Anatolijs Kreipāns: Nav kauns  (56)

Kā arī jābūt pēc zaudējuma izšķirīgajā spēlē, kurā varēji uzvarēt. Varējām trešo gadu pēc kārtas tikt izslēgšanas turnīra otrajā kārtā, bija izredzes uzvarēt arī izšķirīgajā spēlē, bet... Laikam tomēr likumsakarīgāk, ka nevarējām. Nav par ko priecāties, bet nav arī iemesla slēpties no līdzjutējiem. Par tādu zaudējumu sērijā nav kauns.

Vilšanās, protams, ir visiem un tas ir tikai normāli. Ja tā nebūtu, tad būtu jāiet pie ārsta. Nav tādas mērauklas, ar kuru varētu izmērīt, cik daudz un kā tieši pietrūka Rīgas "Dinamo", lai pārspētu "Torpedo" un iekļūtu konferences pusfinālā. Tādas mērauklas nav, kā arī viena iemesla zaudējumam nav. Ja skatās tikai regulārā čempionāta turnīra tabulā, tad otrās komandas uzvara pār septīto ir tikai likumsakarīga un septītā komanda - Rīgas "Dinamo" - ir pelnījusi tikai uzslavu par to, ka piekāpās tikai septītajā spēlē. Ja paskatās abu komandu sastāvus, tad "uz papīra" pretinieks arī bija spēcīgāks. Ja salīdzina abu komandu rocību, tad arī "Torpedo" uzvara ir likumsakarīga, taču tie visi ir vāji mierinājumi, jo hokeju par laimi nespēlē "uz papīra", naudas daudzums un līdz ar to meistarīgu spēlētāju lielāks daudzums ir ļoti būtisks, tas dod priekšroku un ceļ pašapziņu, taču tas par laimi neko negarantē. Galu galā - iepriekšējos trijos gados situācija bija līdzīga, divus iepriekšējos gadus vēl izteiktāka par labu mūsu pretiniekiem, taču abas reizes mēs uzvarējām. Tas rūgtumu tikai palielina. Jārēķinās, ka līdzīga situācija būs arī nākamgad un turpmāk, jo diezin vai Rīgas "Dinamo" pēkšņi kļūs par vienu no turīgākajām KHL komandām. Patiesībā daudzi mūsu komandu min kā piemēru tam, kā ar ierobežotiem līdzekļiem var sasniegt labu rezultātu, var četrus gadus pēc kārtas spēlēt Gagarina kausa izcīņā un izveidot simpātisku laba līmeņa komandu. Mēs to apzināmies arī paši, taču arī tas ir vājš mierinājums... Vismaz tik ilgi, kamēr pāries zaudējuma rūgtums.