Latvijas 'problemātiskais' sporta veids – pauerliftings. Dopings ir milzīga problēma  (110)

Savulaik Latvijas Sporta medicīnas valsts aģentūras Antidopinga nodaļas vadītāja pienākumu izpildītājs Gatis Berķis portālam "Delfi" norādīja, ka lielākās raizes ir neolimpiskie sporta veidi, bet mazāk grēko lielo sporta veidu pārstāvji. Uz lielo dopinga problēmu un diskvalificēto sportistu bezkaunību sarunā ar portālu "Delfi" norādīja Mārtiņš Krūze, kurš pērn pirmajā pasaules čempionātā spēka trīscīņā izcīnīja sudraba medaļu, bet šogad - bronzu.

"Jebkurā sportā standartideja ir godīgums. Tas sevī ietver arī cīņu pret dopingu, antidopinga programmas, ko mēs ierakstām arī savos statūtos. Mums tas liekas pašsaprotami, bet ir cilvēki, kuriem ar to ir grūtāk," problēmas pamatu ieskicē sportists. "90.gados ASV izveidojās vairākas privātas pauerliftinga aģentūras, kuram bija dziļi vienalga, ko čaļi lieto. Princips - lai ceļ, cik var, un lieto, ko grib. Šīs te privātās organizācijas rīko "pasaules čempionātus", un tām organizācijām ir pārstāvniecības Latvijā. Un tā ir mūsu sporta problēma, jo Latvijas Pauerliftinga federācijā (LPF) sākām aktīvi pret to cīnīties. Pērn bija trīs iekritušie, pirms tam vēl mums bija. Var teikt, ka mēs esam "bīstamā zona"."

Vairums no iekritušajiem sportistiem apzinās savu vainu un nožēlo, bet atrodas, kuri ar to nesamierinās un turpina startēt neoficiālās sacensībās, stāsta Krūze. "Te arī ir tās problēmas kā mazās organizācijas, kuras rīko šos "pasaules čempionātus". Šie čalīši klusiņām darbojas un viņiem mēs neko nevaram padarīt. Un šīs organizācijas laipni pie sevis aicina par dopingu diskvalificētos un tos, par kuriem ir pamatotas aizdomas. Latvijā nevar privātpersonai liegt rīkot kaut kādas neoficiālas sacensības. Mēs aicinājām dažus rīkotājus pie mums, legalizēt sacensības, bet viņi tā kā nevēlas, jo grib, lai startē visi spēcīgākie sportisti."

Krūze min interesantus gadījumus par vairākiem sportistiem, kuri atbrauc no šiem "pasaules čempionātiem". Sportisti tad dodoties pie vietējām pašvaldībām, lūdzot prēmijas par sasniegumiem un savas pilsētas/ novada vārda nešanu pasaulē. Dažas pašvaldības ir centušās noskaidrot, kas tās par sacensībām, un, kad LPF informē, ka tās nav atzītas sacensības, LPF kļūstot par sliktajiem, kas citiem liekot šķēršļus. Tāpat daudzi sponsori nemaz nav lietas kursā par šīm neoficiālajām sacensībām un sportistiem, kas tajās startē. Krūze atceras gadījumu, kad pēc sacensībām runājis ar atbalstītājiem, kuriem bijis liels pārsteigums, ka startē par dopingu lietošanu diskvalificētas personas.

Savukārt dopinga problēma Latvijas sportā ir saistāma ar bijušās PSRS "mantojumu", uzskata Krūze. "Sporta skolās jaunajiem stāstīja un lika lietot kaut ko, kas palīdz aktīvo treniņu laikā. Tu jau pats nemaz nezināji, kādus "vitamīnus" ēd. Un tas tagad iet līdzi nākamajās paaudzēs."

