Dopings sportā: lielāki un mazāki grēkāži  (30)

Ārmstronga skandālu var saukt par vienu no visu laiku lielākajiem dopinga skandāliem sportā, tomēr katru gadu sporta pasauli pāršalc dopinga skandāli saistībā ar pasaules mēroga zvaigznēm.

Portāls ”Delfi” piedāvā savu skatījumu uz pasaules lielākajiem aizliegto vielu lietošanas gadījumiem, veltot uzmanību arī Baltijas dopinga gadījumiem.

Septiņkārtējais prestižā daudzdienu velobrauciena "Tour de France" uzvarētājs Lenss Ārmstrongs vairākas reizes bija turēts aizdomās par dopinga lietošanu, tomēr karjeras laikā ne reizi netika pieķerts.

Taču 2010.gada sākumā amerikāņu riteņbraucējs Floids Lendiss, kurš bija atzinies sistemātiskā aizliegto vielu lietošanā, paziņoja, ka arī Ārmstrongs lietojis dopingu. Lendiss stāstīja, ka Ārmstrongs viņam mācīja pareizi lietot dopingu, paskaidrojot, kā to darīt, lai neuzķertos uz pārbaudēm.

Ārmstrongs nekavējoties noraidīja izskanējušās runas. Leģendārajam riteņbraucējam arī turpmāk intervijās nācās visu noliegt, tomēr ažiotāža bija sacelta.

2010.gada vasarā izmeklētāji pārskatīja dokumentus no 2004.gada Ārmstronga dopinga lietas, kurā kāda ASV kompānija centās pierādīt riteņbraucēja vainu. ASV riteņbraucēju turpināja iztaujāt par izskanējušajām apsūdzībām un viņš 2011.gada februārī otro un pēdējo reizi paziņoja par sportista karjeras beigām. 2005.gadā Ārmstrongs pirmo reizi pārtrauca savu sportista karjeru, taču pēc trīs gadu pārtraukuma atgriezās riteņbraukšanā.

Pēcāk arī bijušais Ārmstronga komandas biedrs Tailers Hamiltons "CBS News" raidījumā "60 minūtes" apgalvoja, ka redzējis kā viņš sev injicē EPO jeb eritropoetīnu. Hamiltons turpināja liecināt pret leģendāro sportistu, līdz Ārmstrongs griezās ASV Antidopinga aģentūrā (USADA), lūdzot atcelt sev visas apsūdzības. Tas netika izdarīts.

Šī gada augustā USADA beidzot paziņoja, ka esot pierādīta Ārmstronga vaina dopinga lietošanā, un viņam tiks atņemti visi septiņi "Tour de France" tituli. Pats sportists paziņoja, ka vairs necīnīsies ar šīm apsūdzībām, jo bija no tā visa jau noguris.

Ārmstronga dopinga lieta turpināja pieņemties spēkā - USADA diskvalificēja piecus viņa bijušos komandas biedrus. Sešu mēnešu sodus piesprieda Levi Leifeimeram, Džordžam Hinkapijam, Tomam Danielsonam, Kristianam Vandem Veldem un Deividam Zabriskijam. Leifmeijeru jau pirms tam diskvalificēja viņa komanda "Omega Pharma-Quick-Step". Pats amerikānis jau bija gatavs veikt melu detektoru testu. Tikmēr sponsori pārtrauca līgumus ar viņu.

USADA paziņoja, ka Ārmstrongs veicis "ievērojamāko, apjomīgāko un visprofesionālāk veikto dopinga krāpšanu sporta vēsturē", bet šī gada 22.oktobrī Starptautiskā riteņbraukšanas savienība oficiāli uz mūžu diskvalificēja Ārmstrongu anulējot visus viņa rezultātus kopš 1998.gada.

Viena no apjomīgākajām dopinga lietām mūsdienu sportā saistīta ar Vācijas Demokrātisko republiku (VDR) jeb Austrumvāciju, kur sportistu labā strādāja vesela industrija.

