Ir pienākušas aprīļa beigas un katra NBA komanda ir tikusi galā ar 82 spēļu garo regulārās sezonas maratonu. Sākot no šīs sestdienas, šajās spēlēs paveiktajam un uzvarētajam vairs nav liela nozīme. No šī brīža to var uzskatīt tikai par treniņu pašām galvenajām spēlēm. Kuri ir mani favorīti katrā sērijā un ko sagaidu no līgas stiprākajām komandām arī tālākā nākotnē? Par to varat lasīt vairāk šajā rakstā.
Sanantonio „Spurs” (1.) - Dalasas „Mavericks” (8.) (Rietumi)
Šīs sezonas Dalasas komanda ir pierādījusi, ka joprojām ir iespējams izveidot konkurētspējīgu komandu ap Dirku Novicki pat, ja viņam apkārt ir vairāki viduslīmeņa basketbolisti. "Mavericks" visas sezonas garumā ir bijusi starp labākajām komandām uzbrukumā, un laika posmā pēc Zvaigžņu spēles pārtraukuma pat ir bijusi efektīvākā šajā statistikas ailītē (111,1 punkts uz 100 uzbrukumiem). Novickis vairs nav spējīgs pats vilkt vezumu katru spēli, bet viņa klātbūtne uzbrukumā ir tik svarīga, ka tā padara apkārt esošos komandas biedrus labākus.
Par piemēru es izmantošu nesenu spēli pret Losandželosas "Clippers", kuras pirmo minūšu laikā "Mavericks" 11 no saviem 13 punktiem guva pateicoties Dirka esamībai laukumā, lai gan pats spēlētājs nevienu metienu vēl nebija izpildījis.
Pirmos divus uzbrukumus Hosē Kalderons ar Novicki izpilda "pick-n-pop" sadarbības, pēc kurām aizsega licējs nevis veic izrāvienu uz grozu, bet gan paliek aiz trīs punktu līnijas uz potenciālu metienu. Lai gan Novicka sedzējs, Bleiks Grifins, šo sadarbību sedz ar "stepautu" (proti, viņam vajadzētu apstādināt Kalderona kustību ar bumbu un tad nekavējoties atgriezties pie sava sedzamā), viņu vairāk uztrauc Novickis, kā rezultātā viņš neuzdrīkstas atstāt Dirku vienatnē un traucēt Kalderonu:
Šajā uzbrukumā Dalasa izmanto sev ierastu sadarbību, kura šķietami ir "pick-n-roll", bet patiesībā paredz, ka tiks izprovocēta mainīšanās starp aizsargiem un Novickim par pretspēlētāju paliks augumā mazāks spēlētājs. Tas tiek izdarīts sekmīgi un, Novickim sākot spēlēt ar muguru pret grozu, palīgā dodas papildus aizsargs. Sekojošā bumbas izmētāšana jau ir gluži vienkārša:
Tālāk seko vēl viens "pick-n-pop". Grifins atkal izvairās pārlieku palīdzēt traucēt aizsarga kustību Dirka dēļ un Monta Eliss spēj radušos brīvību pārvērst vieglos divos punktos:
Visbeidzot, "Mavericks" uzbrukumā izspēlē "ragus". Grifins beidzot riskē un atbilstoši nospēlē "stepautu", kas gan uzreiz dod brīvību Dirkam atrast pozīciju brīvam trīs punktu metienam. "Clippers" centrs DeAndre Džordans to laicīgi nojauš un pamet savu sedzamo, Samuelu Dalembertu, lai glābtu situāciju. Tālāk seko vienkārša bumbas kustība un Dalemberts realizē brīvu pusāķa metienu:
Dzīve Dalasā gan nav tik skaista, cik varētu šķist. "Mavericks" ir viena no desmit (22. vieta ielaistajos punktos uz uzbrukumu) sliktākajām līgas komandām aizsardzībā, kas būtībā nozīmē, ka iespējas uz lieliem panākumiem izslēgšanas spēlēs ir mazas. Pie vainas šajā gadījumā pat nav aizsardzībai nederīgais sastāvs. Visi Dalasas garā gala spēlētāji tiek regulāri apspēlēti "pick-n-roll" sadarbībās, bet ar to savā ziņā vēl varētu sadzīvot. Kas par komandas spēli izbrīna, ir tajā laukuma galā valdošā neskaidrība un vienkāršās kļūdas. Dažas spēles tās būs vairāk, dažas tās būs mazāk, bet katrā no tām būs situācijas, kurās "Mavericks" spēlētāji, atgriežoties aizsardzībā, gluži vienkārši nesadala cilvēkus un pieļauj tūlītēju brīvu metienu, sadala cilvēkus, bet to izdara neizprotami kļūdaini un atstāj garo spēlētāju uz aizsargu un aizsargu uz garo, vai arī veic nevajadzīgas vai skaļi nesarunātas mainīšanās ar sedzamajiem, kuru rezultātā viens pretspēlētājs paliek brīvs. Pārsteidzošais fakts ir tas, ka šie nav jauni spēlētāji, bet gan viena no līgas pieredzējušākajām komandām.
