Dzīvojot divas dzīves. Intervija ar Latvijas izlases florbolistu Ati Blindu  (31)

Atis Blinds pasaules čempionātos Latvijas izlases labā guvis 28 vārtus un izdarījis 27 rezultatīvas piespēles. Tāpat viņš katru gadu ir starp rezultatīvākajiem Latvijas florbola virslīgas spēlētājiem. Atim ir dvīņu brālis Andis Blinds, kurš arī ir florbolists un spēlē vārtsarga pozīcijā.

Florbols nav profesionāls sporta veids, jo spēlētājiem bez spēlēšanas ir jāstrādā algots darbs. Pasaulē ir vien pāris spēlētāju, kuri tikai ar florbolu pelna naudu. Portāls "Delfi" uz sarunu aicināja Ati Blindu, kurš pastāstīja par florbolistu dzīves ritmu, par Latvijas izlasi un vietējo čempionātu, par sporta veida specifiku un tā nākotni, kā arī par paša panākumiem.

Kad un kā tu sāki nodarboties ar mazpasīstamo sporta veidu - florbolu?

Atceros to tā, it kā tas būtu noticis vakar. Tas bija 11.klasē, es sēdēju ģeogrāfijas stundā. Ienāca fizkultūras skolotājs un mani ar brāli izsauca ārā. Pirmā doma bija par to, ka mēs esam "nogāzuši podus". Izgājām ārā un ar mums sāka runāt Kārlis Cinītis, kurš ir florbola aizsācējs RTU sporta skolā. Viņš bija braucis speciāli pie manis un brāļa un piedāvāja mums spēlēt florbolu. Tad mums tika sastāstīts, ka florbols ir foršs un ka būs braucieni pa Zviedriju. Nolēmu aiziet izmēģināt, bet tajā laikā es nodarbojos arī ar hokeju, brālis - ar basketbolu. Pēc viena treniņa man jau piedāvāja spēlēt virslīgā, jo viss kaut kā man izdevās. Savukārt jau pēc mēneša biju junioru izlases kandidāts. Tā pakāpeniski gāju tajā visā arvien dziļāk un dziļāk.

Tikmēr hokejā tajā laikā man neizdevās iekļūt junioru izlasē, kas zināmā mērā bija šķērslis manai hokejista karjerai. Aptuveni gadu es spēlēju florbolu un hokeju vienlaicīgi, dienā aizvadot trīs treniņus un vēl mācoties skolā.

Kas tevi notur florbolā?

Sākumā laikam tas bija sapnis par profesionāla sportista karjeru, jo šķita, ka būs iespēja aizbraukt uz ārzemēm un spēlēt citā līmenī. Tas ļoti turēja šajā sportā, īpaši studenta gados. Šodien tā bilde ir nedaudz citādāka. Šobrīd man ir ikdienas darbs, un ļoti svarīgi ir izvēdināt galvu no tā visa, ar ko nodarbojos. Otra lieta ir emocijas, kuras var gūt sportā. To par naudu nevar nopirkt.

Tomēr citos sporta veidos atlēti bez šīm emocijām saņem arī algu. Florbolā, kurš ir amatieru sporta veids, sportisti kaut kādu finansiālu atbalstu saņem?

Mums tiek nodrošināti visi apstākļi, lai mēs varētu trenēties par brīvu un lai nekāda nauda nebūtu jāiegulda. Es personīgi sadarbojos ar florbola firmu "Excels", kas man palīdz un atbalsta. Tas arī viss, pārējais ir paša ieguldījums.

Nenoliegšu, ka pirmskrīzes periodā es un vēl daži spēlētāji saņēmām kaut kādas naudiņas, bet te tas nav svarīgi. Es tik un tā to florbolu spēlēšu. Tā ir mīlestība pret šo sportu.

