Čempionu līgas uzvarētājus vērojot...  (5)

Ierodoties Brēmenē, varēja skaidri just, ka šodien (spēle norisinājās sestdien), pilsētā valda futbols, jo ielas bija pārpildītas ar zaļi-baltās un sarkanās krāsās tērptiem cilvēkiem, un viņi visi devās vienā virzienā - uz "Weserstadion".

Par to, ka līdzjutējiem spēle ir svarīga, liecināja fakts, ka visu ceļu no Brēmenes centra līdz stadionam gan tramvajā, gan uz ielas norisinājās fanu dziesmu batālijas. Taču ne viss bija tik skaisti, kā varētu domāt, jo tramvajā vietu nesadalīja divas fanu grupiņas. Brēmenes līdzjutēju grupa attiecības vēlējās noskaidrot kā večiem pienākas, tāpēc, skandējot dažādus provokatīvus saukļus, izkāpa ārā un gaidīja naidniekus. Taču minhenieši izvēlējās palikt tramvajā un doties uz stadionu. Kļuva karstāks...

Stadionā ierados nepilnas trīs stundas pirms mača, kā reiz, lai izjustu pirmsspēles stadiona atmosfēru un iepazītos ar tā piedāvātajām iespējām ik vienam līdzjutējam.

Vispirms, devos pēc biļetes uz maču, kas izmaksāja 65 eiro, pēc tam devos uz fanu veikalu, kas bija izkārtots divos stāvos un tajā bija pieejams viss, ko Brēmenes kluba līdzjutēja sirds var vēlēties, sākot no nozīmītes, beidzot ar bērnu/zīdaiņu apģērbu, ziemas drēbēm un plediņiem aukstajām ziemas dienām "Weserstadion".

Tālāk pamanīju, ka blakus tusē vairāki jaunieši ar alu un kafiju rokās. Ņemot vērā, ka mans mērķis bija kafija, devos iekšā vietā, no kurienes ārā nāca minētie jaunieši (biju nopircis Brēmenes cepuri, līdz ar to sajutos kā vietējais). Ieejot telpās mani pārņēma patīkamas emocijas, platekrāna televizors pa visu sienu, kur rāda Bundeslīgas mačus HD kvalitātē, alus, kafija, DJ, grafiti, un jaunieši, kas tirgo t-kreklus ar anti-rasistiskiem saukļiem. Tikai pēc sarunas ar bārmeni es uzzināju, ka atrodos Brēmenes fanu kluba veidotā projektā - tusiņa vieta visiem kluba līdzjutējiem, ārā nedzina, pieņēma kā savējo, un izdevās uzzināt daudz ko interesantu par Brēmenes kluba vēsturi, Minhenes ienīšanas iemesliem, un arī sastapt cilvēku, kurš bija klāt Brēmenes "Werder"  un FK "Rīga"  spēlēs 1997.gadā. Patīkami.

Pēc tam devos iekšā stadionā, kur mani pārņēma patīkams pārsteigums - ik pēc 50 metriem cilvēki tirgo hotdogus, kafiju, alu, karstvīnu, tāpat arī fanu kreklus un citu atribūtiku. Taču nianse tā, ka ar skaidru naudu tur norēķināties nav iespējams, pirms spēles ir jāiegādājas "Werder Card", kas pati par sevi ir bez maksas, bet līdzjutējam jāsamaksā ir tik naudas cik viņš vēlas, tā tiek uzlikta uz kartes, lūk, norēķinu līdzeklis stadionā. Ja visa nauda nav iztērēta, tad līdzjutējam, atdodot karti stadionam, nauda tiek atdota atpakaļ.

Spēle

Vārti līdzjutējiem stadionā vaļā tiek vērti pusotru stundu pirms mača, kluba ultras atrodas stadiona austrumu pusē, kamēr pretinieku fani - rietumu daļā, pa vidu abu klubu futbola līdzjutēji.

Fani izpildīties sāk no brīža, kad abu klubu līdzjutēji ir pilnos sastāvos, dziesma pret dziesmu, abu klubu līdzjutēji dzied un sit bungas vienlaicīgi, sacenšas kurš skaļāk, taču brīdī, kad abas komandas dodas laukumā savus klubus atbalsta ar saukļiem arī centrā sēdošie līdzjutēji. Atmosfēra graujoša!

Runājot par niansēm spēles organizēšanā, tad atmiņā palika ne tikai intervijas ar diskvalificētajiem spēlētājiem, kas tika translētas pa stadiona audio sistēmu un rādītas uz lielajiem ekrāniem stadionā, bet arī veids, kādā informators prezentēja savas komandas sastāvu: vārds - pauze - ultras vienbalsīgi sauc uzvārdu, un tā visus astoņpadsmit vīrus un treneri, ar balss intonāciju izceļot labākos spēlētājus, spēlētājus, kuri atgriezās pēc traumas un citus, kuri bija pelnījuši dzirdēt savu uzvārdu 35 tūkstošu līdzjutēju izpildījumā. Tikmēr Minhenes sastāvam uzmanību neviens nepievērsa, kas ir diezgan loģiski.

Sēžot centrā, es biju pārliecināts, ka jutīšos kā teātrī, kur aplausus var dzirdēt tikai izrādes beigās. Taču smagi kļūdījos, jo ik viena veiksmīga, ne tik veiksmīga, sportiski nikna Brēmenes spēlētāja darbība tika atalgota ar aplausiem vai svilpieniem no pretinieku fanu puses.