Video demonstrācijai piedāvāju Dalasai tolaik visai svarīgo spēli pret Goldensteitu, kurā pēc maniem ieskatiem "Mavericks" 15 (!!!) reizes tīri zaudēja grozu tikai aizsardzībā valdošā apjukuma un iepriekš minēto kļūdu dēļ. Novickis pēc zaudētās epizodes var tikai (vairākas reizes) noplātīt rokas un prasīt komandas biedriem, vai viņi vispār domāja ar galvu...
Visu cieņu Dalasai, bet "Spurs" viņiem nav pa spēkam. Savas simpātijas pret Sanantonio es jau paspēju izrādīt janvārī, un komanda kopš tā savus apgriezienus nav nemaz samazinājusi. Tā vietā ir sekojusi pietuvošanās franšīzes 63 uzvaru rekordam (komanda sezonu noslēdza ar 62-20 bilanci), pa ceļam uz to vēl pie viena uzvarot 19 spēlēs pēc kārtas, kuru laikā komanda neiedomājamā veidā bija 1. vietā līgā gan uzbrukuma, gan aizsardzības efektivitātē. Tas viss ir paveikts sezonā, kurā Sanantonio spēlētājiem it kā bija jābūt emocionāli grūti atgūties pēc pagājušās vasaras smagā zaudējuma finālos, sezonā, kurā Tims Dankans un Manu Džinobili turpina novecot, un sezonā, kuras laikā komandā neviens spēlētājs vidēji spēlē nav laukumā pabijis vairāk par 30 minūtēm (pirmais šāds atgadījums NBA vēsturē!!!). Tas jau ir šķietami neticami. "Spurs" treneris Gregs Popovičs bez maz vai rotaļājās ar pārējo līgu regulārās sezonas laikā.
Šajā sērijā es prognozēju "Spurs" uzvaru piecās spēlēs, bet šķietami svarīgāks jautājums ir par to, cik tālu pati Sanantonio ir spējīga tikt. Viss redzētais liek domāt, ka "Spurs" varētu saukt par labāko komandu savā konferencē. Bet, manuprāt, atkārtota dalība NBA finālos viņiem varētu izpalikt, ja komanda izslēgšanas spēļu laikā tiktos ar Oklahomsitijas "Thunder"...
Oklahomsitijas „Thunder” (2.) – Memfisas „Grizzlies” (7.) (Rietumi)
Lai turpinātu iesākto domu, manuprāt, tieši "Thunder" ir lieliska iespēja atgriezties līgas finālsērijā. Komanda acīmredzami ir "atkodusi" Sanantonio kopš tikšanās 2012. gada "playoffos" un to nomāc ar savu jaunību un atlētismu. Šosezon "Spurs" un "Thunder" tikās četras reizes un tās visas beidzās ar Oklahomas triumfu, un jāatzīst, ka "Spurs" ir ievainojami, kā "Thunder" ir iespējas skriet ātrajos uzbrukumos pēc Sanantonio kļūdām vai brīžos, kad ir jārealizē metieni no groza apakšas. Par piemēru varam ņemt pēdējo savstarpējo spēli, kurā Sanantonio acīmredzami minstinājās uzbrukt Serža Ibakas aizsargātajam grozam:
Manus novērojumus atbalsta arī ar šo sezonu visiem pieejamā "Sport VU" (īsumā - tās ir neskaitāmas kameras, kuras seko līdzi katram spēlētājam, tiesnesim, bumbai, un ik mazāko brīdi uzņem informāciju par viņu kustībām) detalizētā statistika. Trijās no četrām savstarpējām spēlēm "Spurs" spēlētāji metienus no groza apakšas, kurus centās iespaidot kāds "Thunder" spēlētājs, izpildīja neprecīzāk par 40%. Lauvas tiesu šo metienu tieši iespaidoja Seržs Ibaka, pret kuru "Spurs" realizēja tikai 41,8% metienu (šāds rādītājs atbilstu trešajam labākajam līgā starp individuāliem spēlētājiem pēc Bismaka Bijombo un Roja Hiberta). Tikmēr Sanantonio pie sava groza pieļāva 61% trāpījumu... Tā ir milzīga starpība metienos, kuri ir tā sauktie "vieglie punkti", un pašsaprotami, ka tieši pie groza stīpām notikumus bieži vien ietekmē spēlētāju atlētisms.
