas laikā. Vai kādreiz šajā popularitātes vilnī atkal būs arī Latvijas biatlonisti? Šogad pasaules čempionātā Piksons lika par sevi runāt un viņa sakarā atcerēties par Ilmāra Briča un Oļega Maļuhina panākumiem, par mūsu lielisko četrinieku, kurā vēl bija Jēkabs Nākums un Gundars Upenieks, kurā lauzās Raivis Zīmelis. Tās tagad ir skaistas atmiņas. Jo ātrāk mēs beigsim sevi ar tām sāpināt, jo būs labāk! Nekas nemainīsies, ja tikai turpināsim gausties par to, cik labi kādreiz bija, cik augsti bija mūsu rezultāti, kā mēs stafetē olimpiskajās spēlēs un pasaules čempionātos bijām pēc pirmajiem diviem posmiem līderi, kā Maļuhins uzvarēja PK posmā, kā Bricis guva medaļas pasaules čempionātos u.tt. Pašreiz biatlons ir tu, kur tas ir - bēdu ielejā - un mēs zinām, kāpēc tas tur ir. Tieši no šā zemākā punkta jāsāk ceļš uz augšu. Tas būs ļoti grūts un arī ilgs ceļš, taču tas nav bezcerīgs mēģinājums ceļu veikt.

Pirmajos trijos Pasaules kausa posmos bija ne tikai pārliecināšanās par pašreizējo atpalikšanu, bet arī par to, ka mums ir jauni biatlonisti, ka ir cilvēki, kam nav vienaldzīgs biatlona liktenis un ka ir cilvēki, kas nevis vārdos, bet darbos cenšas iespēju robežās kaut darīt lietas labā.

Šosezon īstas ugunskristības lielajā biatlonā piedzīvoja Toms Praulītis, Rolands Pužulis, Mārcis Paeglītis un Artūrs Koļesņikovs (gan Pasaules kausa posmos, gan IBU kausa izcīņas posmos). Viņi sastapās ar daudzām nepieredzētām lietām un iepriekš neizbaudītām sajūtām - sacensību līmenis un līdz ar to rezultātu blīvums, lielais skatītāju skaits un sacensību gaisotne, konkurentu iespējām slēpju servisā u.tt. Viņi saskārās arī tajā skaitā ar dažām elementārām lietām, kā, piemēram, nepilnības slēpošanas tehnikā, roku darbībā un šajā sakarā varētu parunāt par to, ar ko nodarbojas treneri sporta skolās, jo runa nav par kaut kādu biatlona augstāko matemātiku, bet par elementārām jeb ābeces lietām, taču tas jau ir cits temats. Tiesības piedalīties nākamajos trijos PK posmos janvārī Oberhofā, Novo Mesto un Antholcā bez Piksona un Rastorgujeva ieguva arī Pužulis, Praulītis un Koļesņikovs. Tas ir patīkami, jo lielākie pesimisti paredzēja, ka pēc gadu mijas mums PK posmos paliks tikai Piksons un Rastorgujevs. Bija iemesls tā domāt. Tagad jācer, ka arī pēc trim nākamajiem PK posmiem mums paliks vismaz pieci šo sacensību dalībnieki. Starp citu, 21 gadu vecais daugavpilietis, trenera Pētera Sardiko audzēknis Koļesņikovs daudzus pārsteidza IBU kausa posmā Obertilahā, kaut arī viņš sprintā tika diskvalificēts muļķīgas un visticamāk pieredzes trūkuma un satraukuma dēļ pieļautas kļūdas (finišēja ar patronas čaulīti aptverē) dēļ - Artūra rezultāts būtu devis 56. vietu ļoti spēcīgā konkurencē. Jau dzird runājam, ka tieši Koļesņikova personā mums aug jauns talants, vismaz "nākamais Rastorgujevs" u.tt., taču pašreiz laikam nebūtu pareizi ne īpaši izcelt viņu, ne piezemētāk izteikties par kādu citu no jaunajiem - viņi visi lielā mērā ir iesācēji, viņi visi diemžēl ir ļoti daudz iekavējuši un viņiem daudz jāatgūst. Šajā (iekavētā atgūšanas) kontekstā vēl patīkamāk ir tas (pastāstīja cilvēki, kas bija kopā ar biatlonistiem un palīdzēja viņiem PK un IBU kausa posmos), ka puišiem ir liela vēlēšanās mācīties, uzsūkt sevī visu jauno. Viņi ir sajutuši lielā biatlona garšu un viņiem gribas to izbaudīt vēl un vēl.  Skaidrs, ja divas, trīs vai četras sezonas esi nemainīgi 70. vai 80. vietās, tad apetīte un entuziasms var pāriet, taču šiem jaunekļiem tas pagaidām nedraud un atliek tikai nepieļaut, lai tā notiktu.

Mūsu debitanti ir vecumā no 20 līdz 22 gadiem, Rastorgujevam ir tikai 23 gadi un tikai Piksons jau uzskatāms par pieredzējušu (28 gadi). Starp citu, nav beidzis karjeru vēl arī Jānis Bērziņš, kurš, cerams, beidzot būs ticis galā ar veselības problēmām un pēc gadu mijas arī parādīsies PK apritē. Skaidrs, ka mēs nevarēsim konkurēt ar lielajām valstīm servisa jeb tehniskā nodrošinājuma ziņā, materiālā nodrošinājuma ziņā u.tt., taču jau šosezon iespējas Biatlona federācijai ir lielākas nekā bija pagājušajā un tikai ar savu attieksmi un vēlēšanos ir iespējams pārliecināt nenovērsties no biatlona potenciālos atbalstītājus. Visvieglākais taču ir atmest visam ar roku...

Lielākā nelaime ir tā, ka pārāk liels ir tā sauktais paaudžu pārrāvums. Tagad mums ļoti noderētu Dumbris, Lībietis un Pleiksnis, taču nepratām diemžēl saglabāt viņus biatlonam un izkrita vesels posms. Jau iepriekš starp Zīmeli un tā laika līderiem sanāca paliels starpposms, bet tagad tas ir vēl lielāks un tāpēc droši vien vajadzēs vēl vairāk laika, kamēr jaunie puiši "pievilksies" tuvāk pašreizējiem izlases līderiem. Labs pārbaudījums un reizē izaicinājums viņiem būs Eiropas čempionāts janvāra beigās Osrblī (Slovakija), kuram notiks īpaša gatavošanās. Šajās sacensībās vairs nedrīkst piedalīties Piksons (startē biatlonisti vecumā līdz 26 gadiem) un par komandas līderi būs Rastorgujevs. Pasaules kausa posmā Antholcā tiks izmēģināts stafetes variants ar Rastorgujevu, Praulīti, Pužuli un Koļesņikovu.

Ļoti negribētos, lai 2014. gada ziemas olimpiskajās spēlēs Sočos būtu Latvijas biatlona gulbja dziesma...