Mareks Matisons: Mugurkauls. Pret kurmjiem un līdējiem

Sociālo mediju platformu vēsture atgādina, ka februārī esmu pievienojies sporta lielnotikumiem – reiz 2014. gadā Soču un 2018. gadā Phjončhanas ziemas olimpisko spēļu norisēs. Neviens no šiem notikumiem nebija tāds, kādu apraksta, runājot par antīkajām olimpiskajām spēlēm – iespējams, jau kopš pirmajām barona de Kubertēna atjaunotajām olimpiskajām spēlēm, olimpiāde bija varas un lielvaru ambīciju demonstrācija. Klaja propagandas līdzekļa loma tām tika piešķirta kopš aukstā kara, kad Padomija un "komunistiskais bloks" skaitīja kopā izcīnītās godalgas un lika tās pret Rietumu valstīm, izmantojot katru uzvaru ideoloģiskā cīniņā.

Starptautiskā olimpiskā komiteja (SOK) šajās nedēļās rāda sevi nevis kā noderīgus idiotus, kas notic kādiem meliem un tos vienkārši atkārto un pavairo. Šī institūcija, kā pakļāvīgs aģentu tīkls, izmantojot Kremļa režīma aģentus ANO komitejās, komisijās un speciālajās "izmeklētājinstitūcijās", mērķtiecīgi cenšas sagraut olimpisko garu.

Starptautiskā līmenī tiek meklēts apvedceļš, lai Kremļa Krievijas sportistus "iefīrētu" olimpisko kvalifikācijas kvotu vietās no Āzijas kontinenta (kur kvalifikācijas uz Parīzes olimpiādi vēl nav iesākušās un kur varētu nebūt tāda sabiedrības spiediena pret Putlera teroristiem, kā Eiropā).

Mums – Latvijas sporta draugiem – ir gana spilgtā atmiņā nozagtās uzvaras Sočos, tādēļ nacionālā olimpiskā komiteja pauda skaļu protestu SOK plāniem. Un tiešām - tā nav vairs Krievijas valsts stimulēta šmaukšanās ar rezultātiem un valsts sporta sistēmas atbalstīti sporta dopinga lietošanas gadījumi. Tā ir SOK iecerēta olimpisko principu un godīgas spēles principu apiešana.

Jūs teiksiet – kādas Tev tiesības moralizēt, ja pats biji klāt Soču spēlēs. Šodienas situācijā nekad nedotos uz teroristu valsti. Krimas ofensīvu Putlers uzsāka tieši spēļu noslēguma laikā, kad vien mājupceļā biju netālu kara zonai Doņeckas un Luhanskas apgabalos.

Lielākajā daļā dzīves situāciju es uz jautājumu par to, kurš ir mans sporta veids, atbildu sakot – es skatos sportu. Man nav tiesību vērtēt cilvēkus, kuru profesionālā dzīve bijusi vērsta uz viņu galveno attīstības vektoru – godalgu olimpiādē. Izņemot dažus simtus sportistu, pārējā teju divus miljonus lielā Latvijas sabiedrība nav tiesīga kritizēt izvēli, kuru sportists izdara savā karjeras ceļā.

Savukārt kā sabiedrība, kas finansē šo valsti ar nodokļu devumu tās institūciju pastāvēšanai, mēs varam sacīt – nevienu centu sportistiem, sporta organizācijām un funkcionāriem, kuri piedalās sacensībās līdzās teroristu, slepkavu un izvarotāju nācijas Krievijas sportistiem.

Kāpēc? Jo līdzdalība leģitimizē šīs sacensības. Līdzdalība, kurā mēs pieveram acis par teroristiem sacensībās – tā mazina morālo slogu, kuru būtu jānes katram ukraiņu bērnu slepkavu nācijas pārstāvim.

Kad Dainis Dukurs asi nostājās pret Krievijas sportistu dalību sporta pasākumos, viņa stingrajai nostājai bija gaužām maz atbalstītāju. Tagad redzam, ka tikai ar asu un drošu savu viedokli mēs varam cerēt uz kādu kustību un izmaiņām starptautiskās sporta sabiedrības rīcībā. Mēs – Baltijas cilvēki, noteikti esam mazākumā – un tieši tādēļ mūsu balsīm būtu jābūt skaļām.

Liberālais un uz sadarbību orientētais posms ir noslēdzies pirms vairāk nekā 300 dienām, kad Krievija nodevīgi iebruka Ukrainas teritorijā.

Dzels priekškara laikos Maskavas olimpiāde un tai sekojošā Losandželosa, kurās nepiedalījās attiecīgi brīvā pasaule un komunistiskais austrumbloks, ir laupījušas desmitiem sportistu iespēju savā karjeras ceļā pierakstīt olimpiskās godalgas. Un arī šobrīd tas izskan kā viens no argumentiem – spēļu boikots lauzīs karjeras.

Vai medaļa, kura tiks izcīnīta līdzās Kremļa propagandas instrumentam, Putlera armijas sporta kluba pārstāvim būs tā vērta, lai kompensētu simtiem nogalināto bērnu dzīvības? Domāju, visprecīzāk SOK nodevīgo manipulāciju raksturoja kāds populārs interneta mīms – baltajam karogam būtu jāplīvo kara laukā, Krievijas pusē, nevis jāpiesedz asiņainās piedurknes sporta arēnās maršējošajiem.