Lepns būt vienīgais pasaules klases svarcēlājs Latvijā. Intervija ar Artūru Plēsnieku  (22)

Plēsnieks nesen notikušajā Eiropas čempionātā izcīnīja ceturto vietu, tomēr pats ir gribējis vairāk. Viņš turpina gatavoties četrgades svarīgākajām sacensībām - Riodeženeiro olimpiskajām spēlēm, kur no viņa varētu gaidīt arī godalgas.

Intervijā portālam "Delfi" Plēsnieks pastāstīja par aizvadītajām sacensībām, par lietām, pie kurām viņam vēl jāstrādā, kā arī par saspīlēto situāciju Latvijas svarcelšanā.

Pēc Eiropas čempionātā izcīnītās ceturtās vietas pats neslēpi, ka neesi pārāk apmierināts. Kāpēc tā?

Čempionātā rezultāts nebija spīdošs, jo nesasniedzu to, ko biju cerējis. Mērķi mēs nekādu neizvirzījām. Galvenais bija iztikt bez traumām un pieklājīgi nostrādāt uz visiem sešiem gājieniem. Tas arī parādītu, kur šobrīd atrodos. Tuvojoties sacensībām, bija iespēja apskatīt arī citu sportistu svaru pieteikumus un tur parādījās, ka esmu viens no pretendentiem uz medaļām. Tāpēc arī tagad ir rūgtums.

Grūšanā pievarēji 218 kilogramus, bet raušanā vajadzēja samierināties ar 172. Cik ļoti biji apmierināts ar paceltajiem svariem?

Grūšanas vingrinājumam nebija ne vainas, jo tikai četrus kilogramus atpaliku no sava personiskā rekorda. Raušanā gan tur izskatījās traģiski, jo daudz ko, protams, ietekmēja arī pleca trauma. Kaut arī tas nav nekas nopietns, tas tomēr man traucēja.

Pastāsti nedaudz sīkāk par to pleca savainojumu.

Nekas nopietns tas nav. Desmit dienas pirms čempionāta treniņā nedaudz pastiepu muskuli. Svari, ar kuriem strādāju, protams, nav nekādi maziņie, toreiz laikam bija kādi 150 kilogrami. Cerēju, ka līdz čempionātam pāries, un it kā ar katru nākamo dienu palika vieglāk. Pirms sacensībām lielus svarus nemēģināju celt, jo tas būtu neprāts, bet pie mazākiem svariem sliktas pašsajūtas nebija. Tomēr beigās izrādījās, ka laiks muskuļa sadzīšanai bija nepietiekams.

Arī tagad ir nedaudz stindzinoša sajūta plecā, bet tas nav nekas traks. Lēnām tas pāries, un pēc divām vai trim nedēļām būšu svaigs kā gurķītis.

Kas ir pozitīvās lietas, ko var paņemt no šī Eiropas čempionāta?

Ieguvu papildus motivāciju strādāt vairāk, sapratu, ka par sevi ir cītīgāk jārūpējas, kā arī apjautu, pie kā vēl jāpiestrādā. Protams, fiziski vairāk jāstrādā pie sevis, tāpat arī slinkums ir jāmet pie malas. Ar to kaut kā ir jācīnās.

Tu esi Eiropas čempionāta ceturtās vietas ieguvējs, pasaulē tu arī kotējies pietiekami augstu. Kas tev vēl jādara, lai spertu to vienu soli uz priekšu un tiktu pie medaļas?

Jāstrādā, jāstrādā un jāstrādā. Jāguļ treniņu zālē (smejas). Protams, ne tikai jāstrādā fiziski, bet arī psiholoģiski, kad biju jaunāks, nebiju tik apdomīgs. Vienkārši gāju un darīju, nezinot kādas būs sekas. Galvenais bija dabūt to stieni augšā. Tagad man "jāsavācas", lai sasniegtu rezultātus. Slinkumu jāmet pie malas, jāturpina strādāt, un jākoriģē visas nepilnības.

Kā svarcelšanā izpaužas strādāšana pie savas psiholoģijas?

Sev ir jāiestāsta, ka to visu esmu iepriekš izdarījis, un jāpārvar bailes. Svarīgi vienmēr ir saņemties pirms iziešanas pie svaru stieņa. Daudzi stāsta, ka pirms smaguma celšanas nedrīkst vispār neko domāt. Tomēr ir jāpiedomā pie tā, kā to stieni celsi, kam jāpievērš uzmanība tajā brīdī.

Pārejot pie tavas ikdienas, pastāsti kāda ir tava klasiska darba diena.

