Dainis Kazakevičs: Par jaunajiem futbolistiem jārūpējas kā bērnu dārzā, nevis kā atdodot bērnu namiem

Par veidiem, kā jāattīstās Latvijas futbolam kopumā

Ja runājam par Latvijas futbolu un tā attīstību, jāsaprot, ka esam maza valsts. Dažreiz tas ir mīnuss, citkārt – pluss. Mūsu resursi – cilvēku, ekonomikas, infrastruktūras – ir tādi, kādi ir. Bet pluss ir tāds, ka LFF ar gudriem un pārdomātiem lēmumiem var būtiski ietekmēt visa futbola attīstību tik mazā valstī kā Latvija. Nevienu atsevišķu jautājumu nedrīkst skatīt, izraujot no konteksta.

Latvijas futbola virslīga un tās klubi ir mūsu futbola flagmaņi. Tās ir organizācijas, kurās tiek gatavoti un attīstīti mūsu spēlētāji. LFF un šo klubu kopdarbs ir nodrošināt to, ka šajos klubos labos treniņu apstākļos augtu mūsu jaunie futbolisti, jo kur gan citur lai tas notiktu?! Atsevišķi spēlētāji, protams, var būt arī ārzemju futbola akadēmijās, bet vairumam kā Latvijas futbola sistēmā jāizaug nacionālajā čempionātā, virslīgas klubos. Plus – jāapbružājas arī ar starptautisko spēļu mačiem izlasēs.

Pateicīgs laiks demagogiem

Šis ir diezgan pateicīgs laiks visiem, kuri vēlas nodarboties ar demagoģiju. No sērijas "paskatāmies uz nacionālo izlasi, un līdz ar to viss Latvijas futbolā ir slikti". Tagad ir ļoti vienkārši vulgarizēti spekulēt šādā virzienā. Skaidrs, ka Latvijas futbolu un federācijas darbu vienmēr vērtēs visupirms pēc nacionālās izlases sasniegumiem. Jā, izlasei šobrīd ir krīze. Tas jāatzīst. Bet! Skaidrs arī tas, ka izlases sasniegumi atspoguļo federācijas paveikto vai nepaveikto pirms desmit un vai vairāk gadiem, nevis tieši pašreizējā darba kvalitāti. Tas beidzot jāsaprot visiem.

Par LFF un klubu kopīgo sadarbību pašmāju futbola attīstīšanā

Jāsaprot, kā izlasei pārvarēt šo krīzi, kā visu uzlabot. Manuprāt, pēdējo sešu gadu laikā LFF kopā ar vadošajiem klubiem veica virkni ļoti pareizu soļu, lai ieliktu pamatus ilgtermiņa attīstībai.

Pirmais – kopīgi izveidota klubu akadēmiju sistēma. Šobrīd ir reāls kritērijs – katram klubam jābūt savai jaunatnes akadēmijai. Otrais – atjaunojām U-21 vai dublieru čempionātu, kur var spēlēt jaunie futbolisti. Trešais – mēs ilgstoši pārliecinājām klubus par to, ka investēsim daudz līdzekļu, lai palīdzētu sakārtot viņiem infrastruktūru. Sintētiskie laukumi nu ir gandrīz katrā pilsētā. Tur var trenēties rudenī, pavasarī, ziemā. Šajā sektorā LFF lielākoties sadarbojās ar pašvaldībām, tikai atsevišķos izņēmuma gadījumos ar finansējumu iesaistījās arī klubi. Ceturtais – mēs intensīvi strādājām un turpinām strādāt pie jauno spēlētāju sagatavošanas vadlīnijām. Centāmies panākt jauno futbolistu līmeņa celšanos, un to mēs jau redzam jauniešu izlašu rezultātos, kas uzlabojas.

Nacionālajai izlasei ir liela krīze, bet U-19 izlasei pirms diviem gadiem bija sportiski lielākais panākums Latvijas futbola vēsturē. Visi šie LFF iniciētie soļi bija un ir tendēti uz pašmāju futbola, tostarp elites klubu, attīstību. Daudz soļu, kas kompleksi palīdz klubiem veidot pozitīvu vidi futbola attīstībai.