Kāds varētu teikt, ka esmu aizsapņojies par "Spurs" un "Thunder" sēriju, un neesmu pievērsis vēl pietiekamu uzmanību cīņai ar Memfisu. Bet šie paši argumenti arī attiecas uz sēriju pret "Grizzlies", kuru uzbrukums tiek veidots caur diviem garajiem, Marku Gasolu un Zaku Rendolfu. Memfisa ir starp komandām, kura izpilda visvairāk metienus no groza apakšas, bet tieši "Thunder" pretinieku tuvo metienu precizitātes ziņā ir otrā labākā sava groza aizstāvētāja aiz Indiānas "Pacers". "Playoffu" laiks arī nozīmē, ka beidzot lietderīga šķitīs Kendrika Pērkinsa turēšana laukumā. Viss liecina, ka Pērkinsam būs piemērots uzdevums aizsardzībā katrā no iespējamajām "Thunder" izslēgšanas spēļu sērijām. Kendrika lielā masa un prasme segt spēlētājus "postā" lieti noderēja tieši abas reizes, kuras Pērkinss devās laukumā pret Memfisu regulārās sezonas laikā. Sākot spēli, tieši Pērkinsam tiek uzticēts Zeks Rendolfs, kamēr Ibaka, sedzot Marku Gasolu, ir gatavs palīdzēt no vājās puses. Rendolfam neesot iespējai izmantot savu fizisko pārsvaru kā pret citiem pretspēlētājiem, Pērkinss abpusējā duelī sagādāja Zekam grūtības ieņemt labu pozīciju, kā rezultātā sekoja izmocīti metieni (savstarpējā duelī Zaks šosezon trāpīja tikai 6 no 15 metieniem no spēles):
"Grizzlies" ar savu dzelžaino aizsardzību neapšaubāmi ir nepatīkamākais pretinieks no rietumu komandām, kurām nav mājas laukuma priekšrocības. Bet Memfisa savu finiša spurtu (kopš Marka Gasola atgriešanās no traumas komandas bilance ir 33-13, otrā labākā līgā šajā laika posmā) šķietami uzsāka mazliet par vēlu. Iekļūšana no trešās līdz sestajai vietai izsēto komandu mikslī būtu devusi "Grizzlies" labas izredzes tikt tālāk par pirmo kārtu, tomēr Oklahomai vajadzētu būt pārāk stipram pretiniekam Memfisas komandai, kura pat sava 33-13 izrāviena laikā uzrādīja tikai 19. labāko uzbrukumu līgā (tūlīt aiz Milvoku "Bucks" un Detroitas "Pistons"...). Kortnija Lī ievietošana pamatpieciniekā ir padarījusi Memfisu par pāris punktiem (uz 100 uzbrukumiem) bīstamāku, bet ar nožēlu jādomā, vai patiešām Teišona Prinsa vieta sākumsastāvā joprojām ir pamatota. Oklahomai nāksies sasmērēt savas rokas vairāk nekā gribētos to darīt pirmajā kārtā, bet prognozēju "Thunder" uzvaru septiņās spēlēs.
Losandželosas „Clippers” (3.) – Goldensteitas „Warriors” (6.) (Rietumi)
Manu skatu uz dzīvi šīs sērijas sakarā ievērojami ir izmainījušas ziņas, ka "Warriors" pamatcentrs Endrjū Boguts ir lauzis ribas un tuvākajā laikā nebūs pieejams. Manā skatījumā Goldensteitai būtu pietiekami lielas iespējas šajā sērijā triumfēt savā optimālajā sastāvā, tomēr Boguta iztrūkums ir pārāk liels zaudējums. Lai kā mēs vēlētos asociēt šo "Warriors" komandu ar daudz trīs punktu metieniem, skriešanu un nekādu aizsardzību, šāds stereotips savā ziņā ir vēsture. Goldensteita šosezon līgā ierindojās trešajā vietā aizsardzības efektivitātē, bet tās pamatpiecinieks uz 100 uzbrukumiem pretiniekus ir apspēlējis ar rezultātu 112,4 - 97,0, kas atbilst gan līgas labākajam uzbrukumam, gan līgas labākajai aizsardzībai. Taisnība, ka var atrast pieciniekus, kuri aizsardzībā ir izcēlušies ar Džermeinu O'Nīlu centra pozīcijā (tas pats sākumsastāvs ar O'Nīlu Boguta vietā uz 100 uzbrukumiem ir ielaidis 88,7 punktus, tiesa, tā ir septiņās spēlēs savākta statistika, kas nav pietiekami objektīvs rādītājs) un ka pats O'Nīls laukumā ir izskatījies negaidīti labi. Bet situācijā, kurā "Warriors" ir jātiekas ar līgas efektīvāko uzbrukumu, 35 gadus vecs Džermeins O'Nīls, Deivids Lī un Marīss Speitss nav gluži tie spēlētāji, kurus būtu vēlams redzēt centra pozīcijā.