Diena man sākas ap plkst.7:30, pēc kādas pusstundas veicu rīta rosmi, lai pamostos un iesildītu muskuļu grupas. Pēc tam dodos brokastīs un uz treniņu, kas sākas 11:00. Treniņš ilgt aptuveni stundu, atkarībā no tiem vingrinājumiem, kādus veicam, jo katru dienu vienu un to pašu nedarām. Dienas turpinājumā ir pusdienas un diendusa, bet ap plkst.16:00 ir nākamais treniņš, kas ilgst divas stundas. Pēc tam vakariņas un brīvais laiks.

Ir tāda sajūta, ka katra diena paiet rutīnā. Tagad, kad nākamās sacensībās ir pēc ilgāka laika, ir nedaudz brīvāks grafiks, taču treniņi notiek visu laiku. Ir iespēja aizbraukt ciemos, darīt privātās lietas. Tuvojoties sacensībām, tad to atļauties īsti nevar.

Treniņos noteikti necilā tikai milzīgus svarus. Kādus vingrinājums vēl veicat?

Treniņos izmantojas arī vieglatlētikas vingrinājumus - skriešanu uz ātrumu un barjerskriešanu, dažreiz arī paaugstinājuma lēciens jāveic. Tas ļoti palīdz uzlabot paātrinājumu un uzrāvienu, tādēļ to arī izmantojam. Pārējie vingrinājumi tiek veikti zālē un tie saistīti ar smagumiem. Treniņos šie vingrinājumi sastāda aptuveni 90 procentus.

Jāstrādā ir ar visām muskuļu grupām. Šeit netiek pievērsta liela uzmanība bicepsam, galvenais, lai tas ir tonusā. Šo muskuli nevajag lielu, jo tad stienis negulsies uz krūtīm.

Tu esi dzimis dobelnieks, tomēr nu jau kādu laiku dzīvo Ventspilī. Tas tāpēc, ka Dobelē nebija pietiekami labi treniņu apstākļi?

Jā, Ventspilī esmu jau septiņus gadus. Šeit ir laba bāze, jo Ventspils Olimpiskais centrs palīdz. Tā vien šķiet, ka šeit arī palikšu uz dzīvi, turpināšu šeit trenēties. Sākumā, protams, bija grūti, jo gribējās doties uz mājām pie draugiem, bet pagāja divi gadi un kļuvu pastāvīgs. Tagad šeit ir manas mājas.

Vai tu kā svarcēlājs esi apmierināts ar to, kādu finansējumu saņem?

Esmu apmierināts, un viss ir kārtībā, jo esmu Latvijas Olimpiskās vienības (LOV) pamatsastāvā. Esmu apmierināts arī ar ārstiem un piedāvātajām procedūrām. Latvijas Olimpiskā komiteja (LOK) un Ventspils Olimpiskais centrs arī daudz ko palīdz.

Arī ģimeni varu uzturēt. Šobrīd man tiek remontēts dzīvoklis, kuru 2012.gada beigās sporta laureātā man piešķīra pilsētas dome. Gadu vajadzēja gaidīt, kamēr tiks pieņemts lēmums par remontu. Pēc kāda mēneša tur viss būs gatavs. Tāpēc man viss ir ideāli.

Cik ļoti tevi ietekmē tas, ka tu pārstāvi Latvijas Svarcelšanas federāciju, kas nav oficiāli atzīta?

Mēs saņemam tikai to naudu, kas ir nopelnīta pašu spēkiem. Olimpiskā komiteja un sporta federāciju padome atzītajām federācijām dot naudu izaugsmei, bet Latvijas Svarcelšanas klubu apvienība (LSKA) šo naudu neiegūst pilnā apmērā, jo viņu sportistiem nav rezultātu. Mēs šo naudu nevaram saņemt, jo neesam atzīta federācija. Tāpēc tas ir ļoti pozitīvi, ka mums palīdz Ventspils Olimpiskais centrs, lai arī jaunie var attīstīties. Attīstībai ir jāturpinās, lai nav 20 vai 30 gadu pārtraukums bez augstas klases sportistiem.

Man rodas sajūta, ka Latvijas Svarcelšanas klubu apvienība vienkārši negrib strādāt. Kad Viktors Ščerbatihs izcīnīja godalgas, tad nopelnītā nauda aizgāja pie nepareizajiem cilvēkiem un tika iztērēta tur, kur tas nebija aktuāli. Tagad var salīdzināt, kur ir sportistu izaugsme un kur tā nav.

Līdz ar to Latvijas svarcelšanas vide ir sašķelta?

Latvijas svarcelšanā ir cilvēki, kuri grib strādāt un kuri negrib strādāt, bet grib tērēt. Daugavpilī ir jaunie sportisti, kā arī divi pieaugušie, kuri ir LOV rezerves sastāvā. Viņi daudz ar mums kontaktējas. Viņiem ir vismaz kāds pieklājīgs rezultāts. Tikmēr klubu apvienība bija nosaukusi 30 vai 40 sportistus, kuri piedalās sacensībās Latvijā, bet es vismaz 10 vārdus nebiju dzirdējis. Pirms astoņiem vai desmit gadiem bija kaut kāda konkurence, bet tagad tās vairs nav. Daudzās kategorijās startē pa vienam, pa diviem cilvēkiem.