Ar vairākiem Latvijas florbolistiem esmu runājis par to, ka nauda mums nav svarīgākā. Kāpēc, piemēram, profesionāls sportists pēc zaudējuma bieži vien tik ļoti nepārdzīvo? Jo viņš zina, ka viņam ir profesionāls darījums. Viņš saņem naudu un viss kārtībā. Mēs zaudējumu uztveram personīgi, jo mēs ieguldām savu darbu, bieži vien upurējam savu pamatdarbu un ieguldām arī savus līdzekļus.

Tad sanāk, ka tava spēlēšana Latvijas florbola čempionāta komandā RTU/"Inspecta" un Latvijas valstsvienībā ir tikai sirdslieta?

Tā nav tikai sirdslieta, tā ir kļuvusi arī par dzīves sastāvdaļu. To visvairāk var izjust, kad ir kāda trauma. Tad nevar spēlēt, iespējams, ka nevar paiet kāds trīs vai četras dienas, tomēr šajā laikā es jūtu, ka kaut kas nav kārtībā, kaut kā ļoti pietrūkst. Ārstējot savainojumu, man vienkārši nav iespējas izlikt savu enerģiju treniņos un spēlē. Tas ir tāpat kā cilvēkiem vajag ēst un dzert, man bez tā visa vajag arī spēlēt florbolu. Tas zināmā veidā ir arī fanātisms.

Florbolā par "sapņu zemi" var saukt Somiju un Zviedriju. Tev ir bijušas iespējas spēlēt tur?

Jā, man ir bijuši piedāvājumi gan no Zviedrijas, gan no Somijas, tomēr tas nav tā kā profesionālā līmenī, kad tiec spēlēt ārzemēs, ir līgums par lielu naudas summu. Florbolā piedāvā braukt spēlēt, un tas ir arī viss. Iegūsti tikai spēlēšanas ziņā. Līdz ar to jādomā par to, kā pelnīt iztiku. Man svarīgi bija tas, lai tiktu piedāvāts adekvāts darbs. Pašreiz es strādāju ceptuvē "Lāči" par tirdzniecības mārketinga daļas vadītāju, tad jēga man braukt prom būtu, ja es varētu šo karjeru turpināt. Ja man piedāvā strādāt, piemēram, par krāsotāju vai krāvēju vai zemeņu lasītāju... Visas šīs sarunas par spēlēšanu ārzemēs šeit arī apstājušās. Man bija ļoti cerīgs variants braukt spēlēt uz Čehiju, kur piedāvāja darbu bankā, tomēr beigās atkal kaut kas nojuka. Tagad domāju, ka izdevīgi man būtu braukt prom, ja man maksātu divreiz vairāk nekā es šeit pelnu. Braukt prom tikai spēlēšanas dēļ būtu pārāk tuvredzīgi. Ir jābūt labam kompleksam piedāvājumam - gan ar darbu, gan ar spēlēšanu, gan ar dzīvošanu.

Kā tev izdodas apvienot darbu un spēlēšanu Latvijas augstākajā līmenī?

Patiesībā šis ir ļoti labs jautājums. Bieži vien cilvēki par florbolu izsakās: "Florbols, ai, tas jau amatierisms un nav interesants." Tomēr te ir stāsts par to, ka florbolisti dzīvo divas dažādas dzīves. Lielais pamatiemesls, kāpēc es florbolu vēl spēlēju ir tas, ka no rīta no 8:00 vai 9:00 līdz 17:00 esmu darbā, kur man ir gana liela atbildība. Esmu atbildīgs par visu "Lāču" tirdzniecību, strādāju ar lielveikaliem, manā padotībā ir viss uzņēmuma mārketings un eksports. Darbs ir foršs, interesants, man tur ļoti patīk. Pēc profesionāla sportista tas būtu pirmais, ko es gribētu darīt. Kad darba diena beidzas, tad galva ir kā pārkārsusi lampa. Taču tad nav nekā labāka par aiziešanu uz treniņu, kur izlādēties un gūt emocijas. Līdz ar to dienas laikā esmu strādājis gan ar galvu, gan arī fiziski. Vakarā ir pilnīgs miers un iegūts tāds gandarījums, ka neko vairāk nevajag.