VDR tiek uzskatīta par mūsdienu profesionālas dopinga sistēmas pionieri, bet šokējošie fakti klajā nāca tikai pēc Berlīnes mūra krišanas un Vācijas atkalapvienošanās.

1977. gadā dopinga lietošanā (konkrētāk, anabolisko steroīdu) tika pieķerta VDR lodes grūdēja Ilona Slupjaņeka, kura vēlāk saņēma 12 mēnešu diskvalifikāciju. Tieši šajā laikā netālu no Drēzdenes esošā medicīniskā laboratorija pārgāja valsts kontrolē, tādējādi sākās liela dopinga sistēma, bet Slupjaņeka ir vienīgā VDR sportiste, kura oficiāli ”iekritusi".

Tomēr vēlāk izrādījās, ka dopinga sistēma valstī funkcionēja jau kopš 1971.gada, un to kontrolēja VDR drošības policija jeb ”Stasi". 1974.gadā VDR sportu savā pārziņā pārņēma Manfrēds Ēvalds, ieviešot slepenu dopinga programmu. 1968.gada Meksikas olimpiskajās spēlēs VDR izcīnīja deviņas zelta medaļas, pēc četriem gadiem - jau 20, bet 1976.gadā - 40.

Lielākā daļā VDR sportistu, iespējams, nemaz nezināja par dopinga lietošanu, jo norādes deva ārsti, barojot sportistus ”ar vitamīniem un spēka atjaunotājiem". Pirms nozīmīgām sacensībām VDR sportisti slepeni laboratorijās izgāja dopinga pārbaudes, un tie, kuri ”iekrita", tika uz laiku atstādināti, lai valsts neiekultos starptautiskos skandālos.

Pēc Vācijas apvienošanās atklātībā nākušie dokumenti liecina, ka VDR laikā organizētā sistēmā dopingu (apzināti un nepazināti) lietojuši aptuveni 10 000 sportistu. Daudzi no viņiem vēlāk ir oficiāli atzīti par invalīdiem, joprojām notiek daudzas prāvas, kurās dopinga lietošanā cietušie pieprasa kompensācijas par veselības sagraušanu.

Dāņu riteņbraucējs Knuds Enemarks Jensens ir pirmais profesionālais sportists, kurš pieķerts dopinga lietošanā.

Pirms paša starta 1960.gada Romas olimpisko spēļu riteņbraukšanas sacensībām viņš lietoja vielu roniakolu. Šai vielai vajadzēja uzlabot asins cirkulāciju, taču 23 gadus vecais sportists distances laikā mira.

Jau pirms starta sportists savam komandas biedram teicis, ka jūtas apreibis. Komandas biedrs iedrošinājis viņu turpināt sacensības. Tomēr Jensens to nespēja un braucot zaudēja samaņu. Viņš krita un uz ietves lauza galvaskausu.

Autopsijā mediķi viņa organismā atklāja amfetamīna pēdas. Pēc šī gadījuma sporta autoritātes pieņēma lēmumu daudz rūpīgāk vērsties pret dopingu un kārtīgāk pārbaudīt sportistus.

Pirmais lielais mūsdienu dopinga skandāls uzvirmoja 1988.gadā Seulas olimpiskajās spēlēs, kad no savas zelta medaļas nācās atvadīties Jamaikā dzimušajam kanādiešu sprinterim Benam Džonsonam.

80.gadu beigās 100 metru sprints bija viennozīmīgi vieglatlētikas disciplīna Nr.1, kas uzmanību piesaistīja miljoniem cilvēku. Seulas olimpisko spēļu fināls izvērtās fantastisks, jo divu milžu cīņā Džonsons pieveica citu sprinta karali Karlu Lūisu. Un pieveica ar jaunu pasaules rekordu 9,79 sekundes, par 0,04 sekundēm labojot sev piederošo pasaules rekordu.

