2007.gada pavasarī, kad Latvijas futbola izlase viesos ar 0:1 zaudēja Lihtenšteinai reportāžā "Dienā" ieliku virsrakstu "Kūtsmēslu smaka Vaducā". Gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Pavasarī Alpu pakājē iztīra kūtis, tāpēc visā stadiona apkaimē bija jūtams mēslu dzīvīgais aromāts. Pēc tā zaudējuma no izlases galvenā trenera amata atkāpās Jurijs Andrejevs. Kaut būtu ar ko attaisnoties, jo tajā mačā nespēlēja izlases cementētājs Vitālijs Astafjevs.
Sūdu smaku jūt arī tagad. Alpu vēji to dzen uz Rīgu, jo šoreiz Vaducā spēle beidzās 1:1. Turklāt, ja esam godīgi pret spēles gaitu, Lihtenšteina uzvaru bija vairāk pelnījusi kā Latvija.. Jā, Aleksandra Cauņas brīvsitienu var rādīt daudzos atkārtojumos. Taču arī viņu jaunais talants Vīzers izpildīja labu brīvsitienu un Vaņinu glāba vārtu stabs. Citējot Miķeli Rubeni, pirmajā puslaikā pilnībā strādāja futbola likumi - Cauņa trāpīja pa stabu, mājinieki drīz atbildēja ar "golu". Pēc tam Vīzers trāpīja pa stabu un Cauņa guva vārtus. Otrajā puslaikā uz mājinieku trāpījuma pa pārliktni mūsējo atbildes vairs nebija. Nevar teikt, ka necentās, taču ar to vien bija par maz. Nevar teikt, ka netika domāts par vārtu gūšanu izbraukumā – labu laiku, vismaz nomināli, laukumā bija trīs uzbrucēji – Artjoms Rudņevs, Vladimirs Kamešs un Māris Verpakovskis. Taču labās situācijās pie bumbas viņi tika daudz retāk kā lihtenšteinieši mūsu soda laukumā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!