Reinis Lācis: Pieci jautājumi, kas izšķirs NBA finālu  (7)

Dveina Veida vājā trīs punktu metiena dēļ "Spurs" nekautrējas tieši viņu atstāt brīvu bez bumbas, viņa sedzējam aktīvi pieslēdzoties mēģinājumos apturēt Džeimsu. Pērnā gada finālā Sanantonio trenera Grega Popoviča shēmas paredzēja, ka, galvenokārt, tikai Maiami labākos snaiperus Reju Alenu un Maiku Milleru nekādā gadījumā nevar atstāt brīvus, mēģinot izveidot lielāku drūzmu soda laukumā. Pārējie spēlētāji vairāk vai mazāk tiks ignorēti, lai apgrūtinātu Džeimsa veicamos lēmumus, jo it īpaši Veids:

Veidam būs svarīgi izmantot šo doto brīvību ar pareizajā laikā veiktiem izrāvieniem bez bumbas un caurgājieniem pēc Džeimsa atmestām piespēlēm. Ja aizsargs spēs izmantot sev doto brīvību, tas visnotaļ samazinātu "Spurs" aizsardzības efektivitāti. Maiami komandai uz to arī ir noteikti pamats cerēt. Lai gan klubs sekmīgi plašākai publikai liedz padziļinātu informāciju par Veida veselību, spriežot pēc redzētā, aizsargam šī gada izslēgšanas spēlēs ceļu savainojumi netraucē tik ļoti kā pērn, kad Sanantonio pat epizodiski izmantoja Veidu kā spēlētāju, uz kuru aizsardzībā "paslēpt" savu nespējīgāko sedzēju. Trešajā kārtā pret Indiānu Dveins nodemonstrēja gandrīz visu savu neordināro metienu arsenālu. Viņa planējošie metieni pēc divsoļa un spēle "postā" atgādināja Dveinu Veidu labākajos gados. Šādu metienu sekmīga izpilde būs vajadzīga arī pret "Spurs":

Šīs sezonas Maiami komanda nav gluži tik stipra, cik tā bija iepriekšējos divus gadus. Komanda, kas ceturto gadu pēc kārtas tikusi līgas finālos, ir aizvadījusi simtiem spēļu un daži tās spēlētāji ir manāmi novecojuši. No starpsezonā iegūtajiem spēlētājiem - Grega Odena un Maikla Bīzlija - liela labuma nav bijis. Pašsaprotamā kārtā rodas jautājums, kurš no komandas lomas spēlētājiem ir gatavs dot savu artavu čempionu titula izcīnīšanā.

Par abiem "Heat" saspēles vadītājiem Mario Čalmersu un Norisu Koulu, kā arī Reju Alenu un Krisu Andersenu šaubas man nav, bet Maiami ir vajadzīgs uzbrucējs, kurš ar savu tālo metienu būs drauds uzbrukumā un arī tiks galā ar savu uzdevumu aizsardzībā. Šeins Batjē vairs neizskatās derīgs daudz minūšu spēlēšanai pēc pēdējo gadu laikā pavadītajām minūtēm cīnoties 4. numura pozīcijā, kas pēc viņa paša vārdiem bija pārlieku smags un nogurdinošs uzdevums. Džeimss Džounss rādīja labu sniegumu pirmās kārtas sērijā pret Šarloti, trāpot 7 no 16 tālmetieniem. Bet atšķirība starp "Bobcats" un "Spurs" ir tāda, ka Šarlotes komandā ir vairāki uzbrukumā nespējīgi spēlētāji, uz kuriem var "paslēpt" aizsardzībā vājo Džounsu. Ar Judonisu Haslemu laukumā "Heat" uz 100 uzbrukumiem "playoffu" laikā ir zaudējuši pa 35,4 punktiem (!!!, turklāt tas ir bijis Maiami otrais visvairāk izmantotais piecinieks), kā arī šī sērija visticamāk tāpat kļūs par cīņu starp mazajiem pieciniekiem, kuros Haslemam nav vietas. Bīzlijs savu uzticības kredītu šķietami ir izsmēlis un svarīgos brīžos laukumā nedosies, bet komandas sastāvā vairs nav "amnestētais" Maiks Millers, kurš šo finālu laikā būtu bijis ļoti noderīgs.