Pirms sezonas "Clippers" komandu es liku to komandu kategorijā, kuru iespējām izcīnīt čempionu titulu līdz galam neticēju. Galvenais iemesls bija komandas galveno garo spēlētāju, DeAndre Džordana un Bleika Grifina, apšaubāmās spējas aizsardzībā un vājais procents no soda metienu līnijas, kā arī viņiem aiz muguras esošu rezervistu trūkums. Savā ziņā šī problēma ir atrisināta. Glens Deiviss un Džareds Dadlijs vai Hedo Turkoglu (par kuru izmantošanu ceturtā numura pozīcijā gan neesmu lielā sajūsmā) noteikti ir labāks risinājums nekā trīsgalvanais Raiana Holinsa, Bairona Malensa un Stīvena Džeksona briesmonis. Bet tieši galvenais pamats optismam ir Džordana un Grifina progress. Šajā gadījumā vēlos uzsvērt nevis DeAndre apņēmību koncentrēties uz aizsardzību vai Grifina uzlaboto metienu, bet tieši samērā negaidīto soli uz priekšu, ko Bleiks ir veicis citos spēles aspektos. Situācija, kurā Kriss Pols labprāt ļautu Grifinam pārvadīt bumbu pāri laukuma centram, vēl liktos salīdzinoši neiespējama pagājušosezon, bet ir regulāra "Clippers" spēļu sastāvdaļa šogad. Esmu pārliecināts, ka tie, kuriem tas rūp, ir redzējuši spilgtos momentus, kuros Grifins ar driblu veic sasniedz pretinieku grozu no sava laukuma gala, bet viņa progress piespēļu veikšanā un driblā ļauj Losandželosai izpildīt arī citus, ne tik ļoti ievērojamus sīkumus. Piemēram, veikt savdabīgu "pick-n-roll" no situācijas, kurā Grifins jau ir ieņēmis vietu "postā":
Tādas muļķīgas kļūdas (jā, atgriežamies pie Dalasas aizsardzības) kā DeAndre atstāšana vienatnē, lai palīdzētu Grifina sedzējam, Bleiks nekavējoties spēj izmantot, atdodot pareizo piespēli:
"Warriors" iespējas nevēlos noniecināt pavisam. Ja komanda spēs atrast pareizo mazo sastāvu, līdzīgi kā pērn, kad savainojumu guva Deivids Lī, tad Goldensteitai būs iespējas turēt līdzi ar virkni trīs punktu metienu. Tādā gadījumā gan labāks sniegums būtu jārāda šosezon "pazudušajam" Harisonam Bārnsam un fantastiska sērija jāizvada Stefenam Kerijam. Tomēr, ja uz komandu spēku samēriem pēc Boguta traumas skatās reālistiski, tad Losandželosa ir izteikti favorīti, kuri, pēc manas prognozes, uzvarēs sešās spēlēs. "Clippers" šajos "playoffos" būs grūti apturēt jebkurai komandai, arī Sanantonio vai Oklahomsitijai.
Hjūstonas „Rockets” (4.) – Portlendas „Trail Blazers” (5.) (Rietumi)
Rietumu konferences dueļi patiešām ir lieliski. Hjūstonas un Portlendas spēlēs mazus rezultātus jūs neredzēsiet, jo savā starpā tiksies komandas, kas ir starp trijām naskākajām trīs punktu metējām, pirmajā pieciniekā uzbrukuma efektivitātē un starp desmit ātrākā spēles tempa īpašniecēm.
Varētu šķist, ka "Rockets" un "Blazers" ir vienas svara kategorijas komandas, bet es atzīšu, ka Portlenda mani nav īsti pārliecinājusi par savām spējām pārvarēt pirmo kārtu. Manuprāt, tās sniegums otrajā sezonas pusē norāda uz komandas patieso spēju robežu. Pēc ļoti veiksmīgas sezonas pirmās puses, kurā Portlenda uzvarēja 31 no 40 spēlēm, komanda ir nolaidusies atpakaļ uz zemes. Sev veiksmīgā perioda laikā "Blazers" apbrīnojami labi noslēdza spēļu galotnes, spēlēs, kurās ir palikušas mazāk par 5 minūtēm un rezultāta starpība ir mazāk par 5 punktiem, pretinieku uz 100 uzbrukumiem apspēlējot ar milzīgu 27,4 punktu pārsvaru. NBA valda tendence šiem skaitļiem ar laiku izlīdzināties, ja vien runa nav par lielisku komandu, un tieši tā ir noticis ar Portlendu, kura šādās situācijās otrajā sezonas pusē ir tuvāk nullei (+1,6 handikaps).
Tieši tāda paša situācija ir novērojama gandrīz visās metienu precizitātes ailītēs. Pretinieki ir pielāgojušies "Blazers" konservatīvajai aizsardzībai (komanda ir pēdējā vietā līgā pretinieku pieļautajās kļūdās), kas vairāk paredz parūpēšanos par savu pretspēlētāju nekā palīdzēšanu komandas biedram. Piemēram, līgā pārliecinoši labākajam rādītājam pretinieku trīs punktu metienu precizitātē (proti, pretinieki tos izpildīja ļoti neprecīzi, ar 27% precizitāti) no kreisā stūra nevajadzēja būt ilgai dzīvei, spēlējot šādu spēlētājiem vienkārši izpildāmu, bet primitīvu aizsardzību. Viss liecina, ka Portlenda savu virsotni sasniedza neīstajā brīdī, proti, sezonas vidusdaļā nevis tās beigās.
Par spīti manai prognozei, ka "Rockets" uzvarēs piecās spēlēs, pati Hjūstona pagaidām ir šķietami liekama plauktiņu zemāk par trim rietumos augstāk izsētajām komandām. Aizsardzība uz perimetra turpina būt aktuāla problēma "Rockets" vienībai un 12. vieta līgā aizsardzības efektivitātē ir vājš rādītājs komandai, kuras balsts ir Dvaits Hovards. Savs šarms gan Hjūstonai šajos "playoffos" ir. Tā pēc uzbrukuma un aizsardzības efektivitātes (uz 100 uzbrukumiem iemesto un ielaisto punktu starpības) regulārajā sezonā ir bijusi piektā labākā komanda līgā, kā arī savu potenciālo otrās kārtas pretinieku, "Spurs", Hjūstona ir uzvarējusi visas četras reizes. To noteikti nevar izslēgt no rietumu konferences finālistu pretendentu loka, tomēr komandai ar tik augsto potenciālu tās pirmajā pašreizējā modeļa sezonā vieglāk ir saskatīt mīnusus nekā plusus. Savā ziņā ceru, ka "Rockets" man liks ņemt atpakaļ savus vārdus.
