Anatolijs Kreipāns: Londonas plusi un mīnusi  (45)

Liela daļa taisnības šajā jokā, protams, ir, taču viena (vai dažas) medaļas (medaļas) nevar ne liecināt par vispārēju labklājību valsts sportā, ne aizēnot neveiksmes un nepilnības. Neiedziļinoties plašākā analīzē – Latvijas sportistu TOP 6 ar plus un mīnus zīmi Londonas vasaras olimpisko spēlēs LTV7 komentētāja Anatolija Kreipāna skatījumā.

Un ko tie, kas šeit nav pieminēti? Arī pārējiem mūsu olimpiešiem bija savas veiksmes un zaudējumi, arī viņi centās startēt pēc labākās sirdsapziņas (tieši tāpat, kā visi neveiksminieki), vienkārši šie seši plusi un mīnusi ir subjektīvi spilgtākie, kas uz karstām pēdām nāk atmiņā. Kādam tie noteikti ir citi, kādam varbūt pluss ir mīnuss un otrādi. Tāpēc jau sports ir tik aizraujošs, jo par notikumiem tajā vienmēr ir vairāki viedokļi un vienmēr var pastrīdēties vai apmainīties domām.

Cik mums nav bijis piemēru, kad sezonas laikā tiek gūtu panākumi augsta līmeņa sacensībās, bet vissvarīgākajās no tām tiek piedzīvota neveiksme. Pļaviņš/Šmēdiņš savu labāko kopīgo turnīru aizvadīja tieši olimpiskajās spēlēs. Viņi ikdienā nav labākie draugi, taču viņu trešā vieta tieši tāpēc vēl vairāk izceļ abu profesionalitāti.

Nebūtu mums divu medaļu, par Inetas pirmo vietu šajā sarakstā vispār nebūtu šaubu, taču arī tagad viņai tikai formāli šajā sarakstā ir trešā - viņa un visi trīs pieminētie puiši sagādāja mums visvairāk pārdzīvojumu un lepnuma. Arī par augsta ranga sportu cilvēciskumu, kas tomēr nereti pazūd aiz rezultātiem un medaļām.

Rubļevska ir iegājusi sava sporta veida vēsturē, kā pirmā sieviete, kura piedalījusies četrās olimpiskajās spēlēs modernās pieccīņas sacensībās. Apbrīnojama ilggadība un stabilitāte tik komplicētā un grūtā sporta veidā. Šķiet, ka Rubļevskas sasniegtais pie mums nemaz nav pa īstam novērtēts un apjausts.

Laura startēja disciplīnā, kurai (Džesika Ennisa!) sekoja visa Lielbritānija, viņa nekad vēl nebija startējusi tādas (ne tikai skaitliskā, bet arī emocionālā ziņā) auditorijas priekšā, taču viņa nesabijās un nesamulsa. Laura sasniedza jaunu personisko rekordu un atkārtoja Latvijas rekordu. Lai tagad paklusē un nokaunās tie "gudrinieki", kuri nonicināja viņas bronzas medaļu Eiropas čempionātā - sak, tur jau nemaz visu nebija... Tā nav laba īpašība - nevis priecāties par savējo sasniegumiem, bet gan vispirms meklēt iemeslus, kā tie varēja nebūt sasniegti.

Savukārt Jeļizarova pusfinālā jau piekto reizi šosezon laboja Latvijas rekordu. Finālam vairs nepietika spēka (nevarēja neietekmēt arī tas, ka pusfinālā Poļina skrēja ar 37,2 grādu temperatūru), taču liepājnieces sniegums bija viens no priecīgākajiem brīžiem šajās olimpiskajās spēlēs. Pirms kāda laika viņa taču jau grasījās sportošanu mest pie malas...

Vēl vairāk par sasniegto personisko rekordu (arī 400 kg robeža divcīņā neizskatījās neiespējama jau šoreiz) pārsteidza jaunekļa nosvērtība un miers, viņa pārliecība, ar kādu tika pacelts katrs svars.

Vēl vairāk - divi no trim kvalifikācijā izskatījās diezgan bezcerīgi. Droši vien, ka Zigismunds Sirmais ieguva arī vērtīgu pieredzi, taču... Ja skaidri zini, ka nevari mest, ka tev ir savainojums, tad varbūt tomēr labāk (un godīgāk) būtu palikt mājās?

No otras puses - tiesības piedalīties olimpiskajās spēlēs viņš ieguva godīgā cīņā, nevis aizņēma kāda cita vietu... Jācer, ka labuma tomēr būs iegūts vairāk. Šķēpmetējiem kopā ar savu treneri laikam vajadzētu apsēsties un izrunāt visas lietas, jo tā jau nav pirmā šāda veida neveiksme (tas gan attiecas uz Vadimu un Aināru, Zigismunds tomēr vēl ir pavisam jauns sportists un tamlīdzīgai neveiksmei viņu vajadzētu tikai norūdīt) un tā vairs nav nejaušība. Un nav pat svarīgi, raugoties uz priekšu, beigs karjeru Vadims vai tomēr nebeigs.