Tomēr Džonsona slava ilga tikai dažas dienas, bet kanādiešu laikraksti viņa lietu nodēvēja ”From hero to Zero in 9,79 seconds" (”No varoņa par neko - 9,79 sekundēs"). Trīs dienas pēc lieliskā fināla IAAF paziņoja, ka Džonsona urīna analīzēs konstatēts stanozolols - anaboliskais steroīds, kas palīdz audzēt muskuļu masu. Džonsons noliedza savu vainu dopinga lietošanā, tomēr 1989.gadā, liecinot Kanādas tiesā, atzinās dopinga lietošanā.

Pēc divu gadu diskvalifikācijas izciešanas Džonsons atgriezās sporta arēnā, kvalificējās 1992.gada Barselonas olimpiskajām spēlēm, kurās gan netika finālā. Pusfinālā viņš paklupa startā un finišēja pēdējais. Tas bija viens no pēdējiem viņa lielajiem startiem vieglatlētikas arēnā.1993.gada janvārī viņš otro reizi tika pieķerts dopinga lietošanā, šoreiz organismā bija paaugstināts testosterona līmenis, tādējādi Džonsons saņēma mūža diskvalifikāciju. Vēlāk procesuālo nepilnību dēļ viņam bija iespēja sevi reabilitēt, tomēr skrejceļā Kanādā neviens ar viņu nevēlējās tikties. 1999.gadā, vēloties pierādīt savu nevainību un veicot analīzes, Džonsons iekrita vēlreiz - šoreiz pārbaudes uzrādīja hidrohlotiazīdu, kas spēj slēpt citu vielu lietošanu.

2004.gada Atēnu olimpiskās spēles iesākās dienu pirms atklāšanas - divu grieķu sprinteru Konstandina Kentera un Jekaterinas Tanu dopinga skandāls pāršalca Olimpiādes mājvietu.

Dienu pirms Atēnu Olimpiādes atklāšanas IAAF paziņoja par grieķu vieglatlētu un mājinieku galveno cerību pārkāpumiem - abi neieradās uz noteikto dopinga pārbaudi. Tas automātiski ir dopinga pārkāpums, kas pielīdzināms aizliegto vielu lietošanai.

Kenteris 2000.gadā izcīnīja zeltu olimpiskajās spēlēs 200 metru distancē, bija ātrākais šajā distancē arī 2001.gada pasaules čempionātā Atēnās un 2002.gada Eiropas čempionātā. Loģiski, ka Kenteris bija viens no mājinieku favorītiem un tika minēts arī kā viens no kandidātiem uz Olimpiskās lāpas aizdegšanu atklāšanas ceremonijā.

Abi pēc notikušā apgalvoja, ka cietuši motocikla avārijā, tomēr šī pasaciņa izrādījās ”baltiem diegiem šūta", ko vēlāk pierādīja izmeklētāji. Dažas dienas pēc incidenta sportisti paši atsauca dalību no olimpiskajām spēlēm ”valsts interešu labā".

Tā kā abiem šis bija trešais dopinga pārkāpums, IAAF 2004.gada 22.decembrī abus diskvalificēja uz nenoteiktu laiku līdz apstākļu pilnai noskaidrošanai. Pēc pusgada abus attaisnoja Grieķijas Vieglatlētikas federācija, bet viņu treneris Krists Ceks tika vainots dopinga pārbaužu kavēšanā, saņemot četru gadu diskvalifikāciju. Sportisti turpināja savu cīņu pret IAAF, jo bija pārkāpti vairāki dopinga pārbaužu veikšanas noteikumi, un 2006.gadā abas puses panāca vienošanos, kas ļāva sportistiem atgriezties sportā no 2006.gada 22.decembra.

2002.gadā pasaules masu medijus pāršalca ziņa par kādas Sanfrancisko laboratorijas lietu, kas vēlāk kā lavīna pārņēma sportu, iedragājot daudzu Ziemeļamerikas sportistu reputāciju.