Es vairs nevarētu atnākt no darba un apsēsties pie televizora. Darbs un florbols manu dienu padara krāsaināku un interesantāku. Domāju, ka daudzi sportisti nespētu tikt galā ar sportošanu augstā līmenī un darbu.

Fenomens ir tajā, ka varu dzīvot divas dažādas dzīves - gan kā profesionāls sportists, gan kā darbinieks uzņēmumā. Pilnībā florbolam mēs varam atdoties tikai tad, kad esam ar izlasi. Tad par visu ir padomāts - ēšanu, gulēšanu, trenēšanos un spēlēšanu. Tad mēs jūtam, cik forši, kad domas un enerģija nav jādala, var fokusēties tikai uz spēli. Tomēr tāda ir mūsu florbola dzīve un es domāju, ka kurš katrs ar to nevar tikt galā.

Cik ļoti tevi kā florbolistu atbalsta pamatdarbā? Noteikti ir brīži, kad florbols un darbs pārklājas.

Viennozīmīgi ir tādi brīži. Varu pateikt lielu paldies uzņēmuma īpašniekam Normundam Skauģim un maniem kolēģiem par sapratni. Pasaules čempionāti ir decembrī, kas no tirdzniecības viedokļa ir "trakais" laiks, bet mani palaiž uz sacensībām. Ļoti patīkami ir apzināties, ka mani tajā visā atbalsta. Un es šo atbalstu no kolēģu puses ļoti izjūtu.

Un kā ar atbalstu ģimenē?

Ārī ģimene ir atbalstoša. Mana otra pusīte ir sportiste, kura arī spēlēja florbolu. Viņa mani pilnībā saprot. Mamma un vecmamma, kuras tuvākas no audzināšanas viedokļa, ļoti pārdzīvo par smagajām situācijām, sevišķi par traumām. Pēc savainojuma viņas saka, ka tas ir signāls vai zīme, ka jāmet miers. Kā es smejos, zārks ir vienīgais, kas var mani apstādināt spēlēt florbolu. Tas tā, ar melnā humora piedevu.

Kad tev ir brīvais laiks?

Brīvā laika man ir maz, bet tas ir pēc grafika. Tas laiks, ko es veltu pats sev, patiesībā ir florbols. Nevis sēdēt pie televizora un iet uz kino, bet spēlēt florbolu. Ja Latvijā florbolists vēlas būt augstā līmenī, viņam ir jādzīvo šīs divas dzīves. Pēc darba jāiet uz treniņu, kur strādā uz fizisko sagatavotību, taktisko sagatavotību, vairākumu, mazākumu. Tāpat arī jātrenē arī individuālā meistarība.

Noteikti arī paša ambīcijas nav no zemākajām?

Protams, ka sev esmu uzlicis zināmu latiņu. Tās labās spēles ir vieta, kur gūstu emocijas. Vai tā ir komandas labā spēle, individuālais sniegums, vai arī uzslavas. Es saprotu, ka es to visu nevēlos pazaudēt. Kā konkurentu kluba direktors man telefona sarunā reiz teica: "Tu jau nevari atļauties netrenēties un nespēlēt ar pilnu atdevi, jo esi ieguvis reputāciju florbola aprindās." Ja es spēlēšu slikti, tad pašam par sevi būs kauns. Tagad, kad man ir pāri 30 gadiem, ir jādomā par to, kad būtu pareizi aiziet no sporta, noturot savu reputācijas latiņu. Tas nav tik vienkārši.

Tu pats izjūti, ka esi viens no pazīstamākajiem florbolistiem valstī?

