Ingus Laiviņš: Esmu gatavs upurēt izlases trenera vietu, bet neļaušu florbolam nomirt

Īsumā, par radušos situāciju. Pēc fināla noslēguma vēlējos aiziet līdz ģērbtuvēm, paspiest roku jaunajiem čempioniem, kuru sastāvā ir daudzi mani audzēkņi un draugi, bet savu akreditācijas karti, kas tika piešķirta uz TV interviju, biju atstājis Arēnā. Uzsāku sarunu ar apsargu, par iespeju iekļūt ģērbtuvēs. Vēloties uzradīt savu akreditācijas karti atskārtu, ka tā nav pie manis. Prasīju, vai tiešām nav iespēja tikt iekšā pie spēlētājiem. Pēkšņi pie durvīm parādījās Ilvis Pētersons, un tajā brīdī likās, ka iespēja apsveikt jaunos čempionus būs iespējama.

Izrādījās- tās bija tikai manas domas, jo no viņa saņēmu bravūrīgus jautājumus, nevis palīdzību. Uzdeva jautājumu vai esmu lietojis alkoholu, vai vēlos izbraukt ar viņa auto, uz ko es atbildēju noliedzoši. Jo superfinālā laikā, starp 2. un 3. periodu sniedzu interviju LTV7, kur redzams, ka spēju "nostāvēt kājās un arī nedaudz parunāt" kā to pasniedza Pētersona kungs.

Sākotnēji nesapratu, kapēc tāda attieksme. Tikai pēc brīža sapratu, tā bija sava veida atriebība, par to, ka es izsaku savus viedokļus skaļi.

Saprotot situāciju, uzrakstīju privātu ziņu, ka "šis bija zem katras kritikas", uz ko atbildi saņēmu "tu neesi "Lekrings" akreditēta persona". Pieminēšu, man bija piešķirta akreditācijas karte, kas ļauj arī atrasties spēlētāju zonā. Šo visu pieņēmu, liekus strīdus nemeklējot, un sapratu - es atkal paklusēšu. Sašutums mani pavadīja visa vakara garumā. Nākamās dienas rītā nolēmu, ka tā vairs negribu turpināt, un uzrakstīju Pētersona kungam, ka joprojām gaidu apmaksātu rēķinu par pagājušo izlases ciklu, uz ko saņēmu atbildi, "PROTAMS". Gribu uzsvērt, ka parādā nav tikai man… Vakar, neformāli uzrunājot tiesnešus, biedrus no Valmieras uzņēmēju kluba, izlašu trenerus, uzzināju, ka saraksts, kam LFS ir parādā ir gana garš. Lai gan LFS valdes sēdēs bilance vienmēr ir bijusi " pa nullēm".

Nākamā ziņa bija šāda: "Daru tev zināmu, ka Tava rīcība mēģinot iekļūt "Arēna Rīga" pa dienesta ieeju manāmā reibuma stāvoklī un melojot, ka esi pazaudējis akreditācijas karti, kura vispār Tev nevarēja būt, jo nebiji starp superfināla dalībniekiem, tiks izskatīta tuvākajā valdes sēdē. Šāda rīcība un uzvedība nav savienojama ar nacionālās izlases trenera ētiku". Uz šo ziņu atbildēju, ka vēlos valdes sēdē piedalīties, uz ko atbildi tā arī nesaņēmu...

Šī ziņa lika saprast, ka visvarenībai ir jāliek punkts un ar to ir jācīnās. Pirmkārt, man bija akreditācijas karte, jo savādāk nav iespējams nokļūt TV intervijā. Es nebiju manāmā alkohola reibumā, ko teica Pētersona kungs ar savu eksperta aci, un to visi var pārbaudīt noskatoties manu interviju LTV7 tiešraidē.

Saprotu, ka tik atklāta vēstule florbola sabiedrībai, pieliks punktu manai izlases trenera karjerai, jo visi fakti tiks sagrozīti valdes sēdē un es tikšu pasniegts kā nelojāla persona LFS, interpretējot šo situāciju no viena cilvēka skatu punkta, un izmantojot savu varu, lai man atriebtos.

Par to šobrīd nedomaju. Šodien es esmu gatavs "likt uz spēles" ilgu gadu darbu Latvijas izlases labā, bet es neesmu gatavs ļaut nomirt sportam, kas ir bijis mana dzīve 25 gadus! Šobrīd domāju par florbola patriotiem, cilvēkiem, kā es, kuri visu savu dzīvi ir veltījuši šim sportam. Vai tiešām mēs gribam skatīties LFS lapā pie U vecuma grupām divu vai pat vairāk gadu vecu informāciju? Vai tiesneši gatavi mūžīgi klausīties atrunas- "klubi nav samaksājuši", tapēc nevaram samaksāt. Vai tiešām cerēt, ka viss pats sakārtosies? Visa florbola sabiedrība-jūs visi darāt ļoti lielu darbu savos klubos un to attīstībai, bet vadības "stils", kam apakšā nav komandas- mārketings zem katras kritikas, komunikācija ar klubiem, sniegtie, vai pareizāk sakot, nesniegtie finanšu pārskati par izlietoto finansējumu, kuru pēc likuma pienākās klubiem sniegt. Sanāk, ka vienreiz gadā, noorganizējot lieliskus svētkus "Arēnā Rīga", var pārējā gada laikā "pīpēt bambusu"? Un pat par šo vienu dienu "Arēnā Rīga" nācās lasīt sāpīgus ierakstus, par sieviešu florbolu… Tā joma, kuru vēlamies attīstīt, vienkārši tiek nobīdīta nost - ne informācija, kur, kad, kā, ne normāla komunikācija ar sieviešu līgu par to, kāpēc jums nav vietas Arēnā... Licencēto spēlētāju skaits neaug jau piecus gadus!!! Kapēc? Nav informācijas, nav publicitāte par jauniešu florbolu, kas neprasa lielus resursus, pie mūsdienu tehnoloģiskajām iespējām. Netiek darīts nekas, lai florbolu jauniešu vidū popularizētu. Un tā varētu turpināt.

Noslēgumā gribu nodot savu vēstījumu. Es nealkstu prezidenta krēslu vai augstus amatus valdē, es gribu tur redzēt cilvēku, kas nav aizsēdējies. Es gribu redzēt cilvēku, kam sirds deg par florbolu. Kādu, kas grib to attīstīt. Vienmēr esmu bijis gatavs un vienmēr būšu gatavs dalīties ar savu pieredzi, kas iegūta gan spēlējot un trenējot Latvijā, gan spēlējot un trenējot jauniešus Somijā. Es gribu dzīvot florbola sabiedrībā, kur visiem ir iespēja pilnveidoties un augt! Es gribu klausīties citu pieredzēs, problēmās un to risinājumos, stāstos, lai ik viens no mums spētu sasniegt labākus rezultātus, celt florbola līmeni, un kā Latvijas florbola nācija spertu LIELU soli uz priekšu. Esmu gatavs būt daļa no attīstības, VAI TU ARĪ TO VĒLIES?

Esmu Ingus Laiviņš, 25 gadus bijis kaislīgs florbolists, astoņu pasaules čempionātu valsts izlases dalībnieks, divos pasaules čempionātos treneru korpusā. Lielāko savas dzīves daļu veltījis florbolam. Šodien esmu gatavs riskēt ar izlases trenera vietu, bet neesmu gatavs riskēt ar sporta veida nākotni, kas ir bijusi mana dzīve.