Edgars Ikstens: Latvijas sporta nākotne – vienota sporta institūcija  (12)

Tajā pašā laikā, ja skatāmies no valsts pārvaldes un pārvaldības pozīcijas, tas ir samudžināts un iesprostots starp visdažādākajām valsts pārvaldes institūcijām, lai neteiktu vairāk, apgrūtinot nepieciešamā atbalsta nodrošināšanu.

Ja aplūkojam sporta struktūru[1] valstī, tad var teikt, ka nepieciešamais atbalsts sporta sistēmas attīstībai ir iesprūdis starp atbildīgo Latvijas Republikas Izglītības un zinātnes ministriju un citām institūcijām - Veselības, Labklājības, Aizsardzības, Iekšlietu, Finanšu ministrijām, kā arī Latvijas Pašvaldību savienību. Atbildīgi daudz, taču tajā pašā laikā tāds viens, pavisam vienīgais atbildīgais, kas spētu palīdzēt sistēmas pareizākai darbībai, nemaz nav. Kā zināms, vieni noveļ vainu uz otriem, tādējādi radot nevajadzīgus šķēršļus sporta sistēmas attīstībai. Protams, veiksmīgs spēlētājs un nereti t.s. sporta attīstībai paredzētās naudas savācējs un varas uzurpētājs ir viens no nozīmīgākajiem mūsu olimpiešu sagatavotājiem - nevalstiskā organizācija biedrība "Latvijas Olimpiskā komiteja" (LOK), kas nekautrējoties izmanto valsts naudu tikai savu sporta veidu attīstībai.
Protams, pastāv arī cita organizācija, kurai nedaudz mazāka loma un ietekme - biedrība "Latvijas sporta federāciju padome"[2](LSFP), kas koordinē sporta darbību, pārstāv un īsteno kopīgās intereses, taču ietekme varas struktūrā diezgan niecīga, jo nez kāpēc pēdējais vārds, sevišķi mediju telpā, pieder LOKam. Lielākie cietēji nereti ir paši sportisti, kuru piederība vienai vai citai federācijai, un tās piederība citai, augstākstāvošai institūcijai, kavē attiecīgo sportisko sasniegumu kaldināšanu.
Ne jau sportisti un ne jau sporta federācijas pie tā ir vainīgas. Visticamāk tās trūkums ir tajā, ka laiku atpakaļ kāds izdomāja sporta attīstību ievirzīt vienā institūcijā, kuras rūpes par izglītību un zinātni tomēr ir pārākas par sporta attīstību kopumā, līdz ar to sportam un sportiskajiem sasniegumiem atvēlēta, iespējams, pabērna lomu.
Veiksmīgākais risinājums, manuprāt, ko ne reizi vien esmu pārdomājis un pārrunājis ar kolēģiem, ir vienotas, autonomas sporta nozares institūcija, kas pārraudzītu sporta attīstību Latvijā un būtu galvenais valsts piešķirtā finansējuma sadalītājs, aiztaupot rūpes Izglītības un zinātnes ministrijai. Doma par atsevišķu ministriju sabiedrības negatīvā noskaņojuma dēļ būtu pārspīlēta, taču atsevišķa aģentūra vai īpašu uzdevumu sekretariāts, gan varētu būt kompromiss starp iesaistītajām pusēm. Tad patiesi šī organizācija varētu nest ministrijas izvēlēto saukli "Valsts sportam" tā vislabākajā nozīmē. Iestādes vadītājs visticamāk varētu būt pakļauts Ministru prezidentam, kas arī šobrīd strādā kā Nacionālas Sporta padomes vadītājs. Līdz ar to beigtos kašķi un strīdi starp ministriju, LOKu un citām, piemēram, neolimpiskajām federācijām, kuru pārstāvēto sportistu sasniegumi varbūt ir pat labāki par kāda t.s. olimpiskā sporta veida sportistu.
Protams, kādam šī ideja varētu šķist absurda, taču es palieku pie tā, ka tas ir apdomāšanas vērts un daudz vieglāk realizējams risinājums sporta saimniecības sakārtošanā un tālākā pārraudzīšanā.