Pirmo reizi stadions apklusa brīdī, kad mača rezultātu atklāja minheniešu pussargs Franks Riberī, tad, nepilnas divas minūtes, stadionā varēja dzirdēt "Muenchen Deutsche Meister" dziesmu.

Šo dziesmu (un ne tikai šo) minheniešu izpildījumā varēja dzirdēt vēl sešas reizes, taču neskatoties uz mača gala iznākumu, Brēmenes kluba līdzjutēji turpināja atbalstīt un aplaudēt saviem spēlētājiem. Patīkami. Tā ir lieta, kas būtu jāiemācās Latvijas līdzjutējiem - īsts līdzjutējs atbalstīs savu komandu gan uzvarā, gan zaudējumā.

Pēc spēles fanu bārā valdīja divejādas emocijas - gan smiekli, gan klusums, taču neviens nelamājās, neapsaukāja spēlētājus, tiesnešus (vismaz, cik es novēroju), un neizlika žulti uz kāda sejas, jo futbols pilsētā ir svētki.

Atkāpe: Galvenais iemesls, kāpēc Brēmenē (un cik noprotu) Vācijā ienīst Minhenes "Bayern" ir tā kluba panākumi un politika izpirkt Vācijas labākos spēlētājus no citiem klubiem, līdz ar to iznīcinot konkurenci cīņā par Bundeslīgas titulu, un tieši šie iemesli liek "Bayern" faniem uzvesties augstprātīgi, ko citi Vācijas līdzjutēji neatzīst.

Analizējot maču no sportiskā viedokļa - jā, laukumā dominēja Minhene, taču Riberī sejas izteiksme, kad viņam tika atņemta bumba pat pie rezultāta 0:2, 0:3 u.t.t, liecināja tikai par vienu, - CĪNĪTĀJS. Gan viņš, gan tas spēlētājs, kurš šo bumbu atņēma. Attieksme, kas būtu jāiemācās Latvijas sportistam, - nepadoties pat tad, ja zaudē ar 0:1, un galva augšā, nepārstāt spēlēt, pat ja rezultāts ir 0:7. Pat spēles beigās, kad rezultāts bija graujošs un uzvarētājs šaubas neradīja, neviens spēlētājs laukumā nesačkoja.

Dodoties prom no stadiona, fanu dziesmas un mača analīze abu līdzjutēju starpā turpinājās, fanu grupējumi apvienojās pie alus kausiem, karstvīna glāzēm, un kopā baudīja lielisko atmosfēru, ko piedāvā svētki ar nosaukumu "futbols".

Skaitļi

Izcīnītā uzvara "Bayern" galvenajam trenerim Pepam Gvardiolam ļāva kļūt par pirmo treneri bundeslīgas vēsturē, kurš nav zaudējis sezonas pirmajās 15 spēlēs pēc kārtas. Tāpat, izcīnītā uzvara bija 200 trenera karjerā.

Gvardiola, kurš par Minhenes kluba treneri kļuva šajā starpsezonā, pirms tam trenēja "Barcelona", ar kuru tika izcīnītas trofejas gan valsts čempionātā, gan Spānijas Superkausa izcīņā, UEFA Čempionu līgā un Eiropas Superkausā.

Rezumējums

Futbols ir svētki, tā galvenie dalībnieki ir spēlētāji, skatītāji, jo tieši kopā strādājot, var sasniegt baudu un gandarījumu. Spēlētājiem tās ir uzvaras, fanu aplausi, līdzjutējiem - spēlētāju uzvaras, aplausi gan pēc vinnes, gan pēc zaudējuma.

Cieņa, neskatoties uz to, ka cilvēks ir no citas pilsētas, valsts (ne brīdi es nejutos nepieņemts un viens svešā zemē, jo visi cilvēki, kurus uzrunāju, kuri uzrunāja mani, bija laipni un atsaucīgi), visus vieno sporta karalis futbols.

Respekts pret komandu - 0:7, gandrīz pārliecināts, ka Latvijā šādā situācijā cilvēki sāktu pamest tribīnes, stadionu un dotos mājās, taču stadionā dziesmas beidzās 30 minūtes pēc spēles.

Nav vietas vardarbībai, rasismam un nacionālismam - futbolu spēlē visi un visur, spēlētāji maina klubus, pārceļas no valsts uz valsti, no kontinenta uz kontinentu. Brīdī, kad laukumā devās Minhenes uzbrucējs Klaudio Pizaro, kurš iepriekš pārstāvēja "Werder", skaļāk viņu uzņēma vietējie līdzjutēji - fani atceras savu vadošo bombardieri.

Nobeigumā - futbols Vācijā ir kā otrā reliģija, taču tas ir sasniegts ilglaicīgā darba rezultātā, tas nav vienas dienas darbs. Tāpēc Latvijas klubu līdzjutēji - neizklīstiet, nepazūdiet, ejiet uz priekšu. Latvijas klubi - strādājiet pie skatītāju piesaistes un varbūt pēc gadiem pieciem mēs dosimies uz virslīgas spēli nevis 500 cilvēku sastāvā (vidējais skatītāju skaits 2013.gadā), bet vismaz 5000.

Futbols ir svētki!