Vēl pirms Londonas olimpiskajām spēlēm Aivars Ritenieks [LSKA prezidents] rakstīja vēstuli, lai man aizliegtu uz tām doties. Tas ir vienkārši ārprāts. Iemesls esot bijis tāds, ka es neesot atzītajā LSKA.

Novirzoties no šīs sarežģītās tēmas, kā tev šķiet, kāpēc Latvijā visu laiku ir viens pasaules klases svarcēlājs? Iepriekš bija Raimonds Bergmanis, pēc tam Viktors Ščerbatihs, bet tagad esi tu.

Tas ir grūts jautājums un droši vien tas jāuzdod trenerim. Ja godīgi, būt tādam vienam ir baigais lepnums! Tomēr šo jautājumu nemācēšu komentēt. Latvijā mums nav daudz iedzīvotāju un svarcelšana ir ļoti specifiska. Pieļauju, ka daudzi domā, ka šis sporta veids lauzīs rokas, kājas vai muguru. Ja salīdzina ar citiem sporta veidiem - hokeju, futbolu, basketbolu, regbiju - tur traumu ir daudz vairāk nekā svarcelšanā.

Viktors Ščerbatihs ir teicis, ka svarcelšanā svarīgas ir 20 sekundes, kamēr paceļ stieni, kamēr citur ir jāspēlē garas minūtes.

Jā, tas ir tikai sacensībās. Svaru zālē ir jāstrādā daudz.

Vai Ščerbatihs ir sportists, kuram tu mēģini līdzināties?

Nē. Ja godīgi es neskatos uz citu sasniegumiem, es mēģinu pēc sevis atstāt savas pēdas. Negribas kādam ļoti līdzināties, jo tas nebūtu pareizi. Labāk pašam realizēt savus sapņus, un, ja kāds gribēs, tad viņš varēs sekot man, bet, ja nē, tad arī veidos savu ceļu.

Šis jautājums tev noteikti bijis daudzas reizes. Vai joprojām nedomā pariet uz augstāku svaru kategoriju?

Nē! Ar treneri par to runājām, arī Viktors par to izteicies. Man ļoti grūti ir to svaru uzņemt. Esmu mēģinājis uzņemt to masu, bet maksimums, ko esmu sasniedzis ir 112 kilogrami. Lai būtu augstajās kategorijās optimālākais svars ir 140 kilogrami. Kad biju augošs organisms, no 14 gadu vecuma pārejot uz 15, tad gada laikā uzņēmu 23 kilogramus.

Augstās svaru kategorijas nav manai ķermeņa uzbūvei. Tas īstenībā nav tik vienkārši, kā tas izklausās. Lai mākslīgi uzņemtu svaru vajag laiku, pēc tam tas viss vēl ir jāapstrādā. Spēku varēs iegūt pietiekami ātri, bet ar ātrumu gan būs problemātiskāk. Pie tā būs ilgstoši jāstrādā.

Jau runājām, ka svarcelšana ir ļoti specifisks sporta veids. Cik grūti ir tas, ka daudz jātrenējas, bet sacensības ir tik reti?

Tas ir grūti, jo visu laiku ir jābūt tonusā. Dažreiz paliek vienmuļi, bet, protams, es ilgi esmu šajā sportā, tāpēc priecājos, ka varu trenēties. Ir radies pieradums.

Kādas ir tavas attiecības ar treneri?

Mēs viens otru labi saprotam, un nav nekādu konfliktu. Treniņu laikā un sacensībās viss ir vislabākajā kārtībā. Dažreiz viņš mani piebremzē, citreiz atkal liek strādāt ļoti daudz. Treneris labāk redz to, ko man vajag.

Vai svarcelšana tev netraucē privātajā dzīvē?

Nē, mana sieva visu saprot. Viņa pati arī bija svarcēlāja, un tieši svarcelšanā mēs iepazināmies. Pēc tam es viņai, protams, aizliedzu ar to nodarboties, jo tas nav sievišķīgākais sporta veids. Mums viss ir baigi forši, saprotamies un atbalstam viens otru.

Dažreiz jau ir grūti, jo nākas aizbraukt uz divām nedēļām, bet ar to ir jārēķinās un sieva saprot.

Kādam citam sporta veidam vēl seko līdzi?

Sekoju līdzi hokejam. Ļoti patīk vārtsargu darbība un tas, ka viņš ļoti svarīgs, lai komanda tiktu pie uzvarām. Īpaši fascinē latviešu jaunie talanti. Hokejs patīk jau kopš bērnības.

Bērnībā arī futbolu sētā spēlēju, bet tā es ne ar ko citu nopietni neesmu nodarbojies.