Jānis Bendziks: Latvijas futbola izlasei beidzot jāatzīst, ka ir problēma  (51)

2001. gadā biju jauns un no futbola sapratu maz, bet tik daudz zināju, ka Aleksandram Koļinko, Igoram Stepanovam, Andrejam Rubīnam, Marianam Paharam un pārējiem Sanmarīno valstsvienību vajadzēja uzvarēt. Toreiz neuzvarējām un pēc spēles vilšanās bija liela. Vairākus gadus vēlāk, pēc kārtējā sarūgtinājuma pret pundurvalsts izlasi kolēģim atteicu virsrakstā izcelt, ka šī neveiksme ir sensacionāla, jo FIFA rangā esam kaimiņi. Tagad divi neizšķirti pret Andoru un Maltu, turklāt vienīgos vārtus Latvijas izlase neguva pati.

Pēdējo reizi Latvijas izlase FIFA ranga pirmajā simtniekā grozījās 2016. gadā, bet stabila TOP 100 valstsvienība bija 2011. gadā, kad pabija no 68. līdz 84. vietai. Šobrīd Latvija ir 137. vietā, aiz Andoras un Mjanmas un priekšā Taivānai. Nav slikta kompānija, bet ne tā elitārākā.

Taču Latvijā līdzjutēji un futbola eksperti Fēru salu, Andoras, Maltas, Gibraltāra, Luksemburgas un citas mazo valstu izlases pieskaita pie tām, kuras jāuzvar ar aizvērtām acīm, taču pēdējos gados tā vairs nav mūsu realitāte. Esam vienā līmenī ar šīm komandām. Gribētos ticēt, ka spēlētāju vidējā individuālā meistarība Latvijas futbolistiem ir labāka, taču pārliecība un toksiskā vide, kas pēdējo gadu rezultātu dēļ izveidojusies ap valstsvienību, ietekmē spēlētāju sniegumu. Iespējams, ka, piemēram, Andora un Malta šajā brīdī futbolu izbauda daudz vairāk.

Un kāpēc, lai tā nebūtu. Latvijas “Optibet Virslīgas” vadošajos klubos Latvijas futbolistu vārdi pamatsastāvā redzami reti, jo viņus izkonkurē leģionāri. No labākajiem desmit virslīgas vārtu guvējiem tikai trīs ir latvieši, bet no tiem latviešiem tikai debitants Raimonds Krollis piedalījās kādā no aizvadītajām divām spēlēm. Nav slikti, ka virslīgas līmeni paaugstina leģionāri, slikti, ka tikai retajiem no mūsējiem izdodas turēt viņiem līdzi. Eiropas spēcīgākajos futbola čempionātos Latvijas futbolisti nespēlē. Tie, kas devušies leģionāra gaitās, ne vienmēr tiek pie stabila spēles laika. Ne visi spējuši izveidot tādu stabilu karjeru Polijā kā Pāvels Šteinbors, Kaspars Dubra bijis stabila vērtība Baltkrievijas un Ukrainas futbola čempionātos. Tagad jācer, ka Vladislavs Gutkovskis turpinās “uguņot” Polijā, bet cerēšana nelīdzēs gūt rezultātus.

Pēdējo gadu mētāšanās starp izlases treneriem situāciju neuzlaboja, jo neviens treneris nav varējis īstenot savu vīziju, lai izrāptos no bedres. Ja tāda vispār ir bijusi. Tad arī nepārtrauktā ticēšana Aleksandram Starkovam, kurš neveiksmīgi nācis kā mesija un savu vārdu izlases kontekstā tā nolietojis, ka daudzi jau aizmirsuši, ko viņš ar izlasi sasniedzis. Taču viss kārtībā, viņš darbojas kā LFF izlašu direktors, “konsultatīvā veidā virzot Latvijas futbola jaunos spēlētājus uz plānveidīgu attīstīšanos” (citāts no LFF preses relīzes).
Manuprāt, lielākā problēma bijusi tā, ka laicīgi nav rasts risinājums. Pašplūsmā no situācijas neizdevās iziet, to tagad mēs redzam. Es neticu, ka Latvijas futbola izlase varēja veikt tādu sastāva pārbūvi, kā savulaik veica Ainars Bagatskis ar basketbola valstsvienību, uz “Eurobasket 2011” aizbrauc ar tā laika talantīgajiem Jāni Strēlnieku, Dairi un Dāvi Bertāniem, Rihardu Kuksiku, Mārtiņu Meieru un Rolandu Freimani, kuriem blakus nolika pieredzējušo Jāni Blūmu. Tika piedzīvoti tikai zaudējumi, taču pēc turnīra pēcgarša bija optimistiska. Un ar katru turnīru rezultāti uzlabojās, līdz palikšana bez medaļām “Eurobasket 2017” bija vilšanās.

Galvenais treneris Dainis Kazakevičs šobrīd nav vainojams pie diviem neizšķirtiem, bet viņš futbola federācijā sporta direktora amatā strādājis gadiem, tāpēc jautājums par spēlētāju individuālās meistarības attīstīšanu varētu būt adresējams viņam. Arī izlases un Latvijas futbola kopējās stratēģijas un attīstības veidošanā viņš pielicis savu pirkstu. Un nu šis pirksts vada to, pie kā strādājis visus šos gadus.

Basketbolā sešu gadu laikā izlase izauga no pastarītes līdz medaļu pretendentei. Futbols ir cita mēroga sporta veids. Kā teicis Latvijas labākais sporta komentētājs Anatolijs Kreipāns: “Futbolu mūsdienās māk spēlēt visi.” Bet kāpēc mēs esam tie, kuri ar katru gadu futbolu spēlē arvien sliktāk?

Pirmais solis ceļā uz problēmas risināšanu ir tās atzīšana. Atzīstam, ka Latvijas futbolā ir problēma. Pieņemam to un sākam risināt. Kā redzam – pusprofesionāli futbolisti mums šobrīd nav “nokožami”. Tas ir nopietni. Reputācija futbolā ir cietusi, jo izlase ir Latvijas futbola seja. Ja būtu labi rezultāti, tad pat visi LFF skandāli paliktu fonā. Tagad visi redz gan sliktos rezultātus, gan skandālus. Ja nav pat pieticīgu rezultātu, tad nav jābrīnās, ka valsts amatpersonas nenovērtē šo sporta veidu. Jo nav, taču par ko apsveikt sociālajā tīklā “Twitter”.