Par priekšlikuma drastiskumu

Skaidrs, ka katrs grib skatīties tikai no savas pozīcijas. LFV ar klubu vairākumu pauž viedokli, ka viņi gribētu – vēlos uzsvērt – krasi (!) samazināt mūsu futbola federācijā sagatavoto spēlētāju skaitu laukumā. Šogad tādi ir seši, bet nākamajā gadā klubi vēlas tādus tikai trīs. Divreiz mazāk. Tas ir ļoti drastisks solis. Te visām ieinteresētajām pusēm jāsaprot, kas par instrumentu ir vietējo spēlētāju aizsardzība un kādiem nolūkiem tāds instruments vispār ir. Galvenokārt tas ir instruments, kā ieinteresēt klubus iesaistīties Latvijā gatavotu spēlētāju tālākā attīstībā. Ja šādu instrumentu nav, klubi var gatavoties un domāt tikai un vienīgi par savu vadošo komandu rezultātiem.

Klubu filozofijas, protams, var būt dažādas. Reti kuram no Latvijas vadošajiem klubiem šī filozofija ir gatavot spēlētājus transfēriem. Tas nav ne slikti, ne labi – tā vienkārši ir. Daudziem mūsu klubiem ir filozofija kvalificēties eirokausiem un iegūt par to finansiālās prēmijas. Viss. Ja salīdzinām šo situāciju ar, piemēram, poļu un serbu klubiem, ļoti lielai daļai to klubu tā ir prioritāte – gatavot spēlētājus Vācijas, Itālijas un citu lielo valstu tirgiem. Tāpēc, ka tie klubi saprot – laba spēlētāja sagatavošana var atnest miljonu. Lai nopelnītu vairāk, nepietiek ar dalību eirokausos. Jātiek grupu turnīros, kas nav tik vienkārši izdarāms.

Šobrīd LFF ir pateikusi: "Jā, saprotam, ka futbols attīstās, globalizējas utt. Tāpēc pagājušā gada gaitā pēc ļoti daudzām diskusijām pieņēmām ļoti izsvērtu lēmumu iet uz to, ka trīs gadu laikā pakāpeniski no sešiem LFF sagatavotiem spēlētājiem pārietu uz četriem. Ar mērķi uzlabot konkurenci spēlētāju piesaistē." Tas, manuprāt, bija un ir milzīgs solis pretī klubiem. Šobrīd, izmantojot situāciju Latvijas futbola vidē un izlašu rezultātos, daži atsevišķi cilvēki mēģina lobēt drastiskus soļus.

Par sistēmas maiņas iespējamo ietekmi uz nacionālās izlases rezultātiem

Visjocīgākais LFV vēstulē bija spekulācijas par to, ka viņu vēlamās izmaiņas kaut kādā veidā palīdzēšot uzlabot izlases rezultātus. Jāatzīst, ka nacionālajai izlasei ir nepieciešama paaudžu maiņa, jo daudzi no futbolistiem, kuri šobrīd spēlē izlasē, dažādu iemeslu dēļ nerāda to labāko sniegumu, un tas noved pie sliktiem sportiskiem rezultātiem. Jautājums – vai un kādā veidā LFV vēlamā sistēma palīdzēs nomainīt izlases paaudzi? Kā šī sistēma palīdzēs jaunam spēlētājam no jebkuras akadēmijas iekļūt virslīgas galvenajā komandā? Situācijā, kad uz pusi samazināsies mūsu spēlētāju skaits laukumā! Līdz ar to tieši uz pusi samazināsies arī virslīgas komandām nepieciešamo Latvijas futbolistu skaits, jo nekāds cits papildus mehānisms netiek piedāvāts. Ir runa tikai par starta vienpadsmitnieku. Komandas pieteikuma paplašināšana un divu U-21 spēlētāju iekļaušana ir diezgan jocīga. Klubi šobrīd cīnās pret garantētajām vietām laukumā, sakot, ka tādēļ viena futbolistu paaudze jau pazaudēta, bet paši piedāvā vēl vienu paaudzi pazaudēt, garantējot diviem jauniešiem vietu uz rezervistu soliņa tālākās malas bez reālām iespējām viņiem tikt laukumā. LFF pēdējos gados ļoti daudz darīja, lai gatavotu jaunus spēlētājus. Ja mēs neradīsim viņiem iespēju reāli konkurēt un iekļūt virslīgas komandu sastāvos, ir milzīgs risks, ka visi labie rezultāti jauniešu izlašu līmenī būs kaķim zem astes.