Teikšu godīgi, Latvijā ir daudz labu florbolistu un es neteiktu, ka esmu labākais, bet īpašu atpazīstamību es ieguvu pēc 2010.gada pasaules čempionāta. Mēs ierindojāmies piektajā vietā, un man tas bija ļoti veiksmīgs čempionāts. Biju trešais rezultatīvākais spēlētājs visā turnīrā. Man tika pievērsta arī starptautiska uzmanība florbola aprindās. Katru sezonu esmu spējis būt starp rezultatīvākajiem spēlētājiem, un domāju, ka ir cilvēki, kas novērtē to, ko daru.

Protams, savu lomu atpazīstamībā nospēlē arī tas, ka man ir dvīņu brālis, bet ceru, ka primāri tas ir tāpēc, ka es ieguldu darbu tajā visā.

2012.gadā pasaules čempionātā Šveicē tavs sniegums nebija tāds, kā pirms diviem gadiem. Kāpēc tā?

Uzskatu, ka tas bija mans sliktākais čempionāts izlasē un tam ir savi iemesli. Uz to čempionātu es aizbraucu ar traumu, pat ārsts teica, ka vajadzētu turnīru izlaist. Tomēr pasaules čempionāts man bija pārāk vilinošs. Pēc čempionāta ar treneri bija saruna, par to, kāpēc nespēlēju tik veiksmīgi un viņš no manis bija gaidījis vairāk.

Man tobrīd bija nopietna muguras trauma, ar kuru cīnos joprojām. Mugurai florbols ir ļoti izaicinošs sporta veids. Kaut kā tieku galā ar to, un ir atrastas metodes, kas palīdz. Šobrīd man ir liels izaicinājums tikt uz 2014.gada čempionātu un pierādīt, ka varu spēlēt tikpat labi, kā to darīju 2010.gadā.

Neraugoties uz tavu sniegumu, tomēr valstsvienība spēja "iekost" spēcīgajai Čehijai!

Jā, bet pēc tam mēs pieļāvām latviešu sporta tipisko kļūdu - uzvarējām stiprākus un zaudējām vājākiem. Toreiz Vācijai zaudējām, jo nekad nebijām tādā pozīcijā bijuši. Pretinieks mūs respektēja kā stipros, un mēs nemācējām šajā lomā spēlēt. Domāju, ka daudziem čaļiem pagāja mēneši, kamēr viņi "sakārtoja galvu".

Tagad, kad septembrī mums bija pārbaudes spēles, treneri to ņēma vērā un gatavojāmies, ja vēlreiz būs šāda situācija, lai nebūtu vairs tādu kļūdu.

Paturpinot par tevi, kuri ir spilgtākie brīži tavā karjerā?

Viens tāds bija pēc uzvaras pār Čehiju. Pienāca bars žurnālistu, kuri man uzdeva dažādus jautājumus. Tajā brīdī sapratu, ka tā ir nebijusi situācija un mēģinu to visu nofotografēt piemiņai. 2010.gadā es iemetu divus vārtus Somijas izlasei, un tajā brīdī seši tūkstoši skatītāju tajā brīdī "aizvērās". Tas ir neaprakstāmi. Taču man karjerā bijuši ļoti daudz patīkamu mirkļu.

Florbolā ir izveidojies lielais četrinieks - Zviedrija, Somija, Čehija un Šveice. Tad ir nākamais četrinieks - Latvija, Igaunija, Vācija un Norvēģija. Kā mums pietrūkst, lai būtu starp pašām spēcīgākajām valstīm?

Mums pietrūkst vairāk kvalitatīvu spēļu. Mēs to varam runāt izlases līmenī, jo florbola TOP 4 valstis rīko sadraudzības turnīrus, taču neņem mūs un vēl kādu komandu, piemēram, Norvēģiju. Tomēr šķiet, ka viņi nevēlas sev vēl vienu konkurentu. Mēs tiekam respektēti laukumā, tomēr negrib, lai kļūstam par reālu konkurentu. Mēs gribam kļūt spēcīgāki un latviešiem ir ambīcijas.