Indiānas „Pacers” (1.) – Atlantas „Hawks” (8.) (Austrumi)
Vēl pirms diviem mēnešiem, Zvaigžņu spēles pārtraukuma laikā, Indiānas un Maiami tikšanās Austrumu finālā likās pašsaprotama. Šobrīd nav pat pārliecības par Indiānas uzvaru pirmajā kārtā. Domāju, ka neviens, izņemot pašus komandas spēlētājus, nevar objektīvi spriest par lūzuma cēloņiem, vai tas būtu nogurums (komandas pamatpiecinieks ir kopā laukumā nospēlējis 1468 minūtes, salīdzinājumam - ceturtais līgā visbiežāk izmantotais piecinieks laukumā ir pavadījis 834 minūtes), "zvaigžņu slimība" pēc iespaidīgā sezonas sākuma, veikto maiņu ietekme uz pašiem spēlētājiem vai savstarpējo attiecību problēmas. Katrā ziņā, lasot spēlētāju izteikumus pēc spēlēm un redzot "Pacers" sniegumu laukumā, šāds lūzums ir noticis. Pēc februāra brīvdienām komanda ir uzvarējusi tikai 15 no 29 spēlēm, kuru laikā tā ir atrādījusi otro sliktāko uzbrukumu līgā. ESPN apskatnieka Zaka Lova (Zach Lowe) vārdiem, traģisko "76ers" komandu var neņemt vērā un būtībā šajā laika posmā Indiānai ir bijis sliktākais uzbrukums līgā. Šādā gadījumā vairs nav nekāda nozīme komandas lieliskajai aizsardzībai vai uzvaru un zaudējumu bilancei, proti, uzvarēt jebkuru pretinieku četras reizes sērijas laikā būs smags uzdevums.
Neviens no "Pacers" negaida augsta līmeņa basketbolu uzbrukumā. Komandai vienlaicīgi laukumā turot divus tradicionālus garos spēlētājus, kā Deividu Vestu un Roju Hibertu, saprotamā kārtā būs problēmas ar "speisingu". Sagaidāms arī bija tas, ka Pols Džordžs nenoturēs sezonas sākumā uzņemto tempu un viņa precizitāte pustālajos metienos kritīsies. Puse Džordža metienu šosezon ir bijuši pretspēlētāja traucēti un, ja sezonas sākumā (precīzāk, starp 11. un 20. spēli, kuru laikā Džordžs bija ļoti precīzs) aizsargs trāpīja 46% šādu metienu, tad martā tie jau tikai bija 27%. Pēdējo divu mēnešu laikā Indiānas sniegums uzbrukumā brīžiem ir tik drausmīgs, ka tam gan nevar būt labs attaisnojums. Spēlētāji bez bumbas pārvietojas slinki, aizsegi tiek likti pavirši un brīžiem tiek pieļautas stulbas un neizprovocētas kļūdas:
Vai patiešām, piemēram, pirmajā video epizodē ir par katru cenu bumba "jāiesmērē" Rojam Hibertam, kurš teju ir pie laukuma centra!?
Indiānai šādi spēlējot, sērija pret "Hawks" nebūs nekāda pastaiga. Taisnība, ka Atlantas komanda šajās izslēgšanas spēlēs liekas gandrīz vai lieka un tajās piedalīsies lielākoties, jo citu labu pretendentu uz 8. vietu austrumos nebija. Kopš komandas līdera Ala Horforda traumas Atlantas bilance ir tikai 21-31. Bet tā nav ērts pretinieks lēnajai Indiānas komandai. Abas komandas visas četras savstarpējās spēles aizvadīja pēc Horforda izkrišanas no ierindas un divas no tām Atlanta uzvarēja pateicoties lērumam precīzu trīspunktnieku (pie tam abos zaudējumos nepiedalījās Pero Antičs). Īpaši parocīgas "Hawks" ir garā gala divcīņas, kurās "Pacers" milži nelabprāt dodas ārā uz perimetru, lai apgrūtinātu Pero Antiča, Pola Milsapa vai Maika Skota metienus. Tas arī vienlaicīgi var palīdzēt Atlantas aizsargiem, ja kandidāts uz labākā aizsardzības spēlētāja titulu, Rojs Hiberts, tiek izvilināts ārpus soda laukuma:
Atlantai būs iespēja izrādīt Indiānai pretestību ar neskaitāmiem "trejačiem" (otrā vieta līgā izmestajos trīs punktu metienos) un ātru spēli. Par spīti neveiksmīgam sniegumam regulārās sezonas laikā (14/45 metieni no spēles pret "Pacers", 31%), Atlantas līderim Polam Milsapam ir potenciāls uzbrukumā izmantot savu ātrumu, it īpaši, ja "Pacers" arī izslēgšanas spēlēs brīžiem uzticēs Milsapa segšanu Rojam Hibertam (tādējādi, Deivids Vests, kurš ir kustīgāks, var segt no tālienes bīstamo Antiču):
Sērijas skatāmības ziņā, papildus jautrību var piešķirt Kails Korvers, kura tālmetiena drauds kombinācijās mēdz tikt izmantots tikai kā māneklis cita spēlētāja atbrīvošanai (par piemēru skatieties trešo un piekto klipu no video par Atlantas garā gala "trejačiem"). Dažreiz tas mēdz notikt arī pavisam nejauši, kā nesenā spēlē pret "Heat", kurā veselas divas reizes Maiami spēlētāji riskēja un atstāja spēlētāju ar bumbu brīvu tikai, lai novērstu potenciālo Korvera trīs punktu metienu:
Sērijā es prognozēju Indiānas uzvaru sešās spēlēs, bet galvenais "Pacers" gadījumā ir novērot, cik kvalitatīvu basketbolu komanda demonstrēs. Šobrīd zaudējums otrajā kārtā pret Čikāgas "Bulls" - Vašingtonas "Wizards" sērijas uzvarētāju liekas ticams.
