Ingus Laiviņš
Foto: F64
Ļoti ilgi esmu domājis, kā padarīt florbolu Latvijā, par ko tādu, ko MĪL ne tikai spēlētāji un spēlētāju tuvinieki, bet ko MĪL lielākā sabiedrības daļa. Ir bijušas daudz un dažādas diskusijas un viedokļi, bet vienmēr viss ir apstājies augstākajā līmenī, jo kaut ko mainīt nav "ērti", prasa zināmu piepūli un ieguldījumu. Piektdienas (15. aprīļa) saruna pēc superfināla ar Latvijas Florbola savienības (LFS) prezidentu (Ilvi Pētersonu) man lika saprast, ka nekas nemainīsies, ja mēs katrs sēdēsim savā "kambarī" un domāsim tikai, par sevi, savu klubu.

Īsumā, par radušos situāciju. Pēc fināla noslēguma vēlējos aiziet līdz ģērbtuvēm, paspiest roku jaunajiem čempioniem, kuru sastāvā ir daudzi mani audzēkņi un draugi, bet savu akreditācijas karti, kas tika piešķirta uz TV interviju, biju atstājis Arēnā. Uzsāku sarunu ar apsargu, par iespeju iekļūt ģērbtuvēs. Vēloties uzradīt savu akreditācijas karti atskārtu, ka tā nav pie manis. Prasīju, vai tiešām nav iespēja tikt iekšā pie spēlētājiem. Pēkšņi pie durvīm parādījās Ilvis Pētersons, un tajā brīdī likās, ka iespēja apsveikt jaunos čempionus būs iespējama.

Izrādījās- tās bija tikai manas domas, jo no viņa saņēmu bravūrīgus jautājumus, nevis palīdzību. Uzdeva jautājumu vai esmu lietojis alkoholu, vai vēlos izbraukt ar viņa auto, uz ko es atbildēju noliedzoši. Jo superfinālā laikā, starp 2. un 3. periodu sniedzu interviju LTV7, kur redzams, ka spēju "nostāvēt kājās un arī nedaudz parunāt" kā to pasniedza Pētersona kungs.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!