Pašu sportistu vairāk šokē, ka šī dopinga sērga sāk skart arvien jaunākus un jaunākus puišus, kuriem tas vēlāk var skarbi atsaukties veselības ziņā. Reiz Krūzem pēc kādām nozīmīgām starptautiskām sacensībām e-pastā atnākusi vēstule no kāda 14 gadus veca puiša, kurš interesējies par muskuļu masas palielināšanu un kā sportists to panācis. Krūze puisim atbildējis, kādus uztura bagātinātājus labāk lietot, cik bieži un kādiem mērķiem, bet vajag trenēties. Tomēr puisis atrakstījis, ka viņš domājis ne jau uztura bagātinātājus, jo viņam trenažieru zālē ieteikts lietos "ko labāku". "Tad iedomājieties - 14 gadus vecs puisis aiziet uz trenažieru zāli, tev tur stāsta, ko "vajag lietot". Viņš redz blakus muskuļu kalnus, kuri veselīgi cilā svarus un domā, ka tas ir normāli. Viņš uzaug tādā vidē un grūti vēlāk iestāstīt, ka tas ir kaitīgi. Un tas jau aiziet paaudzēs, var teikt, ka izveidojas divas vides - veselīgā un dopinga."

Krūze norāda, ka Latvijā arī pārāk maz uzmanību cīņai pret dopingu pievērš drošības institūcijas. Par lietošanu cietējs ir sportists, bet tas, kurš tirgojis, paliek nesodīts. Ir iespējams pieķert par nereģistrētu uztura bagātinātāju tirdzniecību, taču tādi gadījumi esot ļoti maz.  "Šobrīd daudzi no dopingiem ir medicīnas līdzekļi, bet tās ir recepšu zāles. Pie mums var laikam piespriest sodu, bet nav kriminālā atbildība par recepšu zāļu izplatīšanu bez receptes. Ja šiem jaunajiem čaļiem stāstītu, ka tas ir slikti un var krimināli sodīt, varbūt būtu savādāka attieksme."

Krūze atzīst, ka dažās vietās neatļautās vielas izplata treneri, bet citās sporta zālēs "čupojas sportisti", kurus speciālisti pēc izskata vien varētu noteikt, ka viņi lieto kaut ko. Pēc Krūzes teiktā, Latvijā, diemžēl, esot arī sporta ārsti, kas izplata dažāda veida dopingu. Ja sportists no sporta ārsta ir dabūjis recepti un iegādājies aizliegtās vielas, tur jau neko nevar darīt, zināmu bezspēcību pauž Krūze.

Runājot par savu sporta veidu, Krūze atzīst, ka lielākā daļa no "aizdomīgajiem" sportistiem lieto vielas, lai ātrāk uzaudzētu muskuļu masu. Tieši spēka trīscīņā savulaik esot bijis Latvijas "rekordists", kurš lietojis "kokteilīti" ar kādu sešu vielu sajaukumu. "Pēdējos gados pieķertie lietojuši kādu vienu vielu, bet toties ilgstoši, kas redzams pēc urīna paraugiem."

Atgriežoties pie dopinga jauniešu vidū un parastā tautas sporta līmenī, Krūze min faktu, par kuru jau daudzi klusē. "Tautā jau runā un droši vien, ka tas ir pamatoti, nemāku teikt, jo neesmu medicīnas eksperts  - ja tu jau 18 gadus vecumā labi "ņammā", tad ap 21 gada vecumu bez ēšanas tev nekas nesanāks ar meitenēm. Jo runa jau ir par hormonu līmeni. Ja tev to testosteronu dod no malas gadu gadiem, tad organisms vairs normāli tik lielās devās nespēj izstrādāt nepieciešamo daudzumu. To tev vajag no malas jau dabiskām vajadzībām. Tieši 16-18 gadu vecumā veidojas un stabilizējas hormonālais līmenis, bet, ja tu sāc lietot, tu izjauc to dabisko līmeni. Un tad pēc 20 gadu vecuma tev var vairs "nestāvēt".

