Kad izlasīju, ka ir diskvalificēta Latvijas čempione maratonā par meldonija lietošanu, iedomājos, ka vajag kaut ko uzrakstīt par dopinga izplatību amatieru vidū. Tā kā rakstāmais ir daudz, tad tas kārtējo reizi tika atlikts, līdz izlasīju interviju ar nu jau diskvalificēto sportisti. Šoreiz centīšos ļoti īsi aprakstīt savu skatījumu par šo situāciju.
Pati K.Kuzņecova sevi pozicionē kā amatieri, un sabiedrībā tiek uzskatīts, ka amatieri drīkst lietot visu, ko vēlas un nekad netiek pārbaudīti. Pēc sporta likuma vienīgais, kas amatieri atšķir no profesionāļa ir līgumiskas saistības ar atalgojumu. Latvijā individuālajos sporta veidos lielākā daļā izlases līmeņa sportistu šādu līgumu un atalgojumu nav, tāpēc juridiski gandrīz visi ir amatieri. Jau iepriekšminētajā intervijā tiek minēts, ka šis Latvijas čempiones tituls tika iegūts ar ļoti zemu rezultātu. Vai tas var būt rādītājs kā atšķirt amatieri no profesionāļa? Manuprāt, nē. Tas ir Latvijas čempionāts, un uzvarētājs ir uzvarētājs neatkarīgi no rezultāta. Jāpebilst, ka kopš 2010.gada ar šādu rezultātu 4 reizes varēja iekļūt labāko trijniekā un 3 reizes nāktos samierināties ar 4.vietu, tāpēc iegūtā vieta ar šī gada rezultātu nav pārāk liels pārsteigums, un finišā visai droši varēja gaidīt dopinga kontroles uzrunu.
Vai sportists, kurš necīnās par augstiem rezultātiem drīkst lietot sportā aizliegtās vielas? Nē, nedrīkst! Šobrīd daudzi oponēs, ka viņš taču ne par ko necīnās. Jā, tā iespējams arī ir, bet ko darīt, ja pēc kāda brīža šis sportists, kurš ne par ko necīnās, sāk progresēt un sāk uzrādīt labus rezultātus? Vai viņš to būs sasniedzis godīgā ceļā? Vai uzvarēt savu kolēģi, brāli vai kādu citu konkurentu negodīgā ceļā ir pareizi? Kādam izcīnīt 100.vietu ir nozīmīgāka uzvara kā tam profesionālim uzkāpt uz goda pjedestāla. Noteikumi visiem ir vienādi. Piesakoties kādās no sacensībām, mēs uzņemamies atbildību un apņemamies ievērot antidopinga aģentūras izvirzītos noteikumus. Ja mēs piedalāmies sporta sacensībās, tad mūsu atbildība ir sekot līdzi tam, ko mēs lietojam, vai uzturā un medikamentos nav iekļautas kādas aizliegtās vielas. To nav grūti izdarīt. Antidopinga mājaslapā var ļoti ērti pārbaudīt visus Latvijā reģistrētos medikamentus, vai tie satur aizgliegtās vielas vai nē. Iekāpjot automašīnā mēs uzņemamies ievērot ceļa satiksmes noteikumus un saprotam, kad ceļu policija mūs soda par to pārkāpšanu. Līdzīgi ir sportā – piedaloties sacensībās mēs uzņemamies ievērot antidopinga noteikumus, un nevajadzētu būt pārsteigtiem, ja mūs par to pārkāpšanu soda. Ir nedaudz jāmaina domāšana un jābūt atbildīgākiem pret to, ko mēs darām.
Amatieru vidū dopinga izplatība ir ļoti augsta 15 – 25 % (Laure, 1997; Lentillon-Kaestner, 2015). Šo procentu pazemināt līdz 0 visticamāk neizdosies nekad, bet tā pazemināšana dos būtisku labumu cīņā par tīru sportu. Jāsaprot, ka visi profesionālie sportisti nāk no šīs vides, kur ir šie augstie 15-25%. Ir grūti iemācīt jaunietim, ka es drīkstu lietot šo aizliegto vielu, bet Tu nedrīksti. Ja mēs uzaugam vidē, kur ir pavirša pieeja antidopinga noteikumiem, tad nevar gaidīt, ka pekšņi kaut kas mainīsies brīdī, kad sportists nonāks augstu sasniegumu sportista kategorijā. Mēs visi nākam no vienas sabiedrības un kādi būsim mēs, tādi būs mūsu sportisti.
Vēlos uzteikt LVS prezidenta Zālīša teikto. Nav tāda amatieru un profesionālā sporta. Ir tikai sports. Ir 3 veida dopinga noteikumu pārkāpēji – tie, kuri neapzināti tos pārkāpj; tie, kuri neuzskata, ka tie attiecas uz viņiem; un tie, kuri to dara apzināti. Ir žēl tos sportistus, kuriem ir sanācis pārkāpt noteikumus neapzināti, bet abu pārējo gadījumu sportistus būtu jāsoda ar bargiem sodiem, tāpēc aicināšu visus sekot līdzi tam, ko mēs lietojam!
Antidopinga noteiktumi ir jāievēro VISIEM neatkarīgi no dzimuma, vecuma vai uzrādītajiem rezultātiem.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