Viktora Kontes un viņa sievas dibinātā kompānija ”Bay Area Laboratory Co-operative" (BALCO) kļuva pazīstama sportistu aprindās ar saviem ”vitamīniem" - ķīmiķis Patriks Arnolds radīja dopinga pārbaudēs neatklājamas vielas. Tas ļāva dopinga ”ēdājiem" būt soli priekšā pārbaudītājiem un justies droši.

Tomēr ASV vieglatlētikas trenera Trevora Greiema tobrīd anonīmais telefona zvans izrādījās liktenīgs vairākiem sportistiem. Greiems piegādāja dopinga apkarotājiem šļirces ar tobrīd nezināmo vielu tetrahidrogestrinonu jeb THG, kura lietošanā vēlāk pieķēra daudzus sportistus.

Vēlāk ASV drošības iestādes (arī narkotiku apkarošanas dienests) veica vairākas kratīšanas visā valstī, praktiski iznīcinot BALCO izveidoto piegādāšanas sistēmu. Kratīšanu laikā atrada arī sarakstus ar iesaistīto sportistu vārdiem, šie fakti izrādījās šokējoši ASV sabiedrībai. BALCO skandālā iejaukti bija beisbola zvaigznes Berijs Bonds un Benito Santjago, vairāki ”Oakland Riders" amerikāņu futbolisti, vietējie riteņbraucēji, bokseri, kā arī vieglatlētikas zvaigznes - sprinteri Meriona Džounsa, viņas vīrs Tīdžejs Hanters, Kevins Tots, Dveins Čemberss, Tims Montgomerijs, Žanna Bloka un Kellija Vaita.

Pirmās runas, ka Sidnejas olimpiskajās spēlēs piecas medaļas izcīnījusī sprintere Meriona Džonsa no ASV lietojusi dopingu sākās 2004.gadā, kad viņas bijušais vīrs Sīdžejs Hanters to paziņoja medijiem. Nākamos divus gadus bija dažādas runas par viņas pārkāpumiem, bet tad Džonsai pēc sacensībām ASV bija pozitīvas dopinga A proves, taču B proves bija negatīvas un viņa tika attaisnota.

Tomēr 2007.gadā laikraksta "Washington Post" rīcībā nonāca vēstule, kuru Džonsa sūtīja savai ģimenei un draugiem. Tajā viņa atklāja, ka no 1999. līdz 2011.gadam lietojusi aizliegtās vielas, kuras no skandalozās Kalifornijas laboratorijas BALCO viņai piegādāja treneris Trevors Greiems. Pēc šīs vēstules publicēšanas, vieglatlēte aizgāja no sporta, taču viņai draudēja arī cietumsods par melošanu federālajiem dienestiem un krāpšanos.

Pēc visa notikušā Džonsa piekrita divu gadu diskvalifikācijai un atdeva izcīnītās piecas olimpiskās godalgas Sidnejas Olimpiādē. 2008.gadā viņai piesprieda arī sešu mēnešu cietumsodu, un tā gada 11.martā viņa to sāka izciest.

2009.gadā viņa atgriezās profesionālajā sportā, sākot spēlēt Sieviešu nacionālās basketbola asociācijas (WNBA) komandā Talsas "Shock".

Savukārt 2006.gada vasarā radās pirmās aizdomas par Pasaules un olimpiskā čempiona 100 metru sprintā Džastina Getlina sasniegumu godīgumu. Amerikānis Getlins jau vienu reizi bija pieķerts dopinga lietošanā -  2001.gada pasaules junioru čempionātā. Tomēr toreiz sods tika atcelts, jo tika pierādīts, ka viņš lietojis ārstniecības zāles.

Drīz pēc tam Getlins piekrita sadarboties ar USADA, un atzinās dopinga lietošanā. Par sadarbošanos atbildīgās organizācijas viņam vēlējās piespriest astoņu gadu diskvalifikāciju, tomēr 2008.gadā viņam piešķīra četru gadu sodu. Tā kā soda izciešanas sākuma datums bija 2006.gadā, viņš 2010.gadā sacensībās Igaunijā atgriezās profesionālajā sportā.

