Anatolijs Kreipāns: Par prēmijām, attieksmi un vienlīdzīgākajiem starp vienlīdzīgajiem  (40)

Neapšaubu nevienu summu, kas kādam sportistam, komandai, trenerim, palīgam, federācijai utt. ir piešķirta. Daudz vai mazāk piešķirts, taču visi ir pelnījuši, jo nevienam nauda nav piešķirta par "skaistām acīm" vai tāpēc, ka "onkulis augstā amatā". Visi ir daudz un cītīgi strādājuši, lai savā sporta veidā kaut ko sasniegtu Eiropas un pasaules līmenī. Nav vienīgi saprotami naudas sadales jeb prēmijas piešķiršanas vai nepiešķiršanas kritēriji attiecībā uz olimpiskajiem un neolimpiskajiem sporta veidiem. Laikam tomēr sporta veids nedrīkst būt priviliģēts tikai un vienīgi tāpēc, ka tas ir olimpisko sporta veidu sarakstā. Izrādās, ka sasniegumi dažāda vecuma (U22 un U23) Eiropas čempionātos ir vērtējami ievērojami augstāk nekā, piemēram, Eiropas čempiona tituls neolimpiskajā jeb šajā gadījumā – tehniskajā sporta veidā. Jaunie sportisti noteikti ir pelnījuši materiālu novērtējumi, tas viņiem ir arī svarīgs morāls stimuls, bet – kāpēc nav pelnījuši citi? Tikai tāpēc, ka ir "neolimpiski"?

2017. gadā spīdvejists Andžejs Ļebedevs pirmo reizi Latvijas motosporta vēsturē kļuva par Eiropas čempionu. Eiropas čempiona tituls un citi viņa sasniegumi (īpaši uzvara izšķirīgajā braucienā par Latvijas izlases iekļūšanu Pasaules kausa izcīņas pusfinālā) tajā sezonā izraisīja saviļņojumu ne tikai motosporta aprindās (Ļebedevs bija starp trim galvenajiem pretendentiem uz gada labākā sportista titulu tehniskajos sporta veidos un starp populārākajiem Latvijas sportistiem), taču... Togad panākumus vajadzēja iesniegt līdz 1. oktobrim (kāpēc ne līdz 1. septembrim, lai absurds būtu vēl lielāks?!), bet Andžejs titulu ieguva jau pēc šā datuma. Nekas, teica lēmējvīri, šo panākumu mēs izskatīsim, kad vērtēsim 2018. gada sasniegumus. Izskatīja. Novērtēja. Ar apaļu nulli. Saprotiet pareizi – runa nav par Ļebedevu, kurš tāpēc Latviju "ātrajā ceļā" nepārstāvēs ar mazāku drosmi, risku un pašatdevi, jo ne jau naudas dalītāju dēļ viņš ir un būs spīdvejā, tas ir tikai piemērs, kura dēļ vispār sākās diskusija starp Latvijas motosporta federācijas vadību un Izglītības un zinātnes ministrijas Sporta departamenta direktoru Edgaru Severu. Runa nav par naudu un konkrētu sportistu, runa ir par attieksmi jeb par vienlīdzīgākiem starp vienlīdzīgajiem.

LaMSF vadība Ļebedeva kontekstā likumsakarīgi jautāja – ar ko nozīmīguma ziņā atšķiras viņa Eiropas čempiona tituls no, piemēram, Reiņa Nitiša tāda paša titula rallijkrosā? Severa kunga atbilde, ko publicēju ar LaMSF prezidenta Mārtiņa Lazdovska atļauju, ir īsa, taču izsaka daudz. Izrādās, ka piešķirt prēmijas "Nitišam (vēl arī Millerei) rosināja atsevišķi Latvijas Nacionālās sporta padomes locekļi, ņemot vērā konkrētā sasnieguma nozīmīgumu, tas tika atbalstīts. Mūsu sākotnējā priekšlikumā Sporta padomei šāds priekšlikums nebija".

Kādi gan tur vēl kritēriji, ja ir "atsevišķi padomes locekļi"... Kurš ir tuvāk lēmējiem, kurš var lobēt savējos, tas arī iegūst? Diemžēl ir iemesls domāt arī tā. Nav nekādu diskusiju par to, ka Nitišs un Ieva Millere (par uzvaru Eiropas čempionātā ūdensmotosportā FR1000 klasē) ir pelnījuši prēmijas un par to pat nevajadzētu kaut kā atsevišķi lemt. Nav skaidrs, pēc kādiem kritērijiem tika vērtēts "konkrētā sasnieguma nozīmīgums". Ļoti šaubos, vai tie ir zināmi arī tiem, kas lēma un "atsevišķajiem padomes locekļiem".

Neolimpiskajos sporta veidos pie mums prēmijas piešķir tikai par sasniegumiem pasaules čempionātos. Vai nav vēl viens absurds? Eiropas čempionāts dažos neolimpiskajos sporta veidos daudz neatšķiras vai gandrīz nemaz neatšķiras no pasaules čempionāta sportiskā līmeņa un prestiža ziņā, lielākā un nereti vienīgā atšķirība ir tikai nosaukumā. Par to lēmēji laikam nezina vai nemaz nevīžoja painteresēties. Neapgalvošu, ka tas liecina par lēmēju kompetenci, taču pārdomas izraisa gan. Varbūt tomēr vajadzētu vērtēt pēc būtības nevis formāli vai pēc "atsevišķu locekļu ierosmes"?

Sadalīšana olimpiskajos un neolimpiskajos sporta veidos vispār, līdz ar to jau vien nosakot vienu sporta veidu privilēģijas attiecībā pret citiem, ir netaisnīga. Nevar taču nepiekrist, ka vairāki mūsu izcilākie sportisti neolimpiskajos sporta veidos gan kādreiz, gan tagad Latvijas vārdu pasaulē ir nesuši un nes ne mazāk skaļi un tālu kā "olimpieši", bet viņu profesionālā attieksme un pašatdeve ir piemērs jebkuram Latvijas sportistam. Tieši tāpēc nevajadzētu pretnostatīt vienus sporta veidus un sportistus citiem. Viņi visi ir Latvijas sportisti. Nerunājot jau nemaz par to, ka skatītāju auditorija klātienē un televīzijā motosportā un autosportā, kā arī konkurences ģeogrāfija pārliecinoši sit pušu vairākus olimpiskos sporta veidus. Ja kāds no lēmējiem to nezināja, tad tā taču nav sportistu vaina. Bet vai tas ir iemesls pretstatam? Noteikti nē un neolimpiskie sporta veidi (vismaz man labi zināmie motoru sporta veidi) sevi nekad arī nav pretstatījuši olimpiskajiem sporta veidiem. Prestatījumu rada ne jau sporta veidi cits pret citu, bet gan dažāda attieksme pret tiem (ne jau no līdzjutējiem), kad jāizvērtē sasniegumi.

Runa nav par naudu, kungi, runa ir par attieksmi.