Kā būtu ar Rašārdu Luisu? Luiss pilnībā attaisnoja Ērika Spolstras lēmumu viņu iekļaut pamatpieciniekā trešās kārtas laikā un noslēdza sēriju pret Indiānu ar divām lieliskām spēlēm, realizējot deviņus trīs punktu metienus, kā arī pārsteidzošā kārtā sagādājot problēmas Deividam Vestam ar savu aizsardzību. Protams, nevar nonākt pie galējiem secinājumiem par 59 minūtēs sasniegtu statistiku, bet ir vērts pieminēt, ka pamatpiecinieks ar Luisu ierindā sasniedza rādītājus, kas būtu ekvivalenti gan līgas labākajam uzbrukumam, gan labākajai aizsardzībai (117,3 punkti pret 86,0 uz 100 uzbrukumiem). Pat, ja Popovičs un Spolstra sēriju uzsāks ar pārbaudītām vērtībām, proti, ierastajiem garajiem pamatpieciniekiem ar attiecīgi Tiago Spliteru un Judonisu Haslemu laukumā, būs interesanti pavērot, cik ātri Spolstra pāries atpakaļ uz Rašārda Luisa eksperimentu. Kādas 25 minūtes ar kompetentu aizsardzību un precīziem trīs punktu metieniem no laukuma stūriem Rašārda Luisa (vai no jebkura cita no nosauktajiem uzbrucējiem) izpildījumā var nozīmēt ļoti daudz.

 Lai gan parastajam basketbola līdzjutējam Maiami "Heat" varētu asociēties ar bumbas triecieniem no augšas ātrajos uzbrukumos, kamēr "Spurs" vēsturisku iemeslu dēļ ir sinonīms lēnam basketbolam, dzīvē ir tieši pretēji. Sanantonio šo "playoffu" laikā ir bijusi 4. ātrākā komanda pēc spēles tempa, bet "Heat" šajā rādītājā ir pēdējā vietā. "Spurs" spēles plāns pret Maiami paredz pēc atlēkušās bumbas izcīnīšanas maksimāli ātri uzsākt pašiem savu uzbrukumu. Sanantonio ir tādi izpildītāji kā Tonijs Parkers un Manu Džinobili, kuri spēj saasināt situāciju pat brīžos, kad aizsargiem ir skaitliskais pārsvars, kā arī tālmetēji Denijs Grīns un Marko Belinelli, kuri ātro uzbrukumu laikā mērķtiecīgi meklē brīvu vietu aiz trīs punktu līnijas.

Tikmēr Maiami spēlētājus raksturo paradums, atgriežoties aizsardzībā, par sedzamo vienkārši izvēlēties tuvāko spēlētāju (kas ne vienmēr ir mīnuss, "Heat" "mazie" spēlētāji pieprot prasmīgi pēc situācijas mainīties ar sedzamajiem), kas "Heat" var radīt nepatīkamu haosu pret tādu komandu kā "Spurs". Nezinu, vai visā NBA ir kāds spēlētājs, kurš vairāk kaitē savas komandas aizsardzībai pret ātrajiem uzbrukumiem kā Dveins Veids, kurš regulāri pārmērīgi patērē laiku tiesnešu lamāšanai pirms skriešanas atpakaļ. Ja Sanantonio "noķer" savu ritmu un sāk realizēt trīs punktu metienus ātrajos uzbrukumos, komandas uzbrukums ir gandrīz vai neapstādināms. Zīmīgi, ka pēc ESPN protokolos norādītās statistikas pagājušā gada finālos "Spurs" savās uzvarās guva divreiz vairāk punktus ātrajos uzbrukumos nekā tas tika iespēts zaudētajās spēlēs.

