Varētu teikt, ka Latvijas basketbolā ienāk "jaunais vilnis", ka sākas "jaunie laiki", varētu pat teikt, ka notiek basketbola atdzimšana, ka klāt nākamā "zelta paaudze" un tamlīdzīgi. Tas droši vien tagad būtu pamatoti, taču iztiksim bez skaļām frāzēm un lozungiem. Basketbols nemaz nebija "miris", lai kāds vienubrīd arī bija tā tēls. Basketbols bija, ir un būs viens no populārākajiem sporta veidiem Latvijā. Tā tas citādi nemaz nevar būt.
Vismaz muļķīgi ir apgalvot, ka tagad – pēc U20 izlases otrās vietas Eiropas čempionāta un tā laikā – basketbols ir pierādījis, ka ir populārākais sporta veids Latvijā. Piemēram, oktobrī vai novembrī, kad "Arēnu Rīga" pildīs Rīgas "Dinamo" hokeja komandas līdzjutēji, to pašu pilnīgi droši varēs teikt par hokeju (un droši vien ne tikai oktobrī vai novembrī). Basketbolam neko nemaz nevajadzēja pierādīt, jo gan tas, gan hokejs, gan futbols, gan motosports un autosports, gan vieglatlētika un vēl citi sporta veidi Latvijā ir populāri, tikai popularitātes viļņi tiem ir atšķirīgā laikā un nav regulāri. Taču pavisam cita lieta, ka gaišāks kļūst basketbola tēls, ka basketbolā – šoreiz runa ir tikai par vīriešu basketbolu – manāmas un sajūtamas jaunas vēsmas, ko tā vien gribas nosaukt ja ne par "jaunu ēru", tad vismaz par patīkamām pārmaiņām. Vislabākais tēla spodrināšanas līdzeklis ir medaļas, taču tās var apžilbināt un neļaut saskatīt citas un ne mazāk svarīgas vērtības.
Latvijas U20 izlases otrā vieta Eiropas čempionātā plus U18 izlases perspektīva (neatkarīgi no ieņemtās vietas Eiropas čempionātā, kas 28. jūlijā finišēs Rīgā) ļauj ar cerībām un optimismu gaidīt Latvijas izlases tuvāko nākotni. Pašreizējā Latvijas izlases kandidātu sastāvā arī ir galvenokārt vēl jauni vai brieduma gadu spēlētāji, tā ka skats nākotnē ir ja ne rožains, tad vismaz cerīgs. Turklāt varbūt pat ne tik daudz mūsu basketbolistu sportiskā talanta un meistarības ziņā, bet gan attieksmes ziņā. Šī paaudze – tā vismaz gribas domāt un pagaidām arī nav iemesla domāt citādāk – tomēr ir citādāka. Neviens nav eņģelis, visi ir normāli jaunekļi, kuriem patīk izklaidēties un atpūsties, taču vismaz pagaidām viņiem izdodas būt mērķtiecīgiem basketbolā un basketbols ir viņu prioritāte. Visi nespēlēs nacionālajā izlasē, visi nekļūs arī kaut vai par Latvijas labāko klubu pamatsastāvu spēlētājiem, jo tā nenotiek, lai cik talantīga būtu tā vai cita vecuma jaunatnes izlase. Visi varbūt pat nemaz nenokļūs profesionālajā basketbolā, taču tagad lielāka rādās varbūtība, ka mazāk būs arī basketbola ceļā noklīdušo, blakusapstākļu dēļ cerības nepiepildījušo, ka nebūs nevienu jāsauc par zudušo paaudzi utt. Varbūt patiešām vajadzēja piedzīvot 2009. gada vasaras kaunu un izjust tā sekas, lai kaut kas mainītos. Pirmām kārtām – apziņā.
Apzināti neesmu minējis nevienu spēlētāja uzvārdu un arī neminēšu, jo runa ir nevis par kādu konkrētu talantu, bet gan par tendenci kopumā. Tas, manuprāt, ir svarīgāk. Un tieši tāpēc iztiksim bez skaļiem saukļiem. Priecāsimies par to, ka mums ir un aug tik daudz (arī lielajā pašreizējā izlasē) mērķtiecīgu basketbolistu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