Karjeras turpinājumā viņam bija labi rezultāti, un 2012.gada Londonas olimpiskajās spēlēs viņš izcīnīja bronzas medaļu 100 metru distancē un sudraba medaļu ar ASV komandu 4×100 m stafetē.

2006.gada maijā Spānijas policijas uzsāktās slepenās operācijas ”Operacion Puerto" atskaņas vēl bija šajā gadā un daudzas pēc šīs operācijas uzsāktās lietas tā arī vēl nav izbeigtas.

2004.gada martā spāņu laikraksts ”Diario AS" publicēja interviju, kurā bijušais riteņbraucējs Hesuss Manzano atklāja šokējošus faktus - viņa bijušajā komandā ”Kelme" regulāri lietoja dopingu un tas neesot nekas svešs riteņbraukšanā. Riteņbraucēja atklāsmei sekoja Spānijas policijas rūpīga izmeklēšana, tika nopratināti daudzi viņa bijušie komandas biedri, komandas pārstāvji, un tieši tad pirmo reizi atklātībā parādījās ārsta Eufemioano Fuentesa vārds.

Pēc divu gadu izmeklēšanas 2006.gada maijā Spānijas policija veica valsts mēroga operāciju ”Operacion Puerto", kuras laikā aizturēja vairākus riteņbraucējus, komandu ārstus un apkalpojošo personālu. Arestēti tika Fuentess, ”Liberty Seguros-Wurth" komandas sporta direktors Manolo Sainss, kādas Madrides laboratorijas darbinieks Hosē Luiss Merino, profesionālais kalnu riteņbraucējs Alverto Leons un ”Comunidad Valenciana" sporta direktora asistents Hosē Ignasio Lavarta.

Operācijas laikā Fuentesa mājās, kā arī iesaistītajās laboratorijās policija konfiscēja lielu daudzumu aizliegto preparātu, asins pārliešanas sistēmu, pārliešanai paredzētās asinis, kā arī citus pierādījumus. Tika ziņots, ka ar šo lietu saistība ir apmēram 200 sportistiem, no kuriem 58 ir riteņbraucēji.

Konfiscētajos dokumentos figurēja daudzu pazīstamu riteņbraucēju vārdi - Alverto Kontadors, Hoseva Beloki, Davids Etkseberija, Davids Blanko, Konstantino Savalja, Alehandro Valverde, Ivans Basso, Franks Šleks, Oskars Sevilja, Jans Ulrihs, Tailers Hamiltons, u.c. Lielāko daļu sportistu saistību ar dopingu pierādīt neizdevās, lai gan neviens nenoliedza saistību ar Fuentesu. Tomēr vairāki no riteņbraucējiem saņēma diskvalifikāciju, bet Ulrihs vēlāk atzina: ”Sasiešanās ar Fuentesu bija mana lielākā kļūda".

Ārmstrongs nav vienīgais riteņbraucējs, kurš sabojājis ”Tour de France" imidžu. Un to pabojāja vēl viens amerikānis - Floids Lendiss,

Ārmstronga prombūtnē, 2006.gadā Lendiss uzvarēja ”Tour de France", taču dažas dienas vēlāk sportista komanda ”Phonak" paziņoja, ka riteņbraucēja urīna analīzes uzrādījušas neierastu testosterona un epitestosterona attiecību, kas var būt no aizliegto vielu lietošanas. Normālos apstākļos attiecība ir 4:1, bet Lendisam bijusi 11:1.

Pats sportists noliedza savu vainu, skaidrojot to ar ķermeņa īpatnībām, tomēr arī atkārtotas analīzes uzrādīja tādus pašus rezultātus. Sportists saņēma diskvalifikāciju, taču līdz pat 2010.gadam (arī pēc diskvalifikācijas izciešanas) centās pierādīt savu nevainību dažādās instancēs.