 Sanantonio vairāk vai mazāk pērn bija spējīga gūt punktus pret Maiami agresīvo un slazdiem pilno aizsardzību. Bija momenti, kuros "Heat" apdullināja "Spurs" spēlētājus, un, ja atceramies, pat Manu Džinobili brīžiem izskatījās pēc apjukuša pirmgadnieka, kurš teju katrā otrajā piespēlē kļūdās. Tomēr galu galā finālu laikā iespētie 104,5 punkti uz 100 uzbrukumiem ir ļoti labs rādītājs, ņemot vērā, ka komandas saspēles vadītājs Tonijs Pārkers bija savainojuma nomākts. San Antonio spēlētāju kustība bez bumbas un piespēles pietiekami bieži bija iemesls, kāpēc Mario Čalmerss vai Maiks Millers pazaudēja "Spurs" trīspunktu metējus. Tieši "Spurs" rādītais sniegums uzbrukumā pagājušogad un Dalasas paveiktais 2011. gada finālos ir ļāvis citām līgas komandām saprast, ka "Heat" veidotie slazdi pie "pick-n-roll" sadarbībām ir apspēlējami ar ātru bumbas kustību. Ja spēlētājs ar bumbu laicīgi spēj tikt ārā no slazda "pick-n-rollā" ar piespēli, tad atlikušā komanda tiek pie iespējas uzbrukt četratā pie trijiem. Tas arī ir iemesls, kāpēc Maiami gadu no gada pieļauj tik daudzus pretinieku trīs punktu metienus. Tiesa, domāsi pārāk ilgi ar bumbu rokās un atlētiskie "Heat" spēlētāji atgriezīsies atpakaļ savās pozīcijās.

 Šis faktors un arī Maiami spēlētāju nogurums ir novedis pie konservatīvākas "Heat" stratēģijas aizsardzībā šīs sezonas laikā. "Heat", kā lielākā daļa līgas, "pick-n-rollus" ir biežāk sākusi segt, bumbas sedzējam ejot cauri aizsegam, bet garajam spēlētājam atkāpjoties, vienlaicīgi cenšoties kontrolēt gan spēlētāju ar bumbu (līdz atpakaļ pie viņa paspēs aizsargs), gan aizsega licēju, kā šajā situācijā to dara Šeins Batjē:

 Tas arī attiecas uz aizsegiem bez bumbas:

 Šajā bildē jūs redzat kā Tonijs Pārkers tūlīt saņems bumbu pēc Borisa Diāva aizsega. Iepriekšējo gadu laikā šādās situācijās Džeimss, Diāva sedzējs, būtu biežāk spēris soli ārā un sagaidījis Pārkeru ar slazdu nekā atkāpies.

 Kāda šim visam ir nozīme? Pasīvāka un prātīgāka "Heat" aizsardzība (lai gan Maiami slazdus joprojām bieži veido laukuma stūros, kā arī to nadzīgāku izmantošanu nevaram izslēgt brīžos, kad laukumā būs mazie sastāvi) savā ziņā ir neparocīgāka "Spurs" uzbrukumam. Sanantonio uzbrukums ir kā ieeļļota mašīna, kura ar vairākām piespēlēm spēs gūt grozu pie jebkura skaitliskā vairākuma. Tieši šādi Sanantonio bija spējīga izmantot "Heat" agresivitāti savā labā pērnā gada finālos un, ja vēlaties nesanāku piemēru, tad arī Oklahomsitijas "stepautu" aizsardzību "Spurs" saplosīja nesenajā trešās kārtas sērijā (kāpēc, lai lēnais Kendriks Pērkinss aizsardzībā tiktu izmantots "stepautos" ir cits jautājums). Šīs "četri pret trīs" situācijas komandai ļauj atrast brīvus trīs punktu metienus, kas to padara ļoti bīstamu uzbrukumā. Bet pareizs balanss starp mierīgāku aizsardzību un slazdiem (nevar aizmirst, ka tie tāpat tiks izmantoti un ka ar piespēlēm apspēlēt Lebronu Džeimsu un Dveinu Veidu, kuri kā gepardi ir gatavi jebkurā brīdī mesties jums virsū, ir ārkārtīgi grūti) var kādā merogā apstādināt Sanantonio.  

