Aivis Landmanis: Latvijas sporta sistēmas bardaka augļi  (20)

Vai sagadīšanās? Esmu pārliecināts, NĒ. Sports nav atraujams no notiekošā mūsu valstī, tajā, tāpat kā valsts pārvaldē, veselības aprūpē, izglītības sistēmā, tieslietās un citās valsts jomās ir vērojamas vienas un tās pašas politiķu radītās problēmas. Kā ierasts činavnieki visu esot izdarījuši godam, vainīgi, protams, sportisti, treneri. Arī činavnieku klātbūtne sacensībās treneru, fizioterapeitu, psihologu vietā pie mums ir norma, kā sacīt, vispirms jāapmierina birokrātu vēlmes, iegribas.

Lai būtu korekti, turpmāk kā sistēmas piemērs: atziņas vadot Ventspils bērnu un jauniešu hokeja klubu "Venta 2002", sadarbība ar Ventspils pašvaldību, SIA "Olimpiskais centrs "Ventspils"" (pieder Ventspils pašvaldībai, Latvijas Olimpiskai Komitejai) un Latvijas Hokeja federāciju.

Haotiskā sporta infrastruktūras attīstībā pazūd sportists, tam domātā nauda

Atļaušos apgalvot - Latvijā sporta būves bieži tiek būvētas ignorējot konkrētās vietas sporta tradīcijas, sporta attīstības perspektīvas, potenciālo sportistu skaitu. Latvijā ir atvērti jauni Olimpiskie centri ar plašu sporta veidu klāsta iespējām, tai pat laikā netiekam galā ar Latvijas sportam vēsturiski nozīmīgu centru (Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmija; Murjāņu Sporta ģimnāzija; Nacionālais stadions "Daugava"; Rīgas Sporta manēža u.c.) savešanu kārtībā vai pat glābšanu.

Ačgārnības rezultātā daudzi augsta līmeņa sportisti, nākamie sporta treneri, sporta speciālisti zināšanas apgūst, trenējas, katastrofāli novecojušās sporta infrastruktūrās, savukārt jaunajos Olimpiskajos centros (Ventspilī noteikti), trūkst sporta treneru, sporta ārstu, fizioterapeitu, lielu un mazu sportistu, bet pats galvenais- finanšu līdzekļu, lai tajos pilnvērtīgi varētu trenēties bērni, jaunieši, augstas klases sportisti. Nereti rodas situācijas, kad tradīciju bagātam sporta veida speciālistam darbs ir jāmeklē citviet, jo sporta veids tradīcijām bagātajās vietās tiek likvidēts vai stagnē, savukārt uz jaunatklātajiem sporta centriem speciālisti un sportisti ir jāimportē, kā tas Dobeles un Ventspils gadījumā ir noticis ar svarcelšanas speciālistiem un sportistiem.

Kāpēc Ventspilī pašvaldībai, LOK vajadzēja būvēt Ledus halli, ja valsts, pašvaldība, LOK, LHF pat nemēģināja izveidot pilnvērtīgu bērnu un jauniešu hokeja sistēmu Ventspilī? Šo darbu darām mēs, bērnu vecāki, diemžēl lielāko laiku un enerģiju veltot pašvaldības, Olimpiskais centrs "Ventspils" un LHF birokrātijas pārvarēšanai, pārliecināšanai.

Absurds, bet tas tāpēc, ka valstī nepastāv vienotas sporta attīstības sistēmas. Nauda sporta būvēm tiek dalīta pēc PSRS tik populārā "izsišanas" principa – nauda tiek tiem, kuri skaļāk bļauj, nevis tiem, kuriem visvairāk vajag un kur tā tiks maksimāli efektīvi izmantota. Šādas saimniekošanas bēdīgie augļi nes ražu – ar katru jauno sporta būvi, vismaz Ventspilī, nauda sportistu vajadzību segšanai katastrofāli samazinās, tā aiziet nepārdomāti uzcelto sporta būvju uzturēšanai. Piemēram, pašvaldība normālā apmērā atsaka piešķirt dotāciju tam pašam bērnu hokejam, tai pat laikā tā ar vieglu roku novirza nodokļu maksātāju naudu halles ekspluatācijas radīto zaudējumu segšanai. Šāda pieeja pati par sevi degradē sportu, proti, ēku pārvaldnieks nekad nebūs ieinteresēts pilnvērtīgā sporta veida attīstībā, sacensību organizēšanā, lai tādā veidā nodrošinātu efektīvu sporta būvju ekspluatāciju.