2010.gada 20.maijā Lendiss atzinās regulārā dopinga lietošanā, un vēlāk liecināja arī lietā pret Ārmstrongu. Lendiss kopā ar Hamiltonu arī ir vieni no galvenajiem lieciniekiem pret Ārmstrongu, atzinusi ASV Antidopinga aģentūra.

Lai gan lielākā daļa aizliegto preparātu lietotāju ir vasaras sporta veidu pārstāvji, tomēr arī ziemas sporta veidus šī sērga nav laidusi secen.

2001.gadā pasaules čempionāts distanču slēpošanā notika vienā no šī sporta veida lielvalstīm Somijā, tomēr mājiniekiem čempionāts izvērtās par murgu. Dopinga lietošanā tika pieķerti uzreiz seši somu slēpotāji - Hari Kirvesniemi, Mika Milila, Janne Imonens, Jari Isometsa, Milla Jauho un Virpi Kuitunena. Visiem sešiem organismā konstatēja hidroksietila cieti, kas norāda uz veiktajām manipulācijām ar asinīm, iespējams, asins pārliešanu. Kirvesniemi beidza sportista karjeru, bet pārējie seši pēc divu gadu diskvalifikācijas izciešanas atgriezās sacensībās.

Gadu ”somu sešinieka" skandāla distanču slēpošana saņēma nākamo triecienu -  2002.gada Soltleiksitijas olimpiskajās spēlēs ”iekrita" tā brīža zvaigznes Olga Daņilova, Larisa Lazutina un Juhans Milegs. Vēl pēc gada pasaules čempionātā melnajā sarakstā iekļuva somiete Kaisa Varisa, kura pēc diskvalifikācijas izciešanas pārkvalificējās par biatlonisti. Tomēr arī kā biatloniste viņa tika pieķerta dopinga lietošanā, lai gan diskvalifikāciju vēlāk atcēla, jo nebija ievērota analīžu ņemšanas procedūra.

Pēc šiem gadījumiem Starptautiskā Slēpošanas federācija sadarbībā ar Starptautisko Olimpisko komiteju pastiprināja dopinga pārbaudes šajā sporta veidā, kas ļāva uzlabot tā imidžu.

Tomēr arī vēlāk distanču slēpotāji ir ”iekrituši" dopinga pārbaudēs. 2009.gadā aizliegto vielu lietošanā pieķēra pazīstamo krievieti Jūliju Čepalovu, bet 2011.gada februārī dopinga skandāls skāra arī Igauniju, jo aizliegts augšanas hormons bija atrasts pazīstamā Andrusa Vērpalu asinīs.

Igaunijai līdz šim profesionālajā, augstākā līmeņa sportā bijis tikai viens dopinga skandāls, kurā iesaistīts divkārtējais ziemas olimpisko spēļu čempions distanču slēpošanā Andruss Vērpalu.

Vērpalu 40 gadu vecumā noslēdza savu karjeru, jo nespēja piedalīties 2011.gada pasaules čempionātā Norvēģijā. Tomēr viņam savu karjeru neizdevās pabeigt tik skaisti, cik gribētos, jo pēc diviem mēnešiem Igaunijas medijos plaši tika aprakstīts, ka Vērpalu lietojis dopingu. Pozitīvas izrādījušās analīzes, kas ņemtas pēc Pasaules kausa posma februārī. Aprīlī tika B provju analīzes, kuras arī bija pozitīvas.

Vērpalu ar savu komandu Starptautiskajai Slēpošanas savienībai (FIS) centās pierādīt, ka viņš ir nevainīgs un atcelt visas apsūdzības. Igauņu zinātnieki notikušo skaidroja ar to, ka sportista organismā bija vērojamas ģenētiskas mutācijas pēdas, kā rezultātā aizliegtās vielas nokļuva viņa asinīs. Neraugoties uz speciālas igauņu zinātnieku komisijas centieniem sportistu attaisnot, augustā Starptautiskā slēpošanas federācija (FIS) viņu atzina par vainīgu dopinga lietošanā.