Viena lieta ir izlase, bet jāsāk ir ar Latvijas čempionātu. Ir vajadzīgas vairāk kvalitatīvas spēles. Varbūt, ja mēs gribam celt Latvijas florbola līmeni, tad jāveido komanda pēc Rīgas "Dinamo" scenārija. Latvijā hokeja čempionāts nav augstākajā līmenī, tad tika izveidota komanda, kas spēlē Krievijas čempionātā. Varbūt florbolā jāizveido spēcīga komanda, kas spēlē Somijas čempionātā. Protams, tas viss jādara jau profesionālā līmenī. Iespējams, ka jāveido starptautiskie klubu turnīri. Mūsu problēma nav fiziskajā izturībā, bet spēles ātrumā. Mēs no lielvalstīm atpaliekam spēles ātrumā, viņi ātri pieņem lēmumus, bet mēs to nespējam. Latvijas virslīgā TOP komandām tas ātrums ir, bet pārējām...

Tavupārt, sakarīgāka Eiropas klubu turnīra izveide varētu līdzēt?

Jā, noteikti, bet tas viss prasa lielus naudas līdzekļus. Ja mēs zinātu, ka mums katru nedēļu būs spēle augstā līmenī, mēs paši augtu.

Protams, es apzinos, ka florbols Latvijā nav hokeja un basketbola līmenī, bet nākotnē es redzu, ka tas būs uzreiz aiz hokeja un basketbola. Pirmkārt, tāpēc, ka florbols ir līdzīgs hokejam, un Latvijā nūju sporta veids patīk. Pie tam florbols ir daudz demokrātiskāks, jo hokejs ir dārgs. Ja vēl florbols iekļūs olimpiskajās spēlēs...

Latvija tur uzreiz ir viena no favorītēm.

Tieši tā. Tāpat mums vēl ir priekšā veiksmīgi pasaules čempionāti. Mums vēl ir priekšā pasaules čempionāts Latvijā 2016.gadā. Domāju tas būs ļoti nozīmīgs brīdis florbola attīstībā.

Vai tas, ka Latvijas izlases galvenais treneris ir somu speciālists (Īro Parviainens), ir vērtējams pozitīvi?

Ir ļoti labi, ja ir ārzemju speciālisti, jo viņu skatījums ir citādāks. Tas ir pienesums, kuru viņi var iedot. Šobrīd pozitīvi arī ir tas, ka piesaistīts Cēsu "Lekrings" treneris Artis Malkavs, kurš var dot savu skatījumu no latviešu puses. Pēdējā nometnē bija arī fiziskās sagatavotības treneris Ivars Čākurs.

Vai pēc spēlētāja karjeras beigām pats apsver iespēju turpināt darboties florbolā?

Jā, un es pat zinu, ko es darīšu. Man ir bijusi situācija, kad esmu spēlējis virslīgā un paralēli trenējis komandu virslīgā. Tā man bija karjeras labākā sezona (2010./11. gads) - biju trešais rezultatīvākais spēlētājs pasaules čempionātā, ar RTU komandu kļuvām par Latvijas čempioniem, biju Latvijas čempionāta rezultatīvākais spēlētājs un ar Lielvārdes komandu galvenā trenera amatā izcīnīju bronzu. Tā bija fenomenāla sezonā.

Jā, tad es sapratu, ka es spēju trenēt, nodot savas zināšanas. Esmu trenējies pie daudziem treneriem, esmu izgājis cauri krievu hokeja skolas disciplīnai. Es redzu lietas, kuras trūkst mūsu jaunajiem spēlētājiem. Domāju, ka es ļoti daudz varu dot florbolistiem. Man pat tagad piedāvā trenēt, bet apvienot darbu, spēlēšanu un trenēšanu ir ļoti grūti.

Daudzi mani paaudzes spēlētāji būs izcili treneri nākotnē, tagad mums ir treneru deficīts Latvijā. Bieži vien pieredzējušie spēlētāji ir zinošāki par treneriem. Mums vajadzīgi treneri.

