Otrdien, 9. augustā, pēdējā gaitā tiek izvadīts bijušais Latvijas izlases futbolists Andrejs Rubins, kurš pāragri atstāja pasauli pagājušajā nedēļā. Piedāvājam bijušā Latvijas izlases kapteiņa Kaspara Gorkša atmiņas par Andreju Rubinu. Atmiņas rakstītas dažas stundas pēc tam, kad Kaspars Gorkšs uzzināja traģiskos jaunumus.
Eju skriet, jo neko sakarīgāku izdomāt nevaru. Diena kā šī, manā mūžā nav bijusi. Pat grūti aprakstīt iekšējo sajūtu kokteili un to apziņu, ka mans draugs ir miris.
"Čau, bračka!" – tie ir vārdi, kā vienmēr mani uzrunāja Ruba. Tieši Ruba. Nevis Andrejs (ne reizi neesmu dzirdējis, ka kāds viņu tā sauktu) un ne Andris, kā viņu spītīgi sauca mans tēvs. Vienkāršs, patiess un labestīgs, "īsts" cilvēks. Pirmoreiz Rubu satiku treniņos, tikko pēc viņa iznākšanas no cietuma. Viņam bija jāuzņem forma un, tā kā treniņi mums notika Vecmīlgrāvī, kur Ruba dzīvoja, tad man bija tas gods pavērot viņu treniņos. Kopā gan tobrīd nesanāca patrenēties, taču ar izbrīnu vēroju, kā čalis, kuram visas piedurknes (vēlāk arī Latvijas izlašu krekliem) bija par garu, spēja bez pieskaršanās pašai bumbai ar neskaitāmu māņkustību palīdzību lielā ātrumā apmuļķot jebkuru uz laukuma.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