Maiami „Heat” (2.) – Šarlotes „Bobcats” (7.) (Austrumi)
Par Maiami komandas iespēto regulārajā sezonā ir grūti veikt jebkādus galīgus secinājumus. Klubs kopš "lielā trijnieka" izveides vēl nebija aizvadījis tik pasīvu regulāro sezonu ar nodomu, ka galvenās spēles tiek aizvadītas pavasarī un vasarā. Pat iespēja sezonas beigās nodrošināt mājas zāles priekšrocības viscaur austrumu izslēgšanas spēlēm nemudināja "Heat" pārmērīgi tiekties pēc uzvarām. Dažas spēles patiešām radās iespaids, ka komanda īsti neiespringst par laukumā notiekošo. Dveina Veida regulārā atpūtināšana (spēlētājs izlaida apmēram trešdaļu no sezonas spēlēm, precīzāk, 28 no 82) acīmredzami atstāja iespaidu uz šķietami nenogurdināmo Lebronu Džeimsu. Lai gan Džeimss "uz papīra" ir aizvadījis kārtējo fantastisko sezonu un viņa 57% precizitāte no spēles šķiet neiespējama, smagā nasta ir ietekmējusi Džeimsa spēles stilu. Uzbrucējs ievērojami vairāk ir taupījis spēkus aizsardzībā un, ja agrāk šādas kļūdas bija retums, tad šosezon Džeimss regulāri "nogulēja" pretspēlētāja kustību bez bumbas:
Ko Maiami klubam kā pretinieks nozīmē Šarlotes "Bobcats"? Visticamāk tā var tikt izmantota kā iespēja ātrāk piežmiegt pretinieku un atpūtināt Dveinu Veidu pirms otrās kārtas. "Bobcats" ir veikusi neiedomājamu progresu aizsardzībā, pateicoties komandas jaunajam, uz aizsardzību tendētajam trenerim Stīvam Klifordam, uzlecot uz 6. vietu ielaistajos punktos uz 100 uzbrukumiem no pagājušosezon ieņemtās pēdējās vietas. Šarlotes darbībā var saskatīt, ka spēlētāji ir apguvuši pašus aizsardzības pamatus, kas ar darbu laika gaitā var nozīmēt attīstību līdz Čikāgas līmenim. Par piemēru varam ņemt šo video, kurā "Bobcats" uz "stipro pusi" nosūta papildus aizsardzība spēlētāju , kā arī liedz bumbas pārvaldītājam "pick-n-roll" sadarbībā ceļu uz laukuma vidu (jeb kā to sauc NBA terminoloģijā - "Ice"), un tad šo pašu darbību sekmīgi atkārto otrajā laukuma pusē, kad ir tikusi panākta uzbrukuma stagnācija un pretinieks ir veicis piespēli šķērsām laukumam:
Kā piemērs var arī kalpot sekojošais, īsais video. Moderno aizsardzību domāšana paredz, ka labāk uzbrucējiem ir "atdot" brīvu pustālo metienu nekā pieļaut trīs punktu metienu, steidzoties šo pustālo traucēt. Redzot, ka Džošs Makrobertss ir gatavs aizsargāt groza apakšu, ja uzbrucējs savu kustību turpinās tālāk par pustālo distanci, Šarlotes aizsargs Džannero Pargo uz sekundi māna, ka pieslēgsies spēlētājam ar bumbu, bet tad zibenīgi atgriežas pie sava sedzamā uz trīs punktu līnijas:
"Bobcats" nudien nav paveicies, ka Maiami vietā kā pretinieks netrāpījās Indiāna, kas nozīmētu neskatāmu un agresīvu aizsardzības basketbola sēriju, kurā Šarlotei būtu labas izredzes paspēkoties, vai arī, ka pati komanda nepakāpās vietu augstāk savā konferencē. "Heat" ir Šarlotei ļoti neparocīgs pretinieks un šeit pat neiet tikai runa par komandas līmeņu atšķirību. Daļa no "Bobcats" pārsteiguma efekta ir tas, ka komanda ir spējusi spēlēt tik labi aizsardzībā ar Alu Džefersonu kā savu centra spēlētāju. Pret pretinieku kā Maiami tas solās kļūt par negatīvu pārsteigumu, proti, "Heat" trim līderiem nevajadzētu būt nekādām problēmām trāpīt savus metienus soda laukumā pāri Džefersona rokām (ja reizēm slinkais un lēnais Als tās pat izslies). Lai gan Maiami ir sezonas laikā bijusi mazliet kautrīgāka ar savām ierasti agresīvajām aizsardzības shēmām (galvenokārt, tas nozīmē slazdus pie "pick-n-roll" sadarbībām un negaidītus "double team" laukuma stūros, komanda ir arī vairāk spēlējusi ar diviem tradicionālajiem garajiem spēlētājiem), es tās sagaidu redzēt biežāk pret augumā mazajiem "Cats" saspēles vadītājiem Kembu Vokeru un Lūku Ridnauru, kuriem solās būt grūti tikt ārā no divu spēlētāju spiediena. Protams, Als Džefersons varētu savus 25 punktus samest katrā sērijas spēlē pret īso "Heat" komandu. Bet tas netraucēs Maiami pabeigt sēriju 5 spēlēs. Kas attiecas uz "Heat" tālāko ceļu - ja vien "Pacers" nesāks rādīt sakarīgāku sniegumu, Maiami viennozīmīgi vajadzētu pārstāvēt austrumu konferenci NBA finālos. Ja komanda spēlēs tuvu saviem spēju griestiem, tad izpaliks pārsteigumi pret Toronto/Bruklinu. Tajā pašā laikā, kādreiz jau arī jāpienāk pavasarim, kurā "Heat" ir pārāk emocionāli un fiziski izsmelta, lai pārvarētu pirmās trīs kārtas. Līdz tas notiks, tam gan es neticēšu...