Klubu iesaiste izlases paaudžu maiņas sekmēšanā

Manuprāt, šobrīd jārunā ne par to, kā vēl vairāk ierobežot virslīgā spēlējošo vietējo spēlētāju skaitu, bet jājautā – kāda ir klubu iesaiste, lai palīdzētu veikt paaudžu maiņu izlasē. Kā klubi vēlas palīdzēt to izdarīt sev un LFF? Sev – sagatavojot labus spēlētājus savās akadēmijās, dublieru un galvenajās komandās, lai ienākumi būtu ne tikai no dalības eirokausos, bet arī no spēlētāju pārdošanas. Šobrīd man klubu iniciatīva izskatās šādi – viņi saprot, ka viņiem ir problēmas, bet viņi vēlas, lai kāds cits tās atrisina. LFV saka, ka jaunajā sistēmā taču būšot 30 labi spēlētāji izlasei. Bet ko mēs darīsim, ja tie visi trīsdesmit būs aizsargi?

Tas nozīmē, ka nacionālās izlases galvenais treneris būs spiests izsaukt uz izlasi 16 aizsargus un domāt, kā viņus izvietot laukumā. Šobrīd mums nav daudz spēlētāju ārzemju līgās. Ja būtu trīsdesmit mūsu futbolistu ārzemju līgās, tad teorētiski varētu spriest par šī principa ieviešanu, tad tas neradītu problēmas. Bet šā brīža situācija ir tāda, ka Latvijas čempionāts gatavo izlases spēlētājus. Un te, domāju, līdzatbildība par izlases pašreizējiem rezultātiem jāpaņem visiem: federācijai ar savu ilgtermiņa darbu, treneru štābam un arī mūsu klubiem, kuri gatavo izlases spēlētājus. Tikai visi kopā varam šo situāciju vērst par labu. Treneri lai atbild par sastāva izvēli un gatavošanos spēlēm! Klubi lai gatavo konkurētspējīgus vietējos futbolistus! Federācija lai to dažādos veidos stimulē!

Par jaunu vietējo spēlētāju iespējām spēlēt virslīgā

Šobrīd, domāju, ir izaugusi diezgan kvalitatīvu futbolistu paaudze. Ja viņiem dotu iespēju spēlēt virslīgā, vismaz daļa no viņiem būtu reāli konkurētspējīgi arī izlases kontekstā. Vai, piemēram, Kristers Tobers tagad spēlētu FK Liepāja klubā un izlasē, ja nebūtu administratīvi regulēts vietējo spēlētāju skaits virslīgas mačos? Vai viņš spēlētu tik agrā vecumā virslīgā? Tas vēl ir jautājums.

Teikšu atklāti – lielākā daļa klubu labprāt izmantotu maksimāli atļauto ārpus mūsu federācijas gatavoto spēlētāju skaitu. Jo viņiem vajag rezultātu tagad un tūlīt. Kā alternatīva viņiem ir – paņemt talantīgākos 15 gadīgos puikas un četrus piecus gadus aktīvi strādāt pie tā, lai šis spēlētājs izaugtu līdz pirmajai komandai nepieciešamajām prasībām. Ekonomiskie apstākļi diktē to, ka mūsu klubiem jāstrādā ilgtermiņā un gudri, lai kļūtu konkurētspējīgi Eiropas līmenī. Jābūt balansam – vietējo jauno spēlētāju iesaiste un kvalitatīvu, motivētu ārzemnieku piesaiste. Diez vai kādreiz Latvijā būs tik bagāti klubi, ka varēs uzreiz nopirkt eirokausu grupu stadijas cienīgu komandu. Bet ar ilgtermiņa darbu tas varbūt nav nemaz tik neiespējami.

Par veidu, kā jārūpējas par jaunajiem futbolistiem

Man ir ļoti žēl, ka Klubu sacensību komiteja ļoti vienpusēji paskatījās uz šo situāciju, nevērtējot ne sportiskos, ne ekonomiskos, ne stratēģiskos faktorus. Savācās cilvēki, konstatēja, ka izlase pašlaik spēlē slikti, tad nu aiziet – nosodīsim spēlētājus, sarežģīsim viņu iespējas tikt laukumā, lai viņi cīnās un pierāda sevi! Nerunāsim šobrīd par esošajiem spēlētājiem, bet gan par vēl tikai topošajiem futbolistiem! Vai mēs varam šobrīd skaidri atbildēt, ka LFV priekšlikums ir labs risinājums Latvijas futbola attīstībai, mūsu jauno futbolistu sapņiem par lielo futbolu?

Ja mēs Latvijā neparūpēsimies par mūsu futbolistiem, kur tad lai viņi spēlē? Ja mēs to pieļausim, izlases esošā situācija būs nevis ārkārtas stāvoklis un negadījums, bet gan ikdiena gadu desmitiem. Un no tā nebūs iespējams izkļūt ārā. Savus bērnus mēs taču vedam uz bērnu dārzu, nevis atdodam bērnu namiem! Mēs par viņiem rūpējamies, investējam viņos laiku un resursu kopā ar visu sabiedrību, lai bērns izglītotos, augtu, attīstītos. Mēs visu laiku esam blakus, palīdzam, atbalstām, audzinām. Un nevis pametam likteņa varā ar novēlējumu "cīnies!" un tad skatāmies – izdzīvos vai neizdzīvos.