Tieši olimpiskajās spēlēs abi aizvadīja vienas no savām sliktākajām sacensībām. Pēdējos trijos pasaules čempionātos viņi nebija zemāk par 6. vietu... Varbūt trauksmes zvans bija jau šā gada Eiropas čempionātā, kurā viņi palika 13. vietā? Bet varbūt ietekmēja tas, ka tikai 4. augustā (pēc paša sportista vārdiem) Aleksejs no trenera uzzināja, ka nestartēs vieninieku sacensībās (kaut par to jau visapkārt runāja), kurām gatavojās un kurās viņa izredzes tikt finālā daži vērtēja visai augstu? Iespējams, ka ir vēl kāds (vai kādi) iemesls (iemesli) un tos puišiem kopā ar treneri jāatrod pašiem, taču fakts ir neapstrīdams - Londonā abi piedzīvoja izgāšanos.

Jau kuro reizi mūsu pieredzējušais vesera metējs sasniedz labus rezultātus sezonas laikā, tālu met treniņā vēl sacensību priekšvakarā, bet nespēj pārvarēt kvalifikācijas sacensību barjeru. Savukārt Lauma apbēdināja ne tik daudz ar netikšanu pamatsacensībās, cik ar bezcerīgumu, kas bija viņas lēcienos. Konkurentes nesatrieca ar supertāliem lēcieniem, šoreiz būtu pieticis ar 6,41 m tālu lēcienu, kas Laumai sen vairs nav nekas īpašs. Diemžēl tas palika tāls mērķis Londonā.

Vismaz daļēji neveiksmi var novelt uz zirgu (bija daži kaprīzie un viens tās - vārdā RAMBO - trāpījās tieši Denisam, kurš gan pats arī nebija bez vainas), taču tikai daļēji, jo zirgs taču Denisa vietā nepeldēja, bet peldēšanā Čerkovskis sasniedza vienu no sliktākajiem rezultātiem. Tiesa, viņš vēl saglabāja vietu desmitniekā un nepadevās arī pēc neveiksmes jāšanā - cīnījās līdz galam un centās tikt kaut vienu vai divas vietas augstāk. Tas izraisa drīzāk sapratni un līdzjūtību nevis kritiku.

Pēc pirmās kvalifikācijas sacensību dienas viņš bija 13. vietā un tikai par 3 punktiem atpalika no astoņnieka, toties otrajā dienā mūsu veterāns šāva daudz sliktāk. Cieņu izraisa viņa paškritika nevis cenšanās meklēt blakusiemeslus neveiksmei.

Tas attiecas gan uz galda tenisistu Matīsu Burģi, gan uz abiem mūsu džudistiem Jevgeņiju Borodavko un Konstantīnu Ovčiņņikovu, uz smaiļotāju treneri Aigaru Aglenieku (viņu sarunai ar LTV7 pat speciāli gāja pasaukt)... Var saprast zaudējuma rūgtumu, katram neveiksme tā vai citādi ietekmē vai var ietekmēt turpmāko karjeru, var saprast nevēlēšanos runāt, jo tika cerēts sasniegt daudz vairāk. Zināmā mērā ambīcijas pat ir apsveicamas, būtu daudz sliktāk, ja pēc zaudējuma kāda stāstītu anekdotes vai būtu pilnīgi vienaldzīgs par notikušo, bet...

Tie, kas gribēja runāt, arī nebija atbraukuši uz Londonu, lai sava prieka pēc papļāpātu ar sportistiem. To var izdarīt arī Latvijā. Olimpiskajās spēlēs tu tomēr pārstāvi ne tikai sevi, bet arī savu sporta veidu, savus līdzjutējus un - galu galā - savu valsti. Tieši tāpat kā žurnālists pārstāv savu izdevumu, līdzjutējus, savus lasītājus un viņš ir tas, ar kura starpniecību par tevi vispār kāds uzzina, kurš palīdz tava tēla veidošanā. Diezin vai pats sportists un viņa sporta veids kaut ko iegūs no atteikšanās runāt ar masu medijiem.

Laikam jau ne velti kāds slavens treneris reiz ir teicis, ka jātrenē ne tikai sportista ķermenis, bet arī sportista smadzenes. Tas gan bija domāts citā kontekstā, taču, lietas būtību tas nemaina - cienījamie treneri, audziniet savus sportistus un esiet paši viņiem piemērs. Lodes grūdējs Māris Urtāns arī uzreiz pēc kvalifikācijas negribēja runāt, taču vēlāk viņš pats saorganizēja žurnālistus uz sarunu. Visu cieņu. Un vai viegli bija dabūt vārdus pār lūpām šķēpa metējiem? Tomēr viņi pat tik smagā situācijā (arī trenere Valentīna Eiduka) prata saņemties un izrunāties, kaut Vadimam, piemēram, pat balss viegli trīsēja... Tajā brīdī pat īsti negribējās viņus kritizēt. Bija cilvēciski žēl. Arī sliktas emocijas pēc neveiksmes ir emocijas, arī tās par tevi daudz ko pasaka, kamēr izvairīšanās no sarunas... Arī savā ziņā par kaut ko liecina. Jācer, ka tā nav jauna tendence Latvijas sportistu vidū - proti, ja uzvaru, tad runāju, bet ja zaudēju, tad labāk nenāciet man klāt.