 Labs mājas darba materiāls Maiami treneriem ir Dalasas un Sanantonio izslēgšanas spēļu sērija. "Mavericks" patiešām nebija pamats sēriju "aizvilkt" līdz septiņām spēlēm, bet tas būtībā izdevās pateicoties vienam knifam aizsardzībā. Saviem aizsardzībā vājākajiem spēlētājiem, Montam Elisam un Hosē Kalderonam, treneris Riks Kārlails deva vienkāršu uzdevumu - palikt klāt "Spurs" metējiem un viņus neatstāt nekādā gadījumā pat, ja komandas biedriem ir nepieciešama palīdzība no vājās puses. Savukārt augumā pārākais uzbrucējs Šons Merions sedza Toniju Pārkeru un visiem "pick-n-roll" aizsegiem gāja cauri "pa apakšu", ļaujot Pārkeram jebkurā brīdī izmest pustālo metienu, bet nepieļaujot, ka francūzis var sekmīgi tikt līdz groza apakšai un uzbrukt ar divsoli vai sākt "Spurs" uzbrukuma viesuli ar piespēli brīvam metējam. Lūk, attēls ar Merionu, kurš iet "zem" aizsega, un Kalderonu ar Elisu, kuri neparko neatstās brīvus Grīnu vai Lenardu, lai manis aprakstīto situāciju būtu vieglāk saprast:

 Protams, šādi pretinieku komandu ilgtermiņā nav iespējams apstādināt un "Spurs" uzbrukums ar laiku uzņēma apgriezienus pret aizsardzību, kurā spēlētājiem nebija ļauts palīdzēt no vājās puses. Bet tas pietiekami palīdzēja Dalasai, kura kā aizsardzībā vāja komanda nebūtu spējusi cīnīties, ja tā "Spurs" segtu ikdienišķā manierē. Maiami toties ir gan aizsardzībā lieliski spēlētāji, gan iespējas savu stratēģiju ik pa laikam pamainīt. Fakts, ka Dalasa uz dažām spēlēm šādi spēja neitralizēt "Spurs" bumbas kustību un trīs punktu metienu lietu, ir pietiekami nozīmīgs. Tātad ne tikai ir veids kā Toniju Pārkeru izvilkt ārā no viņa komforta zonas (spēlētājs nejutās pārliecināts par iespēju uzbrukumu beigt ar "pliku" pustālo metienu, līdzīgi kā notiek ar Džeimsu pret San Antonio) un samazināt San Antonio sekmīgo trīs punktu metienu daudzumu, bet jāatceras arī, ka pats spēlētājs ir pašlaik savainots un varbūt nemaz nebūs spējīgs finālos spēlēt pa visiem 100%, kas mani noved arī pie piektā un pēdējā jautājuma...

 Šis jautājums var šķist nenopietns pēc ilgas un detalizētas abu komandu analīzes, bet tam ir liela nozīme NBA finālu laikā. Abu komandu cīņu jau pagājušogad būtībā izšķīra viens metiens, iepriekš notikušo padarot gandrīz vai par nenozīmīgu. Ja atskatās uz to ārprātu, kas bija sērijas sestā un septītā spēle, tad to pēdējās minūtēs var norādīt uz neskaitāmiem sīkumiem, kas teorētiski izšķīra sērijas likteni. Arī šogad var objektīvi teikt, ka finālā spēlēs divas stiprākās katras konferences komandas. Un arī šogad tās varētu sīvi cīnīties līdz uzvarētājs tiks noteikts pēdējā, septītajā spēlē. Tonija Pārkera veselība, vadošo spēlētāju piezīmju problēmas, kāda kļūdaina svilpe svarīgā spēles brīdī (jāpārspļauj trīs reizes pāri plecam pirms tas notiek, bet diemžēl tādu ir bijis daudz šī gada "playoffos"), garām aizmests soda metiens, traks trīs punktu metiens pēc atkāpšanās... tik (salīdzinoši) maz spēļu laikā katram sīkumam ir nozīme. Man pašam ir patiesi grūti prognozēt, kura komanda šo sēriju varētu uzvarēt, tomēr es sliecos Sanantonio virzienā. "Spurs" sezonas laikā ir rādījusi labāko basketbolu līgā, tai ir "dziļāks" rezervistu soliņš nekā Maiami un tai ir mājas laukuma priekšrocības. Mana prognoze - "Spurs" uzvara septiņās spēlēs.