Latvijas sporta lepnumu uzturot. Latvijas Sporta muzejam - 25  (12)

Latvijas Sporta muzeja aizsākums ir fotogrāfa un sporta relikviju kolekcionāra Voldemāra Šmidberga kolekcija, ko viņš testamentā novēlēja topošajam Sporta muzejam, un 1990.gada 1.janvārī tas tika oficiāli nodibināts, bet kopš 1992. gada atrodas pašreizējās telpās Vecrīgā.

Muzejā var izsekot Latvijas sporta vēsturei no pašiem tās pirmsākumiem, vēl cariskās Krievijas sastāvā esot, līdz jaunāko laiku medaļām, ko izcīnījuši jau neatkarīgās Latvijas sportisti un kuru iegūšana visiem sporta cienītājiem vēl ir labā atmiņā - Mārtiņa Rubeņa Turīnas olimpisko spēļu medaļa, džudista Vsevoloda Zeļonja bronzas godalga no Sidnejas olimpiskajām spēlēm te ir blakus pirmajam Latvijā uzbūvētajam BMX velosipēdam, kas novedis līdz Māra Štrumberga diviem olimpiskajiem zeltiem, Helmuta Baldera hokejs krekls ir blakus leģendārā spēkavīra Jāņa Krauzes svara bumbām.

Gatavojot šo jubilejas rakstu, Latvijas Sporta muzejs portālam "Delfi" ļāva ieskatīties arī savos krējumos, kuros glabājas īsti retumi un arī daži jaunieguvumi, kas tikai nupat pievienojušies eksponātu klāstam.

Latvijas Sporta muzeja viens no vecākajiem eksponātiem ir liels, grezni izšūts karogs - II Rīgas riteņbraucēju biedrības karogs. Tā bija pirmā latviešu sporta biedrība, dibināta 1891. gadā.

Mazākais uzvarētāja kauss, kas atrodas LSM krājumos, ir pavisam sīciņa sudraba glāzīte, ko 1937. gadā izcīnīja Sabīne Duka starptautiskā tenisa turnīrā Lietuvā. Tā augstums - 4 centimetri. 27 reizes augstāks ir iespaidīgais Kolhoza "Ādaži" dāvātais Jāņa Krūmiņa vārdā nosauktais ceļojošais kauss izcīņai starp Baltijas valstu basketbola veterāniem, kas pirmoreiz tika izcīnīts 1981. gadā. Šā lielākā LSM krājumos esošā kausa augstums - 109,5 centimetri.

LSM krājumos ir bobsleja ragavas, kas būvētas pagājušā gadsimta 20.-30. gados, kas liecina, ka šis sporta veids jau no tā pirmsākumiem mūsu zemē bijis kādam interesants. Lai vai kā, bet tieši  bobslejs mums ir kļuvis par vienu no "parocīgākajiem" sporta veidiem, kurā Latvijas sportistiem allaž bijuši panākumi, kā padomju laikos, tā pēc neatkarības atgūšanas, un ko pēdējos gados tik iespaidīgi pierāda Oskars Melbārdis.

Šīs koka ragavas 20. gadsimta 70. gados atrada inženieris Jānis Lamaks kādā meliorācijas objektā Cēsu pilsētas tuvumā. Šajās koka kamanās varēja sasēsties līdz pat četriem braucējiem. Tautā tās dēvēja par "Lielajām ragavām". Jāņa Lamaka dēls – Latvijas PSR izlases riteņbraucējs Aigars Lamaks - kopā ar treniņu biedriem Aināru Skujiņu, Ingu Bondaru, Gunti Rozenštoku, Aldi Lelli un treneri Jāni Siliņu ar "lielajām ragavām" ziemā trenējušies Valmieras apkārtnē Baiļu kalnā. Smagās kamanas pēc katra nobrauciena atkal bija jāuzvelk kalnā, un tās kalpoja labam fiziskajam treniņam.

Šai "nominācijā" LSM speciālisti neizcēla vienu priekšmetu, bet gan veselu ekspozīciju, kas aizņem veselu muzeja zāli un ir veltīta izcilā latviešu soļotāja Jāņa Daliņa 110. jubilejai. 

LSM ir apskatāma plaša izstāde, kurā ir gan pasakaini skaistie un vērtīgie olimpiskie un Eiropas čempionāta kausi un apbalvojumi, gan Jāņa Daliņa tērps - viens no laimīgākajiem atradumiem Latvijas sportā - Daliņa ģimenei pametot Latviju, visas šīs sudraba balvas un tērps bija ierakti Daliņu mājas zemē, un, neskatoties uz visiem padomju varas pūliņiem, tā arī netika uzieti līdz pat 1993. gadam.

"Kad Daliņa ģimene atbrauc uz Latviju, vienmēr pie mums atnāk," stāsta LSM direktore Agra Brūne. "Man ļoti patīk Daliņa kausi… Un viņš pats - cik harizmātiska personība! Visos pirmajos mūsu sportistos ir tāds milzīgs garīgs spēks."

Trīskārtējā olimpiskās sudraba medaļas ieguvēja basketbolā Jāņa Krūmiņa kedas izskatās nedaudz mazākas, lai gan arī esot 50. izmēra. Tās pēdējoreiz tika liktas lietā pagājušā gadsimta 60. gados.

