Foto: F64
Skumjā ziņa par Jāņa Lūša aiziešanu mūžībā un Latvijas neatkarības atgūšanas 30. gadadiena modināja manī ļoti tālas, dziļi prāta krātuvēs noglabātas bērnības atmiņas un rosināja pārdomas par sportu, sportistiem un viņu pārstāvētajām valstīm. Vēl jo neparastāk par to visu domāt tagad, kad sports faktiski ir pazudis no arēnām un televizora ekrāniem.

Par Jāni Lūsi man ir īpašs, ļoti personīgs stāsts. Ja masu mediju rakstos un Vikipēdijā par viņu runā kā par vieglatlētu, olimpisko čempionu un visu laiku izcilāko šķēpa metēju pasaulē, man Jānis Lūsis nozīmēja... Latviju. Jā, ne vairāk un ne mazāk. Šo asociāciju saknes sniedzas tālajā 1964.gadā. Būdams piecgadīgs puika, es vēl īsti nespēju vizualizēt Latviju. Biju par to daudz dzirdējis no vecākiem un latviešu kopienas ASV, kur biju piedzimis un augu. Ģimenē sarunājāmies latviešu valodā, redzēju un sapratu, ka atšķiramies no amerikāņiem, īsti neiederamies viņu vidū. Taču vēl nevarēju aptvert, ka kaut kur tālu pasaulē ir zeme, kurā visi vai vismaz vairākums cilvēku sarunājas latviski un izskatās kā mēs.

Tajā vasarā Tokijā norisinājās olimpiskās spēles, un mēs ģimenē tām cītīgi sekojām līdzi TV ekrānā. Latvija, protams, nepiedalījās, bet kad šķēpa mešanas sektorā ieradās toreizējais Eiropas čempions Jānis Lūsis, sporta komentētājs pieteica PSRS komandas pārstāvi no Latvijas.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!