Savukārt Lietuvas profesionālajā sportā ir bijuši trīs dopinga lietošanas gadījumi - riteņbraucējiem Raimondam Rumšam, Ritai Razmaitei un Rasai Leleivitei.

Rumšs aizliegto vielu lietošanā tika pieķerts 2003.gada prestižā velobrauciena "Giro d'Italia". Sportists nekavējoties tika diskvalificēts no komandas. Arī B proves izrādījās pozitīvas, un viņam organismā tika atklāts eritropoetīns. Kā ierasts, pats sportists savu vainu notikušajā neatzina, skaidrojot notikušo ar zāļu lietošanu.

Viņš saņēma viena gada diskvalifikāciju, un uz īsu brīdi viņš atgriezās riteņbraukšanā.

Jāatzīmē, ka pēc  2002.gada velobrauciena "Tour de France" sākuma uz Itālijas un Francijas robežas tika aizturēta sportista sieva Edīte, kuras bagāžā tika konstatēti dažādi aizliegtie preparāti. Sportists noliedza, ka preperāti bija domāti viņam. Riteņbraucējs paziņoja, ka šīs vielas bijušas domātas Edītes mātei, kura ir slima.

Savukārt Razmaite dopinga lietošanā tika pieķerta 1996.gada Atlantas olimpiskajās spēlēs. Pēc notikušā viņa sportā vairs neatgriezās.

Savukārt 24 gadus vecajai Leleivitei tieši pirms Londonas olimpiskajām spēlēm pozitīvas bija dopinga testu A proves. Šī iemesla dēļ viņai piešķīra pagaidu diskvalifikāciju un Olimpiādē viņa piedalīties nevarēja. Lietuvas Riteņbraukšanas federācija šo lietu turpina izmeklēt.

Oficiāli pieejamie aizliegto vielu lietotāju saraksti liecina, ka Latvija, diemžēl, ir līdere starp Baltijas valstīm dopinga lietošanā pieķerto sportistu ziņā.

Antidopinga nodaļas fakti liecina, ka pirmā dopinga lietošanā pieķertā tiek minēta vieglatlēte Gundega Sproģe. 1999.gadā viņas organismā konstatēja anaboliskos steroīdus, sportiste saņēma divu gadu diskvalifikāciju.

2000.gadā par nandrolona lietošanu mūža diskvalifikāciju saņēma airētājs Andris Reinholds, bet drūmākais bija 2001.gads. Pirms 11 gadiem pozitīvas analīzes bija modernajam pieccīņniekam Denisam Čerkovskim, riteņbraucējam Andrim Naudužam, bobslejistam Sandim Prūsim, peldētājam Naurim Pundoram un svarcēlājam Viktoram Ščerbatiham. Toreiz anabolisko steroīdu lietošanā pieķēra arī barjerskrējēju Staņislavu Olijaru, taču Latvijas Vieglatlētikas savienība, ”pamatojoties uz sportista paskaidrojumiem, nepiešķīra diskvalifikāciju".

Nākamajos gados dopinga pārkāpumos tika pieķerti vēl vairāki Latvijas sportisti - bobslejists Inesis Zaporožecs, basketbolisti Juris Umbraško, Sandis Silavs un Kaspars Kambala, riteņbraucēji Normunds Zviedris, Reinis Andrijanovs un Santis Sarkanis, svarcēlājs Raimonds Lācis, bodibildinga sportisti Gundars Ašmanis, Juris Ribakovs, Ineta Rijniece, Aigars Rozenbergs un Vitālijs Aleksandrovs, kērlinga spēlētājs Edgars Soika, motokrosa braucēji Leons Kozlovskis un Edgars Siliņš, pauerliftinga sportisti Maksims Selickis un Aivars Krūmiņš, autosportists Jānis Kārkliņš,  volejbolists Artis Caics, kikboksists Kristaps Zīle, bokseris Germans Grekovs, džudiste Līga Tēra, motošosejas braucējs Bruno Rožkalns.