Ventspilī šādi piemēri ir ik uz soļa. Nauda būvei, politiķu PR kampaņai, maku pildīšanai (korupcijas paveidi) atrodas, sportistam pēc pārpalikuma principa. Īpaši tiek grēkots ar bērniem un jauniešiem, nekaunīgi ekspluatējot vecāku finansiālās iespējas. Nav šaubu, ka realizējot jauna baseina, kērlinga halles, slēgtā BMX stadiona un citu jaunu sporta būvju ieceres Ventspilī, sportistiem tiks atņemts vēl vairāk, vēl smagāk finansiāli ekspluatēts tiks budžets un bērnu vecāki.

Ja valsts vadība turpinās nerūpēties par jau uzcelto būvju piepildīšanu ar pieklājīgu saturu, bet tā vietā dāsni atbalstīs infrastruktūras attīstību neatbilstošās vietās (kā tas ir Ventspilī, kur piedāvājums pārsniedz pieprasījumu, kur naudas nepietiek esošo sporta veidu pienācīgai uzturēšanai), nebrīnīsimies – Rio scenārijs atkārtosies.

Nesen lasīju kādu komentāru: Mēs esam bagāti, atļaujamies specializētas koncertzāles (jaunuzceltā Liepājā, plānotā Ventspilī), tai pat laikā tādi nabagi kā Šveice, Skandināvijas valstis var atļauties pārsvarā multifunkcionālas būves.

Goda vārds, vēlos, lai Latvija būtu "nabaga" kā Šveice, nevis "bagāta" kā patreiz, kad sportam, kultūrai domātā nauda tiek izšķērdēta mūsu dzīves kvalitātei neatbilstošu būvju uzturēšanai, sportistam, trenerim atvēlot pārpalikuma grašus.

Paskaitīsim, kur paliek sportam domātais valsts naudas pārpalikums

Tātad, lielu daļu sportam domāto naudu apēd neapdomīgi sabūvētās sporta infrastruktūras uzturēšana. Diemžēl arī atlikušais finansējums netiek sadalīts efektīvi, arī tas primāri nodrošina politiķu, sporta birokrātu ambīcijas, iegribas.

Piemēram, Ventspils vadošie politiķi vada divus sporta spēļa klubus, kuriem protams tiek lielākā daļa valsts (pašvaldības, brīvostas, pašvaldības un valsts kapitālsabiedrību u.c. valstij piederošo struktūru) sportam atvēlēto līdzekļu.

Vēl Ventspilī ir sporta skola, tā saucamie augstas klases sportisti un ar valdošajiem nesaistīti klubi, kā bērnu un jauniešu hokeja klubs "Venta 2002".

Sporta skolai finansējumu valdošie daudz maz sarūpē, kaut arī tur tiek taupīts arvien vairāk uz jauno sportistu sagatavošanas, veselības, rehabilitācijas, sacensību, treneru, sporta inventāra rēķina.

Augstas klases sportisti pārsvarā Ventspilij tiek piesaistīti pēc principa – esi sasniedzis rezultātus, neesi traumēts, tad esi gaidīts, varbūt palīdzēsim. Sākumā viss kārtībā, tiek solīts, mazāk izpildīts, bet atliek iekulties kaut nelielās veselības, rezultātu problēmās, pienācīgi nepateikties kungiem, kā visi lielie solījumi, saslēgtie līgumi izplēn vienā momentā. Protams ir izņēmumi, bet kopumā sistēma darbojas pēc principa: ņemam sagatavotos no citurienes, izmantojam, ja sanāk spodrinām politikāņu spalvas, ja nē, izmetam mēslainē.

Vissmagāk iet sporta veidiem, kuri nav valdošo favorīti. Tiem (arī bērnu un jauniešu) pēc pārpalikuma principa un arī tad tikai tik daudz, lai uzturētu kungu sabūvēto infrastruktūru. Šāda finansējuma saņēmējiem ir jāiztur vēl viens pazemojums, proti, dziļi jāklanās naudas devējam, politikānim.

