Pirmajam Latvijas olimpiskajam medaļniekam Blauam atklās piemiņas plāksni  (2)

"Pirmais Olimpiskās medaļas ieguvējs Haralds Blaus Latvijas sporta vēsturē pelna īpašu ievērību, kas svētku reizē jāliek goda vietā un ikdienā jāizmanto jaunatnes izglītošanā," uzsver LOK prezidents Aldons Vrubļevskis. "Šogad atzīmējam 100 gadus kopš pirmajām Olimpiskajām spēlēm, kurās dalību ņēma Latvijas sportisti, un 100 gadus kopš Haralds Blaus izcīnīja bronzas medaļu – pirmo Olimpiskā kaluma medaļu Latvijai, kura kā neatkarīga valsts vēl tikai dzima dažu drosmīgāko sapņotāju prātos!"

Pasākumā piedalīsies Latvijas Olimpiskās komitejas (LOK) prezidents Aldons Vrubļevskis, Latvijas Šaušanas federācijas prezidents, ģenerālis Kārlis Krēsliņš, deviņkārtējais Olimpisko spēļu dalībnieks, Olimpisko zelta un sudraba medaļu īpašnieks Afanasijs Kuzmins, vairākkārtējā pasaules čempione šaušanā Baiba Zariņa-Berklava, trīskārtējais Olimpisko spēļu dalībnieks šaušanā Boriss Timofejevs un citi.

Piemiņas plāksnes izgatavošanu un uzstādīšanu pie Blaua dzīves vietas no 1932. līdz 1939.gadam Rīgā, Baložu ielā nodrošina Latvijas Šaušanas federācija sadarbībā ar Latvijas Olimpisko komiteju (LOK) un Sporta muzeju.

Haralds Blaus (1885 – 1945) par šaušanu sāka interesēties 1910. gadā, studējot Rīgas Politehniskajā institūtā (tagad Rīgas Tehniskā universitāte). V Olimpiādes spēlēs 1912. gada vasarā Blaus piedalījās kā students un šo godu izpelnījās pēc tam, kad pirmsolimpiādes atlases sacīkstēs Pēterburgā starp 50 pretendentiem izrādījās labākais. Olimpiādes spēlēs Stokholmā Blaus piedalījās šaušanā uz māla baložiem (tagad stenda šaušana). Viņš sašāva 93 baložus no iespējamiem 100 un 1912.gada 4.jūlijā ieguva bronzas medaļu, kļūstot par pirmo olimpieti no tagadējās Latvijas teritorijas, kas ieguvis olimpisko medaļu. Viņa sāncenši Džeimss Grehems (ASV) un Alfreds Geldens (Vācija) sašāva attiecīgi 96 un 94 baložus.

Māla baložu šaušanas sacensībās Blaus startēja ar labiem rezultātiem līdz pat XX gadsimta 30. gadu otrajai pusei.

Līdztekus sportam Blaus strādāja. Pēc institūta absolvēšanas darbojās kā arhitekts, inženieris un pedagogs. Par viņa galveno nodarbi mūža nogalē kļuva medības un suņu audzēšana.

Haralds Blaus kopā ar ģimeni 1944. gadā devās prom no Latvijas, taču bijušais sportists jau vairākus gadus slimoja ar tuberkulozi un 1945. gada 4. jūnijā Vācijas pilsētā Augsburgā aizgāja mūžībā.