Anatolijs Kreipāns: Rīgas 'Dinamo' izvēlas maršrutu. Bez baltā karoga  (60)

Komandu ir pametuši Aleksandrs Ņiživijs un Metjū Karls (pirms tam uz NHL aizbrauca Kaspars Daugaviņš, bet tas jau bija paredzams, jo reālākas kļuva NHL lokauta beigas, ar to rēķinājās jau kopš pirmās dienas, kad Kaspars ienāca komandā), tuvākajā laikā varētu pamest vēl kāds. Daļa fanu sektora līdzjutēju mačā pret Sanktpēterburgas SKA uzvilka baltus kreklus un izkāra lielu plakātu ar vienu vārdu - "Kāpēc?" Saprast to var dažādi. Arī kā baltā karoga izkāršanu cīņā par iekļūšanu Gagarina kausa izcīņā.

Taču runa būs ne par karogiem, bet gan par attieksmi. Minētajā spēlē pret SKA rīdzinieki vismaz punktu bija pelnījuši tieši par attieksmi. Par cīņassparu un centību, par pašaizliedzību. Ja komandas izvēlētais maršruts jeb domāšana par nākamo sezonu, kā par notikumiem komandā izsakās ģenerālmenedžeris Juris Opuļskis, tāpat izpaudīsies arī atlikušajās regulārā turnīra spēlēs, tad maršruts ir pareizs. Kaut arī noteikti ne visu atbalstīts. Redzot, kā komanda cīnās laukumā, nekādi baltie karogi nenāk prātā. Mums joprojām ir tikai teorētiskas izredzes tikt Gagarina kausa izcīņā, taču arī netikt tajā var dažādi. Var pacelt rokas un padoties, aizvadot atlikušās spēles kā obligātu pasākumu, jo tās spēles ir jānospēlē. Bet var to izdarīt citādāk. Skaidrs, ka Ņiživija varēšana un nevarēšana visiem labi zināma un, ja vien viņš būs gatavs, nākamsezon Saša vairāk vai mazāk vēl varēs palīdzēt. Galu galā - nav viņam jāspēlē 20 minūtes katrā mačā. Ar attieksmi Sašam vienmēr viss bija kārtībā. Aizbraucot Ņiživijam un Karlam, iespējams, ka aizbraucot vēl kādam (Karsumam? Žirū? Telkvistam?), atbrīvojas lielāka iespēja apliecināt sevi tiem, kuri grib šajā komandā spēlēt nākamajā sezonā un tas nebūt neattiecas tikai uz jaunajiem hokejistiem. Šī sezona parādīja, ka daudz ko vajag pierādīt ne tikai viņiem. Turklāt apstākļos, kad situācija ir kritiska, kad izredžu tikt Gagarina kausa izcīņā ir maz. Tādā situācijā arī redzēsim, kas ir kas. Redzēsim, kuri patiešām grib spēlēt šajā komandā, bet kuriem hokejā svarīgs ir vispirms viņš pats, bet tikai pēc tam viss pārējais.

Galu galā - KHL ir vēl 23 komandas un ja reiz kāds sevi uzskata par tik izcilu meistaru, ka viņš Rīgas "Dinamo" netiek pienācīgi novērtēts, tad var taču izpausties un daudz vairāk pelnīt citās komandās. Šaubos tikai, vai daudziem būs piedāvājumi... Iesaku par to padomāt gan pašiem hokejistiem, gan kluba vadībai. Ja kāds "draud" aiziet, jo esot daudz labāki piedāvājumi no citām KHL komandām, tad nevajag turēt. Vajag ļaut, lai iet. Paskatīsimies, cik tālu aiziet un cik ātri būs atpakaļ jau ar pavisam citiem tekstiem... Daudzi joprojām nav sapratuši (dažs labs nekad arī nesapratīs), kāda vienreizēja izdevība vai varbūt pat laime viņiem ir spēlēt KHL savā komandā. Pie šīs izdevības vajadzētu turēties ar rokām, kājām zobiem un visu pārējo, ar ko vien var turēties, jo - lai cik ļoti tas nepatiktu, bet tā tomēr ir - lielākā daļa no mūsu pašmāju spēlētājiem KHL klubos nemaz nespēlētu, ja šajā turnīrā nespēlētu mūsu pašu komanda. Daļa to par laimi arī saprot, bet daļa... Kāpēc tad pēc tiem, kuri netiek "Dinamo" rindās vai jūtas komandā nenovērtēti, nestāv rindās ne citas KHL komandas, ne kaut vai klubi no Vācijas, Šveices, Somijas, Čehijas, kaut vai no Austrijas, Baltkrievijas, Slovakijas vai Krievijas augstākās līgas, Somijas un Zviedrijas pēc ranga otrajām līgām? Derētu par to kādreiz aizdomāties. Par to jau ne reizi ir rakstīts un runāts, bet laikam jau dažam labam patiešām to ir jāizjūt uz savas ādas.  

Katrai nākamajai no regulārajā turnīrā atlikušajām spēlēm jākļūst par iespēju apliecināt savu piederību komandai, savu vēlmi spēlēt Rīgas "Dinamo" arī turpmāk. Ja tā tas būs, tad maršruta izvēle attaisnosies. Komandas treneriem un vadībai būs iespēja redzēt, kas ir kas un attiecīgi novērtēt. Galu galā - sports ir arī izdzīvošanas skola. Pašreizējais laiks ir ļoti piemērots un pateicīgas tādai skolai. Maršrutam nav nekādas vainas, viss atkarīgs no tā, ar kādām domām un kādu attieksmi maršruts tiks veikts.

Cita lieta, ka labāko spēlētāju aizdošana citiem klubiem nostāda diezgan muļķīgā situācijā līdzjutējus. Īpaši tos, kuri iegādājušies sezonas abonementus. Viņi grib redzēt komandu ar visiem labākajiem spēlētājiem un viņi par to ir samaksājuši. Ir saprotams komandas vadības rūpēšanās par nākamo sezonu, jau savlaicīga priekšdarbu veikšana nākamajai sezonai, taču... Biļeti es esmu nopircis uz šo sezonu. Vai pirkšu arī uz nākamo? No otras puses - tamlīdzīgā situācijā tiek pārbaudīti ne tikai spēlētāji, bet arī līdzjutēji. Kuri ir īsti, bet kuriem atnākt uz hokeju ir vienkārši iespēja "pazīmēties" draugu un paziņu lokā - sak, es arī biju uz to "kruto" spēli... Tiesa, arī bez šādas kategorijas skatītājiem nevar iztikt. Par īstu līdzjutēju taču neviens nepiedzimts. Visur pasaulē vairāk līdzjutēju nāk uz spēlēm tad, ja komanda biežāk uzvar nekā zaudē, īstie līdzjutēji atgriezīsies, taču labāko spēlētāju atdošana citām komandā (kaut tikai līdz sezonas beigām), lai cik saprotama tā būtu no praktiskā viedokļa, nevar patikt nevienam un ar to (ar attiecīgu reakciju no līdzjutēju puses) ir jārēķinās.

KHL čempionāts vēl nav beidzies. Mēs vēl pacīnīsimies!