Par virslīgas klubu treneru motivāciju

Paskatīsimies uz visu no treneru puses! Es viņus lieliski saprotu. Ja kluba vadība un darba devēji pieprasa no trenera rezultātu "tagad un tūlīt", es kā treneris noteikti skatītos visupirms uz leģionāriem un pieredzējušiem vietējiem spēlētājiem, kuri ir gatavi tagad dot rezultātu. Bet pieredzējuši vietējie spēlētāji ir tie, kas veido vai neveido mūsu šī brīža izlasi... Es kā treneris neeksperimentēšu ar jaunu centra aizsargu, vārtsargu. Jā, pēc diviem trim gadiem viņš varētu būt noderīgs klubam, bet – vai man kā trenerim? Ja nesasniegšu rezultātu tagad un uzreiz, tad nē.

Par uz eirokausu naudu orientētu klubu motivāciju attīstīt jaunos futbolistus

Es ļoti labi saprotu klubu vadības pozīciju. Viņi nevēlas tērēt laiku un resursus jaunatnes skolām, dublieriem, infrastruktūrām. Viņi grib šobrīd maksimāli daudz naudas iztērēt pirmajai komandai. Viņi grib paņemt pieredzējušāku spēlētāju, kurš jau šobrīd gatavs dot vēlamo rezultātu. Un tādā veidā varbūt izdotos pārvarēt par vienu kārtu vairāk eirokausos. Tas viss ir saprotami. Bet, manuprāt, nevajadzētu jaukt to, kas labi strādā. Tas pats Riga FC šīs vasaras piemērs liecina, ka esošā limita ietvaros ar četriem līdz septiņiem vietējiem spēlētājiem vienlaikus laukumā un ar vietējo treneri komanda sasniedza ļoti labu rezultātu. Tātad iedoma par to, ka esošā sistēma traucētu sasniegt rezultātu, ir diezgan apšaubāma. Cita lieta – virzība uz limita maiņu ir, ir skaidra un šobrīd saprātīga.

Iniciatīvu izrāda cilvēki, kuri nenes atbildību par Latvijas futbola ilgtermiņa attīstību

Pagājušajā gadā mēs pieņēmām izsvērtu un pārdomātu lēmumu, stratēģiju. Jau šogad to vēlamies pamainīt. Varbūt pēc pusgada vēlreiz gribēsim pamainīt?! Un visi tie klubi, kuri strādā vidējā vai ilgtermiņā, nesaprot, ko darīt. Lai visi beidzot saprot – bez klubu palīdzības federācija nevar sagatavot spēlētājus! Tas nav iespējams. LFF var strādāt ar spēlētājiem izlasēs, talantu programmās utt. Bet lielāko daļu laika spēlētāji tomēr ir klubos. Ja viņiem nebūs, kur spēlēt, viņu nebūs futbolā, viņu nebūs Latvijas izlasē. Vai kāds tic, ka Latvijas virslīgā nespēlējošs futbolists varēs aizbraukt uz Angliju, Vāciju vai kur citur un būt tur konkurētspējīgs vismaz Eiropas vidējā līmenī? Ļoti šaubos.

Jādomā gan par to, kā izveidot konkurētspējīgu vidi. Manuprāt, "7+4" sistēma divu trīs gadu laikā to atļauj. Un jādomā arī par vietējo jauno spēlētāju, lai viņi nebeigtu spēlēt pēc vidusskolas beigām. Ja kāds saka, ka viņi spēlēs 1. līgā, man uzreiz ir jautājums, vai ar šo lēmumu kaut kā mainīsies 1. līgas klubu ekonomiskais nodrošinājums? Tur klubi pēkšņi sāks maksāt algas, stipendijas? Nodrošinās jaunos spēlētājus ar dzīvesvietām? Organizēs treniņus katru dienu, nevis tikai trīsreiz nedēļā? Un to visu 1. līgas klubi pēkšņi sāks darīt tikai tāpēc, ka virslīgas klubos kļūs vairāk ārzemnieku? Nu, muļķības taču! Tātad vēlreiz – mūsu futbola nākotni LFF un klubiem jāveido un jāattīsta kopā un saskaņoti. Bet atbildību par to, protams, nes un nesīs tikai LFF.