Izskatās, ka ar katru brīdi florbola kopiena aug un attīstās, jo ar vien biežāk var redzēt jauniešus ar florbola nūjām.

Desmit gadus atpakaļ braucu mašīnā un, ja ieraudzīju kādu ar florbola nūju, nodomāju, ka rekur vēl viens tāds pats. Tagad tam pat nepievēršu uzmanību, jo katru dienu var redzēt vairākus florbolistus. Sporta veida popularitāte tiešām ir augusi.

Pēc pēdējā pasaules čempionāta Šveicē to ļoti varēja just, ka cilvēki seko un zina, kas ir florbols. Kādreiz nebija pat informācijas par to.

Kā florbols, tavuprāt, šajos gados ir mainījies?

Pēdējos piecos līdz septiņos gados florbolam par labu nācis tas, kā tiesneši ļauj spēlēt. Tas ir palicis daudz agresīvāks un asāks. Atļauj gandrīz kā hokejā spēlēt plecs plecā. Skatītājiem vienmēr patīk agresīva spēle. Vienmuļais nepiesaista. Šobrīd mums to asumu atļauj daudz vairāk. Manuprāt, tāpēc cilvēkiem pēdējā laikā ļoti mainījies viedoklis par šo sporta veidu.

Tajā pat laikā Rīgā spēles notiek Olimpiskā sporta centra mazajā zālē, kurā ir viena tribīne ar trim vai četrām rindām. Tikmēr ārpus Rīgas spēlē lielajās zālēs un tribīnes ir pietiekami piepildītas.

Es teiktu tā, ja Rīgā būtu iespēja piekļūt zālei, kur ir vairāk tribīņu un vairāk skatītāju vietu, kā arī nedaudz labāka reklāma un vairāk tieši labu spēļu, tad līdzjutēji nāktu. Skatītāji nenāk uz spēlēm, kur ir zināms rezultāts. Kāda jēga skatīties. Ja savā starpā sacenšas spēcīgas komandas, tad vienmēr tribīnes ir pilnas.

Ārpus Rīgas strādā lokālais patriotisms. Rīga ir liela pilsēta ar daudz sporta veidiem. Cilvēks varbūt nevar izlemt, uz kurieni iet. Lauku rajonos vai mazās pilsētās nav tik daudz sporta veidu, un tāpēc skatītāji nāk un atbalsta. Patīkami, ja tribīnēs ir troksnis, vienalga vai tas ir par vai pret mani. Taču varu teikt, ka arī Rīgā skatītāju skaists ir palielinājies un par to ir liels prieks.

Ja piestrādātu pie tā, lai Rīgas zālēs skatītāju tribīnes būtu labākas, ja vēl piestrādātu pie mārketinga, ko jau mēģina darīt, esmu pārliecināts, ka skatītājus vēl varētu piesaistīt.

Kas vēl būtu jādara, lai sporta veids ar nosaukumu florbols Latvijā iemantotu lielāku popularitāti?

Vajag vairāk labu spēļu! Šobrīd virslīgā ir 14 komandas. Federācijai šobrīd ir skatījums, ka florbols jāattīsta, piesaistot vairāk komandu. Es tikmēr domāju, ka virslīgas komandu skaitu nevajag tik ļoti lielu, jo kvantitātē pazūd kvalitāte. Es būtu par to, lai būtu mazāks komandu skaists, taču tas veicinātu komandu spēka izlīdzināšanos. Tas, ka būtu interesantākas spēles ar neprognozējamākiem rezultātiem, arī piesaistītu līdzjutēju uzmanību. Ja ir ažiotāža, saspringums, tad ir lielāka interese skatīties spēles, bet diemžēl ļoti bieži Latvijas čempionātā šīs ažiotāžas nav. Un tas pats ir arī citos Latvijas sporta veidos.