Ja vēlamies rezultātus, ir jāatsakās no sporta naudas izmantošanas politiķu iegribu realizēšanai, tēlu spodrināšanai, izklaides objektu uzturēšanai (piemēram – kalns "Lemberga HŪTE", Ventspils akvaparks), ir jābeidz celt, ja nespējam pilnvērtīgi apsaimniekot sacelto. Nekavējoties ir jāizveido sporta sistēma, kura primāru un vispusīgu atbalstu nodrošina mūsu nākotnei (bērniem un jauniešiem), augstas klases individuāliem sporta veidu sportistiem, sporta spēļu izlasēm. Esošā sistēma, kurā valsts, pašvaldība, LOK savos sporta centros piekopj pat bērnu un jauniešu sporta veidu diskrimināciju, jeb dalīšanu lētajos un dārgajos, nenodrošina bērnu un jauniešu pastāvīgu un pilnvērtīgu veselības profilaksi, jau pašā būtībā ir izšķērdīga.

Bardaku raksturo vēl viena nianse – šai valstī nav nevienas amatpersonas, kuras varētu pateikt, cik kopā valsts, pašvaldību, brīvostu, valsts un pašvaldību kapitālsabiedrību līdzekļu ik gadu tiek sportam un kā šī nauda tiek izlietota.

Palīgs LHF?

Ja reiz valstij, pašvaldībām, LOK nav svarīga efektīva sporta veidu ilgspējīga attīstība, tad vismaz no federācijām būtu jāsaņem atbalsts. Diemžēl LHF rīcība bērnu un jauniešu hokeja saistībā arī liek uzdot jautājumus. Minēšu tikai dažus piemērus, kuri, manuprāt, skaidri norāda uz sistēmas bardaku:

1) Pakļaujoties maksātspējīgu vecāku iegribām LHF bērnu un jauniešu hokejā ir pieļāvusi vienas komandas klubu esamību, kuri neinvestējot iesācēju un jaunākā gadu gājuma sākotnējā sagatavošanā, pārmāna tā brīža labākos bērnus no citiem klubiem, to ieguldīto darbu nekompensējot. Piekoptās prakses ieguvēji - viendienīšu klubi, LHF, kura saņem naudu no daudzajām spēlētāju pārejām, zaudētājs - bērnu un jauniešu hokejs. Šāda pieeja ir iznīcinoša, tā grauj bērnu un jauniešu hokeja piramīdu attīstību, jo (klubiem, sporta skolām, pašvaldībām) zūd motivācija investēt bērnu un jauniešu hokejā. Turklāt, tiek grauta jauniešu motivācija, kāpēc trenēties, ja jāspēlē pret negodīgi veidotām superkomandām, kuru sastāvu veido visu komandu labākie spēlētāji;

2) LHF pieļauj nekontrolētas jauno hokejistu pārejas, tādējādi radot problēmas klubiem (īpaši no Rīgas attālajiem), kuriem tiek atņemti spēlētāji. Tā vietā, lai veicinātu bērnu un jauniešu hokeja centru izveidi reģionos, kā minimums vismaz visās Olimpisko centru ledus hallēs, katrā no tām radot HS Rīga specklasēm līdzīgas komandas, LHF ar savu rīcību panāk pretējo – komandu skaita strauju samazināšanos. Nav noslēpums, ka hokeja attīstība no Rīgas attālajām hokeja struktūrām izmaksā daudz vairāk, diemžēl savā praksē neesmu pieredzējis, ka LHF būtu palīdzējusi tai pat Ventspilij licenču, pārejas maksu atlaižu, transporta kompensāciju vai kādā citā veidā, tā bez lielām diskusijām paraksta spēlētāju pārejas pat nepainteresējoties, vai šāda pieeja nebūs par pamatu komandu likvidācijai;

3) Atbalstot labāko hokejistu koncentrēšanu vienā vai divās komandās LHF neveicina bērnu un jauniešu hokeja attīstību. Labākajiem sava varēšana būtu jāapliecina dažādu izlašu sastāvos, iespējams, novadu izlašu LHF organizētajos sabraukuma čempionātos, kuros no labākajiem tiek atlasīti labākie startam valsts izlašu sastāvos starptautiskajos turnīros.

LHF rīcības sekas materializējas. Latvijā nav normāla U-18 čempionāta, U-20 čempionāts nepastāv vispār. Tiem, kuri spēlē superkomandās, bremzējas attīstība, jo bez vienlīdzīgu komandu čempionāta nav iespējama spēlētāju izaugsme. Lai šo spēlētāju attīstību nebremzētu, dažām no tām nākas pārmaksāt un piedalīties ārvalstu čempionātos, kas nebūtu nepieciešams, ja LHF rīcība būtu vērsta uz nākotni – bērnu un jauniešu hokeja patiesu attīstību.

Ceru, ka šoreiz nesekos sankcijas, bet gan konstruktīvs dialogs un rīcība, kura sportam dos cerību uz pilnvērtīgu attīstību.