Par izlases spēlētāju iespējamo nespēlēšanu virslīgā

Viss, kas notiek ar izlasi, ir rezultāts tam, kas notika Latvijas futbolā pirms desmit gadiem. Visi lēmumi, ko pieņemsim šodien, atstās iespaidu tikai uz tālāku nākotni. Rītdienu un pat nākamo gadu tas sevišķi neietekmēs. Ja kāds domā, ka 28 gadus vecu futbolistu, kurš visu laiku trenējies, kā trenējies, nu pēkšņi kaut kā ietekmēs "7+4" vai "10+1", aicinu nolaisties uz zemes. Nu, nemainīs tas 28 gadus vecais spēlētājs savu motivāciju un trenēšanās paradumus. Varbūt tikai profesiju. Ja LFV priekšlikums tiks pieņemts, tas tuvākajā laikā ietekmēs tikai vienu lietu. Izlases galvenais treneris nākamgad, gribot mainīt paaudzes, nevarēs to izdarīt. Viņš joprojām būs slazdā. Viņam nebūs spēlētāju pat no Latvijas virslīgas, kas nav Eiropas top līga. Realitātē viņš izlases spēlētājus meklēs dublieru, jauniešu čempionātā un 1. līgā? Starp tiem, kuri trenējas pa trīs reizēm nedēļā? LFV priekšlikuma pieņemšana būtiski iekavēs izlases pārmaiņas. Šodien pieņemtajiem lēmumiem rezultāti izlases kontekstā laukumā būs redzami tikai pēc vismaz sešiem gadiem. Šobrīd mums jādomā, kā radīt konkurenci starp spēlētājiem, kuri šobrīd ir izlasē, un tiem, kuri vēlas nokļūt izlasē. Tas ir galvenais, par ko mums visiem būtu jādomā.

Par apgrūtinošajiem apstākļiem jaunajiem futbolistiem jau šobrīd

Pat pie esošā limita mēs nedomājam par to, kā radīt konkurences apstākļus komandas iekšienē. Reti kurā klubā ir stratēģija, kā to izdarīt. Kā piemēru varam minēt Marko Regžu. Uzbrucējs, kurš bija sportiski vissekmīgākās Latvijas U-19 izlases sākumsastāva uzbrucējs, atdots īrē 1. līgas komandai. Viņš ikdienā trenējās trīsreiz nedēļā Super Nova komandā. Spēlēja pret tādām komandām kā Balvu Sporta centrs, New Project un citām 1. līgas komandām. Vai mēs ticam, ka viņš tādā vidē var progresēt? Vai RFS kluba vadība tic, ka šādi apstākļi nāktu par labu pašam spēlētājam?

Es, protams, saprotu komandas galveno treneri. Viņš gatavojas katrai nākamajai spēlei. Pat ja Regža daļēji trenējas vienā komandā un daļēji otrā, kurā nespēlēs, viņa attīstīšanai nepievērsīs sevišķu uzmanību. Treneri var saprast, jo viņam jāiespēlē treniņos sastāvs, jāpieslīpē taktika. Regžas piemērs parāda, ka jau tagad mūsu talantīgākajiem jaunajiem spēlētājiem nav nemaz tik daudz opciju, kā progresēt un no jauniešu futbola iekļauties pieaugušo sacensībās. Ja tādiem spēlētājiem neatrodas vieta komandās ar labiem treniņapstākļiem, kur tad viņi lai attīstās? Ja mūsu klubiem nebūs vajadzība rūpēties par šādiem saviem spēlētājiem, tas ilgtermiņā būs sāpīgi Latvijas futbolam kopumā.

Liela daļa no tās mūsu U-19 izlases, kas pirms diviem gadiem bija soļa attālumā no finālturnīra, ir ar regulāras spēļu prakses trūkumu. Viņu situāciju ārzemju klubos ietekmēt nevaram, bet mēs varam motivēt Latvijas klubus parūpēties par mūsu futbola nākotni. Es neredzu klubu vai LFV vīziju par to, kā uzlabot šo situāciju. Uzrakstīt uz papīra var visu ko, bet profesionālu un argumentētu viedokli vēl neesmu redzējis vai dzirdējis. Mēs savu viedokli paudām skaidri. Bez mūsu kolēģiem un palīgiem – virslīgas klubiem – LFF viena nevar uzlabot situāciju Latvijas futbolā. Nevajag pretnostatīt izlases rezultātus pret klubiem un nacionālo čempionātu. Abi iet roku rokā.