Iespējams, šīm liriskajām atmiņām par bērnu dienas gaitām nav nekādas nozīmes, taču tieši tās man atausa, dzirdot kā augstākajos varas gaiteņos dzimst jauna federācija, kamēr citas trīc un dreb no domām par sporta veidu sadalīšanu prioritātēs, izmantojot vēl līdz galam nesaprotamus kritērijus un ar vēl mazāk nojaušamu mērķi. Godīgi sakot, es pat brīnos, kā visā šajā notikumu virpulī nav uzdots jautājums – kāpēc mums vispār vajadzīgas federācijas un par ko tās saņem nodokļu maksātāju līdzekļus? Galu galā, citējot kādu twitter pērli: "neesam tik bagāti un nedrīkstam "izpļekāt" naudu visur un nekur!"
Nepārprotiet mani – es neesmu pret sporta veidu dažādību un ikviena indivīda pašnoteikšanās tiesībām, brīvu vaļu nodarboties ar visdažādākajām aktivitātēm, kā arī tiesībām formēties biedrībās un pārstāvēt savas intereses. Es to absolūti respektēju un nepārprotams pierādījums manai tolerancei pret viedokļu dažādību sportā ir kaut vai tas, ka es vēl joprojām neesmu noslīcinājis savu draugu, kurš katru reizi, runājot par "pseidosportu", atgādina, ka peldēšana pavisam noteikti nav nekāds sporta veids. Atšķirt jaunu, perspektīvu sporta veidu no hobija, dārgas izklaides vai nejēdzīgas nodarbes varētu nebūt tik vienkārši un, iespējams, būtu bezjēdzīgi – lai jau cilvēki darbojās. Pavisam citādāk, manuprāt, ir ar atzītās federācijas statusa piešķiršanu un valsts atbalsta sniegšanu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!