LSM direktore Agra Brūne ar īpašu prieku stāsta par vienu no jaunākajiem muzeja ieguvumiem - keramikas krūku, kas bija Latvijas studentu komandas piemiņas balva profesoram Peteram Jekam pateicībā par treniņu nometnes vadīšanu XI olimpiskajās spēlēs Berlīnē, 1936. gadā.

Krūka izgatavota Latvijā, Kuzņecova porcelāna un fajansa fabrikā un 78 gadus profesora ģimene glabāja šo balvu Vācijā, bet 2014. gadā viņa dēls Otto Jeks uzdāvināja to Latvijas Sporta muzejam.

"Visi eksponāti muzejā nonākuši, pateicoties dāsniem cilvēkiem," saka muzeja direktore. "Piemēram, Jāņa Bojāra medaļu kolekcija - Latvijas Dzelzceļš to nopirka un Latvijas Vieglatlētikas savienība uzdāvināja mums. Viens no pēdējā laika vērtīgākajiem jaunieguvumiem - Berlīnes olimpisko spēļu kauss, kas 78 gadus atradās Vācijā. Kungs, kas to mums atdeva, mani todien redzēja pirmo reizi un es viņu tāpat. Milzīgs prieks! Tas ir tas patīkamākais, ka mums uzticas."

Starpkaru periodā viens no lielākajiem notikumiem sporta dzīvē valstī bija Latvijas Olimpiāde jeb Vispārējie sporta svētki. Pirmos sacensību uzvarētājus – Latvijas meistarus apzīmēja ar neparastu vārdu – "pirmcīkstonis", un LSM krājumos ir balva, kas 1921. gadā tika pasniegta vienam no pirmcīkstoņiem - spēkavīram Jānim Polim. 

Jānis Polis (1893.-1953.) bija izcils latviešu spēkavīrs, viens no pirmajiem latviešu olimpiešiem, V Olimpisko spēļu dalībnieks Stokholmā, 1912. gadā. Latvijas Olimpiādes balvu dāvāja Amerikas Jaunekļu Kristīgā savienība (YMCA).

Vēl viens no jaunākajiem ieguvumiem muzeja ekspozīcijā ir izcilās latviešu riteņbraucējas Emīlijas Sonkas pasaules čempiones krekls un zelta medaļa riteņbraukšanā šosejā 58 km grupas braucienā, Salanša (Francija), kas tika izcīnīta 1964. gada 5. septembrī.

Krekls tika pasniegts kopā ar medaļu, ar to drīkstēja braukt tikai pasaules čempione līdz nākošā gada pasaules čempionātam un tikai riteņbraukšanas sacensībās šosejā grupu braucienos; citām braucējām šādu tiesību nebija.

Seno laiku sporta balvas apbur ar izsmalcinātību un eleganci - pat vietējo sacensību uzvarētāji saņēma kausus, ko ar lepnumu rādīt nākamajām un aiznākamajām paaudzēm. Tāds ir Imperatora upju jahtkluba dāvātais kauss Angļu airēšanas biedrībai "Bulta". Kristāla un sudraba kauss ar dekoratīviem akantu lapu rotājumiem, akantu volūtu "kājām" izgatavots Sanktpēterburgā 1914. gadā un tajā pašā gadā pasniegts biedrībai.

LSM direktore Agra Brūne ir enerģijas un ideju pārpilna, jo muzeju darbā ir jaunpienācēja - šo amatu viņa ieņem tikai trešo gadu. "Es jau vēl visu neesmu redzējusi, kas muzeja krājumos ir, tos 80 tūkstošus priekšmetu. Tās ir tādas bagātības! Katrreiz, kad ieeju krātuvēs, man zosāda uzmetas, cik skaisti!" saka direktore. "Tāpēc man ir doma visu apkopot un no Latvijas Sporta muzeja krātuvēm uz Latvijas simtgadi uzdāvināt Latvijas Sporta goda zāli!"

"Esmu bijusi vairākos sporta muzejos ārzemēs, arī Samaranča muzejā Barselonā. Teikšu kā ir - mani nesatrieca redzētais, bet ir prieks, ka tas tiek darīts!" saka Agra Brūne. "LSM gribu izveidot "svētnīcu", kur patīk sanākt skolēniem, kur jaunajiem olimpiešiem nodot zvērestu pirms spēlēm, lai nav jāskraida apkārt kas būtu tikšanās vieta dažādu sporta veidu pārstāvjiem. Tas ir mans sapnis."

Jautāta, vai direktore nestāv pie goda pjedestāliem sacensībās, vēloties no sportistiem uzreiz saņemt papildinājumu sava muzeja krājumiem, Agra Brūne teic: "Nē, nē (smejas). Sportisti, kas tikko izcīnījuši savas godalgas, kādu laiku tās patur, apmīļo, bet pēc kāda laika nolemj, ka tomēr jānodod citiem. Tā Mārtiņš Rubenis atdevis mums savu Turīnas medaļu, tāpat Vsevolods Zeļonijs. Dukuri apsolīja, ka mums būs viņu krekli."

LSM kopā ar pārējiem Latvijas muzejiem labprāt iesaistās "Muzeju nakts" pasākumos, un šis gads, kas kultūrā aizrit Raiņa un Aspazijas 150. gadu jubilejas zīmē, nebūs izņēmums. "Kaut ko izdomāsim," sola direktore. "Rainim galu galā bija saistība ar sporta biedrību "Siseņi", domājam par to līniju. Sākam atdzīvoties un ieiet ritmā."