Latvijas futbola izlase aizvadījusi pirmo spēli sava jaunā galvenā trenera Marina Pahara vadībā. Tie, kas gaidīja, ka būs kaut kādas revolucionāras pārmaiņas sastāvā, droši vien ir vīlušies, taču tikai nedaudz.
Tie, kuri teica, ka "Pahars paņēmis atpakaļ visus vecos", bija vīlušies daudz vairāk, jo no "vecajiem" atpakaļ ir tikai divi (Juris Laizāns un Aleksandrs Koliņko), turklāt viens no tiem ir vārtsargs. Visi kopā par debijas spēli nebijām vīlušies. Varējām uzvarēt, varējām arī zaudēt, tāpēc neizšķirts 1:1 viesos ar apmēram mūsu līmeņa komandu nav sliktākais no variantiem. Daudz svarīgāk ir tas, ka dažas jaunas iezīmes, pagaidām vēl varbūt ne tik spilgtas, bet Latvijas izlases spēlē jau varēja saskatīt arī bez kardinālām pārmaiņām tās sastāvā.
Pirmais. Latvijas izlase centās spēlēt futbolu un uzspiest pretiniekam savu gribu visas spēles garumā. Mēs vairāk kontrolējām bumbu un tikai tehniskais brāķis (un tā jau vairs nav izlases trenera vaina, tā nu pie mums individuāli trenē futbolistus; bumbu, kas ir futbolista galvenais darba instruments, jāmāca pārvaldīt kopš bērnības un jāturpina darīt visu karjeras laiku) neļāva novest līdz galam vairākas ļoti labas ieceres. Komanda izgāja laukumā, lai uzvarētu, kas bija redzams no pirmajām minūtēm. Skaidrs, ka Igaunijas izlase nav ne Grieķija, ne Bosnija un Hercegovina un ne Slovākija, kas ir mūsu spēcīgākās pretinieces pasaules kausa izcīņas kvalifikācijas turnīrā, taču vai Latvijas izlase pēdējos gados bieži tik mērķtiecīgi centās (tieši centās, jo ne vienmēr sanāca) diktēt noteikumus laukumā arī pret sava līmeņa vai pat vājākām komandām?
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