Toronto „Raptors” (3.). – Bruklinas „Nets” (6.) (Austrumi)
Šī solās būt ļoti skatāma un līdzīga sērija, par kuru savu prognozi es vēl paspēšu pārdomāt piecas reizes līdz raksta pilnīgai pabeigšanai. Abas komandas sezonas laikā ir kļuvušas labākas, savā ziņā pateicoties nozīmīga spēlētāja zaudēšanai. Vēl decembrī Toronto "Raptors" bilance bija 6-12 un klubs šķietami bija atkal nolemts kārtējai neapmierinošajai sezonai sliktu pirmo mēnešu dēļ. Bet uzbrucēja Rūdija Geja maiņa ir piešķīrusi klubam jaunu elpu. Tas ir kļuvis par jaunu spēlētāju kolektīvu, kurš nenoskoposies ar papildus piespēli un atradīs labus metienus uzbrukumā. Bijušajam pamatpieciniekam ar Rūdiju Geju ierindā tikai 53,3% trāpīto metienu nāca pēc rezultatīvas komandas biedra piespēles. Tikmēr pieciniekam, kurā Geju ir aizstājis Terenss Ross, 64% gadījumu precīzais metiens seko pēc rezultatīvas piespēles, rādītājs, kas atbilst 3. vietai visā līgā. Domāju, ka reti kurš uzminētu, ka kopš Geja traumas starp austrumu konferences komandām visvairāk uzvaras ir nevis "Heat" vai "Pacers", bet tieši "Raptors".
Bruklina sevi ir atradusi kopš centra Bruka Lopeza traumas. Visu cieņu Lopezam, kurš ir augstas kvalitātes spēlētājs, bet "Nets" komanda patiešām liekas objektīvi spēcīgāka bez viņa laukumā. Lopeza traumas rezultātā komanda ir pārgājusi uz pieciniekiem ar Polu Pīrsu 4. numura lomā un tas patiešām sagādā problēmas pretinieku komandām. "Pick-n-roll" sadarbībās aizsardzībā esošie spēka uzbrucējiem nonāk neapskaužamā situācijā, kurā viņi nevēlas pārlieku palīdzēt no "vājās puses", jo tas nozīmētu brīvu Pīrsa trīs punktu metienu:
Tikmēr Derona Viljamsa, Šona Livingstona un Džo Džonsona trio ir unikāls ar savu augumu un daudzpusību, kas dod priekšrocības pret gandrīz vai jebkuras citas komandas īso galu. Piemēram, Viljamsam mēdz tikt atbrīvota visa viena laukuma puse (samērā rets piegājiens mūsdienu basketbolā, kas vairāk atgādina 80-tos), lai saspēles vadītājs varētu spēlēt "postā" pret īsāku pretspēlētāju. Atsaucoties uz iepriekšējo video, šāds ir iespējamais gala rezultāts, ja kāds 4. numurs izlemj atstāt Polu Pīrsu un palīdzēt komandas biedram tikt galā ar Viljamsu:
Tikpat prasmīgi spēlē ar muguru pret grozu ir Džonsons un Livingstons, kuri savus metienus realizēs, ja nesagaidīs papildus aizsargu un tiks pie iespējas spēlēt viens pret viens. Apbrīnojamā kārtā Šons Livingstons šosezon bija pirmais visā līgā punktos vidēji uz vienu metienu "postā":
Bruklinai šīs savstarpējo dueļu priekšrocības arī ir pret Toronto komandu, gluži kā vērtību grūti ir noteikt "Nets" pieredzei uz basketbola laukuma, salīdzinot Bruklinas veterānus ar "Raptors" jaunekļiem. Tam it īpaši būs nozīme, ja arī izslēgšanas spēļu laikā uzvarētāja liktenis tiks izšķirts spēļu pēdējās sekundēs, kā tas notika trijās no četrām komandu savstarpējām spēlēm regulārās sezonas laikā. Šīs sērijas uzvarētājs varētu tikt izlemts septītajā spēlē, un, neskatoties uz to, ka šī spēle tiktu aizvadīta Toronto, tajā priekšroku es tomēr dotu Bruklinai, kuras īpatnējie piecinieki (ļoti vēlos arī "playoffos" redzēt piecinieku ar Mirzu Teletoviču centra lomā) sagādās daudz galvassāpes "Raptors" jaunekļiem. Par Bruklinai potenciāli ērto Maiami kā otrā raunda pretinieku ir vēl par agri domāt. Uzvara šajā sērijā tomēr vēl ir jānopelna.