Trenažieru zālē un sarunās pie galda tu taču neteiksi, ka tev ir problēmas ar meitenēm vai kādas citas problēmas, tāpēc vizuāli jau šie veči izskatās veseli, un jaunajiem tas liekas kā lielisks piemērs. Taču īstenība ir pavisam savādāka, skaudri nosaka Krūze.

Runājot par dopinga izplatīšanas problēmu, brīžiem esot pat visatļautība sociālajos tīklos. Viņš dažās mājas lapās internetā redzējis pat bildes, kur "čaļi piedāvā šo porciju, to porciju, to vieliņu. Viens pat bija ielicis detalizēti, kādus steroīdus piedāvā." Krūzem esot informācija, ka Latvijā aizliegtās vielas pārsvarā iekļūstot no Polijas, kur veiklas rokas iznesot no farmācijas rūpnīcām.

Sportists min arī vienu smieklīgu, bet skumju atgadījumu, kad pie viņa kā pie uztura bagātinātāju izplatītāja vērsies kāds sporta klubs no Latgales puses. Kad aizsūtījām piedāvājumu, mums atnāca atbilde, ka viņiem vajag TO vielu, nepieciešams jauns piegādātājs, iepriekšējais vairs neesot.

"Tas ir netīrais  bizness. Un tas ir liels bizness. Uztura bagātinātajiem tirgus ir ap 1,5 miljonu eiro kopā, bet šis netīrais tuvojas laikam miljonam. Tas ir ienesīgs, jo par to īsti nekas nedraud. Ja tevi pieķer, tad tev var būt 300 eiro naudas sods. Bet ja tu mēnesī nopelni ievērojami vairāk, bet tevi pieķer varbūt reizi pusgadā," uz nepieciešamību ieviest bargākus sodus norāda Krūze.

Spēka trīscīņā dopings ir liela problēma, bet pēdējos gados legālajā sabiedrība palikuši tikai daži aizliegto vielu lietotāji. Taču ārpus oficiālā sporta tā ir milzīga problēma. Pilnīgi noteikti, spēka trīscīņā vismaz kādreiz "niekojušies" ir vismaz 25%, skarbo statistiku min Krūze. Taču neoficiālo organizāciju rindās šis skaitlis ir stipri lielāks, un tur izpaužas skarbā realitāte.

"Trenažieru zāles ir milzīga sāpe, problēma. Sākas ar to, ka ir cilvēki, kuri visu grib ātrāk un tagad. Protams, tu sasniegsi ātri. Tu redzēsi to onkuli, kurš ir muskuļu kalns un ceļ tur smagumus. Bet viņš jau nestāsta un neteiks, ka viņam ir kādas veselības problēmas. Un ne jau visās skolās arī to stāsta, bet ir arī cita lieta - tev izstāsta, bet tu aizej uz zāli un redzi šo onkuli, kurš saka: "Re kur ir, ņem un ēd." Tas ir tāpat kā ar smēķēšanu - ne jau visiem no smēķēšanas ir vēzis. Tāpat ar dopingu. Bet nav jau garantija, ka tieši tevi neskars lielas veselības problēmas," bilst Krūze.

"Veselības bojāšana, kas notiek, cilvēki izjutīs pēc gadiem. Un arī nestāstīs večiem, ka tev nestāv, to turēsi klusi pie sevis. Otra lieta - mums Latvijā tas tiek uzskatīts par normālu treniņa sastāvdaļu. Tas ir normāli, jo to dara visi, un tas tiek stāstīts tālāk. Nevis klusiņām kaut kur.... Kopā sanāk paradokss, ka sabiedrība uzskata, ka tas ir debili, bet ir citi, kam tas liekas normāli. Latvijā lielākā daļa lietotāju nestartē sacensībās, kur grib dabūt rezultātu. Bet neapzinās par sekām. Tā jau vispār ir sabiedrības problēmas, ka visu vajag tagad un uzreiz, vakar vajadzēja pat. Un tas arī ir šajā jautājumā," rezumē Krūze.