Nopietnāk ir jāvērtē tas, vai jebkura komanda ir gatava spēlēt Latvijas virslīgā. Pirmajā līgā ir vēl vairāk komandu, otrajā līgā arī tas pats, tomēr tagad stāsts ir par to, ka standartus, lai tiktu virslīgā, vajadzētu vēl augstākus. Ja viduvēja virslīgas komanda jaunpienācēju uzvar ar desmit vārtu starpību, tad zaudējusī komanda tiek iznīdēta. Čaļiem motivācija pazūd.

Favorītiem jau arī noteikti nav viegli savākties uz spēli, zinot, ka jābūt vieglai uzvarai.

Tieši tā. Kā var nokoncentrēties spēlei, ka tu iesi un vinnēsi tāpat? Reizēm, kad var just, ka sāk dzīt, tad jāsaņemas un jāsāk spēlēt ar lielāku atdevi. Ja iepriekšējo spēļu statistika liecinājusi, ka būs uzvara, pat spēlējot nepilnā sastāvā... Par to noteikti ir jādomā. Šī ir lieta, ka neveicina profesionālismu un izaugsmi.

Kas mainītos, ja florbols būtu profesionāls sporta veids?

Domāju, ka man savā karjerā pilnībā atdoties florbolam vairs "nespīd", bet katrā ziņā es zinu, ka tas mainītu čaļu attieksmi. Ja spēlētājs par spēlēšanu saņem naudu, tad klubs var kaut ko prasīt. Ja klubs personisku labumu pretī nedod, tad nevar prasīt perfektu attieksmi. Ir jābūt saprotošiem, ja spēlētājs neierodas uz treniņu kaut vai noguruma dēļ.  Ja par spēlēšanu maksātu naudu, tad tie svara kausi kļūst savādāki. Tie sāk izlīdzināties, jo abas puses var prasīt un attiecīgi pildīt. Uzreiz izaugsme būtu daudz straujāka.

Kas ir jādara, lai Latvijā kļūtu par augsta līmeņa florbolistu?

Es varu pateikt, ka nevar Latvijas izlasē iekļūt spēlētājs, kurš trenējas divas vai pat trīs reizes nedēļā. Es teiktu, ka jātrenējas ir četras vai piecas reizes nedēļā, plus vēl viena vai divas spēles. Tas jau ir tuvu profesionālam līmenim. Tikai ar tādu darbu var iekļūt starp labākajiem. Man šķiet, ka nevienā citā amatieru sporta veidā Latvijā nav šāds līmenis.

Vai tev ir kāda informācija par to, cik pasaulē ir profesionālu klubu?

Es teiktu, ka pasaulē pilnībā profesionālu klubu nav. Ir spēlētāji, kuri konkrētos klubos saņem atalgojumu, bet tas nav vienīgais, ar ko viņi nodarbojas. Ir tā, ka darbi tiek pakārtoti spēlēšanai. Ir dzirdēts, ka ir tikai viens profesionāls spēlētājs, un tas ir Mika Kohonens, kurš spēlē Somijas izlasē. Viņš vairākus gadus pēc kārtas atzīts par pasaules labāko spēlētāju. Viņš tikai spēlējot florbolu. Viņam ir līgumi ar firmām, kuras reklamē.

Noslēgumā, vai ir kas tāds, ko vēl vēlies pateikt lasītājiem?

Gribētos, lai cilvēki novērtē to, ko mēs darām. Mūsdienās labs florbolists ir divi vienā, jo viņš strādā ikdienas darbu un spēlē augstā līmenī. Jebkurš cilvēks var uzdot sev jautājumu, vai viņš to varētu izdarīt. Domāju, ka daudzi teiktu nē.

Otra lieta - mani ļoti priecē, ka florbola sabiedrība turpina augt. Prieks, ka ir tik daudz spēlēt gribētāju, un tas ir svarīgi sporta veida nākotnei.