Čikāgas „Bulls” (4.) – Vašingtonas „Wizards” (5.) (Austrumi)
Šī sērija solās būt tieši pretēja iepriekš minētajai Toronto un Bruklinas cīņai. "Nets" iespēja tikties ar Čikāgu jau 1. kārtā likās tik biedējoša, ka komanda apzināti izkrita no 5. vietas konferencē, un viņus nemaz neceļas rokas kritizēt. Vai kāds patiešām labprātīgi vēlētos tikties ar Čikāgas aizsardzību izslēgšanas spēļu sērijā!? Pat pēc Luola Denga aizmainīšanas (nemaz nepieminot Derika Rouza traumu) komanda nav salūzusi un turpina turēties virs ūdens. Kas te vēl ir vispār sakāms? Šai komandai ir pārāk liels lepnums, lai tā sabruktu un nesasniegtu izslēgšanas spēles. Tomēr viņu vājība uzbrukumā (Čikāgai ir 27. efektīvākais uzbrukums līgā) septiņu spēļu garumā garantē vismaz pāris zaudējumus.
Pretim nākošā Vašingtonas komanda man no visām izslēgšanas spēļu dalībniecēm liekas visnesaprotamākā. Brīžiem šķiet, ka komandas spēle darbojas kā Šveices pulkstenis. Nene un Marčins Gortats ir lielisks duets aizsardzības cementētāju lomai. Džons Vols caurgājienos ir bieds pretinieku aizsardzībai, un tādējādi pēc "pick-n-roll" sadarbībām Volam būs iespējas atrast brīvus metējus laukuma stūros (viens no efektīvākajiem metieniem basketbolā), kur "Wizards" metēji jau gaida piespēli, kuru pats saspēles vadītājs ir ļoti labi apguvis atdot. Tieši ar šiem metieniem no stūriem mēdz izcelties "Wizards". Džons Vols Trevoru Arizu šādam precīzam metienam šosezon atrada 53 reizes, bet Bredliju Bīlu 31 reizi, kas šosezon ir starp trim visbiežākajām šāda veida sadarbībām līgā (otrajā vietā ir Gorans Dragičs ar Pī. Džei. Takeru, 33 reizes):
Bet šķietami jebkuru dienu Vašingtona arī var pārsteigt ar lērumu neprecīziem tālajiem metieniem, "pick-n-roll" sadarbībām, kuras beidzas ar neprecīziem Džona Vola pustālajiem (lai gan saspēles vadītājs ir atzīstami piestrādājis pie sava metiena) un pārspīlēti sarežgītām Marčina Gortata kustībām ar muguru pret grozu. Manuprāt, poļu centrs bieži vien varētu atrast vieglākus metienus, jo tomēr tas, ka viņš ir 109. vietā līgā vidēji gūtajos punktos uz vienu metienu "postā" par kaut ko liecina. Precizitāte metieniem, kurus Gortats izpilda pēc pagrieziena un krītot prom no groza, nav pieejama, bet es esmu pārliecināts, ka tā nav laba:
Nozīmīgs iemesls, kāpēc "Wizards" rāda viļņainu sniegumu, ir komandas uzticība pustālajam metienam. Vašingtonas sastāvs pārsvarā ir nokomplektēts ar spēlētājiem, kuru galvenais ierocis ir metiens pēc palēciena, un, kamēr lielākā daļa līgas cenšas izpildīt mazāk pustālo metienu (neefektīvāko metienu basketbolā), "Wizards" tos šosezon ir izmetusi visvairāk visā līgā. Tikmēr pretim viņiem stāsies Čikāgas komanda, kura ir otrajā vietā, turpat aiz Indiānas, pretinieku izmestajos pustālajos metienos, kas liecina par modernu aizsardzību, kura provocē pretinieku izpildīt šos metienus. Tas arī norāda, ko varam no šo komandu dueļa sagaidīt. Daudz pustālos (Čikāga savas nevarības dēļ arī tos izpilda pārmērīgi, ieņemot astoto vietu līgā), mazus rezultātus un pāris spēles, kurā viena vai otra komanda nerāda ne tuvu labāko sniegumu. Tas nebūs skaists basketbols un šo spēļu ierakstus pēc 10 gadiem nerādīs "NBA TV Classics" programmā. Tieši tāda sērija, kurā "Bulls" varu dot virsroku 7 spēlēs. Un nemaz nedomājiet, ka Indiāna labi nezina, kas viņus var sagaidīt otrajā kārtā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!